Misiju mēnesis 2019

Pirmdiena, 21. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa

Rom 4:20-25

Lk 1:69-75

Lk 12:13-21

Kopīgais pavediens šodienas Rakstu lasījumos ir lielā dzīvības tēma. Ābrahāmam - viņa zemes ceļojuma saulrietā, saskaņā ar Radīšanas grāmatu, bez cerības pieredzēt pēcnācēja apsolījumu - Dievs apstiprina, ka bioloģiskie šķēršļi netraucēs viņa dievišķajam plānam. Ābrahāms un Sāra, “bioloģiski pensionēts” pāris, kurus piemeklējušas neauglības mokas, saņem Īzāku, kura vārds burtiskā tulkojumā nozīmē smiekli un dzīves prieks. Ticīgiem, kas uztur ticību “pret visu cerību”, ir apsolīta tāda pati dzīvības un prieka dāvana, kāda tika piešķirta Ābrahāmam.

Apustulis Pāvils, cenšoties ar bibliskiem argumentiem atbalstīt taisnošanas ticībā doktrīnu, norāda uz stāstu par Dieva derību ar Ābrahāmu, kurā Dievs uzņemas iniciatīvu un ir uzticīgs. Dievs viņam sola pēcnācējus tikpat daudz kā debesu zvaigznes, un Ābrahāms, neskatoties uz to, ka viņa sieva ir neauglīga, tic Kunga vārdam. Un tas, kā Pāvils to komentē, viņam tika ieskaitīts kā taisnīgums. Apgraizīšana, derība, bauslība - tas viss nāk vēlāk, novēro Pāvils. Visbeidzot, ticība Dievam un Viņa vārdam ir visaugstākā un sniedz mums apsolīto dāvanu caur tīru un brīvu dievišķo labestību.

Ābrahāma pieredze ir svarīga, jo tā skaidri parāda Dieva spontāno beznosacījumu iniciatīvu, kas manifestē viņa žēlsirdībā bez jebkādiem iepriekšējiem nopelniem tiem, kuri saņem dievišķo žēlastību. Ābrahāma stāsts vienkārši sākas ar vārdiem: “Un Kungs teica Ābrahāmam: “Ej projām no savas zemes, no vietas, kur tu esi dzimis, no tēva nama, uz zemi, ko es tev rādīšu! Es darīšu tevi par lielu tautu, es svētīšu tevi un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību” (Rad 12:1-2). Tajā nav minēts, ka Ābrahāms būtu kaut ko labu izdarījis un caur to kaut ko nopelnījis. Israēla tautai netrūkst praviešu brīdinājumu, lai iemācītos ar ticību pieņemt Dieva vispārējo dāsnumu nevis kā pienācīgu atlīdzību, bet gan kā viņa labestības dāvanu. Mums visiem ir jāatzīst, ka labais, kas notiek mūsu dzīvē, ir pilnīgi un vienīgi Dieva dāvana; tam ir jāmudina mūs savstarpēji darboties ar tādu pašu dāsnumu un mīlestību, padarot mūsu rīcību līdzīgu Dieva rīcībai. Kas attiecas uz ļaunumu, Ābrahāma stāsts parāda, ka tam ir citi cēloņi: cilvēku kļūdas, meli, alkatība, karš vai dabas katastrofas. Dievs tomēr vienmēr iejaucas, lai šos ļaunumus pārveidotu par pretējo un lai darītu labu savām mīļajām radībām.

Šī pati dzīvības tēma caurvij Evaņģēlija lasījumu. Tā konteksts ir konflikts starp brāļiem, kas dala mantojumu – situācija, kas ir tikpat sena kā cilvēce, ko apstiprina Radīšanas grāmatas ziņojums par pirmo slepkavību, un šo fratricīdu izraisa fakts, ka Kainam nepietiek ar to, ka viņš ir pirmdzimtais un būtu mantojis tēva biznesu; viņš ir greizsirdīgs uz Dieva rūpēm par Ābelu. Ģimenes konflikta dinamika, kas attīstās starp brāļiem, ir meistarīgi parādīta līdzībā par žēlsirdīgo tēvu Lk 15:11-32. Abos šajos stāstos koksnes tārps, kas apēd brālīgās attiecības, ir alkatība, vēlme iegūt visu sev. Šeit Jēzus piedāvā mazliet fundamentālu padomu, kas ir noderīgs norādījums ikviena cilvēka dzīvei: “Pielūkojiet, sargieties no jelkādas mantrausības. Pat pārpilnībā cilvēks nedzīvo no tā, ka viņam daudz kas pieder” (Lk 12:15). Iekšējā pieķeršanās naudai ir visa ļaunuma sakne (skat. 1 Tim 6:10). Muļķība, ko Jēzus nosoda šodienas evaņģēlijā, sastāv tieši no tā: aizmirst, ka dzīve visās tās dimensijās ir dāvana. Tā nozīmē dalīties žēlastībā, nevis izspiest visas priekšrocības, kuras tā var dot. Zemes augļi ir Dieva svētība (skat. At 28:1-14), bet tie var tikt pārveidoti par pretējo, kad kāds nolemj tos sagrābt un kontrolēt. Kompulsīva bagātības uzkrāšana cilvēku padara aklu, tāpēc Jēzus savā līdzībā cilvēku sauc par “neprātīgu”. Tas liek mums aizmirst, ka tepat aiz horizonta rēgojas nāve. Tomēr Raksti mūs brīdina:

“Cilvēks tik dvesma vien ir!

Patiesi, kā ēna cilvēks staigā,

patiesi, tik dvesma ir viņa pūles –

krāj un nezina, kam tiks (Ps. 39: 6-7).

Bagātais vīrs ir negudrs, jo viņš dzīvo, aizmirstot, ka dzīve ir dāvana, kuru var pazaudēt jebkurā laikā (skat Gudr 15: 8). Nevar iet cauri dzīvei, baidoties no nāves, bet arī tā ir taisnība, ka tie, kas nolemj sevi ieslodzīt savas patmīlības būrī, staigā kā miruši.

“Kas man jādara?”, tas ir jautājums, kas atkārtojas evaņģēlista Lūka tekstos (skat. Lk 3: 10,12,14; 16:3-4; Apd 2:37; 16:30). Izvēle starp dzīvību un nāvi ir krustceļš, ar kuru saskaras katrs cilvēks. Israēlam, un pirms Israēla pat Ādamam dzīvības dāvana (visaugstākajā tās vērtībā) ir stingri saistīta ar paklausību Dievam. Kad cilvēce izvēlas baudīt materiālās lietas, izslēdzot Dievu, mēs sevi nosodām bēgšanai, izsūtīšanai un, visbeidzot, nelaimei un nāvei. “Tev ir daudz labumu iekrāts uz ilgiem gadiem; atpūties, ēd, dzer un līksmo!” (Lk 12:19). Materiālās preces pašas par sevi, sākot jau no pašas radīšanas, ir kā bagātīgs galds, ko Dievs sagatavojis cilvēku labā. Problēma rodas tad, kad cilvēki, kuriem būtu jābūt saprātīgiem šo dāvanu administratoriem, uzņemas būt par ekskluzīviem un citus izslēdzošiem šo dāvanu pārvaldītājiem. Mēs dzīvojam laikmetā, kuru ir pārņēmis nemiers. Problēma ir tā, ka satraukums par to, kas notiks uz priekšu, nenovērš rītdienas sāpes, bet tikai atņem mums šodienas prieku. Šīs pasaules raizes ir sīki uzskaitītas kalna sprediķī (skat. Mt 5-7). “Tādēļ es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ – ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz savas miesas dēļ – ko vilksiet mugurā. Vai tad dzīvība nav vērtāka kā barība un miesa kā drēbes? Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. Nezūdieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu” (Mt 6:25,33-34). Tikai ticība kā mūžīgā dzīve nodrošina piemērotu mēru visam, mūsu laikam, mūsu attiecībām.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Svētdiena, 20. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa, C gads

Pasaules misiju diena 2019

Izc 17:8-13

Ps 121:1-8

2 Tim 3:14-4:2

Lk 18:1-8

Viņa svētības pāvesta Franciska vēstījums Pasaules misiju dienai 2019

“Kristīti un sūtīti: Kristus baznīcas misija pasaulē”

Iekrītot svētdienā, kuru Baznīca veltījusi tās evaņģelizācijas misijai pasaulē, šodienas pirmais lasījums, kurā stāstīts par kauju starp Amālēku un Israēlu, varētu radīt zināmu apmulsumu tiem, kas vēlas runāt par šī kristīgā aicinājuma nozīmīgumu. Šis teksts var tikt nepareizi interpretēts kā pamudinājums uz svēto karu vai fanātisku proselītismu. Tieši pretēji, misijas mērķis ir pasludināt Jēzus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu un dievišķo samierināšanos, ko Viņš dāvā. Tās mērķis ir apliecināt Jēzu Kristu, dalīties ar viņa evaņģēliju, būvēt Viņa baznīcu sirsnīgas brālības un autentiskas un cieņpilnas reliģijas brīvības gaisotnē, kopā meklējot lielāku kopību un taisnīgumu pasaulē. Nemaz nerunājot par to, ka Evaņģēlijs mums māca, izmantojot Jēzus piemēru, arī mīlēt ienaidniekus un lūgt par tiem, kas mūs vajā. Kristītajam un sūtītajam kristietim nepieder kāds produkts, ko var pārdot vai uzspiest pasaulei. Kā misijā esoša Kristus Baznīca, ticīgais saņem dievišķo dzīvi, lai sludinātu, liecinātu un komunicētu savas un visu citu pestīšanas dēļ.

Bībeles teksts no Izceļošanas grāmatas (17:8-13) piedāvā atmiņas par epizodi, kurā Israēlam - bēguļojošai tautai, kas meklē vietu, kur apmesties, tiek draudēts ar iznīcināšanu, un tā uzsāk cīņu par izdzīvošanu. Pārliecināti par uzvaru kā arī par atbrīvošanos no Ēģiptes, vienīgi pateicoties Dieva palīdzībai, Israēla ļaudis saglabā atmiņas par šo kauju un arī pārējām, kas tai sekos, kā liecību par savu ticību patiesajam Dievam, debesu un zemes Kungam, kas mierina vājos un atbrīvo apspiestos. Tā ir slava, ko psalmists ar paļāvību un pateicību izsaka Kungam, Israēla aizbildnim:

Es paceļu acis pret kalniem –

no kurienes nāks man palīdzība?

Mana palīdzība nāk no Kunga,

kurš radījis debesis un zemi” (Ps. 121:1-2).

Agresijas, naida un atriebības elementiem, kas vēsturiski pavadīja šo Vecās derības ticības interpretāciju, gadsimtu gaitā bija pakāpeniski jātiek attīrītiem, un to veica svētie cilvēki, piemēram, pravieši un gudrie, un visbeidzot Kungs Jēzus, Miera un Taisnīguma Princis, kurš piepildīja gadsimtiem senu pravietojumu. Elku un pagānu iznīcināšana ar spēku un vardarbību Jēzū kļūst par dedzinošu aizraušanos un ugunīgu mīlestību visu cilvēku pestīšanai.

Jēzus Krusts ir vieta, kur ļaunums tiek uzvarēts ar Tā mīlestību, kurš mirst par mums, kurš mirst mūsu vietā, padarot mūsu nāves pieredzi par savējo. Viņš mirst arī lai glābtu savus vajātājus un ienaidniekus. Dievs Jēzus Kristus iznīcina visu atriebību, kura Trīsvienības kopienā naids un nāve izsauc arvien lielāku mīlestību un arvien spēcīgāku žēlsirdību. Dievs ir iznīcinājis mūsu grēkus, netaisnību un nāvi, padarot tos par savējiem, un ir iznīcinājis tos caur savu bezgalīgo mīlestību. “Kristus nāve pie Krusta ir kulminācija tam, ka Dievs pagriežas pats pret sevi, dodot sevi, lai cilvēku paceltu un izglābtu. Tā ir mīlestība visradikālākajā formā. Lieldienu noslēpumā ir notikusi mūsu atbrīvošanās no ļaunuma un nāves”(pāvests Benedikts XVI, Sacramentum Caritatis, 9). Jaunā Derība un visi Svētie Raksti mūs iepazīstina un izglīto par šo Dieva glābjošajo rīcību pasaulē.

Šajā perspektīvā otrais lasījums parāda, kā Pāvils māca Timotejam Svēto Rakstu nozīmi: “Tu jau no agras bērnības pazīsti Svētos Rakstus. Tie dod tev gudrību, lai tu nonāktu pie pestīšanas caur ticību Kristum Jēzum” (2Tim 3:15 ). Timotejs patiesībā tos ir pētījis kopš bērnības, tāpat kā katrs jūdu zēns; kopš tā laika arī kristiešu bērni tos apgūst ar savu vecāku un kopienas palīdzību. Timotejs ir jauns vīrietis, kurš kopā ar savu ģimeni pieņēma ticību apustuļa Pāvila pirmā misionārā ceļojuma laikā un kurš vēlāk kļūst par viņa misionāru grupas locekli. Timoteja māte ir ebrejiete, bet tēvs grieķis, taču stingru reliģisko izglītību viņš bērnībā ieguva no savas vecmāmiņas Loidas un mātes Eunikas, kuras viņu iepazīstināja ar Svētajiem Rakstiem. Tas ir nepieciešams, jo Raksti ir Dieva iedvesmoti, un, ja tie ir labi izskaidroti (nevis manipulēti un sagrozīti, kā mums atgādina Pētera otrā vēstule; skat. 2 Pt 1:19-21), tie mūs mudina praktizēt labus darbus un vada mūs taisnībā un svētumā. Īsta misionāra centība nav vardarbīgs proselītisms; tā ir vēlme pēc brālīgas sirds, kas piepildīta ar Kristu un kuru vada Svētais Gars, lai sadarbotos visu cilvēku, visu etnisko grupu laimei un pestīšanai, daloties ētiskās un kultūras vērtībās, cerībās un priekos, meklējot pilnvērtīgu dzīvi un patiesu mieru, kas ir Jēzus Kristus, kurš nomira un augšāmcēlās. Šī iemesla dēļ Pāvils enerģiski mudina Timoteju, lai, gaidot Kunga otrreizējo atnākšanu, viņš velta savu miesu un dvēseli Vārda mācīšanai.

Apustulis savās vēstulēs bieži piemin Timoteja kalpošanu evaņģelizācijas darbā. Vienmēr pieejams un uzmanīgs, viņš pavada baznīcas kopienas ar dāsnumu un sirsnību. Pāvils atgādina filipiešiem par viņa liecību un uzticību: “Es ceru, paļaudamies uz Kungu Jēzu, ka drīz varēšu nosūtīt pie jums Timoteju… Jūs pazīstat Timoteja uzticamību un zināt, ka viņš kopā ar mani ir kalpojis evaņģēlija labā, kā dēls kalpo tēvam” (Fil. 2:19,22). Rakstot tesaloniķiešiem, Pāvils uzsver viņa drosmi un misionāro harizmu: “Mēs nolēmām … pie jums sūtīt Timoteju, mūsu brāli un Dieva kalpu Kristus evaņģēlija sludināšanā, lai viņš stiprinātu jūs ticībā un uzmundrinātu, tā ka lai neviens nekļūtu svārstīgs šajās ciešanās” (1Tes 3:2-3). Tad Timotejs dodas ar gatavību un uzcītību, lai kalpotu jaunizveidotajām draudzēm, kad vien tām vajag kliedēt šaubas vai rast atbalstu grūtībās. Dieva vārds ir viņa spēks un pavadonis.

Alleluja pants ar lielisku lirismu un izsmalcinātu valodu mums piedāvā cildenu himnu, veltītu Dieva vārdam, kuru tas raksturo kā “dzīvu un efektīvu”, jo tas iekļūst mūsu sirdsapziņā tāpat kā abpusēji griezīgs zobens. Kungs, kā saka psalmists, pārbauda mūsu sirdi un prātu un redz visus mūsu ceļus. Arī Vēstulē efeziešiem mēs atrodam zobena metaforu; attiecināts uz Garu, zobens atspoguļo Dieva vārda intensīvo un caururbjošo spēku (skat. Ef 6:17). Un tā nežēlīgs kara instruments tiek izmantots, lai simbolizētu citu cīņu – garīgo konfliktu, kas rada grēku nožēlu un atgriešanos, prieku un jaunu dzīvi, labestību un uzticību. Tie ir dievišķā, garīgā, dzīvā un personīgā Vārda augļi, Gudrības augļi, kas visu redz un visu zina, visu caurstrāvo un visu tiesā, kas atrodas sirdsapziņas dziļākajā daļā un staro tā, ka neviens nevar paslēpties no tā gaismas. Jēzus Evaņģēlijs – Dievišķā Gudrība ir gars un dzīvība. Tas liek mirušajiem augšāmcelties, atgriež cieņu atstumtajiem, sniedz prieku nomocītajiem, atjauno katru radību, pārveido, svētī un piedāvā mūžīgo dzīvi. Tomēr, kad Vārds izgaismojas, tajā pašā laikā tas tiesā, jo tas noplēš dvēselei masku, atklājot patiesību, kas ir pakļauta sirdsapziņai. Sirdī, kurā tika ieliets Augšāmceltā Gars, caururbjošā Vārda spriedums vienmēr ir vērsts uz piedošanu un šķīstīšanos.

Jēzus līdzība šīs svētdienas evaņģēlijā attēlo sievieti, kurai korumpēts tiesnesis bija liedzis tiesības izteikt savu viedokli – šādu pieredzi šodien izcieš daudzi cilvēki visā pasaulē. Līdzības norises vieta ir “kāda pilsēta” (Lk 18:2), pilsēta bez nosaukuma, jo šķiet, ka teiktais varētu notikt jebkur - tiesnesis piemēro likumu saviem ienaidniekiem, bet saviem draugiem to tikai interpretē.

Līdzībā esošā atraitne nav tiesneša draugs, tāpēc viņai netiek dota audience. Šī atraitne bija zaudējusi vīra atbalstu, un pirmā gadsimta palestīniešu pasaulē viņa nevarēja mantot viņa īpašumu. Atraitnes bija ekonomiski neaizsargātas un varēja tikt izmantotas, kā Jēzus to asi atgādina, apsūdzot reliģiskos līderus atraitņu māju “aprīšanā” (skat. Lk 20: 46-47). Tā kā viņa nevar atļauties advokātu, atraitne piedāvā pati ierosināt lietu pret oponentu. Jēzus atklāj korumpētā tiesneša iekšējos argumentus, kurš nav ieinteresēts viņas sūdzībā un izturas pret viņu ar vienaldzību. Viņš nebīstas no Dieva un nerūpējas par citu cilvēku labklājību. Atraitne ir nolēmusi nepalikt neredzama vai nesadzirdēta pat negodīgā tiesneša priekšā, iekams lieta nebūs pilnībā atrisināta viņas labā.

Jēzus izmanto šo līdzību, lai mācītu par steidzamas un pastāvīgas lūgšanas nepieciešamību. Ja lūgšana ir Baznīcas misijas sirds, tad tas ir tāpēc, ka šajās personīgajās un ekleziālajās attiecībās ar Dievu (liturģijā) cilvēki un kopienas tiek atjaunoti caur pestīšanu, ko mums piedāvā Jēzus. Šķiet, ka Jēzus jautājums par ticību, kad Viņš atgriezīsies (Lk 18:8), norāda uz Jēzus pārdomām par efektivitāti misijai, kas vēl tiks veikta, un mācekļu-misionāru liecības autentiskumu. Šie mācekļi, kas ar kristību ir iekļauti Lieldienu noslēpumā, tiek sūtīti pasaulē kā Kristus Baznīca, izpirkto kopiena, lai tā būtu valstības sēkla un aizsākums, un lai visa vēsture un visa cilvēce tiktu pārveidota un glābta. Nepārtrauktas un pastāvīgas lūgšanas efektivitāte, kas nemitīgi meklē mīlestību, patiesību un taisnīgumu, nosaka mācekļu kapacitāti misijas veikšanai. Tikai tie, kas neatlaidīgi lūdz un liek Kristu savas dzīves un viņiem uzticētās misijas centrā, pieaug ticībā. Tikai tie, kas neatlaidīgi lūdz, kļūst uzmanīgi un spējīgi ieklausīties, lai saprastu un atklātu šodienas cilvēku vajadzības un lūgumus pēc materiālās un garīgās atpestīšanas.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Sestdiena, 19. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa

Svētie Jānis no Brebefas un Īzāks Žogs, priesteri, un viņu biedri, mocekļi, izvēles piemiņas diena;

Svētais Pāvils no Krusta, izvēles piemiņas diena

Rom 4:13,16-18

Ps 105:6-9,42-43

Lk 12:8-12

Šodienas evaņģēlijā Jēzus paredz dažādus kontekstus, kuros apustuļiem būs Viņu jāapliecina, ieskaitot iespēju, ka viņi sastapsies ar naidīgām reakcijām. Parādoties sinagogās un civilās varas priekšā, viņi liecinās par ticību gan reliģiskās, gan laicīgās aprindās. Viņa vārdi tiek piepildīti Apustuļu darbos, kad Pāvils sludina Salamīnas sinagogā (skat. Ap.d.13:4-17) un kad viņš apliecina Jēzu Romas autoritāšu priekšā (skat. Ap.d. 21:33-22, 29). Jēzus apsola saviem sekotājiem, ka viņu zemes liecība sasniegs debesis; tāpat kā viņi atpazīst Cilvēka Dēlu zemes apstākļos - civilos vai reliģiskos, tā Cilvēka Dēls tos atpazīs Dieva eņģeļu priekšā.

Tieši pirms tam Jēzus bija iedrošinājis savus mācekļus, lai viņiem ir drosme un pārliecība vajāšanu laikos. Kā secināms no pārējā misionārā diskursa, Viņš viņiem nesola mieru vai imunitāti pret vardarbību un noraidīšanu, bet Viņš norāda uz brīvības patieso sakni: uzvaru pār bailēm, kuras avots ir rodams Jēzus uzvarā pār nāvi. Šīs uzvaras pieredze Jēzum un viņa mācekļiem būs Lieldienas.

Tie brīži vēsturē, kad mācekļi tiek aicināti publiski atzīt Jēzu par Kungu un Mesiju, ir saistīti ar Dieva tiesas dienu, kad Jēzus pats kā Cilvēka Dēls darbosies kā advokāts un aizstāvis. Līdzība ar tiesas procesu (skat. Jes. 50: 8-9; Rom 8:33) vēsta par Augšāmcēlušos Kungu, kurš mīt kopā ar Dievu, bet kurš caur savu Garu efektīvā veidā ir klātesošs savā Baznīcā un publiskajā sadursmē ar valdniekiem un varenajiem no šīs pasaules, ar kuru mācekļi turpina saskarties (skat. Lk 11:11-12).

Jēzus apgalvojums, ka zaimošana pret Svēto Garu nekad nevar tikt piedota, ir diezgan pārsteidzošs, ņemot vērā līdzību par pazudušo dēlu (kas aprakstīta Lūkas evaņģēlijā tikai trīs nodaļas vēlāk), un kas akcentē grēku piedošanu. Bet šī mācība būtu jāinterpretē īpašās Lūka izpratnes par kristīgo misiju kontekstā. Cilvēka Dēla sekotāji viņu noliegs, kā to izdarīja pat Pēteris, pirmais no apustuļiem, naktī, kad Jēzus tika aizturēts. Pēteris neatzinās un nepalika uzticīgs Jēzum, jo ​​viņš vēl nebija pieredzējis Viņa ciešanas un augšāmcelšanos, un vēl nebija saņēmis Svēto Garu Vasarsvētkos. Bet Pēterim tiek piedots augšāmceltā Kunga sveicienā “Miers ar jums” (Lk 24:36) un mīlestībā (skat. Jņ 21:15-9). Pēc Svētā Gara saņemšanas Evaņģēlija pieredze ir pabeigta, un Pēteris, atjaunots garā, tagad ir Augšāmceltā Kristus spēka piepildīts un pārliecināts par ticības dāvanu. Jēzus kristoloģiskais solījums bija viņā mītošā Gara auglis (skat. Mt 16:18).

Protams, Lūka labi pārzina pirmās Apustuļu darbu baznīcas pieredzi – apustuļu drosmīgās liecības (skat. Apd 4:5ff; 5:32), kā arī kristiešu kopienu apņemšanos, kas pakļauta atkrišanai no ticības vai ticības trūkuma riskam, saskaroties ar draudiem un represijām no ārpuses. Pēc tam viņš atgādina Jēzus teikto, aicinot kristiešus pārdomāt un stiprinot viņus: ikvienam, kas kādu vārdu sacīs pret Cilvēka Dēlu, tiks piedots, bet, kas zaimos Svēto Garu, tam netiks piedots. Tam, kurš savas zemes dzīves kalpošanas laikā ir noliedzis Cilvēka Dēlu, tas tiks piedots, un, pateicoties Gara dāvanai Vasarsvētkos, tam būs jauna iespēja – tas saņems iespēju atgriezties un saņemt piedošanu. Tā tas bija Pāvila un daudzu jūdu konvertītu gadījumā. Bet kā var piedot kādam, kurš noraida Garu, kas ir pašas piedošanas, grēku nožēlošanas un mācekļu atjaunošanas avots un līdzeklis? Lūka to redz nocietināšanās un akluma pieredzē tiem, kuri ir atmetuši apustuļu liecības (skat. Apd 28:25-28). Tā ir pilnīga, brīva un apzināta aizvēršanās Gara darbībai un Gara samierināšanas un piedošanas kustībai, līdz ar to neviens nevar tikt piespiests izglābties pret viņa paša gribu un rīcību. Dieva Gara uzņemšana vai atraidīšana ir mūsu sirdsapziņas un mūsu brīvības noslēpumainās attiecības ar Dievu; tikai Dievs pilnībā lasa mūsu sirdis. Tikai Dievs, kurš pazīst mūsu sirdis, dāvā grēku piedošanu un pestīšanu.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Piektdiena, 18. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa

Svētais Evaņģēlists Lūkas, svētki

2 Tm 4:10-17b

Ps 145:10-13,17-18

Lk 10:1-9

Šajos Svētā Lūkas svētkos mēs klausāmies Pāvila vēstulē savam uzticamajam emisāram Timotejam, kurā viņš sūdzas, ka viņam nav neviena ceļabiedra, izņemot Lūku. Lūkas izklāstā par Pāvila ceļojumiem Apustuļu darbu grāmatā vairākos pantos mēs stāstījumā atrodam pēkšņas izmaiņas: tā sauktos “mēs pantus” (skat. Apd 16:10-17; 20:5-15; 21:1-18; 27:1-28). Līdz Apd 10:16 Lūka ir it kā ārpus stāsta, rakstot trešajā personā. Apd 16:1-9 viņš ziņo par Pāvila ceļojumiem uz Frīģiju, Galatiju, Mīsiju, Bitīniju un Troādu. Bet, sākot ar 10. pantu, Lūka sāk rakstīt daudzskaitļa pirmajā personā: “Mēs gribējām tūlīt doties uz Maķedoniju, būdami pārliecināti, ka Dievs aicina mūs pasludināt viņiem evaņģēliju.” Lūka pieslēdzas Pāvilam un caur savu izveicīgo stāstījumu aicina savus lasītājus misionārajā ceļojumā.

Sava evaņģēlija sākumā Lūka atklāj nelielu detaļu par sevi. Viņš raksta, ka viņš iepazīstina ar notikumiem, “kas norisinājušies mūsu vidū” tā, kā “tos mums ir atstāstījuši to pirmie aculiecinieki”, kas bija kopā ar Jēzu kopš viņa publiskās kalpošanas sākuma (skat. Lk 1:1-2 ). Šajā ievaddaļā Lūka savai auditorijai atklāj, ka pat ja arī viņš nav tiešs sava piedāvātā stāsta liecinieks, evaņģēlists ir daļa no topošās kristiešu kopienas, pateicoties to cilvēku personīgajām liecībām, kuri personīgi bija dzirdējuši Jēzus sludināšanu un piedzīvojuši viņa krustā sišanu un augšāmcelšanos.

Matejs (10:1), Marks (6:7) un Lūka (9:1) katrs apraksta, kā Jēzus paaicināja “Divpadsmit”, un kā pēc norādījumu došanas Viņš tos sūta misijā, lai pasludinātu Labo Vēsti. Bet tikai Lūka ziņo, ka Jēzus vēlāk sūtīja lielāku - septiņdesmit divu mācekļu grupu, par kuru mēs dzirdam arī šodienas evaņģēlijā. Pēc Lūkas vārdiem, pirmajā evaņģelizācijā bija iesaistīti daudz vairāk misionāru nekā Divpadsmit. Tieši pirms viņu izvēlēšanas un sūtīšanas Jēzus bija sācis savu ceļojumu uz Jeruzalemi (skat. Lk 9:51). Viņš aizsūtīja septiņdesmit divus sev pa priekšu, lai sagatavotu savu ierašanos dažādās pilsētās. Tas nosaka Lūkas personīgo pieredzi ceļojumam ar Pāvilu.

Šī septiņdesmit divu (vai saskaņā ar dažiem manuskriptiem septiņdesmit) nosūtīšana ir kā modelis kristiešu misionāru aktivitātēm visās tautās. Jūdu tradīcijā tās bija septiņdesmit tautas, kuras dzirdēja Sinaja likuma izsludināšanu (skat. Rad 10, At 32:8); taču Jēzus mācekļi tiek sūtīti pie visām tautām.

Šodienas liturģijā lasītais fragments apustulātu atspoguļo valstības un tiesas atklāsmi kā tādu, kas jau pasaulē ir klātesoša. Lūkam nav nepieciešams Israēlam ziņot par valstības diženumu, bet gan tautām jāpasludina, ka valstība ir tuvu. Evaņģēlists raksta laikā, kad “visās tautās” jau ir augšāmceltā Jēzus liecinieki. Šis ir izšķirošais brīdis vēsturē, kurā ikvienam tiek piedāvāta iespēja kļūt par daļu no Dieva valstības.

Metode, raksturs un perspektīvas misionārajam darbam, ko veic septiņdesmit divi mācekļi, ir līdzīgas kā divpadsmit mācekļiem. Jēzus norādījumi iet roku rokā ar situācijas aprakstu: “Pļaujamā ir daudz, bet strādnieku maz”, un līdz ar to arī kategoriskais ieteikums: “tāpēc lūdziet pļaujas kungu.” “Lūgšana ir misijas dvēsele,” tā pāvests Francisks rakstīja 2017. gada 22. oktobra vēstulē kardinālam Filoni. Dievs, kurš ir pļaujas kungs, uzņemas iniciatīvu; viņš aicina un sūta. Tas ir ielūgums pievienoties Jēzus lūgšanai un viņa ceļam pie Tēva, kas izpaužas kā sevis nodošana cilvēku rokās: “Es jūs sūtu kā jērus vilku vidū.” Misionāri nekad nevar paļauties uz spēku, varu, vai vardarbību. Viņi ir bagāti tikai ar ticību un lūgšanām, kas viņus iesakņo personīgās mīlestības attiecībās ar Jēzu - mācītāju, kurš viņus sūta.

Nabadzība, kas ir sākumā, kļūst pamatu un zīmi viņu brīvībai un pilnīgai sevis veltīšanai tam vienīgajam uzdevumam, kas viņus atbrīvo no jebkādiem šķēršļiem vai kavēšanās. Tas viss ir precīzi definēts virknē normu: brīvi no visiem šķēršļiem, sūtītie dodas tieši uz mērķi, neapstājoties pat ne sveicienam, kas saskaņā ar austrumu paražu būtu prasījis daudz laika (sk. 2 Kgs 4:29). Gluži pretēji, patiess sveiciens ir rezervēts tiem, pret kuriem ir vērsta misija. Šis sveiciens nav vienkārši pareģojums vai sludinājums, bet efektīvs vārds, kas sniedz prieku un laimi. Īsāk sakot, tas ir mesiānisks “miers”, kas nāk līdz ar pestīšanu (skat. Lk 10:5-6). Sūtītie, līdzīgi kā Kungs, nodibina attiecības ar tiem, kuri viņus uzņem, ļaujot valstības mieram ienākt viņu vidū. Viņu izturēšanās liek viņiem būt atkarīgiem no tiem, kas viņus uzņem, kuriem viņi uztic sevi un savas dzīvības. Tāpēc misionāri ir pilnībā pakļauti misijas riskiem, arī attiecībā uz iztiku: viņi tiks uzņemti vai noraidīti, būs veiksme vai neveiksme. “Māja” un “pilsēta” simbolizē privāto un sabiedrisko dzīvi. Tie, kas ir sūtīti, ir atkarīgi no to viesmīlības, kuri uzklausa viņu vēsti, bet nekas nevar viņus apturēt vai kavēt misijas veikšanu; tie ir misionāri, kas nes pēdējo un steidzamo pestīšanas iespējas aicinājumu, kam jāsasniedz visu ausis, visu sirdis neatkarīgi no tā, ko tas prasa.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Ceturtdiena, 17. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa

Svētais Ignācijs no Antiohijas, piemiņas diena

Rom 3:21-30

Ps 130:1b-6ab

Lk 11:47-54

Pāvils noslēdz savu uzrunu Rom 1:18-3:20 ar dramatisku apgalvojumu: jūdi un grieķi - “tie visi ir zem grēka” (Rom 3:9). Ja tas ir tā, tad var šķist, ka pestīšana nav iespējama nevienam, domājot cilvēciskās kategorijās. Bet Pāvils uzskata, ka Dieva Jēzus Kristus iejaukšanās ir pārvarējusi šo cilvēces bezcerīgo situāciju: “Bet tagad neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība” (Rom 3:21). Tādējādi Pāvils pretnostata Dieva glābjošo spēku un grēka verdzību. Tēva spēkpilnais atbrīvojošais darbs notiek mūsdienās, jo viņa brīvajai iniciatīvai ir bijusi vēsturiska forma Kristū, kurš nomira un atkal augšāmcēlās (skat. Rom. 3:24-25, 4:25). Kad cilvēks to ticībā ievēro (skat. Rom 3:22-28:30), viņa eksistence pilnībā mainās: viņš tiek atbrīvots no pakļaušanās grēka un nāves varai (skat. Rom 3:24) un dzīvo kā uzticīgs Dieva un sava tuvākā pavadonis, saskaņā ar derībai raksturīgo solidaritātes loģiku, tas ir, kā “taisnīgais” (Rom 3:26).

Šeit Pāvils piedāvā teoloģiju, kas ir pilnīgi pretēja viņa laika mentalitātei. Jūdaisms bija sašaurinājis dievišķo Bauslību līdz absolūtai dominēšanai, atraujot to no tās būtiskajām un sākotnējām attiecībām ar vēsturi un dievišķo derību, pieņemot, ka tā darbojas pati par sevi. Rezultātā paklausība Jahvem tika aizstāta ar rūpīgu un skrupulozu recepšu un aizliegumu ievērošanu. Šis domāšanas veids izraisīja uzpūstu cilvēces pašpietiekamību savas dzīves likteņa priekšā. Izpirkšana, pamatojoties uz rabīniskajam jūdaismam raksturīgajiem “Bauslības darbiem”, patiesībā padarīja cilvēci par sava veida reliģisku autokrātu, kas aizmirsa dievišķo un pašreferenciālo žēlastību. Tā rezultātā radās sektantiska un ekskluzīva attieksme, kas novilka skaidru līniju starp jūdiem, kuri saprata un ievēroja Bauslību, un pagāniem, kuriem bija paredzēta bojāeja, jo viņiem nebija Bauslības.

Apustulis mums piedāvā teoloģisku attaisnojuma izpratni kā alternatīvu šai to dienu jūdu mācībai. Viņš atsaucas uz Dieva glābjošo taisnīgumu un norāda uz ticību kā vienīgo iespēju izglābties no grēka varas un mūžīgās nāves likteņa. Praktiski Pāvils noraida tāda Dieva tēlu, kam nepiemīt žēlastība, tā vietā atklājot Dieva patieso seju - Tēvu, kurš mīlestībā rīkojas un iesaistās grēcīgās cilvēces labā. Pirms šīs ārkārtējās Dieva iniciatīvas jūdi un pagāni atrodas vienā līmenī; abiem nepieciešama pestīšana kā dāvana un viņi tiek pastāvīgi aicināti uz ticību, jo abi ir pakļauti grēka likumiem. Šajā universālajā atgriešanās procesā Israēls tiek izglābts un tas atgūst savu likumīgo vietu Dieva priekšā (skat. Rom 9-11). Tas būs izglābts kopā ar visām zemes tautām. Israēla izraudzīšana kļūst par efektīvu zīmi vēsturiskam pestīšanas sākumam Israēla tautai kopā ar pagāniem.

Pāvests Francisks raksta:

Balstoties uz šo dalīšanos Jēzus redzējumā, Svētais Pāvils mums ir atstājis ticības dzīves aprakstu. Pieņemot ticības dāvanu, ticīgie kļūst par jaunu radību; viņi saņem jaunu sākumu; kā Dieva bērni viņi tagad ir “dēli Dēlā”. Frāze “Abba, Tēvs”, kas ir tik raksturīga paša Jēzus pieredzei, tagad kļūst par kristīgās pieredzes kodolu (sal. Rom 8:15). Ticības dzīve, esot Dieva bērnam, nozīmē atzīt pirmatnējo un radikālo dāvanu, kas uztur mūsu dzīves. To mēs skaidri redzam Svētā Pāvila jautājumā korintiešiem: “Kas tev ir tāds, ko tu nebūtu saņēmis?” (1Kor 4:7). Tas bija Pāvila un farizeju debates centrālais jautājums: jautājums par to, vai pestīšana tiek sasniegta ticībā vai caur bauslības ievērošanu. Pāvils noraida to cilvēku attieksmi, kuri sevi uzskatītu par attaisnotiem Dieva priekšā, balstoties uz viņu pašu darbiem. Šādi cilvēki, pat ja viņi ievēro baušļus un veic labus darbus, ir koncentrēti uz sevi; viņi neaptver, ka labestība nāk no Dieva. Tie, kas šādi dzīvo, kuri vēlas būt avots paši savai taisnībai, ierauga, ka šī taisnība drīz vien tiek iztukšota, un viņi nav vairs pat spējīgi ievērot likumu. Viņi kļūst noslēgti un izolēti no Kunga un no citiem; viņu dzīves kļūst veltīgas, un viņu darbi neauglīgi, kā kokam, kas atrodas tālu no ūdens. Svētais Augustīns mums vēsta savā kodolīgajā un tiešajā veidā: “Ab eo qui fecit te, noli deficere nec ad te”, “Nenovērsies no tā, kas tevi ir radījis, pat ja tu griezies pats pret sevi.” Kad es domāju, ka novēršoties no Dieva es atradīšu sevi, mana dzīve sāk sabrukt (sal. Lk 15:11-24). Pestīšanas sākums ir atvērtība kaut kam, kas ir pirms mums, pirmatnējai dāvanai, kas apliecina dzīvību un uztur tās pastāvēšanu. Tikai būdami atvērti un atzīstot šo dāvanu, mēs varam pārveidoties, piedzīvot pestīšanu un nest labus augļus. Glābšana caur ticību nozīmē Dieva dāvanas svarīguma atzīšanu. Kā saka svētais Pāvils: “Jo žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana” (Ef 2:8) (Lumen Fidei, 19).

Pāvils piedāvā romiešiem universālos Dieva žēlastības apvāršņus, kas ir viņam uzticētās misijas pamatā un nodoti Baznīcai, kas piedzima Jēzus Pashas svētkos un kuru Augšāmceltā Kunga Gars sūtīja pasaulē.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

**Trešdiena, 16. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa

*Svētā Jadviga, izvēles piemiņas diena

Svētā Margarita Marija Alakoka, izvēles piemiņas diena***

Rom 2:1-11

Ps 62:2-3,6-7,9

Lk 11:42-46

Pirmajā lasījumā Pāvils, uzrunājot Romas ticīgos, uzstāj, ka jūdi tāpat kā pagāni dara ļaunus darbus. Viņš norāda uz to, cik viegli jūdi apsūdz pagānus netikumībā, paužot pārliecību, ka ir labāki par citiem pilnīgas Bauslības ievērošanas dēļ. Lai parādītu saviem tautiešiem, kā viņi ir pazaudējuši ceļu, Apustulis mēģina nojaukt dažas viņu nepatiesās pārliecības, kurām viņš pats bija ticējis, pirms iepazina Augšāmcelto Kungu. Iepriekš paļaujoties uz miesu un savu piederību cilvēku grupai, kas bija saņēmusi Bauslību, Pāvils atgriezās pie Kristus caur ticību, kas attaisno un darbojas caur mīlestību, nevis caur rituālu priekšrakstu ievērošanu. Nepietiek ticēt ar muti, ar ārēju Bauslības praktizēšanu; ir jādzīvo ticībā. Būtībā mēs tiksim tiesāti pēc mīlestības, augļiem, ko dos mūsu ticība Kristum, kurš nomira un augšāmcēlās. Ticība ir dalība Jēzus dievišķajā dabā un dievišķajā mīlestībā.

Pāvils nosoda sirds nocietināšanas grēku un to cilvēku nepiekāpību, kas uzskata, ka viņi ir vienīgie, kas pelnījuši pestīšanu. Privilēģiju laiks ir beidzies; ir pienācis laiks katram cilvēkam pieņemt lēmumu par to, kas ir Kristus. Tas ir laiks, kad katram cilvēkam jāļaujas Dieva žēlastībai, atklājot, ka Viņš vēlas izliet savu labestību pat pār tiem, kas ir bijuši tālu no Viņa. Vienīgais cilvēku tiesnesis ir Dievs; un mēs visi bez izņēmuma esam pakļauti Viņa spriedumam. Pārliecība par savu taisnību un augstprātība, domājot, ka kāds pats ir vienīgais patiesības un morāles (Bauslības) aizstāvis, var novest pie Dieva nicināšanas, uzskatot Viņa žēlsirdību par vājumu, kā arī maldīgi izslēdzot citus no pestīšanas.

Šodienas Evaņģēlija fragments - pravietiska farizeju un likumu zinātāju nosodīšana, ir brīdinājums vakardienas un šodienas kristiešu kopienām izvairīties no legālisma, formālisma un rituālisma kārdinājumiem, kas uztur šo lielo Kristus glābšanas darba ienaidnieku - lepno un necaurlaidīgo pašreferenciālismu (atsaukšanos uz sevi). Bauslība tiek ietērpta ārējā formālismā un izvēlētās tautas aicinājums padarīts par ekskluzīvu privilēģiju, lai pagāni nevarētu graut pestīšanas universālumu un Jēzus mācekļu misiju.

Jēzus iesāk, norādot uz farizeju nepareizo rīcību attiecībā pret ziedojumiem. Viņi spēj ievērot minimālas un maksimālās normas, piemēram, atdot desmito daļu no mētrām, rūtām un dārzeņiem. Jēzus nevēlas atcelt šīs prakses (jau At 14:22 aicina uz ikgadējo desmitās tiesas došanu templī), bet gan novietot tās pareizajā kontekstā – patiesās attiecībās ar ticību Dievam un mīlestību pret tuvāko. Ziedošana bez personiskas iesaistīšanās sirds atgriešanās ceļā var kļūt par attaisnojumu, lai atstātu novārtā pamatprincipus, piemēram, taisnīgumu un Dieva mīlestību, realitātes, kas prasa izlēmīgu un nepārtrauktu savas sirds un pasaules pārveidošanu.

Cita Jēzus apsūdzība attiecas uz tieksmi meklēt slavu, dzīties pēc pateicības un varas, ieņemot goda vietas. Nemitīgas rūpes par ārējo izskatu ir iekšējas samaitātības rezultāts, kas cilvēku padara līdzīgu kapenēm – iespējams, ar greznu ārpusi, bet iekšpusē sapuvušu. Kamēr cilvēka iekšiene paliek neredzama citu acīm, ārpuse tiek rūpīgi uzpulēta savtīgiem mērķiem.

Jēzus vārdi izskan spēcīgi, un tie sadusmo ne tikai uz farizejus, bet arī bauslības zinātājus, kuri jūtas dziļi aizvainoti. Tad Jēzus turpina izteikt viņiem bargus pārmetumus, kas vērsti pret viņu praksi uzlikt citiem smagu rituālu ievērošanas nastu, kurus viņi paši personīgi neveic, atklājot dziļu neatbilstību starp viņu mācību un viņu pašu dzīvi. Likums ir dots, lai kalpotu dzīvībai, to saglabātu un veicinātu. Ticība nekad nedehumanizē cilvēku; gluži pretēji, tā iedrošina ikvienu cilvēku vispilnīgākai izaugsmei.

Šeit mēs atrodam patiesi apustulisku viedokli: saskaroties ar Dieva pestīšanas universālumu un Jēzus un viņa mācekļu misiju, farizejiem un bauslības zinātniekiem ir jāpārskata savs domāšanas veids attiecībā uz attiecībām ar Dievu un pestīšanu. Jēzus tiek nosodīts par sēšanos pie galda, pirms ēdienreizes neveicot tradicionālo mazgāšanās rituālu.

Pirmā šīs situācijas kritika (Lk 11:39-44), tieši pirms vietas, kur sākas šodienas lasījums, ir vērsta pret farizeju piedāvāto maldīgo priekšstatu par dzīvi un attiecībām ar Dievu. Farizejs ir pārsteigts par Jēzus rīcību (Lk 11:38), un viņš saņem no Jēzus tūlītēju un smagu atbildi (Lk 11:39). Gan tas, cik lielu nozīmi Lūka piešķir diskusijai, gan Jēzus izteiktās kritikas tonis, gan viņa atsauce uz praviešiem un apustuļiem Dieva gudrības kontekstā (Lk 11:49) liecina par viņa nopietnību. Jēzus sarunu biedru problemātiskā attieksme nozīmē ierobežot pestīšanu tikai līdz ārējas Bauslības ievērošanai, kas apdraud universālo misiju, kuras pamatā ir Dieva – Bauslības devēja glābjošā griba.

Jautājums, pirmkārt, rodas saistībā ar atšķirību starp to, kas ir iekšēji un ārēji šķīsts vai nešķīsts, ar noteikumiem, kas uzlikti citiem, bet kurus nepraktizē tie, kas tos uzlikuši. Tas atgādina Pētera redzējumu pirms viņa satikšanās ar centurionu Kornēliju, kurš puritāniski uzstāja, ka “nekad neesmu ņēmis mutē neko apgānītu vai nešķīstu” (Apd 11:8). Lūkas evaņģēlija fragmentā Jēzus atbilde ir skaidra: Dievs ir radījis iekšpusi un ārpusi, viss ir Viņa roku darbs, tādēļ viss ir šķīsts (skat. Apd 10:15, Mk 7:15). Pēteris saprata, ka neviens nevar tikt pasludināts par negudru vai nešķīstu (skat. Apd 10:28). Apustulāts un misija ir Dieva Tēva - visu lietu radītāja labestības izpausme, kurš ignorē visus rituālos vai formālos šķēršļus, kas šķir. Misionārs ir aicināts būt tuvu visiem cilvēkiem (skat. Apd 10:46-47), jo Dievam nav favorītu (skat. Apd 10:34).

Lūka izmanto jēgpilnu formulu, lai izteiktu Dieva piedāvāto universālo atvērtību pestīšanai Jēzū Kristū un savas Baznīcas misiju: ​​“Jūs nejēgas, vai tas, kas radījis ārpusi, nav radījis arī iekšpusi? Labāk izdaliet to, kas iekšpusē, žēlastības dāvanās, un, redzi, viss jūsos būs šķīsts” (Lk 11:40-41). Lai būtu tīrs, praktizē žēlsirdību un dari žēlsirdības darbus. Tas, kas Dieva valstībā nosaka attiecības starp cilvēkiem, pārvarot diskriminācijas un atšķiršanas šķēršļus, ir Dieva labestības noslēpums; Dievs Jēzū apvieno sevi ar katru cilvēku un piedāvā žēlastību visiem. Jēzus misionārie mācekļi ir aicināti dot to, kas ir viņos. Ne tikai dot materiālas lietas kā žēlsirdības dāvanas, bet, pirmkārt, piedāvāt sevi pašus: savu dzīvi un savu sirdi. Nav vajadzīgas nekādas ārējas darbības, kā arī rituālu priekšrakstu izpilde nav nepieciešama; misionārais māceklis ir aicināts atdot sevi visu Jēzum, piedāvājot dvēseli un miesu, no iekšpuses un ārpuses, sirdi un emocijas, attiecības un normas misijai visu cilvēku pestīšanai.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Otrdiena, 15. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa

Svētā Terēze no Avilas, piemiņas diena

Rom 1:16-25

Ps 19:2-5

Lk 11:37-41

Pirmajā lasījumā zaudējumu, ar kuru cilvēce pati sevi ir sodījusi, pretojoties Dieva gribai, Svētais Pāvils atkārtoti atklāj caur sava veida grēka vēsturi, ko viņš skaidro Romas ticīgajiem. Dieva radīts patiesībai un taisnīgumam, cilvēks pievērsās nejēdzībai, netiklībai un netaisnībai. Pārdomājot pasauli un spējot caur radīšanas darbu aptvert Radītāja neredzamo pilnību, cilvēce nomaldījās savās pārdomās un nonāca aklās nešķīstības alejās, pakļaujot ķermeni visādām baudām, līdz ķermenis pats kļuva par objektu un elku, kas pielūdz un kalpo radījumiem, nevis Radītājam. Izskatās, ka Dievs ir pieļāvis šo zaudējumu, lai cilvēce iemācītos uzticēties nevis sev, bet Tam, kurš ir visu lietu kārtība. Pāvils pārstāsta šo grēka stāstu, lai parādītu, ka, kaut arī cilvēce savas lepnās muļķības dēļ bija pelnījusi tikai Dieva dusmas, Dievs vienalga izvēlējās mīlēt cilvēci un mūs attaisnot, lai mūs glābtu. Taisnīgie dzīvos ticībā; cilvēciskajai radībai nav jāstājas Dieva tiesas priekšā, bet gan jāsaņem nepelnīta mīlestība, kas ierosina ārkārtas pārvērtības, jo tā grēcinieku padara taisnu un izvirtuli atpestītu. Šis dzirdētais un saņemtais Evaņģēlijs ir īsts dynamis – spēks, kas paplašina sirdi, atver to ticībai un paziņo par pestīšanu. Tas izplatās pats neatvairāmā veidā. Kā mums atgādina responsoriālais psalms, tas ir lipīgs līdz pasaules galam, kā liecinieks, ko debesis dod zemei un visam kosmosam, lai sasniegtu katru telpu un katru laikmetu. Pat debesis, šīs atpestīšanas piepildītas, dzied Dievam slavu.

Evaņģēlija lasījums, kas ņemts no Lūkas evaņģēlija, mūs aicina vēl vairāk apdomāt šķēršļus Mācītāja dzīvā un enerģiskā vārda izplatīšanai: farizeju pārlieku pieķeršanos tradīcijai, attieksmi, kas neļauj viņiem saprast vispārējo glābjošo Jēzus klātbūtni un rīcību.

Kamēr Jēzus māca ļaužu pūļus, kāds farizejs viņu uzaicina pie sevis pusdienās. Tikt uzaicinātam pie kāda cita cilvēka galda ir pieņemšanas, kā arī cieņas un atzīšanas žests. Starp diviem, kas dalās maltītē, nevar būt šķēršļu – ir tikai pazīšanās un tuvība. Jēzus pieņem farizeja ielūgumu, līdzīgi kā reiz pieņēma muitnieka aicinājumu, un sēžas pie galda, bet Viņš sadusmo namatēvu, neievērodams mazgāšanās praksi, ko farizeji veica pirms ēšanas. Faktiski Jēzus attiecības ar farizejiem vienmēr bijušas ļoti sarežģītas. Lk 7:36-50 farizejs tiek aizskarts, jo Jēzus ļauj sev pieskarties grēcīgai sievietei, kuru viņš slavē par viņas mīlestību. Lūkas evaņģēlijā 14:1-6 Jēzus pārmet formālu rituālu ievērošanu farizejiem, kuri, respektējot bauslību, ignorē mīlestības prasības, kas ir bauslības sintēze un apkopojums (skat. Mt 22:37). Lk 20:45-47 Jēzus brīdina par farizeju liekulību, kuri sludina taisnīgumu, veicot sterilus un bezjēdzīgus žestus.

Tradīcijas, prakses un paražas, kad tās tiek uzspiestas vai ievērotas neelastīgā veidā, attālinās no to sekundārā un instrumentālā mērķa izglītot mūsu vājās un ietekmējamās sirdis, lai tās darītu labu un mīlētu. Tās var arī kļūt par reāliem šķelšanās un opozīcijas iemesliem. Tikai atgriešanās un iesaistīšanās mīlošā dialogā ar Kristu, kurš nebaidās no šķēršļu, sterilu priekšrakstu un tukšu tradīciju pārvarēšanas, var radīt dzīvību un jaunas attiecības kopībā, kurā pat likumi un to priekšraksti var palīdzēt mums dzīvot labi un saskaņā ar Dievu. No ārējas rituālu uzturēšanas cilvēks pāriet sirds iekšienē Dieva mīlestībā un vienotībā ar Kristu, kurš nebaidās riskēt ne ar ko, pat ne ar dzīvību, lai mēs paliktu kopībā ar Viņu un aicinātu ikvienu uz šo dzīves un prieka banketu.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Pirmdiena, 14. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa

Svētais Kalists I, izvēles piemiņas diena

Rom 1:1-7

Ps 98:1-4

Lk 11:29-32

Vārda liturģija šodien koncentrējas uz Evaņģēlija pasludināšanas spēku. Pasludinātais Dieva vārds ir pestīšanas gaidībās; mums jābūt gataviem to uzņemt un tajā klausīties. Klausīšanās ir Evaņģēlijs, kas atgādina aicinošo psalmu: “Kaut šodien jūs viņam klausītu! Nenocietiniet sirdis” (Ps 95: 8).

Pirmajā lasījumā Pāvils iepazīstina ar sevi un savu apustulātu Romas ticīgos – kopienu, kuru viņš neizveidoja, bet kuru viņš ļoti lolo un vēlas, lai tā palīdz viņam Spānijas evaņģelizācijas projekta īstenošanā. Lai iepazīstinātu ar sevi un lai nodibinātu labu garīgo sapratni ar šo kopienu, kuru viņš vēl nav klātienē sastapis, apustulis pārtrauc runāt par savu kalpošanu un savu aicinājumu. Viņa kalpošana Kristum un apustulāts darbam ar pagāniem sakņojas neparastajā viņa izraudzīšanas noslēpumā, saskaņā ar kuru Kristus Jēzus nozīmēja viņu sludināt Dieva Evaņģēliju. Pāvila kalpošana ir balstīta uz Kristus vārdu, tiek uzturēta ar Kristus vārdu, un tā dara Kristus vārdu zināmu citiem. Kristus ir viņa dzīves centrā. Vēstules Romiešiem ievadā ir attēlota Dieva pestīšanas dinamika, kas no specifiskā pārtop universālajā: Kristū pestīšanai vairs nav priviliģētu saņēmēju, bet tā ir adresēta visiem, pat tiem, kas atrodas tālu.

Evaņģēlija lasījums mums vēsta par svešiniekiem un viņu attiecībām ar Dievu. Mācītāju ieskauj ļaužu pūlis, kas viņam uzmācas, un viņš nosoda tā deformējošo attieksmi, kas mazina ticības pieredzi: spazmotus zīmju meklējumus. Paaudze, kuru Jēzus uzrunā, ir “samaitāta paaudze” (Lk 11:29), jo tā nepārtraukti prasa ārējus pierādījumus, lai it kā ieslēgtu Dievu un viņa pestījošo gribu šauru, automātisku, maģisku, cēloņu un seku attiecību parametros, kas ir cilvēka spēka kontrolēti un regulēti.

Jēzus nevēlas dot citu zīmi, kā vien Jonas zīmi. Jonas grāmata ir atrodama Vecajā Derībā starp pravietiskajām un gudrības grāmatām. Tas ir ziņojums, kuru sniedz pravietis, kurš tiek sūtīts sludināt ārpus Israēla robežām - Ninivē, Asīrijas galvaspilsētā, kur bija stipri derības ienaidnieki: patiesi ārzemnieki visās izpratnēs, un tie “kas vēl ir tālu” visaugstākajā pakāpē. Šī negaidītā misija māca Jonam par Dieva dedzīgo vēlmi aicināt tos, kas ir tālu, paziņot par Viņa piedošanu neticīgajiem un izglābt viņus caur grēku nožēlu un atgriešanos. Dumpīgs un negribīgs dieva Vārda priekšā, Jona kļūst par glābšanas zīmi niniviešiem.

Arī Cilvēka Dēls kļūst par zīmi savai paaudzei, par vienīgo uzticamo zīmi. Jau Nācaretes sinagogā (skat. Lk 4:25-27) Jēzus bija atgādinājis, ka Dievs sūtīja savus praviešus Eliju un Elīšu, lai viņi nestu dziedināšanu ne tikai jūdiem, bet pat pagāniem. Tagad Viņš parāda, ka Viņa atnākšana ir paredzēta, lai nestu pestīšanu ne tikai Israēlam, bet ikvienam. Ar sava Dēla, kas tapa miesa, palīdzību Dievs atver Israēla ekskluzīvo izredzētību visai pasaulei. Ar daiļrunīgu savas cilvēcības zīmi Jēzus, kurā Dievs savienojas ar katru cilvēku, aicina mūs uz patiesu garīgu atgriešanos, iegūstot jaunu sirdi, kas vēlas dzirdēt un pieņemt dievišķo loģiku, un kas vēlas, lai visi cilvēki tiktu glābti. Jēzus rāda savai paaudzei - saviem ļaudīm, ka Šebas ķēniņiene, kaut būdama no pagānu vidus, saskatīja ķēniņa Salamana gudrībā pēdas mīlestībai uz Kungu, un ka ninivieši - svešinieki un rūdītie grēcinieki, saskārušies ar pravieša Jonas sludināšanu, pieņēma aicinājumu uz atgriešanos.

No otras puses, Dieva tauta pretojas sava Kunga atnākšanai, un to tiesās tie, kuri “ir tālu prom” vai “ne-Cilvēki”, kurus pārstāv Dienvidu ķēniņiene un ninivieši. Šeit var redzēt Israēla neklausīšanās traģēdiju, tā atteikšanos atzīt Dieva klātbūtni, labvēlīgo laiku pestīšanai, Kunga apmeklējumu (skat. Lk 19:44, Rom 9-11). Israēla īpašā izredzētība un Dieva apsolījumi savai tautai nerada viņiem ekskluzīvu pārākumu un privilēģijas. Dievišķās izredzētības loģika meklējama pestīšanas vēsturiskajā konkrētībā un visu to reprezentativitātē, kuriem ir vienāda izcelsme un kuri savā cilvēcībā dalās vienā un tai pašā radības liktenī.

Jona, kura pieredze, nonākot vaļa vēderā, ir nepārprotama atsauce uz Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, atspoguļo misijas efektīvu atvēršanu visu cilvēku pestīšanai, un tā atrodama Baznīcā, tās universālumā un tās sakramentalitātē. Pateicoties Jēzus nāvei un augšāmcelšanās notikumam, izredzētā tauta un pagāni kļūst par vienu atpestītu tautu (skat. Ef 2:11-19), kas caur kristību ir vienota ar Kunga ciešanām (skat. Rom 6). Viņu klātbūtne pasaulē, piedaloties Jēzus misijā, ir redzama un efektīva pestīšanas zīme, kas notiek šodien cilvēku sirdīs, bez diskriminācijas vai atraidījuma no Dieva puses. Viņa Baznīca - universālais pestīšanas sakraments pastāvīgā misijas stāvoklī tiek sūtīta pie visiem, saucot visus kopā pie Kristus. Ja tiek piedzīvotas vajāšanas, tā no jauna izjūt sava Kunga atpestījošās ciešanas; bet ja tā tiek pieņemta, tā piedzīvo Jēzus Lieldienu efektivitāti; savukārt savu bērnu kristības izaugsmē tā saskata sava Kunga, Mācītāja un Laulātā drauga Jēzus Kristus žēlsirdības un piedošanas dāsnos augļus.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Svētdiena, 13. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa, C gads

2 Kgs 5:14-17

Ps 98:1,2-4 2

Tm 2:8-13

Lk 17:11-19

“Pateicība ir sirds atmiņa.” Ir šokējoši lasīt, ka tikai viens no desmit Jēzus dziedinātajiem spitālīgajiem atgriezās, lai pateiktu “paldies”. Pateicība ir ne tikai sociāls pienākums, kurā mēs dalāmies, bet arī mūsu būtības izpausme, kas arī kļūst par garīgu aktu.

Evaņģēlija stāsts par desmit spitālīgo dziedināšanu, iespējams, ir modelēts pēc Vecās Derības stāsta par Naamāna dziedināšanu. Sīrijas armijas komandieris Naamāns ir lielisks cilvēks, uzticams karaļa padomnieks un drosmīgs karavīrs, taču viņš sirgst ar spitālību – slimību, no kuras visvairāk baidījās senajā pasaulē. Ir nepieciešama jauna meitene, Israēla karagūstekne, lai palīdzētu šim “dižajam cilvēkam” atklāt, kā tapt veselam. Nenosauktā meitene stāsta Naamāna sievai, ka viņš tiks izārstēts, ja dosies pie “pie pravieša, kurš ir Samarijā” (2Ķēn 5: 3). Naamānam vispirms ir jāprasa atļauja Arāmas ķēniņam, kurš liek viņam ar vēstuli doties pie Israēla ķēniņa. Ņemdams sev līdzi dažas dāvanas, Naamāns dodas uz Izraēlu ar vēstuli, kuru Israēla ķēniņš pārprot. Domājot, ka Arāmas ķēniņš plāno viņu provocēt, Israēla ķēniņš dusmās saplēš savas drēbes. Pravietis Elīša, to dzirdēdams, uzaicina ķēniņu atsūtīt slimo cilvēku pie viņa: “Lai taču viņš nāk pie manis un zina, ka Israēlā ir pravietis” (2Ķēn 5: 8). Personīga satikšanās un atzīšana ir būtiska priekš komandiera atveseļošanās. Naamāns ierodas Elīša mājās ar iespaidīgu svītu. Un, ievērojot savu armijas komandiera statusu, viņš sagaida sarežģītāku dziedināšanas rituālu, nekā to piedāvā Elīša. Bet pravietis, pat neizejot viņu satikt, nosūta sūtni, lai tas viņam norādītu, kā rīkoties: septiņas reizes mazgāties Jordānas upē (mūsu kristības rituāla pravietiskā zīme). Naamānam ticēt liekas pārāk vienkārši. Vai viņam nevajadzētu personīgi satikties ar pravieti? Vai viņiem Damaskā nav labākas upes? Stāstījums liek domāt, ka viena daļa tiek izārstēta, bet otra tiek dziedināta. Ārstēšana ir fiziska; dziedināšana ir iekšēja. Naamāns, kaut arī sašutis, paklausa. Kad viņš saprot, ka ir izdziedināts, viņš atgriežas pie Elīša, lai pateiktos viņam, piedāvājot dāvanas kā pateicības zīmi. Šeit viņš beidzot tiekas ar pravieti vaigu vaigā. Pilnīga dziedināšana, patiesa pievēršanās ir paklausības pravieša vārdam, viņa personīgās tikšanās ar viņu un Jordānijas upes ūdens sakramentālās starpniecības rezultāts. Tā ir tikšanās, kas liek viņam atpazīt Israēla Dievu.

Evaņģēlija lasījumā Lūka ļauj mums atkal sastapties ar svešinieka tēlu, sekojot Jēzum viņa ceļā. Šī ceļojuma ģeogrāfiskais mērķis ir Jeruzāleme, bet tā eksistenciālais mērķis ir dzīvības atdošana pie krusta kā zīme par Dēla neierobežoto pieejamību Tēvam Viņa vispārējās pestīšanas darbā. Jēzus dodas uz Jeruzālemi, “svēto pilsētu”, bet, lai tur nokļūtu, viņš iet cauri teritorijām, kuras jūdi uzskatīja par tādām, kas pārāk tuvu ārzemniekiem (tā saucamā “pagānu Galileja”) vai pat nešķīstām, jo tās apdzīvoja herētiķi (Samarijas iedzīvotāji).

Tieši, ejot pa šo riskanto ceļu, Jēzus tiekas ar cilvēku grupu, kas bija viena no tā laika visvairāk atstumtajām: spitālīgajiem (tāds kā Sīrijas Naamāns). Spitālība bija ādas slimība, kuru uzskatīja par sodu grēciniekiem (skat. augstais priesteris Azarja, 2 Hr 26:20). Tika uzskatīts, ka tā savus upurus padara nederīgus pielūgsmei vai dzīvošanai kopienā, tāpēc viņi bija spiesti dzīvot atšķirti no pārējās sabiedrības (skat. Lev 13:46). Spitālīgie tika atstumti, spiesti klejot vientulībā, kopā ar citiem spitālīgajiem, vienmēr skaļi brīdinot citus, tuvojoties apdzīvotām vietām. Viņus pazemoja arī tas, ka viņiem nācās valkāt nodriskātas drēbes, nenosedzot galvu.

Desmit spitālīgo grupa dodas satikties ar Jēzu. Viņi lūdz palīdzību, uzrunājot Jēzu tā, kā no viņiem to varētu sagaidīt – no attāluma. Viss, kas viņiem bija, tās bija viņu balsis, un viņi tās izmantoja, lai sauktu uz Jēzu: “Jēzu, Mācītāj, Apžēlojies par mums!” (Lk 17:13). Saucot Jēzu par Mācītāju, viņi uzrunā Viņu tā, kā to darītu Jēzus mācekļi. Jēzus viņus redz un pievērš viņiem uzmanību, aicinot viņus veikt konkrētu darbību: “Ejiet un rādieties priesteriem” (Lk 17:14). Israēlā priesteri bija atbildīgi par slimības parādīšanās un izzušanas diagnosticēšanu (skat. Lev 13:9-10; 14:2).

Uzrunājot Jēzu, desmit spitālīgie saglabāja distanci. Tas notika karantīnas dēļ, kas balstījās uz šķīstīšanās likumiem (skat. Lev 13:45-46). Tas arī mums parāda, ka šie slimie cilvēki, kas tāpat kā pagāni tika uzskatīti par tādiem, “kas vēl ir tālu” (Apd 2:39), par spīti sava stāvokļa traumatiskajam apkaunojumam ir gatavi saņemt Dieva aicinājumu. Tā ir nianse, kuras mērķis ir iemācīt mums, ka Dievs ir tas, kurš uzņemas iniciatīvu un savieno attālumus. Spitālīgie vēršas pie Jēzus ar uzrunu “Mācītāj”, nevis ar titulu “Kungs”, un tas atklāj, ka viņu ticība Jēzum šobrīd ir tikai sākotnējā stadijā. Viņi lūdz apžēlošanos un paklausa viņa norādījumam, bet nespēj uztvert savas dziedināšanas patieso nozīmi.

Lūka uzsver faktu, ka, atbildot uz viņu lūgumu, Jēzus “redzēja” desmit spitālīgos. Citur savā evaņģēlijā Lūka saista “redzēšanu” arī ar “glābšanu” (skat. piemēram Lk 13:12). Šajā sākotnējā tikšanās reizē dziedināšana nenotiek nekavējoties, kā tas bija Naamāna gadījumā. Uzticīgs Torai, Jēzus pavēl spitālīgajiem sevi rādīt priesteriem (skat. Lk 17:14). Dziedināšana nozīmētu klausīties Jēzus vārdu un, tāpat kā Naamāna gadījumā, arī būt pateicīgiem tam, kas viņus izdziedināja. Deviņi no spitālīgajiem nespēj uzņemties vislielāko risku: atgriezties pie Jēzus, kaut arī viņiem bija labs nodoms pakļauties Jēzus norādījumiem un privilēģija satikties ar Jēzu personīgi. Tikai viens no viņiem to izdara - samarietis, kurš tāpēc ir “ienaidnieks”. Bet “saprotot” (vai kā teikts dažos tulkojumos “redzot”), ka viņš ir izdziedināts, viņš atgriežas pie Jēzus (skat. Lk 17:15). Lūkam viņa “redzēšana” nozīmē, ka ir atvērtas samarieša ticības acis. Tagad ir jāpieņem personisks lēmums ticības virzienā, un tas notiek, kad viņš nolemj “atgriezties” pie Jēzus. Dieva pagodināšana no satrauktā svešinieka puses, kurš metas pie Mācītāja kājām, lai viņam pateiktos, norāda, ka šajā otrajā personīgajā tikšanās reizē ar Jēzu samarietis ne tikai atmaksā pateicības parādu, bet arī piedzīvo pilnīgu dziedināšanu un iekšēju transformāciju. Pateicība parasti tiek izteikta Dievam; šis ir vienīgais piemērs Jaunajā Derībā, kur šāda pateicība ir adresēta Jēzum. Noslēgumā svešinieks, kura ticība Jēzum ir viņu pārveidojusi, ir gatavs doties misijā: “Celies un ej!” (Lk 17:19, skat. arī Lk 10:3).

Gan Naamāna, gan desmit spitālīgo dziedināšana ir stāsti, kas balstīti uz iekšēju atgriešanos, kas notiek caur personīgu satikšanos ar Dievu. Šī tikšanās notiek, sākot no personīgas krīzes, kuru var izraisīt nopietna slimība, un tā ir dievišķa iniciatīva. Cilvēka ziņā ir spert nākošo soli, lai novērtētu un pieņemtu šīs tikšanās nozīmi, kas vedīs pie atgriešanās.

Dziedināšana ir iespējama tikai tiem, kuri spēj sasaistīt fizisko izārstēšanu ar pateicību; kad krustojas ķermeņa izārstēšana un sirds atgriešanās. Jordānas upes ūdens un atsauce uz priesteriem uzsver sakramentālās darbības nozīmi pestīšanas darbā. Šī nav vienkārša izārstēšana, pēc dabas individuāla un abstrakta. No atšķirtības un atstumtības mēs integrāli esam izlīguši ar sevi, ar savu ķermeni un ar kopienu, jo sirds dziļumos mēs esam samierinājušies ar Dievu, - ar Dievu Jēzū Kristū caur Baznīcas darbību. Līdzīgi kā Naamāns un spitālīgais samarietis, tikai tie, kas piedzīvo šo šķīstīšanās un samierināšanās vienotību, var atkal tikt integrēti sabiedrībā un tikt sūtīti misijā.

Baznīcas misija nes un dara zināmu glābjošo Dieva žēlastību, jo tā atjauno vīriešus un sievietes no grēka iznīcības, no nāves atšķirtības. Pieņemt Evaņģēliju nozīmē ienākt Kristus Lieldienu noslēpumā, pieņemot viņa atjaunojošo nāvi un apdomājot viņa uzticību augšāmcelšanās notikumā. Atdzimuši kristību avotā, Baznīcas jaunajā Jordānas upē, un pateicīgi par nepelnītu pestīšanu, mēs esam padarīti par misionāriem ikdienas dzīves pieredzēs: celties, iet savu ceļu, atgriezties savās mājās. Citi tiks izvēlēti par misionāriem-mācekļiem svešās, iespējams, naidīgās un pagānu zemēs: pagāniskajā Galilejā, herētiķu Samarijā, un pagānu Sīrijā.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Sestdiena, 12. oktobris, 2019.

Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa.

Jl 4:12-21

Ps 97:1-2,5-6,11-12

Lk 11:27-28

Šodienas īsajā Evaņģēlija lasījumā mēs dzirdam vārdu “svētīts”. Tas attiecas uz garīgās labsajūtas stāvokli, kad dvēselē tiek piedzīvots patiess prieks, bet tas var tikt saprasts arī kā attiecināts uz kaut ko, kas ir “cienījams” vai “respektēts”. Kas ir tie cilvēki, kas pelnījuši, lai viņus sauc par “svētīgiem”? Jēzus atbilde ir skaidra un tieša: “laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un to pilda!” (Lk 11:28). Šie vārdi paver ceļu dziļām pārdomām par mūsu kristīgās misijas aicinājumu. Dziļāka Dieva vārda klausīšanās jēga mums atklājas caur neparastu tēlu, ko piedāvā daži Vecās Derības pravieši. Ezekiels ir pavēlējis: “Cilvēka dēls, ēd, kas tev likts priekšā, apēd šo rakstu rulli un ej, runā uz Israēla namu. Es atvēru muti, un viņš man deva ēst rakstu rulli” (Ez 3: 1-2). Jeremija saka: “Tavi vārdi atradās, un es tos apēdu, un tavi vārdi bija man sirds prieks un līksme” (Jer 15:16).

Autentiska Dieva vārda klausīšanās nozīmē “to ēst”, meditēt par to, dzīvot tajā, ņemt to pie sirds, ļaujot tam iesakņoties mūsu sirdī, augt mūsu apziņā un izaicināt mūsu vērtības un attieksmi. Mūsu dzīve un Dieva mīlestība ir savstarpēji saistītas. Tas prasa pastāvīgu atteikšanos Dieva dēļ, kas nav nedz vienkāršs, nedz automātisks process. Dieva vārda pravietiskā ēšana attiecas uz ēšanu Euharistijas svinībās.

Jēzus brīdinājuma otrā daļa koncentrējas uz Dieva vārda iemiesošanu dzīvē. Tas prasa stingru apņemšanos to īstenot praksē, ievērot tā norādījumus, Dieva mīlestību īstenot konkrētā darbībā, Dieva vēsti pārvērst ikdienas dzīvē. Lai arī šim uzdevumam ir personīga dimensija, tas ietver arī spēcīgas sociālās saistības. Kā mēs parādām, ka mēs patiešām sadzirdējām Dieva vārdu un atbildējām ar ticību? Mēs varam iedvesmoties no Svētā Jēkaba, kurš saka: “Es parādīšu tev savu ticību ar saviem darbiem” (Jēk 2:18), piebilstot: un es parādīšu, ka esmu sadzirdējis Dieva vārdu.

Pēdējā laikā pāvesti ir uzsvēruši, cik svarīgi ir integrēt Dieva vārda “dzirdēšanu” un “tā pielietošanu praksē”; mums vienlaikus jābūt gan “klausītājiem”, gan “darītājiem”. Evaņģelizācija prasa gan kontemplāciju, gan konkrētu rīcību. Mums vajadzētu atcerēties izaicinājumu, ko pāvests Pāvils VI izvirza apustuliskajā pamudinājumā Evangelii Nuntiandi: “Mūsdienu cilvēks labprātāk uzklausa lieciniekus nekā skolotājus, bet, ja viņš klausās skolotājus, tas notiek tāpēc, ka viņi ir arī liecinieki” (EN 41).

Rūpīga Jaunās Derības izpēte atklāj, ka pirmais cilvēks, kurš saņem godu tikt sauktam par “svētīto”, nav neviens cits kā pati Marija. Lūka, aprakstot Marijas ciemošanās pie Elizabetes (1: 41-45) notikumu, atzīmē, ka “Elizabete tika Svētā Gara piepildīta. Un skaļā balsī viņa iesaucās: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! …Laimīga ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis.” Marija ir svētītā tieši tāpēc, ka viņa tic. Viņa tic Dieva vārdam, kas tika pavēstīts caur eņģeli. Viņa tic un piedāvā Kungam savu beznosacījumu fiat.

Ir skaidrs, ka Jēzus vārdi attiecas uz Jaunavu Mariju. 27. un 28. pants ir skaidra norāde uz Viņa māti kā neapstrīdams piemērs attieksmei, kādai būtu jāpiemīt māceklim, atsaucoties Dieva vārdam (skat. Lk 2:16-21), jo tikai dažus pantus iepriekš Lūkas evaņģēlijā ir teikts, ka Marija “visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama” (Lk 2:19). “Paglabāt” šeit nozīmē saglabāt, aizsargāt, sargāt atmiņā, un tas vienmēr ietver uzmanību un atbildību. Bet Jaunava Marija, ne tikai “glabā” šīs lietas, viņa arī sirdī meditē uz tām; tas ir, viņa mēģina aptvert notiekošā patieso nozīmi.

Šodienas evaņģēlijam nevajadzētu tikt interpretētam kā Jēzus mātes atraidīšanai; drīzāk tas uzsver, ka uzmanība Dieva vārdam ticībā ir svarīgāka par bioloģisku radniecību ar Jēzu. Šis pats apgalvojums ir atrodams arī citu Evaņģēliju pantos (skat. Mt 12:48, Mk 3:33 un Lk 8:21), kuros Jēzus jautā: “Kas ir mana māte un mani brāļi?” Jēzus skaidri norāda, cik svarīga ir Dieva vārda saņemšana un paklausīšana tam.

Fragments no Otrā Vatikāna Koncila dokumenta Lumen Gentium uzsver: “Dēla sludināšanas laikā viņa saņēma vārdus, paceļot valstību ārpus miesas un asins aprēķiniem un saistībām, Viņš pasludināja par svētīgiem tos, kas dzirdēja un turēja Dieva vārdu, kā viņa uzticīgi to darīja. Pēc tam Vissvētākā Jaunava devās savā ticības svētceļojumā un palika uzticīga savai vienotībai ar savu Dēlu līdz pat krustam, kur viņa stāvēja, ļaudamās dievišķajam plānam” (LG, 58).

Marijas kā uzticīgas mācekles tēls, kura izdzīvo ticības svētceļojumu, sasaista mūsdienu cilvēku jutīgumu un Baznīcas izpratni par tās aicinājumu būt par mācekļiem. Pāvests Francisks raksta Evangelii Gaudium, divreiz citējot Jāņa Pāvila II encikliku Redemptoris Mater: “Marija ir ticības sieviete, kas dzīvo un pilnveidojas ticībā, un ‘viņas izcilais ticības svētceļojums ir pastāvīgs atskaites punkts Baznīcai’. Marija ļāvās Svētā Gara vadībai ticības ceļojumā uz kalpošanu un augļu nešanu. Šodien mēs lūkojamies uz viņu un lūdzam viņu mums palīdzēt sludināt pestīšanas vēsti visiem un savukārt dot iespēju jauniem mācekļiem kļūt par evaņģēlistiem…. ‘Tas ir veids, kā Marija daudzus gadus dzīvoja vienotībā ar sava Dēla noslēpumu un devās uz priekšu savā ticības svētceļojumā’ (EG 287).

Mēs zinām, ka informācijas sniegšana ir nepieciešama un pat neaizstājama daļa, daloties Labajā Vēstī. Bet tā nav pirmā vai vissvarīgākā lieta. Dalīšanās ar Vārdu galvenokārt nozīmē nevis runāšanu, bet liecināšanu. Lūka ļoti pārliecinoši izklāsta šo pārliecību stāstā, kur Jānis Kristītājs sūta divus savus mācekļus, lai tie jautātu Jēzum, vai Viņš ir Mesija (skat. Lk 7:18). Tā vietā, lai sniegtu atbildi, Jēzus piedāvā neapgāžamus pierādījumus, norādot uz Dieva valstības nākšanas sekām. Pēc šī jautājuma Evaņģēlijā tiek teikts: “Tobrīd Jēzus daudzus dziedināja no slimībām, kaitēm un ļauniem gariem un daudziem akliem dāvāja redz” (Lk 7:21). Jēzus Kristus atnestās Labās Vēsts dziļākais labums nav tajā līmenī, ko var saukt par teorētisku, bet gan tās eksistenciālajās konsekvencēs. Tātad Vārdam vajag mācekļus, kuri, tāpat kā Vissvētākā Jaunava, vēlas to klausīties ar atvērtību un dzīvot ar dāsnumu.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā

"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.

Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.