Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls.

Latgaliete Maija Krasnā un no Īrijas nākušais Džeimijs Henebry (Jamie Henebry) satikās Īrijā, kad vēl studiju laikā Maija uz gadu tur bija aizbraukusi padzīvot. Pēc tam abi izlēma kādu laiku veltīt pasaules apskatei. Apbraukuši lielu daļu pasaules, abi sapratuši - jādara kas paliekošs. Un šo apziņu, ka nepieciešams ne vien baudīt, bet arī atstāt ko paliekošu, viņiem iedevusi tieši pasaules pieredze. Tādēļ piecus gadus atpakaļ viņi pieņēma ne vieglu lēmumu un iegādājās novārtā atstātu muižu Latgalē. 

Preiļu novadā esošās Ārdavas muižas jeb Jezufinovas muižas kungu mājas Preiļu novadā vēsture iestiepjas 19.gadsimta 60 gados, kādreiz te bijusi skola, bibliotēka. Tā piederējusi pašvaldībai, vēlāk privātīpašniekiem, bet tagad tās vēsturi ar cieņu pēta Maija un Džeimijs, pa vasarām to arī apdzīvo, uzņem tūristus, viesus, organizē pasākumus, un kādreiz te cer iekārtot vietu māksliniekiem un amatniekiem un iespējams arī viesnīcu, bet galvenais īstu māju sev.

Džeimijam bija svarīgi, ka šī vieta ir blakus Maijas dzimtenei, tāpat Latgale atgādina viņam arī savu dzimteni kaut kādā ziņā, un šobrīd viņš te jau jūtas kā mājās.

„Daudzi nopērk īpašumu, uzliek vārtus, bet mēs darām otrādāk, mēs nopirkām, uzreiz uztaisījām atvērto durvju dienu un aicinājām visus ciemos.”

Jaunais pāris atzīst, lai arī muiža apmeklētājiem ir atvērta, tomēr šogad pieņēmuši lēmumu to darīt tikai atsevišķās dienās, jo dažkārt ceļotāji, kas te iegriežas, neizprot – ka te ir arī tagad viņu mājas.

Jaunie muižas saimnieki ēkas atjaunošanā iet maziem solīšiem, un atzīst - tas ir ilgtermiņa projekts. „Esam piebremzējuši, un vairs nemētājamies ar vārdiem – atjaunot, restaurēt - tie ir pārāk lieli vārdi. Mums ir logi, durvis, tās funkcijas tie veic, protams, ka gribās arī sākt atjaunot un restaurēt, bet man liekas nevajag steigties, mums nav šī vieta, lai mēs to izdarītu gada laikā, tas nav pat divu gadu laikā,

mums ir jāizbauda tas process, jāizbauda tas laiks, ko mēs te darām.”

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls.

Jūlija Hansen dzimusi Daugavpilī, vēlāk dzīvojusi Rīgā, bet, kad dzīve deva iespēju studēt Anglijā, viņa to izmantoja. Pēc kāda laikā iepazinās tur ar savu topošo vīru Krisu (Chris Oram). Bet nu abi ir Latgales laukos, kur atraduši patvērumu no cilvēku pūļa, apkārt valdošā nemiera un trauksmes. Te lauku mājā bez piebraucamā ceļa nu ir viņu nepieradinātās dabas ieskautā miera osta, bet Krisam arī iespēja testēt viņa startup biznesā radīto savvaļas vērošanas video kameru. 

Lauku māju Bērzkalniņi Rēzeknes novadā abi iegādājās pērn, un ievācās te augustā kopā ar diviem kaķiem, ko savulaik bija paņēmuši no dzīvnieku patversmes Anglijā. "Bija ļoti ātri jāiemācās daudz jaunu prasmju, bija jāsagatavojas ziemai, jāsaprot, kā māju kurināt, kur malku dabūt, pēc tam kā sniegu tīrīt, kā zāli pļaut.

Šie visi lauku darbi mums bija kaut kas jauns, mēs nekad to neesam darījuši. Līdz ar to tas bija lielākais izaicinājums.” 

Ne Jūlijai, ne Krisam iepriekš īstas lauku dzīves pieredzes nav bijis, kaut arī Krisam jau no bērnības paticis atrasties dabā, tomēr Anglijas daba nav tāda kā šeit, tā nav tik mežonīga, bet vairāk kontrolēta  un industrializēta. Tostarp te bijis jāpierod arī pie insektiem – odiem, dunduriem. Anglijā dzimušais Kriss saka – šejienieši iespējams līdz galam nenovērtē dabas bagātību, kurā dzīvo.

„Pirms pārcelšanās dzīvojām Anglijā, mums bija ideāla dzīve kā pēc angļu standartiem, mums bija hipotēka, mums bija māja, mums bija mašīna, maziņš dārzs un it kā viss bija ok, bija darbs,

bet tomēr bija tāda sajūta, ka kaut kā pietrūkst, un ka tā dzīve bija ļoti saspringta.” Patstāvīgs skrējiens, pilsētas burzma radīja nogurumu, un tad nāca Covid pandēmija, kas vairāk atraisīja domas par dzīves vietas maiņu tuvāk dabai. „Lai būtu miers vis apkārt un klusums un nebūtu tik daudz cilvēku, jo Anglijā arī tik daudz cilvēku dzīvo visi viens otram blakus un vienmēr tāda sajūta, ka tevi kāds visu laiku vēro. Nebija tādas privātuma sajūtas un mums tā ir ļoti svarīga”.

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls.

Laima Jurča un Kristaps Koļčs latgaliešu trīsdesmitgadnieku paaudze, kas ilgu dzīves daļu savas iespējas realizēties saistīja ar galvaspilsētu. Kristaps strādā arhitektūras jomā, bet Laima ir modes dizainere. Divus gadus atpakaļ viņi izlēma no galvaspilsētas pārcelties atpakaļ tuvāk dzimtas saknēm un vecākiem uz Rēzekni. Tagad ik rītu dzer kafiju ar skatu uz vietējo pilsētas ezeru, bet brīžus ārpus mākslas un radošajiem darba projektiem velta savu piepilsētas īpašuma Upessala attīstīšanai, kur top viņu māja un radošo projektu atvērtā telpa. Paši viņi to sauc par savu personīgo paradīzi.

„Sākām ar to, ka elektrību ievilkām, nākošais laikam bija ūdens,” pirms trīs gadiem šeit dažus kilometrus no Rēzeknes nebija principā nekā, dīķis un Laimas un Kristapa vēlme šo vietu padarīt par savu. „Tad jau tālāk mēs turpinājām ar plānu, kā vispār šo vietu varētu apdzīvot, kas varētu būt tās nepieciešamās potenciālās būves.” Nedaudz vairāk kā 6 ha zemes, ko ieskauj upīte, piederēja Laimas vecākiem. „Šī māja sākumā bija domāta kā garāža. Bet diezgan ātri sapratām, ka tā nebūs garāža, bet radošā darbnīca, kur varēs arī palikt pa nakti,” viņi izrāda savām rokām celto pirmo būvi. Tepat nosvinētas arī kāzas un nu Upessalā viņi turpina būvēt savus sapņus.

„Dzīvosim un skatīsimies pēc situācijas, cik vispār mums lielu vajag arī to nākamo [būvi], tāpēc ka šī teritorija pati par sevi ir tik forša, tajā gribas uzturēties, līdz ar to tās iekštelpas varētu būt gana minimālas, lai nepatērē daudz resursu.”

Kristaps studējis mākslas akadēmijā, strādā arhitektūras jomā. Viņu interesē radīt telpu no idejas līdz fiziskam apjomam. "Parasti nav tā gandarījuma, ja tu mēnešiem vienkārši strādā pie projekta, un beigās ieliec mapītē. Šeit pats ar savām rokām procesā vari veidot.” „Liekas forši dzīvi dzīvot arī, ka tu baudi tos procesus, ka tu esi klātesošs,” saka Laima, kas ir profesionāla modes dizainere, nesen Latvijas Mākslas akadēmijā pabeigusi doktorantūras studijas. Spilgti un koši – tā var raksturot Laimas darbus, kam raksturīgi drosmīgi krāsu salikumi un rakstainas audumu apdrukās. viņas radītais tērps Parīzē izstādīts kopā ar «Chanel», «Saint Laurant», «Balenciaga» apģērbiem. Viņa ir daudzu starptautisku konkursu dalībniece, un vairāku balvu laureāte.  „Man ir dažreiz tā sajūta, vai es nepalaižu garām Rīgā svarīgas atklāšanas vai kaut kādus pasākumus, to pašu socializēšanos, jo tomēr tai manai šī brīža profesijai ir diezgan svarīgi būt arī redzamam. Bet tas iedod vienkārši arī to motivāciju arī būt un nepazust, un paradoksāli, ka dzīvojot Rēzeknē, mēs apmeklējam vairāk pasākumus nekā dzīvojot Rīgā.”

Savu profesionālo darbību modes biznesā Laima plāno integrēt Upessalā. Tur viņi plāno veidot ne vien dzīves vietu bet vietu, kur pasaule un māksla nāks pie viņiem. Idejas ir plašas gan par mākslinieku rezidencēm, gan darbnīcām. Stāvot blakus pašu rokām celtai būvei, kas vēl nav ne māja, ne garāža, saka – tā ir tā brīvība „brīvība tādā kontekstā, ka tu vari izdarīt izvēles ar tādu brīvu gribu, es daru kā es gribu,

un man galvenais ir, ka es sapratu, ka tā drīkst."

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta jeb podkāsta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls.

Jānis Dreļs ar sievu Melāniju (Melanie Rikeros) un jau piecus gadus par savām mājām sauc Rāznas ezera stāvkrastu. Jāņa vectēvs savulaik te uzcēla un iekārtoja viesu namu, nu te atpūtniekus un ezera baudītājus uzņem un arī dzīvo jaunā internacionālā ģimene. Melānija kopā ar Jāni uz dzīvi Latgales laukos Rēzeknes novada Kaunatas pagastā pārcēlās no Dienvidamerikas, un nu saka – pēc dzīves daudzmiljonu pilsētā lauku brīvība ir viss, ko var vēlēties, audzinot trīsgadīgo dēlu Gabrielu.

„Teikšu par sevi, šis ir pirmais gads kad es sāku justies, ka mēs esam tiešām esam adaptējušies gan emocionāli, gan praktiski dzīvei laukos, pieraduši jau un pilsēta jau sāk prasīties mazāk un mazāk,” saka Jānis Dreļs, viņam ir 35 un sevi viņš sauc par latgalieti. Viņu iepriekš varētu saukt par pasaules pilsoni - padzīvojis Vācijā, Dānijā, Singapūrā, bet pēdējos gadus - 12 miljonu apdzīvotajā Kolumbijas galvaspilsētā Bogotā. Tur Jānis iepazinās arī ar savu sievu Melāniju. No Dienvidamerikas uz Latviju abi pārcēlās uzreiz pēc Covid, kad pandēmijas dēļ lielpilsētas dzīvoklī nācās nosēdēt astoņus mēnešus.

"Tas bija tas brīdis, kad es izdomāju, ka ja es tikšu atpakaļ uz Latviju, es vairs netaisos dzīvot lielā pilsētā.

Zinot, ka mana ģimene, vectēvs, te dzīvo pie Rāznas ezera, tas bija mans mērķis būt te un dzīvot te un pamazām kaut kā integrēties atpakaļ." Arī Melānija savulaik sapņojusi par dzīvi laukos, tāpēc lēmums nebija grūts. „Mēs citreiz runājam par Latgali, ka mēs tur esam kaut kur prom no visas civilizācijas, bet tā jau nav. Ja mēs domājam par to, kas te ir, mēs dzīvojam te, bet 30 km attālumā mums ir viss – skola, ledusskale, veikals, slimnīca. Jebkurā lielā pilsētā, lai aizbrauktu līdz veikalam tev vajag stundu.”

Latvijas pļavas nu bauda arī no Bogotas patversmes paņemtais suns Mooncake, kas jaunajam pārim atceļojis līdzi uz Latviju. Bet dzīvi laukos vēl vairāk Melānija sākusi novērtēt pēc dēla Gabriela piedzimšanas. Ar bērnu viņasprāt laukos ir drošāk.

Grūtāk ir ziemā, kad jāsāk domāt par siltumu, bet tieši ziemā ir arī ļoti skaisti. „Te ir tāds miers un klusums, un viena no mīļākajām lietām es pamanīju ziemā ir, nezinu vai esat dzirdējuši kā ledus lūzt. Un tev liekas, ka tu esi un tu neesi uz šīs planētas.”

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta jeb podkāsta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls.

Trīsdesmit sešus gadus vecā Monta Vecozola pabeigusi Kultūras akadēmiju, šobrīd dien Zemessardzē un strādā labdarības biedrībā „Tavi draugi”. Pēc Montas iniciatīvas kara Ukrainā sākumā Latvijas austrumu pierobežā tika izveidoti bēgļu atbalsta punkti. Pēc 17 gadu dzīves galvaspilsētā, Monta meklēja brīvību un 2024.gadā atrada to Latgales lauku viensētā. Bet šī atrastā brīvība bija sākotnēji jāatkaro no krūmiem, arī vilkiem, kas uzmanīja viņa māju.

„29. septembrī es atbraucu ar savu pēdējo kravu, biju aizslēgusi jau Rīgas dzīvokli un 2.oktobrī Puša ieradās,” Puša ir viens no kaķiem, kas kopā ar Montu šobrīd apdzīvo simtgadīgu lauku māju Rēzeknes novada Maltas pagastā Griščatu sādžā. „Man ļoti patīk tas - Griščatu sādža. Es to arī vismaz savā leksikā plānoju saglabāt, lai man adrese ierakstās sādžā. Nu sādžas te vairs nav, protams.”

Monta dzimusi Madonas novada Praulienā.17 gados aizbrauca pamācīties uz Franciju, un pēc atgriešanās, sākās lielā Rīgas dzīve. Pēc Rīgā nodzīvotiem 17 gadiem viņa izlēma par labu turpmāk dzīvi veidot laukos, un līdz ar pāris hektāriem zemes iegādājās lauku viensētu.

„Kad es to māju atradu, tad tā bija pilnībā ieaugusi. Nevarēja pamatus redzēt, visiem logiem bija priekšā krūmi. Un tad lēnu garu, sākot trimmerēt ārā visus zarus un ap to māju staigājot, tā jau pati arī parādīja, kā iekārtot to teritoriju, kur siltumnīcai tā pareizā vieta un kur tad to kafiju tev gribas dzert.”

Par to, ka jāpārvācas prom no pilsētas Monta sapratusi dažus gadus atpakaļ, patika braukt pie dabas, bet lielu lomu dzīves izvēlēs nospēlējis arī karš Ukrainā. Tas Montu stimulēja iestāties Zemessardzē, un iesaistīties labdarības organizācijā „Tavi draugi” palīdzības sniegšanā kara bēgļiem no Ukrainas, kas šobrīd kļuvis par viņas pilna laika darbu, šobrīd gan attālināti. „Man tas bija kaut kāds ļoti liels vērtību un fundamentālu pamatlietu pārbaudes laiks, kur es daudz ko sapratu gan par sevi gan par to, ko es gribu no dzīves un kur un kā es jūtos vislabāk.”

Lai arī dzīve laukos liek atteikties no agrāk ierastās spontanitātes ikdienas lēmumos, tomēr Monta te lauku un mežu vidū atradusi savu brīvību. „Bet brīvība tas atkal ir diemžēl tā kara kontekstā un tās manas nodarbošanas kontekstā, ka tai brīvībai vispār kaut kāds cits svars parādījās.”

Pārcelšanās procesu Monta vērtē kā diezgan radikālu, tas licis pārvērtēt daudzas lietas. „Tad man sākās tās lielās pārdomas vispār par to mūsu laicīgo bagātību, par mantām un cik tālu tas viss ir tā vērts, lai es to vestu gandrīz 300 km. Šausmīgi daudz kas tika stiepts par tām pļavām, un tad tu stiep un vēlreiz domā vai tev tiešām tas viss ir vajadzīgs.

Arī patiesībā labs treniņš, lai saprastu, cik patiesībā maz jau mums tās mantas vajag.”

Bet ģimene un draugi Montas lēmumu atbalstīja un šobrīd brauc arī ciemos, un līdztekus laukiem neierastajam putekļusūcējam robotam Montas mājās ir ne vien trauku mazgājamā mašīna, bet arī vafeļu panna un piena putotājs. „To manas draudzenes uzdāvināja – jo tad, kad viņa sabrauc, saka – un tad tas kapučīno uz tās pļavas ir tas īstais!”

Kā saka Monta, laukos laika ir krietni vairāk laika nekā pilsētā, viņa atsākusi lasīt grāmatas un ieminusi taciņu uz vietējo Maltas bibliotēku, kur nereti paņem arī ko latgaliski lasāmu, cerībā ar laiku iekļauties vietējā kopienā. „Cilvēki ir ļoti draudzīgi un viesmīlīgi, bet tajā pašā laikā man liekas, ka tev ir jānopelna nedaudz tā kā tā iekļūšana tādā Latgales kopienā.”

Šī būs otrā ziema, ko Monta pavadīs viena savā lauku sētā. Pirmo posmu jauniegādātajā vecajā lauku mājā, jaunā sieviete sauc par dzīvošanu uz adrenalīna un pieņemšanas - lēmums izdarīts un atpakaļ ceļa nav. Tagad, ja ne Zemessardze, darba pienākumi un ikmēneša izbraukumi uz tuvējo pilsētu pēc pārtikas krājumiem, Monta savu lauku māju pamestu aizvien retāk.

Ar lielu interesi joprojām Monta iepazīst savu māju un apkārtni, pirmo pavasari gaidījusi, lai uzzinātu, kādā krāsā ziedēs pie mājas augošais ceriņkrūms.

„Tik ļoti foršs tas pārsteiguma moments, kad tu nevari visu tā sakot nopirkt, kaut kāda daļa paliek „maisā”.”

Vispopulārākais jautājums uz kuru Montai nākas atbildēt – vai nav bail un vai nav garlaicīgi. „Un tad ziemā kā es sāku no viena loga, tad es izstaigāju, paskatos zaķīšus, caunītes, vilkus pa šito logu skaisti var vērot. Nu ļoti jau skaisti kā tādi milzīgi haskiji. Tad skatos vēl viens, vēl viens. Beigās septiņus saskaitīju. Viņi bija ielenkuši, pārbaudīja visu teritoriju. Bet es te stāvu, ziema, viss tāds balts, kaķi istabā – sirreāli, bet tik skaisti. Nu citā situācijā jau nekas skaists tas nav - septiņi vilki tev pagalmā, bet uz to brīdi man likās - tāda eksotika.”

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus.

Nogurums no patērēšanas, nostaļģija pēc bērnības vasarām laukos, mentālās veselības sakārtošana ir iemesls, kāpēc Inga Mastiņa pirms vairākiem gadiem pameta galvaspilsētu, lai dzīvi no jauna sāktu dziļos Latvijas laukos.

„Rakstniece Nora Ikstena ir teikusi tādu teikumu – iemīlēt Latviju nozīmē iemīlēt novembri,

un es toreiz pie Maltas upes sēdēju un sapratu, jā, tas ir noticis.”

Inga Mastiņa jeb radošajā vārdā Inka ir rakstniece, redaktore, bet sevi tagad sauc par dzīves pētnieci. Iemīlēt Latviju arī laikā kad apkārt drēgns, pelēks, nomācies un tumšs, prom no Rīgas viņa devās piecus gadus atpakaļ. „Mans pašmērķis nebija dzīvot laukos, mans mērķis bija doties prom no Rīgas, no trokšņa. Man šķita, ka tur es esmu paveikusi to, kas man ir jāizdara un pārējo es varu darīt attālināti. Un tajā brīdī es biju pārgurusi arī no patērēšanas.” Un tāpēc viņa meklēja dzīvesvietu par darbu. Šādi Inga padzīvojusi vairākās vietās kā Vidzemē tā Latgalē. Un šo ziemu, nemaksājot īri, bet apsaimniekojot un pieskatot kāda cita īpašumu, viņa pārlaiž Aglonas pusē. "Es dzīvoju ar skatu uz Foļvarkas ezeru, es katru dienu eju uz ezeru pēc ūdens, lai nomazgātu muti un es braucu uz Aglonas svētavotu pēc ūdens, lai padzertos. Tāda ir tā mana dzīve.”

Ingas dzīvi šobrīd var nosaukt par minimālismu. „Es dzīvoju ar ļoti maz mantām, absolūts minimums, esmu ar mazo mašīnīti un vienu somu un tā es dzīvoju un es saprotu – neko vairāk nevajag.” Arī savus ēšanas paradumus Inga ir pārskatījusi un laika gaitā un apstākļu vadīta krietni  minimizējusi. „Kamēr tas nav mazohisms, kamēr tās nav ciešanas, šādi ir brīnišķīgi dzīvot, bet ir sevi jāpazīst un jāsajūt, lai nedarītu sev pāri."

Kaut gan pārdzīvotas šajos gados grūtības, aukstas ziemas, arī vairākas nedēļas bez mazgāšanās, Inga vairs neredz savu dzīvi pilsētā. „Te pirmkārt nervu sistēma aizmirst, kas ir jebkāds stress,

tas atslābums, ko iedod saplūšana ar dabu, ar dabas procesiem, to nevar ne ar ko vairs aizvietot, ne ar kādiem miljoniem vai siltajām grīdām.”

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Tumšie rudeņi, savu biznesa ideju dzīvotspējas pārbaude, fermentēšana un zālīšu ievākšana ir tas, ar ko saskārās Zane un Jānis Miglinieki, kas nu jau vairākus gadus Jēkabpils pusē Daugavas krastā dzīvo un brūvē kombuču.

Zane un Jānis Miglinieki dzimuši auguši Rīgā nu jau ceturto gadu savu mājvietu nu jau kopā ar gandrīz divgadījo dēliņu Augustu atraduši Jēkabpils pievārtē plašā lauku saimniecībā. „Tagad jau ir pierasts, bet sākumā tas likās tā vov, cik daudz ir tie saimnieciskie darbi laukos. Un tad tu it kā gribi darīt vai sev vai mūsu gadījumā uzņēmumam kaut ko,

bet cik daudz laika paņem parastie saimnieciskie darbi, kaut vai iekurināt māju, kur ir trīs krāsnis,

un uzturēt to siltumu ziemā,” saka Zane.

Pēc studijām pusgadu abi pavadījuši brīvprātīgajā darbā ekoloģiskajās saimniecībās Kanādā, bet kovidlaikā aizvien vairāk braukuši uz laukiem šeit, līdz izlēma te arī palikt. „Mēs nesen bijām atgriezušies no Kanādas un sapratām, ka tas ir tas, kā mēs savu dzīvi gribam vest ārpus pilsētas steigas un tā skrējiena, bet nu veidot to skrējienu šeit,” saka Jānis. Savu lauku sapni šobrīd abi jaunieši realizē attīstot savu mājražošanu jeb kā paši saka mājdarītavu ar nosaukumu SIA „botanical shaman”, kur brūvē kombuču. „Principā klasiskā izpildījumā tā ir melnā, zaļā tēja, tad fermentēta ar tējas sēnes kultūru un šajā fermentācijas procesā rodas šis viegli gāzētais dzēriens, kas ir bezalkoholisks.” Biežā braukšana uz galvaspilsētu, kur ir galvenais produkcijas noieta tirgus, jauniešiem ir arī pašiem uzlādes iespēja, jo tumšajos rudens vakaros dzīve te Daugavas krastos brīžiem šķiet patumša.

"Un lai gan vienmēr esmu tiekusies pēc miera, tad rudeņos laukos man šķiet ir par mierīgu, un es braucu uz pilsētu uzlādēties

to dinamiku, tās gaismiņas,” saka Zane. Sākotnēji Zanei un Jānim bijušas arī citas biznesa idejas laukos, tomēr kombuča no vietējiem produktiem viņiem pašiem vislabāk saistījās ar ilgtspējīgo dzīvesveidu. "Tā jau saka, ka nekad pirmā ideja tev nebūs dzīvotspējīga, un kā aicinājums citiem uzņēmīgiem cilvēkiem, kas grib kaut ko izmēģināt, nepadoties pie pirmajām neveiksmēm.”

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus.

Vieta, kur dzīvot, ūdens un labierīcības ārā, ceļa tīrīšana ziemā, plānošana ne mēneša, bet gada ietvaros, ir tas, ar ko saskārās Imants un Dace Losāni, kas nu jau trešo ziemu aizvada savā lauku īpašumā Pīterkolnā.

Pīterkons ir vieta Ozolaines pagastā, Rēzeknes novadā, kas nu jau tiek iezīmēta arī tūrisma kartēs, tā kā Dace te darbojas ar mālu, un viņas māla māksla nu jau otro gadu tiek apdedzināta pašu mūrētā ceplī. Bet Imants ir IT speciālists, kas savu pamata darbu nu savieno ar no senčiem mantotās zemes apkopšanu.

Abi dzimuši un auguši pilsētā, ilgus gadus nodzīvojuši galvaspilsētā, kā arī darba dēļ ilgstošus periodus pavadījuši arī ārpus Latvijas dažādās valstīs, un jau tur sākuši domāt par laiku kad atgriezīsies dzimtajā pusē. "Novērtēt dabu, klusumu, savu zemi, iespēju pašam izaudzēt, saglabāt, būt pašpietiekamam.”

Lauki iemāca daudz, tostarp plānošanu un to ka katrai lietai nepieciešama sagatavošanās. „Agrāk plānoji no algas līdz algai mēneša ietvaros, tagad plāno gada ietvaros. Piemēram,

ja tu nepiebērsi ceļu rudenī, tad pavasarī no šeienes neizbrauksi. Ja neuzraksti zemi rudenī, tad pavasarī neiestādīsi kartupeļus.”

Galvenā doma atgriežoties laukos, Imantam bijusi atgūt to sajūtu, kas bija bērnībā, kad vasaras tika pavadītas laukos - rīta izjāde zirga mugurā uz vietējo ezeru nopeldēties  un vecāsmātes silto pankūku smarža. Šobrīd zirga viņiem vēl nav, bet tas ir klusais sapnis nākotnei. „Nē būšu godīga, tas, ko mēs domājām pirms tiem diviem trim gadiem, kad mēs pārvācāmies, kā būs tagad, pat puse nav izdarīta. Bet tāpat viss notiks, tikai mazliet lēnāk.”

Problēmas ar ko saskārušies, sākot dzīvi laukos - pati māja, kur dzīvot, ceļu tīrīšana ziemā un tualete ārā. "Vienmēr ir viegli, kad tu no laukiem pārvācies uz dzīvokli, pie labāka pierast ir viegli, bet atgriezties soli atpakaļ…”

Šobrīd jau ir nākošais lielais sapnis - Dace cer uz savu darbnīcu, kur strādāt ar mālu, tāpat sapņi ir arī par muzeju un veikaliņu.

„Plānu ir daudz, viņi ir skaisti, piepildāmi, vienīgais – jāstrādā.”

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Ūdens ar spaini no akas, jauna biznesa uzsākšana un iepriekšējās dzīves atstāšana aiz muguras ir tas, ar ko nācās saskarties fotomāksliniecei Ingai Greiškānei jeb radošajā pseidonīmā JunJala un viņas dzīvesbiedram Ritvaram, kas nu kopā ar savu gandrīz divus gadus veco meitu uzsāk dzīvi savā lauku viensētā.

„Tur lejā pie ozola ir aka un tad es ar spaini nesu ūdeni uz šejieni. Viss bija manuāli. Tas bija interesanti nu tā kā ar sevi tāds retrīts tā saucamais,” Inga Greiškāne dzīvi lauku viensētā savā dzimtajā mājā Rēzeknes novada Vērēmu pagastā iesāka vairākus gadus atpakaļ. Te dzīvoja viņas vecmāte jeb kā viņa saka baba. „Kad baba bija aizvesta uz pilsētu dzīvot, tad tā māja vienkārši netika apdzīvota. Un kad es vienreiz atbraucu, te zāle bija līdz kaklam, te viss bija ļoti aizaudzis un tad es domāju, kāpēc ne, jo es nesajutu to laimes sajūtu dzīvojot un strādājot Rīgā.” Tobrīd Inga strādāja arhīvā, bija daudz ceļojusi, arī Francijā vīnogas lasījusi un nolēma, ka viņas nākošais ceļojums būs nevis kaut kur ārpus valsts, bet atpakaļ dzimtenē pie saknēm. „Izdomāju, ka viss, es negribu strādāt arhīvā un es eju dzīvot laukos.

Un tad es tā viena ar kaķi pārcēlos uz šejieni.”

Sākotnējā doma pamēģināt, kā ir būt, kā Inga saka nekurienē, kad tev faktiski nekā nav.

Izaicinājumi lauku viensētā - kad malka beidzas ziemas vidū. „Un tad prasīju, tur kaimiņu mežā bija sagāzti koki, un tad mīnus 20 grādos vilku uz šejieni un pati skaldīju.”

Šodien Inga vairs nav viena, nu šo viensētu no jauna par mājām viņa sauc kopā ar dzīvesbiedru Ritvaru un nepilnus divus gadus veco meitu Diānu.

„Ar Ritvara ienākšanu mana dzīve mainījās, mājās parādījās ūdens.”

Ritvars padzīvojis gadu Anglijā, tad strādājis Rīgā  līdz satika Ingu. „Man liekas jau pirmajā reizē kalns viņu nelaida prom, nevarēja izbraukt, te mežu veda ārā, nekad tā nav bijis, ka lielais traktors kalnā pat buksēja, nedēļu nodzīvoja te.”

Ingas un Ritvara neprāts - mēģinājums reanimēt veco vecvecāku māju.

Lielais lauku sapnis - jauna māja.

Inga jeb radošajā pseidonīmā Junjala ir fotomāksliniece, un te lauku īpašumā viņa iecerējusi ne vien dzīvot, bet arī attīstīt profesionālo darbību proti izveidot dabas fotostudiju.

Kāpēc JunJala? Vēl bērnībā šajā mājā viņas vectēvs viņu mēdza dēvēt kādā mīļā vārdā. „Es īsti neatcerējos, bet kavējos atmiņās. Es nevarēju atrast to vārdu bet es mēģināju pēc skaņas meklēt kaut kādu vārdu salikumu.” Izrādās, ka Indijā ir templis ar šādu nosakumu, un tas Ingai būs no nākošajiem ceļojumiem.

Ko nedarīt laukos? Neizdegt un nemēģināt visu izdarīt uzreiz.

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Malkas sagāde, palīdzības meklēšana pie kaimiņiem vai kā Latgalē saka sābriem un pacietība, uzsākot ikvienu darbu, ir tas, ar ko nācās saskarties dārza un ainavu plānotājai Martai Zvejsalniecei, kas nu jau trīs gadus dzīvo savā lauku mājā Rēzeknes novada Rogovkā.

Martai Zvejsalniecei ir nedaudz pāri 30. No mammas Dainas iemantojusi mīlestību pret dārzu, nu Marta attīsta savu uzņēmumu „Dainas Dārznieku skola”. Lauku mājas Rēzeknes novada Rogovkā ir viņas dzimtās mājas. „Izskrēju pasauli un pirms trīs gadiem atgriezos atpakaļ, lai gan tad,

kad pabeidzu vidusskolu, teicu – nekad te nedzīvošu.”

Tomēr, dzīvojot citur, pamazām nāca atziņa, ka kaut kas pietrūkst – vienā vietā pietrūkusi siltumnīca, citā puķu dobes.

Galvenais pluss dzīvei laukos - pašai sava laika plānošanu un cita veida attieksme pret darbu. „Man nevajag iet kaut kādos kursos, lai man māca, kā sevi motivēt, tāpēc ka es zinu – jebkas, ko es izdarīšu, paliks te, un tas paliks man un manai saimei. Un tur ir tā starpība, kas mainījās. Man nav vairs jāmeklē motivācija ārpusē, tā ir tieši te, kur esmu es.”

Pašai Martai dzīve laukos atnesusi arī dažādus izaicinājumus – sagādāt malku ziemai laikus, nokaut pašai mājputnu zupai. „Un šeit varbūt ir tāds lauku dzīves izaicinājums , kas nav jāpieņem katram. Tas nebija nekāds pārdzīvojums, bet es pieņēmu lēmumu ka es paša to darīšu, jo tā ir mana pārtika ko es ēdu.”

Ko Marta dara lauku mājā lai nopelnītu? No visa pa druskai, lai nav vienmuļi - organizē dārzkopības apmācības, gatavo floristikas izstrādājumus, uzņem ekskursijas un organizē pasākumus, kur viens no lielākajiem – permakultūras festivāls. Savukārt iesaistīšanās starptautiskajā kustībā workaway, viņai deva apziņu, ka tuvākajā nākotnē nepieciešams attīstīt arī nakšņošanas pakalpojumu piedāvājumu.

Viena no lietām, ko iemāca dzīve laukos, Martasprāt ir pacietība. "Tā ir ļoti dinamiska dzīve,bet tajā pašā laikā arī ārkārtīgi mierīga.”

Martas lauku sapnis - pāvi savā pagalmā.

„Un kur ir pluss – šeit es varu darīt pilnīgi visu, ko es gribu.”