1924. gada 12. februārī Ņujorkā pirmatskaņojumu piedzīvoja Džordža Gēršvina „Rapsodija blūza stilā” – vienlīdz novatorisks un demokrātisks skaņdarbs.

Etiopijā jau kopš mūsu ēras 4. gadsimta pastāv Etiopijas pareizticīgā baznīca, kas pieder pie t.s. austrumu jeb senajām pareizticīgajām baznīcām. Taču 1626. gada 11. februārī valdnieks Susenioss I, cerot tā iegūt eiropiešu atbalstu pret ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem, pasludināja par Etiopijas pāriešanu Romas Katoļu baznīcā.

1917. gada 10. februārī dzimusi par latviešu teātra karalieni dēvētā leģendārā aktrise Elza Radziņa.

Romas Republika, kas tika nodibināta Pāvesta valsts teritorijā 1849. gada 9. februārī, bija daļa no šai laikā uzliesmojušās itāliešu cīņas par savas valsts apvienošanu un liberalizēšanu. Diemžēl šis mēģinājums turpinājās vien dažus mēnešus.

Režisora Deivida Grifita mēmā kino lenta „Nācijas dzimšana”, kas iznāca uz Savienoto Valstu ekrāniem 1915. gada 8. februārī, bija liels solis uz priekšu kinematogrāfijas attīstībā. Tā ir viena no izcilākajām mēmā kino lentām un, tajā pat laikā, viens no derdzīgākajiem rasisma propagandas paraugiem kino vēsturē.

Elena Makartūra, angļu burātāja, 2005. gada 7. februārī uzstādīja rekordu pasaules apbraukšanas ātrumā. Proti, viņa apkārt zemeslodei apkuģoja 71 dienā 14 stundās 18 minūtēs un 33 sekundēs, pārspējot iepriekšējo rekordu, kas piederēja francūzim, kurš šo pašu ceļojumu veica gandrīz 73 dienās.

1952. gada 6. februārī mirst Lielbritānijas karalis Džordžs VI. Viņa vietā Lielbritānijas tronī kāpj viņa meita Elizabete II – viena no visilgāk valdījušajiem monarhiem pasaulē, bet kā karaliene Elizabete II tronī pavadījusi visilgāko laiku.

1988. gada 5. februāris bija Panamas diktatora Manuela Norjegas varas beigu sākums – šai dienā ASV Narkotiku kontroles administrācija izvirzīja viņam apsūdzības vairākos smagos ar narkotiku tirdzniecību saistītos noziegumos.

Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas darbība pagājušā gadsimta otrajā pusē ir nesaraujami saistīta ar vienu konkrētu vārdu – Jasirs Arafats. Organizācijas ilggadējais idejiskais un organizatoriskais vadītājs stājās tās priekšgalā 1969. gada 3. februārī.

1921. gadā dibinātā Itālijas Komunistiskā partija pēc Otrā pasaules kara kļuva par vienu no ietekmīgākajām Itālijas partijām, bet arī par lielāko kompartiju ārpus toreizējā padomju bloka. Itāliešu komunistus sākotnēji dāsni sponsorēja un organizatoriski balstīja Kremlis, lai gan ar laiku šī ciešā draudzība atsala. Līdz ar padomju sistēmas brukšanu beidza pastāvēt arī Itālijas Komunistiskā partija, 1991. gada 3. februārī sadaloties divās mazākās partijās.