Ierakstu sērijas „Demogrāfijas bedrē” noslēgumā runājam par tā saukto sudraba ekonomiku – tādu mērķtiecīgu sociālās un ekonomikas jomas politikas plānošanu, kas vienlaikus gan respektē, gan izmanto faktu, ka mūsu sabiedrība noveco. Kā tas īsti jāsaprot un vai tas obligāti nozīmē pensijas vecuma paaugstināšanu, vai tomēr ko vairāk par spiedienu strādāt pēc iespējas ilgāk? 

Mūsu valstī ļoti daudz pensionāru strādā. Saskaņā ar "Eurostat" datiem par 2023. gadu, 44,2 % Latvijas iedzīvotāju, kas saņem pensiju un ir vecumā līdz 74 gadiem, turpina darba gaitas, un tas ir otrais augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Šajā ziņā pirmajā vietā ir Igaunija – tur strādā gandrīz 55 % pensionāru, bet trešā vieta ir Lietuvai ar 43,7 % strādājošu pensiju saņēmēju vecumā līdz 74 gadiem.

Salīdzinājumam var minēt valstis ar vismazāko strādājošo pensionāru skaitu – Rumānijā, Grieķijā un Spānijā strādā mazāk kā 5 % pensionāru. Tomēr, kā kādā publikācijā paudis „Luminor” bankas eksperts Atis Krūmiņš, būtiski, ka liela daļa Latvijas strādājošo pensionāru atzīst – viņi turpina darba gaitas nevis tāpēc, ka ļoti mīlētu savu darbu, bet gan lai nopelnītu. Tas netieši liecina, ka strādāšana pensijas vecumā nav vis mērķtiecīgi organizēta tā sauktās sudraba ekonomikas daļa, bet gan spiesta lieta.