Pēdējo desmit gadu laikā nekustamā īpašuma cenas visā Eiropā ir strauji pieaugušas. Tas ir padarījis mājokļu pieejamību par būtisku problēmu daudziem Eiropas iedzīvotājiem, no kuriem daļa ir izgājuši ielās, lai paustu savu neapmierinātību. Šī mājokļu krīze ir vērojama visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs, jo īpaši pilsētās, taču atsevišķās vietās tā izpaužas smagāk.
Laikā no 2010. gada līdz 2024. gada otrajam ceturksnim vidēji visā blokā mājokļu cenas pieauga par 52%, bet īres maksa - par 25%. Deviņās ES dalībvalstīs mājokļu cenas kopš 2010. gada ir pieaugušas vairāk nekā divas reizes.
Tikmēr mājsaimniecību ienākumi uz vienu locekli laikā no 2013. līdz 2021. gadam pieauga tikai par 14%, uz ko norādīja arī 32 gadus vecā horvātiete Ana. „Risinājums ir palielināt algas. Dzīvokļu cenas ir pieaugušas, dzīvokļu iegāde un īre, komunālo pakalpojumu izmaksas un dzīves dārdzība kopumā ir palielinājusies. Šis cenu pieaugums neatspoguļojas algu palielinājumā.”
Tā rezultātā ir ievērojami audzis pieprasījums pēc mājokļu subsīdijām, rindas uz sociālajiem mājokļiem ir ļoti garas, un līdz ar to aug arī iedzīvotāju neapmierinātība.
Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” pievēršamies mājokļu pieejamības jautājumam.
Kāpēc izmaksas strauji pieaug?
Viens no galvenajiem iemesliem pieejamu mājokļu trūkumam ir tas, ka valstis un pašvaldības pēdējās desmitgadēs ir samazinājušas savus ieguldījumus būvniecībā. Tās ir atstājušas piedāvājuma un pieprasījuma pārvaldību tirgus ziņā, un tas ir izraisījis pieejamu mājokļu piedāvājuma samazināšanos. Tajā pašā laikā bankas vairs ne tik ļoti vēlas aizdot naudu nekustamo īpašumu iegādei.
Tā tas ir daudzās ES dalībvalstīs, tostarp Īrijā, Portugālē un arī Grieķijā, kā noskaidrojās mūsu kolēģu sarunā ar uzņēmuma „E-Real Estate” prezidentu Temistoklu Bakasu.
Papildu faktors, kas ir negatīvi ietekmējis mājokļu cenas, jo īpaši pilsētās, ir īstermiņa īre, kas paredzēta tūristiem. Daudzās pilsētās šis mājokļu cenu pieaugums – un ģentrifikācija kopumā – ir izspiedis ilglaicīgos iedzīvotājus, jo īpaši rajonos ar zemiem ienākumiem.
Portugāļu ekonomists Migels Salema ir pētījis mājsaimniecību pieaugošos izdevumus par mājokli. „„Normāls” Lisabonas iedzīvotājs ar vidējiem ienākumiem pilsētniekam tagad iztērē vairāk nekā 50% no saviem ienākumiem, lai īrētu vienistabas dzīvokli,” norāda Salema.
Tālejošs kaitējums
Mājokļu pieejamības jautājums ir ārkārtīgi jutīgs, jo tas ir cieši saistīts ar sociālajiem, ekonomiskajiem un kultūras faktoriem, kas tieši ietekmē cilvēku dzīvi. Mājoklis ir būtisks indivīdu un ģimeņu stabilitātei un labklājībai, un to vēl vairāk apliecināja Covid-19 pandēmija.
Pieklājīga mājokļa nepieejamība pastiprina nabadzības un atstumtības apburto loku, jo cilvēki bez stabila mājokļa bieži saskaras ar daudziem citiem nelabvēlīgiem apstākļiem, piemēram, sliktu veselību un zemāku izglītības līmeni. To visvairāk izjūt ne tikai mazāk aizsargātie sabiedrības locekļi, bet arī jaunieši.
Mājokļu krīze ir pastiprinājusi sabiedrības politisko sašķeltību. Galēji labējās partijas to ir veiksmīgi izmantojušas, padarot sociālo mājokļu jautājumu par savu jauno jājamzirdziņu un nosodot jebkādu prioritāšu piešķiršanu imigrantiem.
Tomēr daudzi ārvalstnieki izvēlas šāda veida mājokļus tāpēc, ka parastajā mājokļu tirgū viņi saskaras ar lielu diskrimināciju un aizspriedumiem. Turklāt arī piekļuve sociālajiem mājokļiem viņiem bieži vien ir sarežģīta. Birokrātija var būt ārkārtīgi apgrūtinoša, skaidroja Ema Ignecoju no Rumānijas Juridisko resursu centra.
To apstiprināja arī Rado Sloboda, kurš ir ilggadējs nevalstiskās organizācijas „Amnesty International Slovakia” direktors. Viņš paskaidroja, ka Slovākijā ļoti bieži pilsētas un pašvaldības rada birokrātiskus šķēršļus, kas samazina iedzīvotāju iespējas iegūt īres mājokli.
Vajadzību maiņa
Bet atgriezīsimies pie visu šo problēmu avota: tirgus, kas ir pārāk dārgs un neatbilst Eiropas iedzīvotāju vajadzībām.
Pašreizējais nekustamo īpašumu piedāvājums Eiropā neatbilst mājokļu pieprasījuma izmaiņām. Piemēram, jaunieši tagad biežāk izvēlas mainīt dzīvesvietu, jo palielinās viņu finansiālās iespējas un mainās vajadzības. Tas ir novērojams arī Bulgārijā, pastāstīja nekustamā īpašuma tirgus eksperts Dobromirs Ganevs.
Daudzās ES dalībvalstīs piemērotu mājokļu trūkums piespiež jauniešus dzīvot ilgāk pie vecākiem, un tam ir tālejošas sekas, stāsta Migels Salema.
Turklāt, ņemot vērā Eiropas iedzīvotāju novecošanos, pieaug arī vajadzība pēc mājokļiem, kas ir piemēroti vecākiem cilvēkiem. Šādi cilvēki meklē vienkāršākas, vienstāvu būves, kas ir pielāgotas viņu vajadzībām un mobilitātes prasībām.
Savukārt digitalizācijas ietekmē mums ir nepieciešama mazāka dzīves telpa. Vismaz tā uzskata vācu arhitekte Angelika Lasa. Viņa arī uzskata, ka ir jādomā par esošo īpašumu renovāciju, galveno uzmanību pievēršot vienai ģimenei paredzētu māju pārveidošanai par daudzdzīvokļu mājām.
Ko Eiropa var darīt?
Neraugoties uz to, ka mājokļu jautājums ir valstu kompetencē un ES šajā jomā nav gandrīz nekādu pilnvaru, Brisele to uztver ļoti nopietni. Pierādījums tam ir Eiropas Komisijā (EK) izveidotais jaunais portfelis, kas atbildēs par mājokļiem.
Enerģētikas un mājokļu komisāram Danam Jergensenam ir uzticēts izstrādāt Eiropas pirmo pieejamu mājokļu plānu.
Jergensena garajā darāmo darbu sarakstā ir arī Eiropas stratēģija mājokļu būvniecībai un Eiropas mēroga ieguldījumu platforma pieejamu un ilgtspējīgu mājokļu jomā. Turklāt viņam ir uzdots risināt sistēmiskās problēmas, kas ir saistītas ar īstermiņa īri.
Lai ES veicinātu ieguldījumus mājokļu jomā, tā varētu izveidot iepriekš minēto ieguldījumu platformu sadarbībā ar Eiropas Investīciju banku.
Koimbras Universitātes Sociālo pētījumu centra pētniece Ana Kordeiru-Santuša norādīja, ka Brisele, uzspiežot stingru fiskālo disciplīnu dalībvalstīm un vienlaikus sagaidot, ka tās nodrošinās saviem iedzīvotājiem pieejamus mājokļus, nonāk pretrunā. Tomēr viņa uzskata, ka ir veidi, kā to apiet.
Sekmēt mājokļu pieejamību ir tik sarežģīts uzdevums, ka visi centieni ir apsveicami. Koordinēta rīcība visos līmeņos – no vietējā līdz Eiropas līmenim -, iesaistot vistiešāk skarto personu pārstāvjus, kā arī publiskā un privātā sektora pārstāvjus, būs ļoti svarīga, ja vēlamies, lai šis aktuālais jautājums paliktu politiskajā dienaskārtībā.
