Stāsta Dzīvā muzeja "Senās Kuldīgas stāsts" gide Inga Spēkaine; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Senās Kuldīgas stāsts sākās 13. gadsimtā, kad Ventas upes kreisajā krastā tika būvēta pils. To cēla no akmeņiem, kurus veda no tuvākas un tālākas apkārtnes. Saules gaismā šķita, ka akmeņi spīd kā zelts.

Mūsdienās mēs saprotam, ka gaismu atstaroja minerāli, bet vēlīnajos viduslaikos cilvēki vēl nebija tik gudri un izglītoti, tāpēc viņi runāja, ka pili būvē no zelta.

Pils atradās no Ventas rumbas līdz Alekšupītes ietekai Ventā, un pirmo reizi gan tā, gan ap pili esošā apdzīvotā vieta minēta dokumentos jau 1242. gadā. No tiem laikiem saglabājušās vien atsevišķas liecības, bet vēlāko gadsimtu zīmējumos pils attēlota kā četrstūrains cietoksnis.

Pamazām apkārt topošajai pilij sāka veidoties nelielas apdzīvotas vietas, kuras šodien atpazīstam kā Kuldīgas vecpilsētu.

Pils būvniecību pilnībā pabeidza 1245. gadā un tuvākā un tālākā apkārtnē to dēvēja par Goldingenu, jeb, latviskojot no vācu valodas – Zelta pilsētu.

Pilsētas tiesības tā ieguva 1355. gadā un, pateicoties aktīvajai tirdzniecībai, tai bija liela nozīme Hanzas savienībā. Tā kā viens no izdevīgākajiem tirgošanās ceļiem bija Venta, bet kuģiem Ventas rumba bija nepārvarams šķērslis, tad tieši tagadējā Kuldīgā notika intensīva preču izkraušana un pārkraušana.

Dzīve Goldingenā turpinājās. Hercoga Jēkaba laikiem un pilsētas uzplaukumam sekoja zviedru iebrukums. Viņi, nebūdami mierā ar pilsētas nosaukumu, pārdēvēja Goldingenu par Kuldīgu, jo zviedru valodā "zelts" ir "guld".

Goldingena par Kuldīgu oficiāli pārtapa vien 1919. gadā.