Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis.

1729. gadā Vecķeipenes muižā piedzima Gustavs Emanuels fon Veismanis, kurš kļuva par Krievijas impērijas armijas inženieri. 18. gadsimta otrajā pusē viņš vadīja dambju izbūvi, kas regulētu Daugavas gultni no Ķengaraga līdz Daugavgrīvai. Daudzas no šīm hidrotehniskajām būvēm ir saglabājušās līdz mūsdienām. Darbu gaitā iegūdams ievērojamus līdzekļus, fon Veismanis iegādājās vairākas muižas, tostarp muižiņu mūsdienu Šarlotes ielā 3. Šo muižiņu fon Veismanis nosauca savas meitas vārdā – par Šarlotentāli.

Kaut arī 19. gadsimta sākumā muižu savā īpašumā ieguva Rīgas daiļdārznieks un Ķemeru parka izveidotājs Heinrihs Vāgners, un turpmāk to sauca par Vāgnera muižu, Šarlotentāles nosaukums saglabājās pašam rajonam.

Pašu Šarlotes ielu izveidoja 19. gadsimta sākumā, nosaucot to par Lēģeru ielu jeb Palesādu ielu. Gan Lēģeru, gan Palesādu ielas vēsturiski Rīgā bijušas vairākas. Šajā Lēģeru ielā ietilpa ne tikai mūsdienu Šarlotes iela, bet arī Matīsa iela līdz pat Krišjāņa Barona ielai. 1885. gadā no Lēģeru ielas daļas un no Trešās Ganību ielas izveidoja Šarlotes ielu. Trešā Ganību iela ir Krišjāņa Valdemāra iela, kuru atdalīja no Šarlotes ielas tikai 1954. gadā.

Šarlotes iela saglabāja nosaukumu dažādās valstīs un politiskajās iekārtās, tomēr īsi pirms Atmodas 1985. gadā tā tika pārdēvēta par Lilitas Bērziņas ielu, bet piecus gadus vēlāk tai atjaunoja vēsturisko nosaukumu.

19. gadsimta vidū Vāgnera muižas vecajai ēkai blakus tika uzcelta vēl viena ēka. 1930. gadā to iegādājās Rīgas Tabakas fabrikas īpašnieks Karīms Samuels Maikapars. Kopš tā laika ēka pazīstama kā Maikapara nams un mūsdienās ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.

Vācu okupācijas laikā ēkā dzīvoja Rīgas lielvecākais Hugo Vitroks, bet PSRS okupācijas gados tā bija Baltijas kara apgabala komandiera Ovanesa Bagramjana rezidence. Vēlāk tā kalpoja augstu PSRS viesu izmitināšanai. Rīgas pils remonta laikā šeit rezidēja Latvijas prezidenti.

Tagad Maikapara namā atrodas Japānas vēstniecība. Bet kā tad ar vēsturisko Šarlotes muižiņas ēku? Tā ir kļuvusi par studentu korporācijas "Latvija" mītnes vietu.

Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka.

Viss esot aizsācies ar baltvīna pudeli. Volkera Hassemera, Berlīnes senatora kultūras jautājumos, un Berlināles Foruma līdzdibinātājas Ērikas Gregoras pārdomas pie vīna glāzes, kā sniegt lielāku atpazīstamību Eiropas kino, atrada dzirdīgas ausis. Tika nolemts 1988. gadā, ko Eiropas Savienība bija pasludinājusi par Eiropas kino un televīzijas gadu, noorganizēt svinīgu pasākumu “Made in Europe” jeb Eiropā radīta kino godināšanai.

1988. gads ir bijis aizsākums gan Eiropas kino balvai, gan arī Eiropas kino akadēmijai, kas vēlāk pārņēma ceremonijas organizēšanas pienākumus no Berlīnes Senāta.

1988. gada novembrī uz Pirmās Eiropas kino balvas ceremoniju sanākušajai izcilu kino veidotāju grupai radās ideja apvienot Eiropas kino profesionāļus organizācijā, kas pārstāvētu nozari un aizstāvētu tās intereses.

Oficiāli Eiropas kino biedrība, kas vēlāk pārtapa par Akadēmiju tika dibināta 1989. gadā. Starp tās dibinātājiem bija Jirži Mencels, Ištvāns Sabo, Kšistofs Zanussi un Kšistofs Kešlovskis, Klods Šabrols, Hanna Šigula, Bernardo Bertoluči, Stīvens Frīrs un citi, bet pirmais Akadēmijas prezidents bija zviedru kino režisors Ingmars Bergmans. Vēlāk kino akadēmijas vadību pārņēma Vims Venderss, Agņeška Holanda, un kopš pagājušā gada rudens – franču aktrise Žiljeta Binoša.

Pašā pirmajā balvas pirmajā pasniegšanas gadā uz to pretendēja Vima Vendersa “Debesis pār Berlīni”, Billes Augusta “Pelle iekarotājs”, Luija Malla, Kšištofa Kešlovska, Terensa Deivisa, un citu režisoru filmas.

Līdz pat 1997. gadam Eiropas kinoakadēmijas apbalvojumu, tāpat kā pašu balvas statueti oficiāli sauca arī par Fēliksu. Vēlākajos gados statuetes forma tika mainīta –  tagad tā ir sieviete krītošā tērpā, netiek lietots arī kādreizējais balvas nosaukums.

Eiropas kino akadēmijā ir ap 5000 biedru, kas ik gadu piedalās balsojumā par Eiropas filmām. Decembra sākumā tiek pasniegtas Eiropas kino balvas 22 kategorijās, ceremonijai katru nepāra gadu notiekot balvas mājvietā, Berlīnē, bet katru pāra gadu kādā citā Eiropas pilsētā, 2014. gadā tā bija Rīga. Līdz šim vislielāko balvu birumu – 8 nomināciju kategorijās – ir saņēmusi Jorga Lantima filma “Favorīte” 2019. gadā. Pagājušā gada izskaņā ceremonija norisinājās 7. decembrī Lucernā, Šveicē.

Līdztekus 4 pilnmetrāžas animācijas filmām no Čehijas, Šveices un Spānijas labākās animācijas filmas kategorijā bija nominēta arī Ginta Zilbaloža filma “Straume”, kas kļuva par uzvarētāju, ierakstot šo datumu Latvijas kino vēsturē.

Saņemot balvu, Zilbalodis teica: ”Šādu filmu bija iespējams radīt tikai Eiropā. Mums ir iespējas izstāstīt oriģinālus, personiskus stāstus, un to nevajadzētu uztvert kā pašsaprotamu.”

Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme.

Dziesmas, kurām kā autors norādīts Saša Vladi, kopš 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem bijušas pazīstamas kā sava laika populāri deju mūzikas paraugi. Tomēr vēl ilgi pēc Atmodas daudziem interesentiem nebija zināms, ka autors patiesībā ir Liepājā dzimušais komponists Aleksandrs Okolo-Kulaks, un ka tas ir viņa pseidonīms. Īpatno uzvārdu viņš mantojis no tēva, poļu izcelsmes arhitekta Antonija Okolo-Kulaka.

Vēlēdamies apgūt stabilitāti sološu profesiju, Aleksandrs Okolo-Kulaks pēc ģimnāzijas beigšanas studēja augstskolās Francijā un Beļģijā, iegūstot ekonomikas doktora grādu. Kopš skolas gadiem viņš bija privāti apguvis klavierspēli pie poļu pianista Vladislava Burkata, bet harmoniju un kompozīciju pie Bernharda Ķuņķa, un studiju laikā pelnīja iztiku, spēlējot restorānos un mēmā kino seansos kā tapieris. Ārzemēs viņš apguva ne vien komerczinības un svešvalodas, bet arī iepazina jaunākās vēsmas tā laika populārajā mūzikā, un atgriezies mājās, to prasmīgi izmantoja savās kompozīcijās.

No Aleksandra Okolo-Kulaka deju dziesmām sevišķu ievērību iemantoja tango dziesmas “Skumjas” un “Mīļākā, tu mana laime”.

Tango “Skumjas” sacerēts 1932. gadā, pirmoreiz ieskaņots un izdots Polijā, poļu valodā, bet īsā laikā piedzīvoja tulkojumus divpadsmit valodās un izdots gan notīs, gan skaņuplatēs dažādās valstīs. Tas ļauj saprast, cik talantīgi un veiksmīgi šajā populārās mūzikas žanrā Liepājas komponists sevi pieteica. Tie bija panākumi, ar kādiem varēja lepoties Oskars Stroks, Marks Marjanovskis vai Alfrēds Vinters. Taču Aleksandrs Okolo-Kulaks savas dziesmas izdeva ar pseidonīmu.

Pirmā pseidonīma daļa – Saša – saprotamā kārtā atvasināta no viņa vārda Aleksandrs, bet pseidonīma otrā daļa – Vladi – varētu būt saistīta ar komponista polisko izcelsmi, jo izziņas avotos poļu valodā viņam tiek piedēvēts vārds Vladislavs.

Kāpēc viņš izvēlējās lietot pseidonīmu? Tajā laikā taču dažādus krāšņus skatuves vārdus bieži lietoja skatuves mākslinieki, bet komponisti gan ne. Varbūt iemesls bija ne vien apsvērums neparasto uzvārdu Okolo-Kulaks aizstāt ar skanīgāku, varbūt savu lomu spēlēja arī tas, ka komponists pēc studijām pelnīja iztiku Liepājā kā ierēdnis un tikai trīsdesmito gadu beigās uzsāka profesionāla mūziķa darbu Liepājas teātrī, sākotnēji kā pianists, bet ar laiku arī kā diriģents.

Veiksmīgo karjeru Liepājas operā Aleksandram Okolo-Kulakam izjauca Otrais pasaules karš. Viņš ar ģimeni devās trimdā, vairākus gadus dzīvoja Parīzē, pēc tam apmetās Ņujorkā. Parīzes periodā viņš tika uzņemts Francijas komponistu un izdevēju apvienībā SACEM, bet pēc pārcelšanās uz Ņujorku iestājās arī Amerikas komponistu organizācijā American Music Center. ASV Kongresa bibliotēkas Autortiesību centra izdotie sertifikāti par dziesmu autorību atspoguļo arī Okolo-Kulaka pseidonīmu lietojumu.

Izrādās, ka ar vārdu Saša Vladi viņš arī trimdā publicējis savu deju mūziku, ar īsto vārdu – kompozīcijas akadēmiskās mūzikas žanros, bet dažreiz lietojis vēl arī otru pseidonīmu Alex Windrock, ar kuru Amerikā reģistrējis savas dziesmas.

Lai trimdā pierādītu, ka viņš patiešām ir tas pats autors, kas sacerējis slaveno tango “Skumjas” un saņemtu autoratlīdzības, izdevējam Helmāram Rudzītim pat nācies rakstiski apliecināt, ka pazīst kopš pirmskara laikiem Aleksandru Okolo-Kulaku kā komponistu ar pseidonīmu Saša Vladi.

SACEM atskaitēs norādīts, par kuriem tieši skaņdarbiem maksātas autoratlīdzības, un visbiežāk tā bijusi viņa jaunības gadu dziesma “Skumjas”. Tas parāda, cik ienesīgs komponistam var būt kaut viens veiksmīgs šlāgeris un ka t. s. vieglā mūzika jau 20. gadsimta vidū bieži vien devusi autoriem ne vien plašāku atpazīstamību, bet arī lielāku peļņu, nekā akadēmiskā jeb nopietnā mūzika.

Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis.

Dzirksts, saukta arī par džirksti, džerksti, ir kādas locītavas, biežāk rokas izmežģījums, sastiepums vai saišu iekaisums, kas radies no pārpūles. Sāpošo locītavu grozot vai to viegli saspiežot, ir dzirdama džirkstēšana, gurkstēšana, klusa krakšķēšana – no šīs skaņas arī atvasināts kaites nosaukums.

Dažkārt mūziķiem gadās pārpūlēt vai pārspēlēt roku. Latviešu tautas medicīnā jeb tradīcijās zināmi vairāki dziedēšanas paņēmieni – dzirkstes košana, dzirkstes nosiešana un dzirkstes ievēršana durvīs. Lai izpildītu minētās tautas ārstniecības procedūras, ir nepieciešami vismaz divi cilvēki, jo līdzās darbībai – spiešanai, ievēršanai vai nosiešanai – notiek dialogs starp abiem dalībniekiem. Pirmais prasa: „Ko tu tur dari?” Otrs atbild: „Dzirksti sienu” vai arī „Dzirksti veru”. Tad pirmais saka: „Sien, sien, kamēr nosien!” Vai arī: „Veri, veri, ka vari novērt!”

Dzirksts spiešanu veic ģimenē pirmdzimtais bērns un pēdējais jeb pedelītis parasti vecā mēnesī. Tāpat arī siešanu veic noteiktā laikā – vecā mēnesī vai piektvakarā, darbība jāatkārto vairākas reizes.

Ticējums no Lubānas vēsta, ka roka jāapsien ar sarkanu dzīparu. Tad slimais vaicā: „Ko tur sien?” Sējējs atbild: „Džerksti sienu!” Uz to slimais saka: „Sien, sien, kamēr izsien!” Saruna jāatkārto trīs reizes. Tad rītā roka esot vesela.

Savukārt vēršana durvīs, kā liecina ticējums no Svētes, veicama piektvakarā un slimā roka jāver trijās durvīs. Pie pirmajām un otrajām durvīm vērējs saka: „Veru, veru!” Otrpus durvju viņam jautā: „Ko tu ver?” Pirmais saka: „Dzirksti veru!” Otrs saka: „Ver, ka vari novērt!” Pie trešajām durvīm saka to pašu, tikai vērējs beidzot piemetina: „Novēršu gan!” Tad dzirksts pārejot. Un labāk dzirksti ir vērt durvīs, pa kurām ir mironis nests.

Iespējams, ka senākā pagātnē, bet varbūt arī ne tik senā, piemēram, vēl 19. gadsimtā šāds ārstniecības veids bija visai populārs latviešu vidū. Nenovēlu, bet ja nu tomēr dzirksts ir iemetusies kādā locītavā, šis būtu pirmais ārstniecības veids un pasākums, ko var veikt gan darbā, gan mājās. Turklāt, procedūra nav dārga! Un, kas zina – varbūt palīdz!

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis.

Par leļļu filmu studiju šo to zināju diezgan sen. Dažas filmas arī bija redzētas. Pirmā tikšanās ar meistaru bija laikā, kad Leļļu teātris svinēja izrādes “Velniņi” jubileju: Atveras durvis, ienāk Arnolds Burovs, Arvīds Noriņš, Valentīns Jēkabsons un Gedimīns Kotello. Galanti kungi apsveic māksliniekus, jūtas kā sen gaidīti viesi. Vakara gaitā meistars Burovs uzaicina visus paviesoties leļļu studijā. Tā pirmo reizi skatījos leļļu kino uz lielā ekrāna. Bija daudz nesaprotama, neizskaidrojama, nezināma – kā to var dabūt gatavu? Tā arī viss beidzās – ar gūzmu neatbildētu jautājumu.

Nākošā tikšanās reize notika aptuveni pēc septiņiem, astoņiem gadiem. Biju jau pabeidzis Sanktpēterburgas teātra un kino institūta leļļu teātra fakultāti, biju režisors Rīgas leļļu teātrī.

Doma par Burova studiju kaut kur galvā perinājās. Zināju, ka tikt strādāt šajā elitārajā studijā tā vienkārši nevar, jo darbiniekus uzaicina un atlasa personīgi pats Arnolds Burovs. Par to var aizmirst un nedomāt, bet nē!

Kādu dienu mājās atskanēja telefona zvans no kinostudijas. Mana kundze satraukta saka: “Burovs brauc šurp, grib ar tevi runāt!”

Tikāmies Upesciema centrā, lija lietus, sēdējām uz pussabrukuša soliņa un sarunājāmies. Pareizāk sakot, runāja meistars, es klausījos. Viņš piedāvāja man pamēģināt strādāt pie viņa. Īsti nesapratu, vai tā ir īstenība – manā priekšā tiek pavērtas durvis uz leļļu kino!      

Gandrīz gadu pēc mēģinājumiem Leļļu teātrī braucu uz kinostudiju mācīties. Viss bija jāsāk no nulles. Atkal no sākuma.

Meistaram laikam patika mana attieksme pret darbu, varbūt tas, ka arī es nāku no lellēm, vai arī tas, kā viņš teica: “Galva ir uz pleciem un rokas aug no pareizās vietas.”

Meistars bija prasīgs, darbā bija jābūt maksimāli savāktam, precīzam, koncentrētam uzdevuma izpildē. Viņš necieta nevīžību un nolaidību. Atzinība nāca pēc nofilmētā materiāla noskatīšanās. Ja bija kļūdas, tad, gandrīz atvainodamies, meistars teica: “Vispār tā varētu būt, bet tomēr jāpārfilmē.”

Meistars bija daudzpusīga, bet sevī noslēgta personība – to sapratu daudz vēlāk, vākdams materiālus filmai “Meistara slepenā dzīve”. Daudzveidīga, piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilna, krāsaina, bet ne viegla dzīve. Tas izpaudās viņa attieksmē pret darbu un kolēģiem. Filmēšanas laikā arī viņš pats ievēroja klusumu.

Ja bija kārtojamas kādas lietas – tās tika kārtotas klusināti, lai netraucētu svēto filmas radīšanas procesu.

Bija arī citādi. Nodārd filmēšanas paviljona durvis, meistars atgriežas no redkolēģijas sēdes, kliedz: “Ko viņi zina, ko viņi saprot! Viņi mani māca, kurā rokā māksliniekam jātur pindzele!” Diena sabojāta. Otrā rītā viss pa vecam.

Attiecībā pret kolēģiem Arnolds Burovs bija laipns, zolīds, galants pret sievietēm. Ak sievietes, sievietes! Vienmēr smaidi, skūpstītas rokas, komplimenti – brīnišķīgi!

Reizēm meistars gribēja palikt studijā viens un vēlreiz pārdomāt paveikto un vēl darāmo. Savu filmu tēlus viņš uzrunāja par mīlulīšiem. Tā bija viņa pasaule. Bija arī atmiņas, ar kurām viņš nelabprāt dalījās. Citreiz, palikdams viens, ņēma rokās ģitāru un klusiņām spēlēja tikai sev.

Dažreiz Buritis, smaidot un ar humora dzirksti, gremdējās bērnības, jaunības atmiņās. Stāstīja, kā bastoja skolu, slēpdamies klavieru kastē. Kā pēc iespējas biežāk izskrējis uz ielas, lai varētu sveicināt savus kaimiņus – Raini un Aspaziju. Viņu interesēja arī mūzika. Viņa vecākais brālis strādāja par viesmīli tolaik Rīgā smalkākajā lokālā “Al-hambra”, kurā viesojās Eiropā un pasaulē slaveni džeza mūziķi.

Mūzika bija viena no viņa mīlestībām, – studijās konservatorijā viņš bija mācījies čella spēli.

Protams, bija draudzība un tikšanās ar sabiedrībā populāriem cilvēkiem – Aleksandru Lembergu, Jāni Žīguru, Niklāvu Strunki, Albertu Terpilovski. Tas bija domubiedru klubiņš, kas tolaik radīja aizdomas un zināmu interesi dažādās valsts iestādēs.

Par meistaru Burovu varētu uzrakstīt lielu, biezu grāmatu, grāmatu par unikālu cilvēku, mākslinieku, radošu personību, kurā būtu stāsti par viņa uzņemtajām ap 40 leļļu filmām: pašu pirmo “Ki-ke-ri-gū”,arī "Kozeti", "Bimini", Čārlijam Čaplinam veltīto triloģiju "Sapnis", "Princese un puma", "Pēdējā lapa", arī "Si-si-dra", "Tīģeris Ņau-ņau", "Papiņš" un vēl daudzām citām...

Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis.

Ielas nosaukuma atslēga ir sarkano ķieģeļu ēka Starta ielā 5F netālu no Brasas stacijas. Starta iela zināma no 1899. gada kā Valču iela, jo 19. gadsimta beigās ielas rajonā tika izveidota Rīgas valču rūpnīca. Pirmā pasaules kara laikā gandrīz visas Rīgas rūpnīcas kopā ar strādniekiem tika evakuētas uz Krievijas impērijas vidieni, un valču rūpnīcas ēkas tika pamestas. 

1935. gadā Šveicē Latvijas basketbola izlase jeb Sapņu komanda sensacionāli kļuva par pirmajiem Eiropas čempioniem, tāpēc nākošā gada augustā Latvija ieguva tiesības rīkot nākamo 1937. gada čempionātu. Steidzami tika meklēta vieta un finansējums šī pasākuma rīkošanai, jo basketbola halles Rīgā nebija vispār. 

Vispirms esot izskatīts projekts par Vecrīgas Lielās un Mazās ģildes pārbūvi sporta sacensību vajadzībām. Par laimi vēlāk izvēle krita uz bijušās valču rūpnīcas ēku, kuru pielāgoja sporta spēļu vajadzībām.

Pārbūves darbi tika pabeigti tikai dažas dienas pirms čempionāta sākuma. Hallē bijušas vietas 3000 skatītājiem, bet žurnālistu vaajdzībām tika izveidota arī telegrāfa un telefona centrāle. Ar Rīgas valdes lēmumu Valču iela tika pārdēvēta par Starta ielu.

Turnīrā piedalījās astoņas komandas. Čempionātu atklāja Kārlis Ulmanis. Par favorītiem tika uzskatītas Latvijas un Itālijas komandas, tomēr mūsu komanda zaudēja poļiem un netika pusfinālā.

Bet finālmačā Lietuvas izlase, kuras sastāvā spēlēja divi ASV auguši spēlētāji, ar rezultātu 24 pret 23 pārspēja Itālijas izlasi. Šī uzvara aizsāka Lietuvas basketbola kultu, kas turpinās līdz pat mūsdienām.

Tā kā izveidotā sporta halle atrodas tuvu Brasas stacijai, vācu okupācijas laikā Brasas stacija tika dēvēta par Rīgas Sporta halli, savukārt padomju okupācijas laikā ēkā tika ierīkota tanku remonta rūpnīca.

Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka.

Neilgi pēc tam, kad 1927. gadā tika dibināta Amerikas Kinomākslas un kinozinātnes akadēmija, Losandželosas centrā, „Biltmore” viesnīcas kristāla zālē notika vakariņas, lai apspriestu jaunās organizācijas mērķus. Viens no šiem mērķiem bija izstrādāt metodi, kā godināt izcilus sasniegumus nozarē, tādējādi veicinot augstāku kustīgā attēla radīšanas procesa kvalitātes līmeni. Tobrīd gan Akadēmijas dienas kārtībā aktuālāki bija jautājumi, kas saistīti ar darbaspēku, nozares publisko tēlu, kā arī informācijas nodrošināšanu tehnoloģiskos un producēšanas jautājumos, un tikai 1929. gada maijā Rūzvelta viesnīcā Holivudā tika pasniegtas pirmās 12 apzeltītās statuetes, ko pazīstam kā “Oskarus”.

Balvas dizaina — bruņinieka, kurš stāv uz filmas ruļļa un tur rokās zobenu – autors bija „Metro Goldwyn Mayer” jeb MGM mākslinieciskais direktors Sedriks Gibonss.

Kinolentes ruļļa spoles pieci spieķi simbolizēja sākotnējās piecas akadēmijas filiāles – aktierus, režisorus, producentus, tehnisko profesiju speciālistus un scenāristus, bet zobens – nozares attīstības un labklājības aizsardzību. Ilgus gadus statuetes tika lietas bronzā un apzeltītas, bet Otrā pasaules kara gados tās tika izgatavotas no ģipša.

Kādēļ Oskars? Pastāv vismaz trīs versijas – aktrise Beta Deivisa apgalvoja, ka statuetes aizmugure izskatījās gluži tāda pati kā viņas vīra Harmona Oskara Nelsona mugura. Žurnālists Sidnijs Skolskis tā nodēvēja balvu, rakstot par Ketrīnas Hepbernas uzvaru 1934. gadā, bet Akadēmijas tobrīd bibliotekārei, vēlāk izpilddirektorei Mārgaretai Herikai statuete esot atgādinājusi viņas tēvoci Oskaru.

1939. gadā laikraksts “Los Angeles Times” pārsteidzīgi nodrukāja uzvarētāju vārdus savā vakara izdevumā, kas iznāca īsu brīdi pirms ceremonijas – pateicoties šai rūgtajai mācībai, balvu ieguvējus turpmāk prese uzzināja vien kopā ar citiem, skatoties ceremoniju.

1953. gadā ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu pirmo reizi demonstrēja televīzijā, bet kopš 1969. gada ceremonija tiek pārraidīta arī ārpus ASV. Skatītāju miljoniem lēnām sarūkot pēc 2010. gada, tika nolemts ceremoniju saīsināt, kā arī sākt to agrāk. Tomēr Latvijā “Oskara” ceremoniju joprojām skatās vien rūdītākie kino fani –  tās norise pēc vietējā laika sākas nakts vidū.

Mūsdienās Amerikas kinoakadēmijai ir 55 cilvēku valde, kas pārrauga 17 atsevišķas filiāles, kas pārstāv dažādas kino jomas: aktiermākslu, režiju, scenāriju, skaņas montāžu un citas. Kopš 2016. gada, kad valde paziņoja, ka dažādos Akadēmijas biedru sastāvu, tās rindas ir paplašinājušās līdz aptuveni 8000 biedriem. Uzskaitot pāris kritērijus dalībai Akadēmijā: tajā netiek uzņemti ne televīzijas profesionāļi, ne preses pārstāvji, turpretī iepriekšējo gadu nominantiem uz balvu bieži dalība tiek piedāvāta automātiski.

“Oskari” tiek piešķirti 24 kategorijās, un divās no tām, pateicoties Ginta Zilbaloža filmas “Straume” neticamajiem starptautiskajiem panākumiem, šogad ir cerība izskanēt arī Latvijas vārdam.

Šobrīd ir izziņoti īsie pretendentu saraksti uz nominācijām 10 kategorijās, tai skaitā arī kategorijā “labākā ārzemju filma”. Tajā līdztekus tādām Latvijā redzētām filmām kā Metjū Renkina režisētajai “Universālajai valodai”, Magnusa fon Horna “Meitenei ar adatu”, norvēģu drāmai “Armands” un Berlināles „Zelta lāča” ieguvējai Senegālas dokumentālajai filmai “Dahomejas karaliste” ierindojusies arī “Straume”.

Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme

Mūzikas dzīve Liepājā pirms Otrā pasaules kara ir notikumiem bagāta: teātrī operas un operetes diriģē Valters Hāns un Oto Karls, viesojas Nacionālās operas baleta solisti, kafejnīcās un kinoteātros spēlē vietējās džeza kapelas, bet Petersa kafejnīcā vairākus mēnešus uzstājas pat Rīgas tango karalis Oskars Stroks ar savu kvartetu. 

Vārds “džezs” kļuvis par modes saukli un tiek piesaukts visāda veida populārās mūzikas sakarā. Droši vien tāpēc, lai viestu liepājnieku prātos par to kādu lielāku skaidrību, ar referātu par moderno mūziku Liepājas mākslas veicināšanas biedrībā 1939. gada 19. martā aicināts uzstāties Aleksandrs Okolo-Kulaks. Viņa vēstījums tiek uztverts ar ievērību un citēts arī vietējā presē:

„Vieglu spriedumu par džesu pamudina apstāklis, ka džess pazīstams galvenā kārtā kā viegla dejas vai operetes mūzika, - noslēgumā konstatēja referents,

bet ņemot vērā tā bezgalīgās iespējamības, referenta domas ir, ka nākotnes mūzikā džesam būs ievērojama loma”.

No kurienes jaunajam ekonomikas doktoram ar neparasto uzvārdu šāds visnotaļ kompetents spriedums? Viņš dzimis Liepājā, poļu izcelsmes arhitekta ģimenē, absolvējis Liepājas Aleksandra ģimnāziju, klavierspēli apguvis privāti. Jaunumus izklaides mūzikā iepazinis, kad studējis komerczinības Eiropas augstskolās un tur iztiku pelnījis, spēlējot klavieres gan restorānos, gan kā tapieris mēmā kino seansos.

Ar panākumiem komponējis dziesmas, kas ar pseidonīmu Saša Vladi izdotas Latvijā, Polijā un citās valstīs. Viņa tango “Skumjas” īsā laikā piedzīvo tulkojumus divpadsmit valodās un iemanto plašu popularināti arī ārzemēs.

Latvijā to vairākkārt ieraksta un izdod skaņuplatēs izdevniecība “Bellaccord-Electro”. Šajos gados Okolo-Kulaks komponē arī opereti “SOS”, un septiņpadsmit dziesmas no šīs operetes izdotas Polijā.

Aleksandra Okolo-Kulaka talantu pamana Liepājas teātra vadība, piedāvā viņam darbu, un viņš izlemj no ierēdņa kļūt par profesionālu mūziķi. Sākumā piedalās teātra koncertos gan kā pianists, gan kā diriģents, vadot orķestri, kurš reklāmās un recenzijās parasti dēvēts par džeza orķestri.

1942. gada vasarā Aleksandrs Okolo-Kulaks īsteno ilgi lolotu ieceri: kļūst par jaunā varietē teātra “Diāna” māksliniecisko vadītāju, veido programmas kā aranžētājs, pianists un diriģents, kā arī komponē teātrim veltītu dziesmu, maršu-fokstrotu “O, Diāna!”.

Liepājā tas ir kaut kas vēl nebijis un piedzīvo milzīgu interesi. Par teātra “Diāna” atklāšanu prese raksta: “Tikko kā sastādītais džeza orķestris Aleksandra Okolo-Kulaka vadībā jau teicami saspēlējies un arī priekšnesumā dzīvs un elastīgs”.

Taču pēc dažiem mēnešiem Okolo-Kulaks no šī darba atsakās, jo nevēlas pakļauties vācu okupācijas varas prasībām iestudēt programmas tikai vācu armijas izklaides vajadzībām.

Drīz pēc tam viņš Liepājas teātrī sekmīgi debitē jau kā operešu un baletu diriģents. Viņa pirmo uzstāšanos operetē “Zilā maska” vietējais laikraksts vērtē atzinīgi:

“Operetes muzikālā vadība atradās Aleksandra Okolo-Kulaka rokās. Savu uzdevumu viņš visumā veica apmierinoši un ar labu izpratni izvadīja izrādi cauri visiem džesa mūzikas sinkopisko ritmu bangojumiem”.

Liepājas teātris, atbalstot talantīgā mūziķa izaugsmi, izkārto komandējumu uz diriģentu kursiem Zalcburgas Mozarteum, kur Aleksandrs Okolo-Kulaks mācījies pie slavenajiem diriģentiem Klemensa  Krausa un Hansa Svarovska. Diemžēl Otrā pasaules kara dēļ viņš vairs nevar Liepājā atgriezties un ar ģimeni dodas uz Parīzi un vēlāk uz Ņujorku. Amerikā viņš izmēģina spēkus kā diriģents, piemēram, vadot orķestri Kola Portera mūziklā “Skūpsti mani, Ket!”, diriģējot audzēkņu orķestri Lindenvudas mūzikas skolā, turpina darbu populārajā mūzikā kā redaktors un aranžētājs izdevniecībā Robins Music Corp. Ņujorkā viņš komponē otru opereti “Padomju miljonāri” un virkni deju dziesmu, tomēr ar gadiem vairāk pievēršas komponēšanai akadēmiskās mūzikas žanros.

Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis

Pirmā latviešu tautasdziesma latviešu valodā ir pierakstīta 1584. gadā un lasāma Rīgas tiesas raganu un burvju prāvas protokolā.

Protokols vēsta, ka 1584. gada 11. jūnijā ticis mokās pratināts Īvāns no Alūksnes, no Ingnofera muižas. Viņš apsūdzēts par to, ka protot appūst sāli. Ja viņš kādām šo appūsto sāli iedodot, tad nekādi ieroči nevarot kaitēt.

Domājams, lai Īvāns atzītos, ir notikusi ūdens pārbaude, kas nozīmēja, ka apsūdzēto iemet ūdenī: ja tas grimst, tad ir nevainīgs, ja negrimst – vainīgs.

Bieži vien, lai glābtu savu dzīvību, apsūdzētie atzinās kādā maznozīmīgā noziegumā, piemēram, zādzībā, kādēļ tad arī neesot grimuši. Arī Īvāns atzinās, ka esot linus, labību un divus zirgus nozadzis, tādēļ arī nav varējis nogrimt, šādi cerot izvairīties no nāvessoda, ko izpildīja, sadedzinot uz sārta vai nocērtot galvu. Nāve kā soda mērs 16. gadsimtā draudēja par buršanu, kam pieskaitāma arī sāls "pūšana" un "ieroču apvārdošana".

Īvāns sāli appūtis ar šādiem vārdiem: "Dzelzeniek, trumelniek, atslēdz dzelzu vārtus [...] nosikliedzi vanadziņi [...] dzelzu vārti dārdēdami [...]."

Šie vārdi ir pierakstīti grūti salasāmā rokrakstā, nepilnīgi, mazliet sagrozīti un šķiet nesaprotami. Domājams, ka tos pierakstījis soģis, kas nav pratis latviešu valodu. Tomēr šajos vārdos saklausāms latviešu tautasdziesmai raksturīgais metrs, poētika un minētie tēli.

Savukārt sāls appūšana jeb apsvētīšana bija no Romas katoļu garīdzniekiem un mūkiem aizgūts un apgūts paņēmiens, kas vēl mūsdienās dažkārt tiek lietots dažādu slimību dziedēšanā.

Šis piemērs liecina, ka jau 16. gadsima otrajā pusē latviešu tautasdziesmai bija stabila struktūra un pastāvēja tautasdziesmu tekstveides tradīcija. Tas nozīmē, ka tautasdziesmas, kādas mēs tās pazīstam šodien, ir daudzus gadsimtus sena latviešu tautas dzeja. Šie ir arī senākie pierakstītie buramvārdi latviešu valodā.

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis

Tas čalis izrādījās saprotošs un pretimnākošs... Māris bija ļoti azartisks, asprātīgs, viņu interesēja viss neikdienišķais un neparastais.

Sanāca tā, ka ne pārāk legālā ceļā ieguvu [Endrū Loida-Vebera rokoperas] Jesus Christ Superstar jeb "Jēzus Kristus Superzvaigzne" ierakstu. Piedāvāju to Mārim: taisīsim izrādi ar rokām! Māris aizrāvās. Viņš zīmēja un izgatavoja skatuves ietērpu, es režisēju. Tā bija roku izrāde. Abi samontējām mūziku, Mārim iedalīju Jūdas lomu.

Bez viņa dabas dotajiem talantiem – zīmēšanu, mūziku – Mārim bija fantastiski plastiskas rokas. Likās, ka viņa lielās ķepas ir no gumijas.

Izrāde izdevās. To nospēlējam vēl divas reizes, viena no tām bija Sanktpēterburgas (toreizējās Ļeņingradas) institūtā – tikai studentiem un – nelegāli. Tā sākās mūsu draudzība.

Māris bija draudzīgs un atsaucīgs, nekad neatteica, kad bija vajadzīga palīdzība. Viņam patika zobenu cīņas, man arī. Reiz sarīkojām divkauju. Māris savā pārgalvībā aizmirsa par aizsardzību un rezultāts bija neliels, bet ievainojums.

Mans pretinieks Māris par to nebija nedz dusmīgs, nedz apvainots – pats vainīgs!

Māris savos uzskatos bija brīvdomātājs, negribīgi pakļāvās normām, noteikumiem. Viņam bija savi spriedumi un uzskati, kas bieži vien rezultējās ne parāk labi. Piemēram, atgadījums latviešu literatūras lekcijā.

Kad pasniedzēja pajautāja viņa domas par latviešu literātiem – sarkanajiem komunāriem, Māris atbildēja, ka "viņus visus vajadzēja pielikt pie sienas" un notēloja automāta kārtu...

Rezultātā viņu varēja izslēgt no kursa, bet Māri glāba viņa vispusīgais talants, tāpēc viņš palika mācīties. Bet ar to jau nebeidzās, bija vēl. Humors un jautrība no Māra nāca pārpārēm. Bieži vien izrāžu laikā no Māra puses tiku smīdināts. Piemēram, izrādē "Sprīdītis" es biju karalis. Vēl lāgā nevaldīju pār lelli, tekstu, mizanscēnām.

Tikko karaļa lelle uznāk uz skatuves, ar tēlu notiek dīvainas lietas – karalis sāk raustīties, grimt, nesaprotami runā tekstu, laiku pa laikam iesmejas –, jo man kā lomas tēlotājam ausī tika čukstētas dažādas muļķības. Ko domāja skatītāji? Bija jautri.

Studiju laikā viņš nedaudz nodarbojās arī ar rakstīšanu. Kursa darbs, viencēliens "Kājas". Nedaudz sireāls stāsts par trim vīriem un astoņām kājām zem galda. 

Tomēr studiju kopā nepabeidzām. Māris sastrīdējās ar pasniedzēju, un rezultātā studijas pabeigšanas diplomu saņēma neklātienē. Mārim sākās Liepājas teātra posms. Man – Leļļu teātra laiks.

Mūsu nākamā sadabība atsākās Leļļu filmu studijā pie filmas "Dzīvais draugs", kuras scenārija autors bija Arnolds Burovs, bet mākslinieks – Māris Putniņš. Filma atšķīrās no iepriekšējām studijas filmām ar mākslinieciski netradicionālu redzējumu. Varoņi bija pārspīlēti kariķēti gan izskatā, gan raksturos. Tā soli pa solim mūsu filmas mainīja toreizējo leļļu filmu rakstu no romantikas uz satīru.

Ar Māri strādāt bija viegli – laikam jau tāpēc, ka papildinājām viens otru, domājām vienā virzienā, daudzu gadu garumā kopā veidojām gan animāciju filmu ciklu "Avārijas brigāde", gan "Suņu ķērāji", "Lielais Indriķis" un vēl citas filmas...

Māris reiz teica: "Dīvaini – pa šo laiku ne reizi neesam sastrīdējušies!"