Stāsta pianiste, "Liepāja 2027" vēstnese Agnese Egliņa; pārraides producente Inga Žilinska

Liepājas mūzikas dzīve ir sena un tradīcijām bagāta. 18. gadsimta otrajā pusē šajā pilsētā vairākkārt viesojās Kurzemes hercogs Pēteris Bīrons un hercogiene Doroteja. Abi bija lieli mūzikas un teātra cienītāji. Ar viņu gādību 1784. gadā starp ostas spīķeriem tika ierīkots pirmais komēdijnams, kurā notikuši gan koncerti, gan teātra izrādes. Mūzikas dzīves atbalstītājs bija arī vēlākais pilsētas galva Kārlis Gotlībs Ūlihs, kurš 1820. gadā ieradās Liepājā. Nu tolaik gandrīz ikviens inteliģents cilvēks pārvaldīja vismaz vienu instrumentu, un Ūliham tā bija flauta. Nez, kuru instrumentu spēlē Liepājas šībrīža mērs Gunārs Ansiņš?

Liepāja tolaik bija ievērojams kūrorts un vasarā to apmeklēja ap 2000 peldviesu. Tad arī līdzās dažādām ārstnieciskām procedūrām un peldēm bija iespēja baudīt labu mūziku. Kūrmājā bija lieliska koncertzāle ar 500 vietām, grezns restorāns un dārza estrāde. Tur muzicēja pilsētas labākās kapelas, ko vadīja Ernsts Klāzings un Vilhelms Nordmanis. 1876. gadā, tām apvienojoties, tika atskaņota Ludviga van Bēthovena Otrā simfonija. Izcila loma filharmonijas attīstībā bija Hansam Hohapfelam, kurš Liepājā ieradās 1893. gada decembrī. Tolaik 22 gadus jaunais, labi izglītotais mūziķis tika apstiprināts Liepājas filharmonijas direktora amatā. Vairāk nekā 30 gadus viņš bijis saistīts ar mūzikas dzīvi šajā nelielajā, bet rosīgajā piejūras pilsētā.

Vairāk – audioierakstā.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska; pārraides producente – Inta Zēgnere

18. gadsimta beigās Pārdaugavā izveidoja jaunu dambi. Laika gaitā tam "pielipa" tuvumā dzīvojošo Raņķu ģimenes uzvārds un jau 19. gadsimta kartēs tas ir oficiālais Raņķa dambja nosaukums. Tas ir ļoti rets gadījums Rīgas vēsturē, kad ir skaidri fiksējams, ka kādai vietai ir 18. gadsimta Rīgā dzīvojušas latviešu izcelsmes dzimtas vārds.

Šī ģimene skaidri izsekojama no 1733. gada, kad Sīmanis Raņķis kļuva par Rīgas zvejnieku amata locekli. Vēlāk par zvejniekiem kļuva trīs viņa dēli. Zvejnieku amats bija vienīgais, kurš ļaudīm atļāva zvejot zivis Daugavā pie Rīgas un pārdot tās Rīgas tirgū. Vēlāk šīs pašas dzimtas locekļi bija arī pārcēlāju amatā, kuri savukārt ne tikai pārcēla cilvēkus pāri Daugavai, kas nebija ienesīgi šajā laikā, bet pārvadāja tirdzniecības preces no un uz kuģiem Rīgas reidā, kuri Daugavas sekluma dēļ nevarēja ienākt līdz pilsētai.

Vairāk – ierakstā.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta LIFE GOODWATER IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula

Raugoties uz upi, parasti vispirms pamanām ūdeni, straumi un gultni. Koki šķiet piederīgi krastam – tie veido ainavu, sniedz ēnu un traucē piekļūt ūdenim. Tomēr dabā robeža starp upi un sauszemi nav skaidri novelkama. Krasts nav tikai līnija, kas nodala divas vides, bet gan dzīva pārejas zona, kurā tās nepārtraukti mijiedarbojas. Kamēr koks aug, tas noēno ūdeni, nostiprina augsni, aiztur daļu piesārņojuma un nodrošina barību. Kad tas noveco, nolūzt un nonāk straumē, tā nozīme nebeidzas – koksne turpina veidot dzīvotnes un dažādot plūdumu.

Viena no redzamākajām piekrastes koku funkcijām ir noēnojuma radīšana. Karstā vasaras dienā sekls, saulei atsegts ūdens ātri sasilst, bet zem vainagiem tā temperatūra saglabājas zemāka. Īpaši svarīgi tas ir mazajās upēs un strautos, kuros nelielais ūdens apjoms uz apkārtējās vides pārmaiņām reaģē visstraujāk. Paaugstinoties temperatūrai, samazinās arī ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzums, tādēļ ēna palīdz uzturēt zivīm un citiem organismiem piemērotākus apstākļus. Taču arī pilnībā aizsegta upe nav ideāls risinājums. Ūdensaugiem un aļģēm, kas ir būtiska ekosistēmas daļa, nepieciešama gaisma. Dabiskā, labas kvalitātes upē parasti mijas saulaini un noēnoti posmi, radot atšķirīgus apstākļus, kuros var līdzās pastāvēt daudzas sugas.

Vairāk – audioierakstā.

Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Lai gan Kārli Ulmani bieži iztēlo kā latvietības iemiesojumu, reti kāds atceras, ka Ulmanis lielāko daļu savas jaunības ir pavadījis ārzemēs – vispirms studējot Šveicē un Vācijā, bet nedaudz vēlāk, jau pēc piektā gada revolūcijas, pavadot sešus gadus trimdā  ASV, kur viņš bija gan laukstrādnieks, gan students, gan pasniedzējs, gan uzņēmējs. Šajā ziņā līdzīgas gaitas bija arī Ulmaņa jaunības dienu draugam Miķelim Valteram, kurš teju deviņpadsmit gadus bija politiskais trimdinieks Šveicē un Lielbritānijā.

Šoreiz mums gan vairāk interesē abu pavadītais laiks Cīrihē. Ulmanis Cīrihē nonāca 1902. gada rudenī, kad viņš uzsāka lauksaimniecības studijas Federālajā Politehniskajā skolā. Politehnikums bija elitāra institūcija, un vēl arvien tas atrodas pasaules universitāšu reitingu virsotnē.  Atpazīstamu to padara arī tās slavenākais absolvents – Alberts Einšteins, kurš 1900.gadā politehnikumā  ieguva matemātikas un fizikas skolotāja diplomu.

Vairāk – audioierakstā.

Stāsta Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns; raidījuma producente – Inga Saksone

4. maijā Augstākās Padomes balsošanu par neatkarības atjaunošanu tiešajā ēterā translēja gan Latvijas Radio, gan Latvijas Televīzija. Radio vidējos viļņos tai varēja sekot Zviedrijas latvieši. Par iespēju vēsturisko sēdi dzirdēt visdažādākajos veidos bija parūpējušies mūsu trimdinieki visā pasaulē. Pie Augstākās Padomes ēkas Jēkaba ielā tūkstošiem neatkarības atbalstītāju, turēdami rokās portatīvos radio, skaļi skaitīja balsis. Pēc ļoti gaidītā vairākuma sasniegšanas sēdes vadītājam Anatolijam Gorbunovam nācās lūgt sanākušos pieklusināt gaviles, lai parlaments spētu turpināt darbu.

21. augusta Konstitucionālā likuma apspriešanu netranslēja nedz sabiedriskais radio, nedz televīzija. Nedarbojās starptautiskā telefonu centrāle Rīgā. To visu bija okupējuši desantnieki. Augstākās Padomes deputāti daudz neko nezināja arī par Maskavā un citur notiekošo. Pučistu kontrolētajos tālrādes kanālos varēja redzēt gandrīz tikai Čaikovska baletu "Gulbju ezers" vai ko līdzīgu – to, ko, atbilstoši čehu rakstnieka Milana Kunderas novērojumiem, Krievija okupētajās teritorijās ieved līdz ar saviem tankiem, bet neizved arī tad, kad tanki izvākti. Taču 21. augustā padomju tanki vēl stāvēja uz visiem Rīgas pievadceļiem un tiltiem, kā arī daudzās militārajās bāzēs. Tanki, ja tā var dēvēt arī cita veida bruņu tehniku, kopā ar padomju militāristiem aiz Augstākās padomes logiem Doma laukumā sarīkoja tādu trokšņošanu, ka bija ne tikai grūti, bet arī baisi strādāt. Viņus  nevarēja palūgt uzvesties klusāk arī brīdī, kad Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti cēlās kājās, lai aplausiem sveiktu valsts neatkarību de facto. Ārpusē neviens par šo lēmumu nezināja.

Vairāk – audioierakstā.

Stāsta Alojas bibliotēkas galvenā bibliogrāfe novadpētniecībā Līga Moderniece; pārraides producente – Rūta Paula

Tā vienmēr sacīja pasaules apceļotājs Džeimss Krogzemis, kura dzimtas saknes no tēva puses meklējamas Ziemeļvidzemē, Rozēnos. Džeimss ir dzejnieka Ausekļa tēva brāļa Jura Korgzemja dzimtas pēctecis. 

1944. gadā 19 gadu vecumā  Džeimss devās bēgļu gaitās. Tā kā viņa tēvam neizdevās izbraukt no Latvijas, Džeimsam nācās vienam pašam uzsākt dzīvi svešā malā. Viņš apguva vairākas valodas, ASV studēja ķīmiju, ieguva maģistra grādu biznesa vadībā un doktora grādu ģeogrāfijā. Bija profesors Kalifornijas Valsts universitātē un vienas amerikāņu universitātes filiālē Parīzē. Pasniedza ģeogrāfiju. Tā bija laimīga izvēle, ka Džeimss no Amerikas Austrumu krasta pārcēlās uz Bērkliju Kalifornijā, jo tieši tur kultūras ģeogrāfijas kursa auditorijā viņš satika Diānu Rowe – Oklendas vidusskolas skolotāju. Savā grāmatā "Klaidonis" viņš raksta: "Kad viņa ienāca zālē, es biju satriekts, cik viņa izskatījās skaista – ar atklātu smaidu, zilajām acīm, garajiem, blondajiem matiem un saulaino izturēšanos. Tā patiešām bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena."

Vairāk – ierakstā.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts vēstures arhīva fondu analītikas un uzziņas sistēmas nodaļas vadītāja Enija Rubina; pārraides producente – Inta Zēgnere

Rīgas rāte gadsimtiem ilgi algoja pilsētas mūziķus, un viņu pienākumi bija visai plaši – viņi spēlēja baznīcās, pilsētas svētkos un oficiālās ceremonijās, bet papildu ienākumus varēja gūt, muzicējot kāzās un citās privātās svinībās. Tādēļ nav pārsteigums, ka pilsētas mūziķi visai bieži parādās arī Rīgas rātes protokolos. Tajos varam lasīt par viņu pieņemšanu darbā, atalgojumu, pienākumiem, savstarpējiem strīdiem un reizēm pat visai asu cīņu par tiesībām muzicēt pilsētā.

Pilsētas mūziķa amatu nevarēja iegūt kurš katrs. Pretendentam bija jāpierāda savas prasmes, un būtisks bija arī citu mūziķu un Rīgas Doma skolas kantora vērtējums. Un te Rīgas rātes protokolos atrodams kāds īpaši intriģējošs ieraksts. 1723. gada 16. augustā rāte izskatīja Tomāzo Albinoni lūgumu uzņemt viņu pilsētas mūziķu sastāvā. Lūgumam bija pievienota paša komponēta opera, kurai vajadzēja apliecināt viņa prasmes. Rāte norādīja uz lūdzēja "vispārzināmo meistarību" un nolēma viņu uzņemt. Ļoti iespējams, ka protokolā minētais Tomāzo Albinoni ir slavenais Venēcijas baroka komponists. Taču paliek jautājums – vai Albinoni pats jebkad ieradās Rīgā? Pagaidām to nezinām.

Vairāk – portālā lsm.lv.

Stāsta antīkās literatūras pētniece Ilona Gorņeva; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Samosatas Lūkiāns, kas dzīvoja Romas impērijas laikā, bijis ļoti ražīgs mūsu ēras 2. gadsimta autors, kurš savā ziņā eksperimentēja ar antīko literāro tradīciju, ar savu devumu izvēršot mums pieejamo sengrieķu tekstu daudzveidību. Lūkiāns ir autors arī visai neparasta satura darbam "Patiesie stāsti", kurā var tikt saskatītas arī zinātniskajai fantastikai raksturīgas iezīmes.

"Patiesos stāstus" ievada doma, ka it visiem ir nepieciešams kāds atelpas brīdis – gan fizisko aktivitāšu veicējiem, gan tiem, kuriem ir mentālā piepūle. Tādējādi izklaidējošā manierē autors šķietami rotaļīgi aicina uz zināmu atslodzi, piedāvājot stāstu par ceļotājiem, kurus ziņkārība mudina izzināt neparasto, tālab viņi negaidītu apstākļu dēļ nonāk visdažādākajās vietās. Šādi neparasti un negaidīti galamērķi ir, piemēram, ceļotāju nokļūšana uz Mēness, turklāt laikā, kad Mēness iedzīvotāji risina militāru konfliktu ar Saules iedzīvotājiem Rīta zvaigznes kolonizēšanas problēmas dēļ vai arī nokļūšana milzīga vaļa vēderā, ko apdzīvo dažādi iemītnieki.

Vairāk – portālā lsm.lv

Stāsta vēsturniece Inga Sarma; pārraides producente – Inta Pīrāga

1896. gada vasarā slavenajā Horna dārzā Majoros pie kafijas tases satikās jauns virsnieks – Vasilijs Lotarevs un jauna atraitne – Natālija Domontoviča (dzimusi Šenšina). Šo tikšanos dzejnieks iemūžinājis poēmā "Oranžās stundas rasa". Mīlestības dzirkstis uzšķīlušās no pirmā mirkļa. Velti barons Grotus, Rīgas Jūrmalas policijmeistars, centies visādi aplidot jauno atraitni un iegūt viņas labvēlību, pat izrādījis jātnieka bravūru dāmas verandas priekšā, Natālijas sirds lēma par labu Lotarevam un, kā teikts poēmā, viss beidzās ar laulībām. Pēc gada pasaulē nāca abu dēls – Igors Lotarevs, kurš vēlāk pieņem Severjaņina vārdu un kļūst par vienu no kolorītākajām un neparastākajām personībām krievu "Sudraba laikmeta" dzejas pasaulē. Līdz atzinībai ceļš gan nebija rozēm kaisīts – jaunais dzejnieks izdeva vismaz 35 brošūras par saviem līdzekļiem, bet no kritikas un arī lasītājiem bija vien klusums. Savu dzejas stilu viņš nosauca par "egofutūrismu", uzsverot savas daiļrades virzību uz nākotni kā savu redzējumu un personību kā galveno atskaites punktu un kritēriju.

Slava atnāca negaidītā veidā – kāds 1910. gadā publicēts dzejolis, kur bija runa par korķa viļķi "korķa tvirtā miesā", izraisīja Ļeva Tolstoja sašutumu: (apkārt bads, trūkums, dzeršana, karātavas, bet viņš par "korķa tvirto miesu"!. Kā mēdz teikt – slikta slava mēdz būt arī ļoti laba reklāma. Piepeši visi preses izdevumi un kritiķi sāka rakstīt par dzejnieku Severjaņinu un pulka klausītāju vēlējās viņu skatīt vaigā. Pats viņš vēlāk teica, ka Tolstoja nopeltais dzejolis bija domāts kā parodija, taču bijis bezgala pateicīgs slavenajam rakstniekam, jo, pateicoties kritikai, piepeši kļuva slavens.

Vairāk un plašāk – šeit!

Stāsta Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis; pārraides producente – Inga Saksone.

Līdz šim diezgan daudz pētīts, kā, kur un kādos strīdos tapusi Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990. gada 4.maija deklarācija. Mazāk runāts par 1991. gada 21. augusta Konstitucionālo likumu, kas līdzvērtīgi Satversmei un 4. maija deklarācijai iegūlis mūsu valsts tiesiskajos pamatos. Šogad, kopā ar rakstnieku Ēriku Hānbergu un kādreizējo Augstākās padomes preses centra vadītāju Aleksandru Mirlinu apkopojām liktenīgā augusta žurnālistu, deputātu un Augstākās padomes darbinieku atmiņas grāmatā ar nosaukumu “Posteņos augustā”.  Palikām pie versijas, ka Konstitucionālā likuma  nepieciešamību  augusta puča dienās pirmā 19. augusta vakarā izteikusi Nacionālas Neatkarības kustības valde. Mirkli pirms Latvijas sabiedrisko radio ieņēma padomju desantnieki, Visvaldis Lāsis un Antons Mikoss tiešraidē nolasījuši lakonisko rezolūciju:

“Ņemot vērā, ka PSRS centrālās varas struktūru darbība ir pārtraukta un varu sagrābusi militāra hunta, LNNK uzskata, ka turpmāk nav nozīmes 1990. gada 4. maija “Deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” noteiktajam pārejas periodam, un aicina Latvijas Republikas Augstāko padomi pasludināt pilnīgu Latvijas Republikas neatkarību.”

Tūlīt pat konspiratīvā privātmājā atbalstu šai rezolūcijai izteikusi Tautas frontes valde. Tās priekšsēdētājs Romualds Ražuks atcerējies: “Secinājām, ka tādā gadījumā pat pēc likumīgās varas gāšanas Latvija paliktu kā pilnīgi neatkarīga valsts, kuras varu atkārtoti gāzusi PSRS."

Vairāk – audioierakstā.

Tekstu pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv.