Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne

Vai zini, ka Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijā Mārstaļu ielā 6 paralēli paredzētajai ekspozīcijai tiks parādītas arī ēkas vēsturiskās vērtības?

Ēka Mārstaļu ielā 6 sastāv no divām daļām – ielas korpusa un pagalma daļas. Senākās daļas – ielas korpusa – arhitektoniskajā veidolā dominē klasicisma izteiksme ar vēlīna rokoko akcentiem un 19. gs. historisma laika uzslāņojumiem. Tā ir apmesta ķieģeļu mūra būve ar trim logu asīm trīs stāvos un mansarda izbūvi; centrālā ass izcelta ar plakanu rizalītu un flankējošām lizēnām. Ēku sedz augsts mansarda jumts ar izbūvēm. Otrā stāva logus vainago horizontāli sandriki, kurus balsta stilizēta akanta konsoles. Fasādi katrā pusē ierāmē šaura lizēna ar apakšējā daļā reljefi veidotu spārnotu kaduceju – tirgotāju aizstāvja Merkura atribūtu – un rokaja gliemežnīcām, bet augšdaļā noslēdz klasiska profilēta dzega.

Samērā atturīgo fasādes arhitektūru bagātina reprezentatīvs kaļķakmens portāls centrālajā asī. Plato apaļloka arku ietver joniskie pilastri ar kapiteļu volūtās iekarinātām drapērijām un ziediem, arī kapiteļu augšdaļu papildina plastisks augu ornaments. Pilastri balsta krepētu antablementu ar nedekorētu frīzes joslu.

Galvenais dekoratīvais akcents ir virs arkas arhivoltas novietotā rokaja kartuša ar monogrammu “S” centrā.

Portāls datējams ne agrāk kā ar 18. gs. trešo ceturksni. Tas demonstrē pārejas etapu stilu maiņas periodā: rokaja kartuša virs portāla arkas ir spilgts rokoko mākslas piemērs – plastisks, asimetriski kārtots ornaments, perforētas rokaja gliemežnīcas papildina ziedu motīvi. Arkas paduses aizpilda reljefas dekoratīvu rozešu virknes, kas grupējas starp liektām profiljoslām uz uzirdināta fona. Līdztekus rokoko stilam raksturīgiem rotaļīgajiem akcentiem portāla stilistikā ienāk klasicizējoša atturība un gludas plaknes.

Domājams, liela daļa senākās interjeru apdares zaudēta jau 19. gs. pārbūvju rezultātā; sākotnējais plānojums daļēji nolasāms nesošo sienu izvietojuma konfigurācijā.

Sešus gadus pēc poļu restauratoru veiktajiem logailu dekoratīvo gleznojumu nostiprināšanas pasākumiem bija vērojami krāsu slāņa pacēlumi un daļēji zudusi saikne ar apmetumu. Lai novērstu apdraudējumu, bija nepieciešama grunts un krāsu slāņa nostiprināšana, restaurācijas grunts iepildīšana un tonālā retuša. 1994. gadā restauratori Staņislavs Astičs un Jānis Bokmanis nostiprināja gleznojumus logu ailās un uz sienām.

2000. gadu sākumā ēka piedzīvoja virkni nesaskaņotu degradējošu remontdarbu un pārbūvju.

Šodien ēka Mārstaļu ielā 6 ir ieguvusi jaunu piepildījumu – kļuvusi par Rakstniecības un mūzikas muzeja mājvietu. Pielāgojot to jaunajai funkcijai, pirmo reizi ēkas vēsturē tajā veikti sistemātiski un kompleksi restaurācijas un rekonstrukcijas darbi, kas bija vērsti gan uz pilnvērtīgu muzeja darbības nodrošināšanu, gan maksimālu oriģinālās substances saglabāšanu.

Projekts ietvēra galvenās un pagalma fasādes apdares restaurāciju. Tā kā fasāde iepriekš tikusi pārkrāsota ar neatbilstošām sintētiskām krāsām, konstatēta krāsas lobīšanās. Fasādes virsma attīrīta no pārkrāsojuma slāņiem, lai apsekotu vēsturisko apmetumu un to nostiprinātu; atjaunotas bojātās vietas, restaurēta profilētā dzega un plastiskie dekori.

Fasādes galvenais dekoratīvais elements – dolomītakmens portāls – ir valsts nozīmes mākslas piemineklis, un tā restaurācijai tika izstrādāta atsevišķa programma.

Apsekojuma rezultātā fiksēti portāla bojājumi un sastādīta defektu kartogramma, norādot plaisas, zudumus, sāļu bojājumu zonas un sekundāros labojumus. Restaurācijas procesā portāls attīrīts no sekundāriem uzslāņojumiem un nekvalitatīviem pielabojumiem; veikta virsmas nostiprināšana, zudumu atjaunošana ar atbilstošiem materiāliem un laboto vietu gruntēšana.

Būvdarbu laikā 2022. gada februārī otrā stāva telpās zem apmetuma tika konstatēts lielāks polihromās apdares apjoms, nekā bija sākotnēji prognozēts.

Atsegtie gleznojumi – dekoratīvās vāzes, florālie motīvi, rāmju sistēma, iluzorās balkona margas – vērtējami kā ļoti vērtīgs klasicisma un bīdermeijera perioda dekoratīvās glezniecības paraugs.

Lai nodrošinātu jaunatklāto vērtību saglabāšanu, tika papildināta projekta dokumentācija un 2022. gadā izstrādāta interjeru polihromās apdares konservācijas programma, kas paredzēja veikt virsmas saudzīgu attīrīšanu, krāsu slāņa nostiprināšanu,– apmetuma atjaunošanu ar kaļķa bāzes javu zudumu zonās, plakņu gruntēšanu, tonēšanu, retušu ar oriģinālam atbilstošām krāsām un fiksāciju. Līdz ar saglabāšanas pasākumiem tika nodrošināta gleznojumu eksponēšana plašākai sabiedrībai topošā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīciju telpās.

Restaurācijas gaitā saglabāti vērtīgie būvgaldniecības elementi, kas attiecināmi uz Vilhelma Bokslafa laika pārbūvēm un ieviestajām izmaiņām: atjaunotas vēsturiskās iekšdurvis un ārdurvis, to vidū 20. gs. sākumā ierīkotās galvenās ieejas koka ārdurvis ar virslogu, sienu panelējums, vējtveris, kā arī koka kāpnes.

Viena no šī Mārstaļu ielas nama nozīmīgākajām saglabājamām vērtībām ir 18. gs. oriģinālās labi saglabājušās jumta konstrukcijas – sijas un apdares dēļi. Restaurācijas gaitā konstrukcijas attīrītas, veikta protezēšana un tonēšana zudumu vietās.

Restaurācijas darbi paredzēja arī senākā ķieģeļu mūra restaurāciju pagrabā un citās telpās, tos atbrīvojot no sekundāra nevērtīga apšuvuma un apmetuma, uzslāņojumiem un izsāļojuma.

Būvdarbu laikā ēkas pagrabā konstatētas senākās saglabājušās kāpnes, mūrētas no pilnķieģeļiem kaļķu javā, iespējams, 18. gs. pēdējā ceturksnī veikto plašo pārbūvju laikā. Kā vērtīga ēkas oriģinālās substances daļa kāpnes integrētas restaurācijas un rekonstrukcijas projektā.

Ēkai iegūstot jaunu saturu, vienlaikus tika dota iespēja apzināt līdz šim nepētīto, izglābt un atdot sabiedrībai aizmirstībai lemtās vērtības. Jau zināmos faktus papildinājusi jauna informācija, atklājot ēkas komplicēto būvvēsturi no viduslaikiem līdz pat 20. gadsimtam. Līdzīgi kā citu Vecrīgas vēsturisko dzīvojamo ēku arhitektūrā, arī šajā gadījumā arhitektūras un mākslas vērtību kopuma definēšanai nevar uzskaitīt kādas precīzas viena stila pazīmes.

Uzlūkojot vienkopus formālās pazīmes, vēsturisko informāciju, praktiskās izpētes rezultātus un pašu objektu šodienas situācijā, tā vizuālajā tēlā, telpu dažādībā un plānojumā nolasāma specifika, kas veido šīs ēkas un arī visas agrākās Iekšpilsētas apbūves unikalitāti –

viduslaiku gruntsgabalu plānojuma ietekme uz ielas ainavas veidošanos, gotikas laika būvju fragmentu klātesamība ēkas struktūrā, sākotnēji barokālā fasādes kompozīcijā, klasicisma un bīdermeijera dekoratīvās apdares principu iedzīvināšana, kā arī historisma perioda uzslāņojumi no 19. gadsimta akadēmisma līdz neobarokālai izteiksmei Bokslafa izpildījumā.

Stāsta mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece

Vai zini, ka bagātajā un izsmalcinātajā renesanses laika Venēcijā bija skarbi greznību ierobežojoši likumi, t.s. "Le leggi suntuarie"? Šie likumi pārsvarā tika ieviesti, lai mazinātu greznību un izšķēdību apģērbā, mielastos un kāzu rīkošanā. Tad jājautā – kāpēc?  Atbilde nebūt nav sarežģīta – pirmkārt, lai bagātie tirgotāji un amatnieki izskatā un dzīves veidā nepārspētu aristokrātiju; otrkārt – lai regulētu importēto lietu daudzumu, un visbeidzot – lai gūtu peļņu.

Tātad politiskais statuss, ekonomika un tikumība, par ko visvairāk uztraucās baznīca, bija šī likuma trīs stūrakmeņi.

15. un 16. gadsimtā dažādās Itālijas pilsētās šie likumi varēja būt dažādi. Piemēram, Sjēnā tie tika saistīti ar iedomības mazināšanu, jo šejienes meistari bija bagāti un slaveni ar izsmalcinātiem modes aksesuāriem un varēja dižoties ar precēm, kādas citiem nebija.

Vēl šodien sievietes apavus brauc pirkt tieši uz Sjēnu, un katra no mums lepojas, ja ir Sjēnas zābaki ar perfektu liesti un izcilu dizainu.

1415. gadā pieņemtie Florences likumi ierobežoja sieviešu apģērba greznību, bet atbrīvoja no ierobežojumiem tās donnas, kas bija gatavas pilsētai maksāt 50 florīnus gadā – tātad jebkuru, kas šo greznību spēja atļauties. Vai esat bijušas Florences ādas amatniecības tirgū? Smalkādas cimdi te vēl arvien ir visskaistākie un elegantākie visā Itālijā.

Savukārt Dženovā, Milānā un Romā šie likumi vairāk tika saistīti arī ar tikumību. Te aizliedza dāmām dziļus kakla izgriezumus – tātad dekoltē. Pilnīgi saprotams un akceptējams ir tas, ka Vatikānā vēl šodien ir savi pieklājīgas ģērbšanās noteikumi. Īsos šortos te nebūtu vēlams iet.

Vieni no bargākajiem noteikumiem 15. un 16. gadsimtā  bija Boloņā. Tie tika pieņemti 1453. gadā. Dāmu apģērbs tika īpaši skarbi ierobežots. Ir saglabājies Boloņas aristokrātes Nikolasas Sanuti (? – 1505) perfektā latīņu valodā uzrakstītais protests, kurā viņa uzsver netaisnību, kas saistīta ar to, ka Boloņas sievietes ir spiestas pieņemt atšķirīgas un pieticīgākas paražas nekā visas pārējās itāļu sievietes. Viņa arī norāda, ka sievietes uzskata par nepanesamu, ja kāds vēlas atņemt viņām sievišķīgās drēbes. Vēsture šo protestu saglabājusi ar nosaukumu "Veltīgā lūgšana par rotājumu atgūšanu".

Bet nu pievērsīsimies Venēcijai.

Renesanses laika Venēcijas aristokrātiem bija īpaši grūti sabiedrībā saglabāt sava sociālā statusa pārākumu. Bagātie Venēcijas tirgoņi un amatnieki viegli varēja viņus pārspēt. Tāpēc

Venēcijas greznību ierobežojošie likumi bija īpaši drastiski, bet no otras puses – tie tika īpaši ļoti radoši apieti. Venēcijā ieplūda arī visvairāk Āzijas luksusa preču, kas varēja apdraudēt vēlmi attīstīt vietējo amatniecību, tādēļ apģērbā skarbi tika ierobežoti no tālām zemēm vestais samts, zīds un brokāts, atļaujot valkāt tikai pašu austos audumus. Tika regulēts, kuras sabiedrības grupas drīkstēja nēsāt konkrētas krāsas (piemēram, purpursarkanā krāsa tradicionāli tika saistīta ar varu).

Lielās padomes (Maggior Consiglio) pieņemtie likumi atšķirīgiem sociālajiem slāņiem bija dažādi: aristokrātijai bija aizliegta pārmērīga greznība kāzās, pārspīlēti mielasti; bagātajiem tirgotājiem – zelta izšuvumi, pērles, sabuļādas kažoki, sarkanie purpura toņi, pārmērīgas frizūras vai tērpi;

amatniekiem – zīda vai citādi dārgi audumi, rotas, greznas frizūras, piedalīšanās greznos mielastos; visu kārtu sievietēm – vairāk nekā viens rotu komplekts vienlaikus; atklāti dekoltē; tika noteikti ierobežojumi pārspīlētām frizūrām, krāsotiem matiem un pārmērīgai kosmētikai, jo tās tika uzskatītas par izšķērdīgām vai amorālām.

Visai sabiedrībai kopēji bija aizliegts izvadot aizgājējus bērēs izmantot greznus zārkus un dārgus apģērbus, kā arī organizēt pārspīlētas bēru procesijas. Savukārt viesībās tika limitēts ēdienu daudzums, veids un galda piederumu krāšņums.

Greznība tika ierobežota arī kāzu tērpos, kāzu dāvanās, un viesībās — piemēram, tika noteikts maksimālais atļautais viesu skaits.

Kas draudēja, to visu neievērojot? Tika noteikti naudas sodi, varēja tikt piemērota rotu vai apģērba konfiskācija, publisks kauninājums vai uzraudzība. Atkārtotu pārkāpumu gadījumā – ierobežojumi sabiedriskās dzīves aktivitātēs.

Kā venēcieši apgāja greznības likumus? Izplatījās t.s. slēptā greznība – dārga odere no smalka auduma tika iešūta apģērba iekšpusē; kažoks tika izvērsts otrādi – ar pieticīgu oderi ārpusē; mājas viesībās, kur varēja svešām acīm aizvērt durvis, nēsāja daudz greznāku apģērbu. 

Ja nedrīkstēja lietot krāsainu kosmētiku, tad sejas tika balinātas ar svinu, lai iegūtu t.s. "dižciltīgo" gaišo ādu. Nekādas kosmētikas – bet āda skaisti bāla. Sekas šai toksiskajai idejai parādījās  vēlāk.

Samts tika sajaukts ar vilnu, lai formāli atbilstu noteikumiem, bet pēc izskata šķistu greznāks. Audumos, lai panāktu dārguma efektu, tika izmantotas īpašas optiskas ilūzijas – piemēram, gaismas lūzums. Ja rotas lietas nebija atļauts pirkt, tad tās formāli "aizņēmās" no radinieces vai draudzenes, kas bija augstākā sociālā slānī. Piemēram, tirgotāju sievas aizņēmās patriciešu rotas, jo

likumi regulēja īpašumtiesības, nevis lietošanu.

Toties viss tika atļauts karnevālu laikā. Krāšņie šodienas Venēcijas karnevāli vēl arvien ir tāla atblāzma no kādreiz bijušā...

Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis

Vai zini, cik Latvijā ir laikmetīgās mākslas centru? Es arī nezinu, jo ne visi mākslas centri sevi tā dēvē, pat ja pilda mākslas centra funkcijas. Protams, pazīstam Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, kas rīko ikgadējo, plaši apmeklēto festivālu "Survival Kit", bet ir vēl krietna sauja dažādu laikmetīgās mākslas organizāciju. Šoreiz pastāstīšu par vienu no vecākajām un vienlaikus jauneklīgākajām – RIXC.

Mana pirmā sastapšanās ar jauno mediju kultūras centru RIXC notika, pirms vēl tas bija nodibināts. Uzsākot mācības Latvijas Mākslas akadēmijā, brīdī, kad mūs iepazīstināja ar pasniedzējiem, aiz muguras dzirdēju jūsmīgus čukstus: "Reku, pats Šmitiņš!" Tolaik man nebija ne jausmas, kas ir kas Latvijas laikmetīgās mākslas dzīvē, bet pēc intonācijas sapratu, ka tas strauji jālabo. No tiesas,

Raitis Šmits un Rasa Šmite ir atlanti, kas joprojām tur jaunāko tehnoloģiju un atklājumu iedvesmotas mākslas latiņu pasaules līmenī.

Uz deviņdesmito gadu vidū izveidotā Elektroniskās mākslas un mediju centra E-LAB bāzes veidotais Jauno mediju kultūras centrs RIXC ir dibināts 2000. gadā. E-LAB strauji guva starptautisku atzinību kā interneta radio un jauno mediju mākslas celmlauži. Viņu "Xchange interneta radio globālais tīkls" 1998. gadā saņēma "Ars Electronica" balvu. RIXC specialitāte ir plašāka, to raksturo tādas tēmas digitālajā mākslā kā atjaunojamā enerģija, tehnoekoloģija, māksla kā pētniecība, atjaunojamā nākotne un atklātie lauki.

RIXC ir viens no galvenajiem Liepājas Universitātes Mākslas pētniecības laboratorijas un jauno mediju mākslas izglītības programmas dibinātājiem un izveidotājiem.

Liepājas Universitātē jauno mediju mākslas programmu var apgūt bakalaura, maģistra un kopš 2013. gada arī doktorantūras līmenī.

Centram ir bagātīga tīklošanās un sadarbības pieredze starptautiskā mērogā. Šobrīd Šmiti ar komandu attīsta Baltijas, Ziemeļvalstu un citu Eiropas valstu sadarbības tīklu "Renewable Network", kas strādā ar mākslas un atjaunojamās enerģijas ilgtspējību, kā arī organizē starptautisku mākslinieku rezidenču programmu.

RIXC producē mediju mākslas darbus, izstādes, starptautisku mākslas un zinātnes festivālu, kas līdz 2015. gadam bija pazīstams ar nosaukumu "Māksla + Komunikācija", kā arī izdod mediju teorijas un mediju vēstures publikācijas. Šogad RIXC mākslas un zinātnes festivāls norisināsies oktobrī "Kim?" Laikmetīgās mākslas centra telpās.

Viena no neparastākajām RIXC darbības jomām ir tīkla mākslas vēsture. Ar Kultūras ministrijas atbalstu RIXC veido Latvijas tīkla mākslas arhīvu, restaurē tīkla mākslas darbus un rūpējas par to pieejamību.

No RIXC aisberga redzamākā un pieejamākā daļa man šķiet mākslas centra galerija Lenču ielā 2. Vienmēr ir vērts iegriezties nelielajā telpā, jo tajā allaž gaida kāds pārsteigums. RIXC izstādēs vairāk nekā citās mākslas telpās tiek nodarbinātas ar mākslas uztveri tradicionāli nesaistītās maņas – tauste, oža, dzirde. Dažkārt te var ieraudzīt skaņu, vai piedalīties tās radīšanā ar eksperimentāliem instrumentiem.

Citkārt pats jūtos kā māksla, kad izstādes darbi sāk mani vērot, nolasīt temperatūras, gaismas un trokšņu līmeņa izmaiņas vai, piemēram, alkohola molekulu klātbūtni gaisā.

Te var gadīties, ka mākslas darbiem ir jāpiezvana no sava tālruņa, lai tie atklātos, vai jāparunājas ar kokiem, vai vienkārši jāpaklausās purva radio. Laikmetīgā māksla mēdz atstāt nepieejamības iespaidu, bet pat pirmo reizi verot RIXC galerijas durvis, nebūs ilgi jājūtas apjukušam, jo darbinieki māk saprotami izstāstīt izstādes būtību un sniegt atslēgu tālākai darbu atkodēšanai.

RIXC darba lauks var šķist diezgan specifisks, bet laikā, kad klimata pārmaiņas un mākslīgais intelekts kļūst par neatņemamu jebkuras garākas sarunas sastāvdaļu, RIXC zinātniski mākslinieciskie pētījumi kļūst aizvien nozīmīgāki un saprotamāki mums visiem.

Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa.

Pie Latvijas Nacionālās operas un baleta bieži sastopami operas kolēģi, kuri īpaši smaidīgi izkāpj no tramvaja iepretim opernamam. Sabiedriskajā transportā atskaņotais operas zvans publikai ir samulsinājis. Šie zvani ir rekordisti, jo izrādes vakarā izskan pat līdz 24 reizēm, ja kopā saskaitām visus starpbrīža zvanus.

To radītājs, komponists Arturs Maskats, strādājot pirms daudziem gadiem operā un esot nemierā ar atstāto mantojumu, lēmis, ka jāķeras klāt pie šī žanra mūzikas rakstīšanas. Pieaicinātais mūziķis Edgars Saksons atklāj daudzveidīgo zvanu krāsu pielietojuma mākslu. Komponists spēlēto pārklāj ar spainī birstoša stikla lausku glazūru. Kā uz puantēm pastiepies Do mažora sekstakords, kas atspēries uz augšējo skaņu, vēja zvanu noglāstīts, rosina skatītāju doties zālē, lai, gaismām izdziestot, ienirtu mākslas pasaulē.

Publikas pusē melodiskos zvanus atskaņo 32 maskēti skaļruņi. Skaņas pastiprinātāju kopējā jauda ir 1000 vatu.

Zvanu atskaņo ar speciālu digitālu atskaņotāju. Ja gadās kāda tehniska kļūme, ir iespēja publiku aicināt arī ar vienkāršu vibrozvanu signāliem.

Operas gaiteņos klīst teiksmains pastāsts:

Salāgojot operas vēsturiskās ēkas zvanu sistēmu ar jauno operas piebūvi, sanācis misēklis, un publikas zvanus nav varējuši atskaņot. Attapība zelta vērtē. Rekvizitoru noliktavā, kur mājo dārgumi un raritātes, atrasts glābējzvans. Izrāžu vadītājs, skandējot zvanu, izstaigājis visus stāvus un aicinājis viesus doties uz skatītāju zāli. Jādomā, ka daudzi operas apmeklētāji tovakar kavējās arī tālajās skolas laika atmiņās, kad uz klasēm skolēnus mudinājis doties skolotāja ieskandināts zvans.

Teātra ēkās svarīga ir translācija, Tā ir iespēja māksliniekiem dzirdēt gan orķestra mūziku savās ģērbtuvēs un gaiteņos, gan atsaukties izrāžu vadītāja aicinājumam doties uz skatuvi. Ja šī iespēja liegta, teātrī valda zināms satraukums. Dažkārt translācijā dzirdamas viļņu šalkas vai čerkstoņa, tātad ir klāt vadu nomaiņas pasākums.

Kad Verdi operā “Aīda” Ramfisa vietā kulisēs ierodas Radamess, steidzamības kārtā ierīko arī “ausu saspicēšanas” – brīdinājuma signālu, tad nu ir droši, ka ieklausīsies runātājā.

Ir zvans, ko respektē visi izrādes dalībnieki – „uzmanību, gatavību…” aicinājums piecas minūtes pirms izrādes sākuma.

Tā iedarbības spēks ir milzīgs, visiem uzrunātajiem jādodas uz starta pozīcijām. Tas ir arī bīstams, jo zvanam piemīt īpašas atmodināšanas spējas un tieksme ielauzties arī publikas pusē.

Zvans, kuru operas darbinieks vai viesis nevēlētos dzirdēt, ir brīdinājums par ārkārtas situāciju ēkā. Šos zvanus un brīdinājuma ierakstu sevišķi rūpīgi pārbauda visas sezonas garumā.

Pārbaudes tiek veiktas vēlos pirmdienu vakaros, kad teātrī rimusi kņada un iestājies naktsmiers.

Kad jautā kolēģiem, kā tad tie skan, atbilde pārsteidz – kā drūmi kapu zvani, šķiet, citējot kādu literatūrklasiķi. Gluži vai baznīcas zvanu sauciens, Vecrīgas gotikai piestāvošs, bet rokmūzikas mīļotājiem atgādina grupas “Metallica” kāda episka hita ievadu.

Sava dziesma ir arī operas dzelzs priekškaram. To kustinot, atskan nepārtraukts, uzmanību piesaistošs signāls, līdz cēlais bruņnesis savu darāmo paveicis. Par visu šo plašo skaņu signālu valstības labklājību rūpējas opernama  signālsistēmu tehniķi Vilnis Straume un Aivars Lukovskis.

Tā opernamā it visur skan mūzika, un pat zvaniem ļauj dziedāt!

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune.

Pēc mācībām Limbažu draudzes skolā Baumaņu Kārlis 1848. gadā nodots Limbažu vācu elementārskolā, kur mācības notika tikai vācu valodā un pat starpbrīžos audzēkņiem bija stingri aizliegts savā starpā sarunāties latviski. Sākumā Kārlim tas sagādāja grūtības, jo viņš iepriekš bija mācījies tikai latviešu valodā. Par kļūdīšanos ne reizi vien bija jāsaņem sāpīgs sitiens pa pirkstiem ar lineālu, bet pēc pusgada zēns jau brīvi lasīja un rakstīja vāciski.

Pārsvarā vācu valodā mācības noritēja arī Vidzemes skolotāju seminārā, tā ka drīz vien tā kļuva par jaunekļa galveno valodu, jo tajā viņš gan domāja, gan rakstīja savas dienasgrāmatas un piezīmes, lai arī vienmēr jutās kā latvietis (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990).

Paradoksāli, bet tieši vācu valoda vēlāk nodrošināja Baumaņu Kārļa materiālo pamatu, pavēra daudzas  aristokrātu durvis un deva iespēju strādāt ievērojamākajās mācību iestādēs. Arī par sievu Baumaņu Kārlis apņēma vācieti, grāfu cilts atvasi Mariju fon Viti (Maria Caroline Elisabeth von Witte, 1850–1907), un nu arī viņa ģimenes valoda bija vācu.

Kad jaunais censonis 23 gadu vecumā ieradās Pēterburgā, izrādījās, ka Vidzemes semināra atestāts tam nepiešķir tiesības tur strādāt skolotāja darbu. Ar Jāņa Cimzes jaunākā brāļa Dāvida Cimzes (1822–1872) atbalstu viņš spēja pāris mēnešos sagatavoties mājskolotāja eksāmenam Pēterburgas Universitātē, ko nokārtoja izcili un saņēma par to arī apliecību.

Dabas dotais pedagoga talants un perfektās vācu valodas zināšanas vairoja Kārļa reputāciju un pavēra privātskolotāja iespējas augstmaņu ģimenēs. Viņš bija arī Tautas izglītības ministrijas Pirmā departamenta direktora Nikolaja Rebindera (Николай Ребиндер, 1813–1865) bērnu mājskolotājs, kura mājās iepazinās ar Pēterburgas ievērojamiem cilvēkiem, māksliniekiem un valstsvīriem, tai skaitā ar vācu Otto fon Bismarku (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen, 1815–1898).

1860. gadā Baumaņu Kārlis iegūst arī ģimnāzijas skolotāja tiesības un sāk darbu par vācu valodas, zīmēšanas, kaligrāfijas un citu priekšmetu skolotāju Reformātu baznīcas skolā (Reformierte Kirchenschule), kas turpinās 21 gada garumā. Tā bija augsta līmeņa mācību iestāde ar ļoti plašu bibliotēku. Ideālu pārpilnajam skolotājam galvenās grūtības sagādāja muižnieku dēliņi, un viņam bija jāvalda pār sevi, lai nezaudētu darbu. Augstdzimušo atvases, tikušas prom no vecākiem, gribēja dzīvot brīvā vaļā un kāpt skolotājiem uz galvas. Tā laika piezīmēs Baumaņu Kārlis raksta, ka šie muižnieku dēliņi brauc tikai karietēs un var atļauties vai katru vakaru skriet uz operu vai teātri, bet naktis pavadīt vienās izpriecās. No rīta skolotājam tad sagurušie jaunekļi bija jādabū pie dzīvības, lai var atkal mācīties, „ko viņi, protams, tomēr nespēj” (Gailīte, Zane. Mūsu Baumaņu Kārlis. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015).

Reformātu baznīcas skolā Baumaņu Kārlim izveidojusies īpaša draudzība ar tās direktoru Dāvidu Margo, kurš pamudinājis talantīgo skolotāju ķerties pie vācu valodas mācību grāmatas rakstīšanas. 1865. gadā tika laista klajā Baumaņu Kārļa sastādītā grāmata „Elemente deutscher Schrift un Sprache” (Vācu rakstības un runas elementi).

Baumaņu Kārlis Pēterburgā dzīvojis turīgi, jo skolotāja darbs tur bija prestižs un labi apmaksāts. Materiālie apstākļi ļāva apmeklēt teātrus, koncertus, pašizglītoties un baudīt Pēterburgas daudzveidīgo mākslas dzīvi.

Turklāt Baumaņu Kārlis tika atzīts par izcilu vācu valodas skolotāju, par ko saņēmis divus ordeņus no Krievijas valdības: 1873. gadā Svētās Annas ordeni, bet 1878. gadā par panākumiem pedagoģiskajā darbā apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni. Viņa jaunākās meitas Martas Pivovarunas (dz. Baumane, 1875–1965) dienasgrāmatā minēts, ka reiz pats cars Aleksandrs II esot apmeklējis Baumaņu Kārļa vadīto vācu valodas stundu Smoļnija Dižciltīgo jaunavu institūtā (Смольный институт благородных девиц), kur Baumanis strādājis no 1870. gada un bijis ar skolotāju ļoti apmierināts. Tādēļ Baumaņu Kārlis dažreiz aicināts pasniegt stundas arī cara tuviniekiem – lielkņazu ģimeņu atvasēm (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990).

Savādi, bet savu latvietību Baumanis sajutis tieši caur vāciskumu, kurā viņš dzīvoja, jo Pēterburgā 60. gadu sākumā izveidojās latviešu progresīvās domas centrs. Te tautas labā varēja izdarīt daudz ko tādu, kas Baltijā tobrīd nebija iespējams (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Baumaņu Kārlis rosīgi iesaistījās Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Viņa plašais dzīvoklis 19. gadsimta  60. un 70. gados bija radikālās latviešu inteliģences pulcēšanās un diskusiju vieta, iebraukušo latviešu salons un pajumte. Pats viņš bija Pēterburgas latviešu Lasāmās biedrības biedrs (1862–1865), “Pēterburgas Avīžu” līdzstrādnieks un piedalījās literārā Almanaha “Dunduru” tapšanā, kur vēršoties pret tumsonību, bizmaņiem un kārklu vāciešiem, lietojis visai spēcīgus izteicienus. Arī par savu galveno uzdevumu dziesmu sacerēšanā, viņš uzskatījis pievēršanos sava laika aktuālām, sabiedriski nozīmīgām un  patriotiskām tēmām. Viņa dziesmas, atšķirībā no pierakstiem, ir tikai latviešu valodā.

Lai arī lielāko daļu savas dzīves Baumaņu Kārlis pavadījis vāciskajā kultūrvidē, viņš vienlaikus ir bijis cīnītājs par savas tautas pašvērtības un latviskās kultūras apzināšanos. Ādolfs Alunāns, raksturojot Baumaņu Kārli teicis, ka “viņa sirds karsti pukstēja priekš tēvijas un priekš visa, kas latvietim dārgs un svēts” (Alunāns, Ā. Baumaņu Kārlis. Ievērojami latvieši. Rīga/Jelgava, 1887).

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne.

Ēkai Mārstaļu ielā 6 ir bijuši vairāki būvperiodi, un tās arhitektonisko vērtību veido dažāda laika oriģinālā substance un sekundāri uzslāņojumi. Tomēr neskatoties uz notikušiem pārveidojumiem, ēkai ir augsta oriģinālās substances saglabātības pakāpe. Kā īpašas vērtības izceļamas labi saglabājušās oriģinālās jumta konstrukcijas, interjeru gleznojumu fragmenti, akmens portāls, viduslaiku ķieģeļu mūra fragmenti u. c.

Periods pēc Ziemeļu kara, blokādes un mēra epidēmijas bija viens no smagākajiem periodiem pilsētas vēsturē – šie faktori negatīvi iespaidoja arī kultūras procesus, samazinājās iedzīvotāju skaits, saruka tirdzniecības aprite.

Kara postītājā teritorijā, īpaši Rīgā, galvenokārt notika dzīvojamo un sabiedrisko ēku atjaunošanas darbi.

Mainoties ekonomiskajai situācijai un aktivizējoties būvniecībai, sākot ar 18. gs. otro ceturksni Rīgas dzīvojamo ēku arhitektūrā iezīmējās jaunas stilistiskās pazīmes un mainījās telpu plānojuma principi.

Gadsimta pirmo pusi vēl raksturo baroka ekspresivitāte, krāsu piesātinājums un tam sekojošā rokoko ornamentikas izplatība, kamēr 18. gs. pēdējais ceturksnis jau pilnā mērā reprezentē klasicismam piemītošos atturīgo eleganci un krāsu paleti. 18. gs. vidū pirmie fiksētie nozīmīgākie pārveidojumi saistīti ar ēkas fasādi.

Senākais ēkas attēls pirms 19. gs. pārbūvēm ir redzams 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumos podporučika Kļimenkova izpildījumā: logu gabarīti liecina, ka tolaik vēl eksistēja baroka periodam raksturīgais kārtojums divos stāvos ar noslēdzošo pusstāvu – noliktavas vai kalpotāju telpām. Jumtā redzamas septiņas nelielas izbūves bēniņu stāvu ventilācijai.

Fasādei trūkst klasiskā ordera kompozicionālajai sistēmai nepieciešamā loģiskā noslēguma – frontona centrālajā asī.

Iespējams, sākotnēji tas ir eksistējis, tomēr praktisku apsvērumu dēļ nojaukts un tā vietā vēlāk ierīkots bēniņu logs. Vēlāko pārbūvju laikā augšējā stāva logailu proporcijas mainītas, tās paplašinot. Pēc arhitektūras rakstura ēka ierindojama patriciāta dzīvojamo namu tipoloģiskajā grupā, kas Rīgā plaši pārstāvēta 17. gs. otrajā pusē.

1823. gada fasāžu notinumos otrā stāva logiem redzami liektas formas sandriki, bet fasādes simetrijas asī novietoto portālu vainagoja atvērtais frontons ar liektām slīpnēm. Šāda tipa arhitektoniskas detaļas bija populāras Rīgas namu fasādēs un portālos ap 18. gs. vidu; tipoloģiski līdzīgs piemērs, kas pārvietots no zudušas ēkas, ir saglabājies Smilšu ielā 6 iekšpagalmā (datēts ar 18. gs. 60. gadu vidu).

Avoti nesniedz precīzas ziņas, kad ēka Mārstaļu ielā 6 ieguva savu reprezentatīvo portālu. Vēsturnieka Jāņa Strauberga apkopotie arhīvu izraksti par Vecrīgas gruntsgabalu īpašniekiem sniedz informāciju, ka 1766. gadā nams Mārstaļu ielā 6 (gruntstgabals 3/113) piederējis Frīdriham Francenam.

Šajā laikā nama vērtība lēsta 4682 sudraba rubļu apmērā un 1785. gadā joprojām palika nemainīga, kamēr 1797., 1804. un 1808. gadā tā pacēlās attiecīgi līdz 11976, 12083 un 16403 sudraba rubļiem. Vērtības pieauguma dinamika liecina par tolaik notikušām plašākām pārbūvēm vai remontdarbiem.

1804. gadā nomainījās ēkas īpašnieks – to ieguva tirgotāja Andreasa Zēzemaņa (Andreas Seesemann) dzimta. Skaitļi norāda, ka pārveidojumi uzsākti jau iepriekšējā īpašnieka laikā, bet tieši 19. gs. pirmajā desmitgadē būvdarbi noritējuši visaktīvāk, tā iezīmējot jaunu būvperiodu ēkas vēsturē. Ja monogrammu “S” kartušas centrā saista ar Zēzemaņu vārdu, tas nozīmētu pārāk ievērojamu laika nobīdi rokoko dekoratīvās sistēmas izmantošanā un būtu traktējams drīzāk kā anahronisks izņēmums, nevis likumsakarība. Iespējams, portālu pasūtīja kāds no iepriekšējiem īpašniekiem, jo tas atbilst 18. gs. 60.–70. gados aktuālajai estētikai un izpratnei par modernu arhitektūru.

Tiek uzskatīts, ka pirmā nozīmīgākā pārbūve ēkā Mārstaļu ielā 6 notikusi 1785.–1797. gadā, kas ir hipotētiskais portāla tapšanas laiks, tās gaitā arī pielāgojot telpas jaunajām prasībām. Mainījās arī fasāžu apdares estētika. Pirms atjaunošanas veiktās zondāžas parādīja, ka fasāde tikusi vairākkārt remontēta.

Noteikt sākotnējo krāsu sistēmu bija sarežģīti, jo ēkai vairākkārt klāts jauns apmetums un senākais slānis gandrīz pilnībā zudis.

Atsevišķās zonās – ieejas durvju portālā un zem logailām – konstatēti trīs vēsturiskā kaļķa krāsas krāsojuma slāņi. Gan portāla pilastriem, gan plastiskajiem dekoriem un dzegām kā pirmais krāsojuma tonis uz kaļķa apmetuma konstatēts monohroms krāsojums zaļgani pelēcīgā tonī; analogs tonis konstatēts arī logu aplodām un palodžu dzegām zonās, kur bija saglabājušies vecie apdares slāņi. Otrais slānis ir veikts ar gaišu, smilškrāsas toņa kaļķa krāsu, bet trešais – ar tumši pelēku. Savukārt fasādes plaknē konstatētais senākais krāsojuma slānis bijis gaiši zilganā tonī, to nomainījis dzeltens okers un visbeidzot – tumši pelēks krāsojums. Pirmais no tiem atbilst 18. gs. beigu klasicisma estētikai un krāsojuma sistēmai.

Stāsta mākslas muzeja „Rīgas birža” vadītāja Daiga Upeniece.

Gemmas ir gravēti dārgakmeņi – tā sauktās intaljas – ar iegrieztiem, iedobtiem attēliem. Tādas  ir dokumentētas jau Mezopotāmijā, taču īstu uzplaukumu sīko formu griezumi akmenī piedzīvoja hellēnisma periodā, sākot ar trešo gadsimtu pirms Kristus. Par izcilāko šī žanra piemēru uzskatāms t. s. Farnēzes kauss (Tazza Farnese), kas izgatavots Aleksandrijā, Ēģiptē, bet mūsdienās glabājas Nacionālajā arheoloģiskajā muzejā Neapolē.

Gemmas tika veidotas no kalnu kristāla, ametista, jašmas, karneola un halcedona un tās apstrādāja intaljas tehnikā. 

Savukārt, kamejās attēls ir reljefs/cilnis, kas izvirzīts no plaknes.

Kamejas visbiežāk izgatavoja no tādiem dārgakmeņiem kā ahāts, sardonikss vai onikss. Mākslinieki prasmīgi izmantoja šo akmeņu slāņoto struktūru, lai radītu dažādu krāsu figurālus atveidus.

Senākajos aprakstos par šo tēmu var atrast pirmajā gadsimtā Plīnija Vecākā darbā “Historia Naturalis” 37. grāmatā, kur norādīts, ka akmeņus apstrādāja ar metāla kaltiem, dzeļiem, urbīšiem ar lodveida galu un miezeriem, pulēšanai izmantojot abrazīvus pulverus. Īpašu popularitāti gemmas un kamejas iemantoja imperatora Augusta laikā (44. gadā pirms Kristus – 14. gadā pēc Kristus ).

Nozīmīgāko darbu vidū ir “Lielā Francijas kameja”, piecslāņu sardoniksa meistardarbs ar Romas imperatoru dzimtas figūru attēliem, kas darināta laikposmā no 25. līdz 50. gadam pēc Kristus un mūsdienās glabājas Medaļu kabinetā Parīzē, kā arī “Gemma Claudia” – piecslāņu oniksa kameja ar diviem pāru portretiem, kuros, iespējams, attēloti Klaudijs un Agripīna Jaunākā iepretim Germānikam un Agripīnai Vecākajai. Tā datēta ar 49. gadu pēc Kristus un atrodas Vīnes Mākslas vēstures muzejā.

Starp gemmām gadsimtiem kolekcionāru iekārojamākais objekts ir bijis t. s. Nerona zīmogs (Sigillum Neronis) ar Apolona, Olimpa un Marsija attēliem, kas datēts ar 1. gadsimta sākumu. Šī Dioskurīdam piedēvētā karneola gemma glabājas Nacionālajā arheoloģijas muzejā Neapolē.

Renesanses laikā par galveno gemmu izgatavošanas centru kļuva Itālija. Izcilākie meistari strādāja Milānā, Florencē un Romā.

Šajās pilsētās veidojās arī ļoti nozīmīgas gliptikas (t. i., miniatūrtēlniecības, sīkformu griezumu akmenī) kolekcijas, kuras bija izveidojuši prinči un ievērojami prelāti, kas uzskatīja gemmas, kamejas par nozīmīgiem gaumes un bagātības simboliem.

Viņu vidū bija tādas personības kā Pjetro Barbo (vēlākais pāvests Pāvils II), kurš bija savācis 820 gemmu kolekciju un sūtīja savus emisārus pa visu Eiropu, lai to paplašinātu; Ludoviko Trevizāns, kurš no 1437. līdz 1439. gadam bija Florences arhibīskaps, pēcāk kardināls Romā; Alfonso IV, Aragonas, Katalonijas un Neapoles karalis, kā arī, protams, Mediči ģimene Florencē.

Mediči kolekciju, kuru aizsāka Kozimo, būtiski paplašināja Lorenco Lieliskais. Viņš ne tikai meklēja un iegādājās tādus senus dārgumus, kā slaveno Nerona zīmogu, kas iedvesmoja daudzus 16. gadsimta atdarinājumus bronzā, bet pasūtīja arī sava laika meistaru darbus.

18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā kameju mode kā viena no klasicisma izpausmēm izplatījās visā Eiropā, un šie izstrādājumi bija ļoti pieprasīti kolekcionāru vidū.  Daudzi privātkolekcionāri, kas nevarēja atļauties nopirkt īstas gemmas, iegādājas un kolekcionēja antīkā perioda darbu atlējumus ģipsī.

Mākslinieks Krišs Salmanis stāsta, ka viņš arī nezinot, jo nokavējis iespēju to noskaidrot 2013. gada laikmetīgās mākslas festivālā „Survival Kit”. Toreiz veselu nedēļu 24 stundas diennaktī pirātiskajā radiostacijā 104,8 megahercu frekvencē varēja dzirdēt tekstgrupas „Orbīta” sagatavotos dažādu Latvijas un pasaules dzejnieku lasījumus. 

Dzejnieku apvienību „Orbīta” 1999. gadā startēja Artūrs Punte, Semjons Haņins, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs un Žoržs Uaļļiks. Viņi vēlējās atrauties no literatūras lauka un apvienot dzeju ar vizuālo mākslu. Dzejas lasījumi tika saistīti ar performanci, elektronisko mūziku un video. Vēlāk parādījās arī instalācijas, objekti un izstādes.

Varētu teikt, ka "Orbītu" raksturo nopietna dauzīšanās ar vārdiem un jēgu.

Piemēram, Artūrs Punte un latviešu dzejnieku grupa reiz ielauzās televīzijas SMS čatā, pārvēršot televīzijas kastē skrienošo rindiņu straumi estētiskā, jēgpilnā vēstījumā. Savukārt Semjons Haņins pats ielīda nelielā kastē, kas bija aprīkota ar miniatūru teātra priekškaru un apgaismojumu. Tādējādi skatītāji redzēja teātra skatuvi, ko aizpildīja milzīga dzejnieka galva.

Projekta performances ir attīstījušās arī dramaturģijas un videodzejas žanrā. Artūrs Punte kopā ar Zani Volkinšteini izdomājuši “Dirty Deal Teatro” izrādi-spēli „Diena pēc naftas“, Sergejs Timofejevs ieguvis ”Spēlmaņu nakts“ balvu par Kristapa Pētersona operas “Mihails un Mihails spēlē šahu“ libretu kā arī radījis libretu Edgara Mākena kameroperai „Kontakts“, savukārt „Orbītas“ videodzeja joprojām ir skatāma gan tīmeklī, gan laikmetīgās mākslas izstādēs.

“Orbītu” interesē tehnoloģijas un to mākslinieciska uzlaušana.

Audiodzejas instalācija “Radiosiena” veidota no 90 radiouztvērējiem pie 20 metrus garas sienas.

Aparāti radīja skaņas panorāmu – vietējo radiostaciju pārraides mijās ar “Orbītas” dzejnieku lasītiem dzejoļiem, dažādu pilsētu trokšņiem un komponistes Lindas Leimanes īpaši sagatavotiem muzikāliem fragmentiem.

“Orbītas” izstāde “2020: Mūžības perspektīva” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pētīja informācijas nesēju trauslumu. Tā kļuva par sava veida laika mašīnu: skatītājiem bija iespēja palūkoties uz jaunākajām tā gada grāmatām, kino biļetēm, programmiņām, kalendāriem u. tml. it kā no 100 gadu distances.

Citādu laika mašīnu “Orbīta” radīja par godu Brīvības un Miera ielas stūrī nojauktai ēkai. Manā bērnībā pie tās bija garas rindas pēc svaigi ceptas maizes.

“Orbītas” instalācija “Maiznīcas spoks” izplatīja svaigas maizes aromātu kā atgādinājumu par zudušo Rīgas fragmentu.

Šajos un daudzos citos radošos kūleņos “Orbīta” izskatās kā normāla mākslinieku apvienība. Bet savos šī mēneša stāstos gribēju pievērsties laikmetīgās mākslas centriem, t. i., vienībām, kas veicina ne tikai savu, bet arī apkārtējo radošo darbību. Manuprāt, arī “Orbīta” ir uzskatāma par tādu.

Bez videodzejas festivāla un dažādu sadarbības projektu rīkošanas visplašākajam interesentu lokam “Orbīta” pazīstama kā grāmatu apgāds. Tajā ir gan divvalodīgi dzejas almanahi un individuālu autoru dzejas krājumi, gan arī spēcīga fotogrāmatu sērija. “Orbītas” izdevumus vieno izsmalcināta dizainiska delverība. Te atrodams divu ar magnētiem savienotu grāmatu konvolūts, dzejoļi, kurus 10 Latvijas mākslinieki atdzejojuši vizuālajā valodā kā arī kolāžu grāmata, kas veidota no fotogrāfijām un tekstiem trīs valodās.

Iespējams, ietekmīgākā apgāda līnija ir dizainiski nepretenciozā “Orbītas bibliotēka”.Tā ir mēteļa kabatas izmēra grāmatu sērija ar aktuālo latviešu literatūru un tulkojumiem.

To vidū arī superhits “Kalendārs mani sauc” un ukraiņu dzejas latviskojumi.

Autoru, dizaineru, mūziķu un mākslinieku loks, ar ko sadarbojas “Orbīta”, ir ļoti plašs un sasaucas ar Latvijas kultūras aktualitātēm. Balvu un nomināciju klāsts tikai apstiprina tekstgrupas “Orbīta” ieņemto vietu mūsu laikmetīgās mākslas dzīves centrā.

Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa

Reizēm man ir vēlme paskatīties kādu no "Midsomeras slepkavībām". Vienā no filmām, kas risinājās angļu teātrī amatierizrādes laikā, skatuves aizkulisēs pamanu personāžu, kurš ik pa brīdim, neizlaižot no rokām adīkli, ielūkojas lugas eksemplārā.

Tas ir izrāžu vadītājs. Tā šo amatu dēvē Latvijā. Angliski runājošajās zemēs viņu sauc par "stage manager", savukārt vācieši pārliecinoši pieturas pie stingrā "Inspizient".

Mūsdienās profesionālajā teātrī paveras pavisam cita aina – izrāžuu vadītājs ir koncentrējies amata lietpratējs, kurš, aprīkojies ar dažādām saziņas ierīcēm, gatavs lidojumam izrādes garumā, gandrīz vai pacelt gaisa kuģi un maigi nosēdināt!

Izrāžu vadītāja darbs ir saikne starp iestudējuma māksliniecisko un tehnisko norisi. Katrā teātrī viņa pienākumi ir dažādi. Mūsu operteātrī izrāžu vadītājs pārliecinās par pilnīgu un drošu skatuves uzbūvi, kā arī par izrādē iesaistīto klātbūtni, informē dalībniekus un organizē izrādes gaitu. Pats svarīgākais uzdevums ir precīzi novadīt visus tehniskos procesus, vadoties pēc klavierizvilkumā ieliktajām atzīmēm, tā, kā iecerējis režisors vai horeogrāfs.

Latvijā šo amatu apgūst prakses ceļā, savukārt Lielbritānijā un citviet pasaulē – īpašās Drāmas skolās.

Operas un baleta teātrī izrāžu vadītājam ir muzikālā izglītība, jo jālasa notis. Piemēram, mana kolēģe Gundega Maizīte ir diplomēta muzikoloģe, es pati esmu beigusi Liepājas mūzikas vidusskolas klavieru nodaļu, pēc tam apgūstot režijas mākslu Latvijas Valsts konservatorijā. Mums ir jāstrādā ne tikai ar orķestra partitūrām, bet arī ar komponista roku rakstītu nošu materiālu, ar lielu bijību izpētot gan labojumus, gan remarkas.

Mūzikā "jāiesēdina" ne tikai dažādi skaņu efekti, bet arī muzikālas fonogrammas, pat atsevišķi instrumenti vai solistu balsis.

Priekškara muzikāla atvēršana un aizvēršana ir iekļaujama izrāžu vadītāju mūžizglītības sarakstā. Te jāpiemin mūsu opernama priekškaru meistars, "Aldara" balvas laureāts, orķestra mūziķis un izrāžu vadītājs Andris Dalbiņš.

Dodoties viesizrādēs uz Itāliju, kur vēsturiskajos teātros priekškara vēršana vēl notiek manuāli – ar virves palīdzību, var atviegloti uzelpot, atliek vien bilst vietējiem meistariem: tagad lūdzu "allegro" vai "andante".

Mūsu darbs ir īsta stresa noturības pārbaude. Ja izrāde novirzījusies no maršruta, jāspēj tā "iegriezt" pareizajā trajektorijā. Te palīgā tad traucas teju viss teātris. Kolēģu atsaucība, pieredze, zināšanas ir neatsveramas.

Kā gan izskanētu "Traviatas" izrāde, ja diriģents Farhads Stade laicīgi nebūtu izdzirdējis izrāžu vadītāja izmisuma pilno balsi, saucot Violetu – Kristīni Gailīti, kura ģērbtuvē, kolēģes nejauši ieslēgta, prāto, kā aizkļūt līdz skatuvei?

Radoša pieeja problēmsituācijām vienmēr bijusi lielā cieņā. Izrādē "Džanni Skiki" uz skatuves nolūst atzveltnes krēsla kāja. Galvenajam varonim, tur sēžot, svarīga mizanscēna. Izrāžu vadītājs, pieplacis dekorācijām, lūdz citam solistam krēslu "salabot|, izmantojot scenogrāfijā iekļautās grāmatu kaudzes.

Izrādes laikā dažkārt nākas aizrāpot līdz videoprojektora slēdzim, jo kāds to nejauši atvienojis, bet jaunais kolēģis darbā ieradies žilbinoši baltā kreklā. Tieši tāpēc izrāžu vadītājiem garderobē dominē tumšas krāsas apģērbs.

No scenogrāfijas viedokļa raugoties, izrādes mūsdienās ir kļuvušas sarežģītas. Iestudējuma laikā uz skatuves gan pamanāmas, gan neredzamas risinās neskaitāmas dekorāciju pārbūves, kuras jāveic īsā laikā. Izrāžu vadītājs kopā ar savu tehnisko komandu izdarīs visu, lai skatītājiem dāvātu mākslas brīnuma sajūtu.

Un tieši tāpēc Dmitrijs Hvorostovskis pēc tehniski sarežģītās "Jevgēņija Oņegina" izrādes Londonas "Covent Garden" saņemt aplausus uz skatuves aicināja izrāžu vadītāju.

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune 

Baumaņu Kārlis (1835–1905) nācis no daudzbērnu ģimenes. Bijušā Limbažu valsts ģimnāzijas direktora Ādama Reimaņa (1868–1943) 1935. gadā sarakstītajā Baumaņu Kārļa biogrāfijā teikts, ka viņa tēvam, drēbniekam Jēkabam Baumanim (1797–1870) un mātei, moderei Annai Baumanei (dz. Feldmane, 1804–1871) bijuši 12 bērni – 8 dēli un 4 meitas, no kuriem divas meitas un dēls miruši agri. Baumaņi jau vairākās paaudzēs bijuši amatnieki – arī dzimtas uzvārds iedots pēc vectēva Teņa (1770–1823) nodarbošanās, kurš bijis namdaris, tikai vāciskots par Baumann.

Baumaņu Kārlis ģimenē bijis 9. bērns, un, atšķirībā no pārējiem, kuri apguvuši skrodera, kurpnieka, galdnieka vai maiznieka amatus, viņš jau kopš bērnības interesējies tikai par grāmatām un daiļajām mākslām.

Taisnības labad gan jāsaka, ka arī divi viņa vecākie brāļi Tenis (1823 –?) un Mārtiņš (1830–?) kādu laiku bijuši profesionālu gleznotāju mācekļi.

Abu vecāko brāļu iespaidā arī Kārlis jau kā mazs zēns izmēģinājis roku gan zīmēšanā, gan gleznošanā – tas viņam labi padevies.

Apkārtējā daba un cilvēki devuši iedvesmu dažādiem sižetiem, nelielām skicēm, zīmējumiem, vinjetēm vai izdomātiem plāniem. Par papīra “apķēpāšanu” viņš ne reizi vien iemantojis vecāko brāļu dusmas un rāšanos.

Arī skolās un vēlāk Jāņa Cimzes (1814–1881) vadītajā Vidzemes skolotāju seminārā Kārļa daiļdarbi izpelnījušies visaugstāko novērtējumu. 1953. gada 24. februārī viņš savā dienasgrāmatā  raksta: “Uzcītīgi strādāju pie zīmējumiem. Gleznu “Daugmales ūdensdzirnavas” nosūtīju Šarlotei.” Var teikt, ka zīmēšana zēnam sākumā bijusi pat stiprāka aizraušanās par mūziku un palikusi mīļa nodarbe līdz pat mūža beigām.

Kā izpētījusi mūzikas vēsturniece Zane Gailīte (1952–2019), jauneklis šajā mākslā ievingrinājies tik labi, ka vēlāk “pieaugušos gados nereti ar to nopelnījis, skicējot plānus, nelielas ainavas, arī portretus” (Gailīte, Zane. Mūsu Baumaņu Kārlis. Rīga: ZvaigzneABC, 2015, 29. lpp.). Pēc pieprasījuma var spriest, ka cilvēkiem viņa darbi patikuši.

Protams, par profesionālu mākslinieku Baumaņu Kārli nevar saukt, bet tomēr ļoti noderīga bijusi saņemtā atlīdzība naudā vai graudā.

Nelielas portretskices un glezniņas Baumaņu Kārlis kā jauku piemiņas lietu dāvinājis draugiem un paziņām jubilejās, par ko liecina viņa ieraksti piezīmju blociņos. Līdz mūsu dienām gandrīz nekas no tā visa nav saglabājies, ja neskaita skolas gadu burtnīciņu no 12 gadu vecuma ar smalki izzīmētiem ēku un baznīcu siluetiem, kas glabājas Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Arī savā pedagoģiskajā darbā viņš mācījis kaligrāfiju un zīmēšanu un ir saglabājušies vairāki viņa audzēkņu darbi.

Baumaņu Kārlis kā satīriskā almanaha “Dunduri” līdzstrādnieks un izdevējs (kopā ar Pēteri Gūtmani (1848–1916) un Ausekli (dz. Miķelis Krogzemis, 1850–1879)), bijis arī tā ilustrators – karikatūrists.

Viņš zīmējis titullapas saviem dziesmu krājumiem, piemēram, Kronvalda Ata piemiņai veltītajam četru dziesmu krājumam “Mortuos plango” (“Mirušo apraudu”). 

Dziesmu krājuma “Līgo” titullapā ir Jurgensa litografēts Baumaņu Kārļa zīmējums – Vaidelotis ar ozola zaru rokā, ziedojot Līgo dievībai.

Pašus no Pēterburgas atvestos krājumus kurā ietverta arī  patriotiskā dziesma “Dievs, svētī Latviju” (vēlākā Latvijas Valsts himna), toreizējais Baltijas ģenerālgubernators Pjotrs Bagrations (Пётр Романович Багратион, 1818—1876) deva rīkojumu konfiscēt un turpat ostā sadedzināt.

Saglabājušies tikai daži eksemplāri un viens no tiem ir Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā. Nav zināms, kā tas paglābies no iznīcības, bet kā liecība šim notikumam, uz tā redzamas degšanas pēdas.

Pastāv versija par komponista iespējamo līdzdalību arī Līgo karoga tapšanā Pirmajiem vispārējiem latviešu dziedāšanas svētkiem, jo abos izmantots līdzīgs Vaideloša motīvs.

Tomēr “karoga un dziesmu krājuma ienākšana publiskajā telpā – attiecīgi 1873. un 1874. gads – liek domāt, ka karoga zīmējums tomēr varētu būt bijis pirmais, kas savukārt noved pie secinājuma, ka Baumaņu Kārlis vāka zīmējuma tēmu varētu būt aizguvis no karoga”. Lai nu kā, bet šis jautājums vēl līdz galam nav noskaidrots.