Stāsta arheologs, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) pētnieks Jānis Meinerts, materiālu sagatavojis arheologs, kultūrvēsturnieks un LKA vadošais pētnieks Juris Urtāns. Pārraides producente – Gita Lancere.

Aglonas Ciriša ezerā ir astoņas salas. Zināmākā no tām ir Upursala, kas ir ap sešiem hektāriem liela un plānā atgādina ragainu mēness sirpi ar lielu, robotu līci salas vidusdaļā un reljefu izcēlumu salas vienā malā – Upurkalnu.

Nosaukums jau kopš agrākiem laikiem ir vedinājis domāt, ka salā ir bijusi pirms kristiešu laika svētnīca. Tomēr 20. gadsimta sākumā tas netraucēja Aglonas baznīcu priesteriem, katoļu garīgā semināra un Aglonas ģimnāzijas audzēkņiem doties uz salu, veidot tur celiņus, nodoties meditācijām un pastaigām.

Lai arī salai un kalnam ir zīmīgi nosaukumi, pārliecinošāku liecību par agrāku laiku salas izmantošanu sakrālām vajadzībām nav daudz, un tās pašas ir ļaužu stāstītās teikas un nostāsti.

Tomēr, kā zināms, folklora nav drošs vēstures avots, jo tajā tikpat labi var savīties atmiņas par reāliem notikumiem un tautas izdoma jeb iedoma, kā tas varētu būt bijis.

Te vietā varbūt drusku negaidīti paralēli ar skotu romantisma rakstnieku Valteru Skotu, kas ir viens no vēsturiskā romāna aizsācējiem, braucot pa Skotiju, viņš pierakstīja senas leģendas, kuras pēc tam iestrādāja savos romānos. Romāni guva lielu popularitāti, tika daudz lasīti, un tajos iestrādāto folkloru lasītāji sāka uzskatīt par kaut ko tādu, kas ataino patiesību. Līdzīgi ar Ciriša Upursalu.

Nostāsti un darbības, kur liela vieta ierādīta Upursalai, svētniekiem un altārim, ir iestrādāta pazīstamajā Antona Rupaiņa vēsturiskajā romānā "Baltie tēvi".

Antons Rupainis ir norādījis, ka romāna sižets un tēli ir aizgūti no kāda sena manuskripta, kam īstu pierādījumu gan tomēr nav. 

Upursalā ir bagātīga augu valsts. Sastopami reti augi. Varbūt tā ir netieša liecība par Upursalas sakrālo izmantošanu, jo senajās sakrālajās vietās nereti ir vērojama īpaši liela audzelība.

Senais cilvēks, kam raža un auglība bija viņa eksistences pamats, varēja uzskatīt, ka senajās svētvietās savienojas zemes auglība ar dievišķā klātbūtni. 

Jau 20. gs. 30. gados pierakstīti vietējo ļaužu izteikumi, ka Upursalā ir pilskalns vai ka pats Upurkalns ir pilskalns. Pārbaudot salu 1977. gadā, tiešām arī tika atklāts, ka Upurkalnam ir visas senajam pilskalnam raksturīgās pazīmes – stāvinātas nogāzes ar terasēm, vaļņi un grāvji, izlīdzināts plakums un, pats galvenais, arī senajām dzīvesvietām raksturīgais kultūrslānis. Tika atklāts, ka kultūrslānis ne tikai pašā Upurkalnā, bet arī nenocietinātā apmetnē tā pakājē.

Arheoloģiskie izrakumi parādīja, ka pilskalnā un apmetnē ļaudis dzīvojuši ilgus gadsimtus. No pirmā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša vidum. Arheoloģiskie atradumi bija raksturīgi pirms latgaļu laika baltu pilskalnam un apmetnei.

Nekas ne pilskalnā, ne apmetnē vismaz mūsdienu zinātnes izpratnē neliecināja par kādām sakrālām darbībām. 

Var jau pieņemt – ja salā arī bija svētnīca, tas tās uzturēšanai bija vajadzīgi cilvēki, ja gribat – svētnieki, kuriem tāpat vajadzēja jumtu virs galvas, ziemā siltumu, pārtiku ikdienas uzturam, bet visas šīs lietas droši vien bija vienādi vajadzīgas gan svētniekiem, gan vienkāršajiem ļaudīm. Tāpēc arī kultūrslānis neuzrādīja nekādas atšķirības no citiem sava laika pilskalniem. Iespējams, ka salā bija arī kādi tīrumi, tika turēti lopi. Varbūt tam liecība ir sen aizmirstais salas otrs nosaukums – Teļu sala. Tātad sala, kur turēti teļi.

Upursalā savdabīgi savijušies dažādi laikmeti, kas ir atstājuši arī pa kādai iezīmei salas reljefā. Ja pilskalns ar apmetni attiecas uz salas agrāko izmantošanu, tad uz nosacīti vēlākiem laikiem attiecas pastaigu celiņu veidojums pa salas perimetru. Šādi celiņi veidoti jau starpkaru laikā, iespējams, arī agrāk kā pastaigu un meditāciju vietas. Nostāstos pat teikts, ka no salas uz Aglonas baziliku pa ezera dibenu vedot pazemes eja.

Salas līča galā ir Mīlestības kalniņš, kas tikusi ne tikai uzskatīta, bet noteikti arī bija un ir romantisku tikšanos vieta.

Savukārt Pirmā pasaules kara laikā krievu karaspēks salā uzbūvēja nocietinājumus un karavīru vajadzībām izraka zemnīcas dzīvošanai, jo baidījās no vācu karaspēka uzbrukuma Petrogradas virzienā. Kaujas te nekad nav notikušas, tomēr salas reljefu militārās būves ir jūtami ietekmējušas.

Visi šie kultūrvēsturiskie ietvērumi veido Ciriša Upursalas savdabīgo auru. Cilvēki vienmēr ir vēlējušies nokļūt Upursalā, lai arī ne vienmēr tas ir bijis viegli izdarāms. Upursala ir ne tikai senvēstures piemineklis, bet arī pārdomu un atpūtas vieta. Dabas un vientulības baudīšanas vieta. Varbūt – arī kādu sen aizmirstu svētdarbību vieta.

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere 

Latvijas Republikā – mūsu neatkarīgajā valstī – pirmā uzņemtā spēlfilma bija "Es karā aiziedams". Tās pirmizrāde notika 1920. gada 9. novembrī Rīgā, kinoteātrī Grand Kino tagadējā Lāčplēša ielā 52. Vēlāk "Grand Kino" vietā bija kinoteātris "Lāčplēsis", arī kinoteātris "Kino 52".

Filmas "Es karā aiziedams" (1920) radošā grupa: scenārijs un režija – Vilis Segliņš, operatori – Kārlis Kārkliņš, Augusts Rozītis, komponists – Aleksandrs Valle, lomās: Alfrēds Amtmanis-Briedītis (Ērgļu māju saimnieks Alfrēds Ozoliņš), Ludmila Špīlberga (Marija, viņa sieva), M. Komisārs (Ediņš, viņu dēlēns), Aleksis Mierlauks (vecais saimnieks), Berta Rūmniece (vecmāmiņa), Jānis Ģērmanis (Pēteris, puisis Ērgļos), Paula Baltābola (Dace, meita Ērgļos),  Teodors Valdšmits (Starpu māju saimnieks), Lilija Ērika (žēlsirdīgā māsa).

Filmai ir 3 daļas; precīzs garums nav zināms – tas varētu būt no 45 – 60 minūtēm.

Diemžēl ne "Es karā aiziedams", ne citas 20. gadu sākuma Latvijas spēlfilmas nav saglabājušās – par tām mēs varam uzzināt galvenokārt no 20. gadu periodikas, dokumentu arhīviem, arī no attēliem un cita vizuālā materiāla.

Taču zīmīgi, ka nu jau savu zudušo filmu vēsturi varam skatīt arī jaunās filmās! Režisores Signes Birkovas 2025. gadā uzņemtā filma "Lotus" ir drosmīga un krāšņa fantāzija par Latviju 20. gadsimta 20. gadu sākumā. Filmā darbojas gan izdomāts personāžs, gan reālas vēsturiskas personas, viņu vidū arī filmas "Es karā aiziedams" režisors Vilis Segliņš Viļa Daudziņa iemiesojumā.

Kaut arī Signe Birkova Latvijas kinomākslas tapšanu interpretē ļoti brīvi un savas filmas centrā ielikusi izdomātu vācu aristokrāti Alisi fon Trotu, "Lotosā" iezīmētā laikmeta atmosfēra – haosa, trūkuma, bet arī lielu ideju un cerību pilna – ir ļoti ticama, ļaujot sajust, cik lielu drosmi un uzņēmību "Es karā aiziedams" uzņemšana varēja prasīt no filmas radošās grupas. 

Šodien mēs droši vien teiktu, ka filma "Es karā aiziedams" atbilst vēsturiskajam žanram, taču 1920. gadā tas bija sava laika, toreizējo mūsdienu stāsts.

Tā centrā bija zemnieku ģimene un lauku mājas saimnieks Ērglis (viņu atveido Alfrēds Amtmanis-Briedītis), kas tiek iesaukts strēlniekos Pirmā pasaules kara laikā, bet pēc tam kļūst par brīvības cīņu jeb Neatkarības kara virsnieku, varoni, kas filmā pielīdzināts Lāčplēsim, tā aizsākot Lāčplēša kā varoņtēlu prototipa tradīciju mūsu kino.

Filmā bija arī melodramatiskas līnijas – mīlestība, greizsirdība, uzticības un ziedošanās tēmas, iespējams arī – paaudžu attiecības. To visu iemiesoja sava laika mīlētākie un pazīstamākie latviešu teātra aktieri: Ludmila Špīlberga, Aleksis Mierlauks, Berta Rūmniece, Lilija Ērika, Jānis Ģērmanis, Paula Baltābola, Teodors Valdšmits.

Laikā, kad filmas iecere tapa, 1919. gadā, Latvija bija kara un okupāciju saplosīta. Kino bija kļuvis par savdabīgu patvērumu vispirms jau filmu auditorijai: piemēram, padomju varas pārstāvji 1919. gadā konstatēja, ka cilvēki pārāk daudz apmeklējot nenopietnas filmu izrādes un citus tingeltangeļus. Vajagot uzvest pamācošas bildes ar lekcijām, bet ja tas nav iespējams, tad kinoteātri jāslēdz. [1]

Taču kinoteātri bija patvēruma vieta, maizes un darba vieta arī māksliniekiem – mūziķiem un aktieriem.

Minētos aktierus 1919. gadā, kamēr juku laikā teātri bija slēgti, uz kinoteātri "Grand Kino" uzaicināja tā direktors Kārlis Kārkliņš (1886–1972). Aktieri pelnīja iztiku, spēlējot t.s. divertismentus, nelielas ludziņas filmu starplaikos. Daļa no tām bija lokalizējumi, bet daļu, iespējams, uzrakstīja aktieris un režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis pats.

"Grand Kino" Varietē teātra aktieri kļuva kļuva par filmas "Es karā aiziedams" tēlotājiem – pirmajiem kinoaktieriem neatkarīgajā Latvijā. 

1929. gadā Kārlis Kārkliņš, kuru mūsdienīgā valodā varētu dēvēt par filmu producentu un distributoru (filmu izplatītāju), kādā intervijā teica: "Latvijas nacionālās filmrūpniecības pamatus radījām mēs kopīgi ar tagadējo Nacionālā teātra režisoru Amtmani-Briedīti." [2] 

Būtisks bija Viļa Segliņa (1882–1961) ieguldījums. Segliņš esot Latvijā no Krievijas un Ukrainas atgriezies tieši tad, kad uzsākts darbs pie filmas. Segliņš ārzemēs bija piedalījies vairāku filmu uzņemšanā. Kārlis Kārkliņš viņu novērtēja kā "tanī laikā vienu no labākiem filmu darbiniekiem Latvijā. Segliņš mums palīdzēja izstrādāt filmas scenāriju, un pēc tā pabeigšanas ķērāmies pie darba".

Kārkliņam esot piederējis mazs filmēšanas aparāts, ar kuru varēja uzņemt tikai 30 metrus filmas. Kārkliņš vēlāk stāstīja: "Centos Briedītim iegalvot, ka mums pirmā latvju filma jārada ar šo pašu aparātu. Viņš uz šo ideju skatījās ļoti skeptiski, jo es nebiju profesionāls operators, bet vienkāršs amatieris. Bet, kad es viņam parādīju pirmos uzņēmumus no filmas, ar Liliju Ēriku, tas sajūsmināts iesaucās: "Tagad es ticu Latvijas filmai!""

1920. gada 9. novembrī notika filmas "Es karā aiziedams" pirmizrāde Rīgā, bet pēc tās filma tika plaši izrādīta Latvijā, vēl arī 1921. gada vasarā un, iespējams, arī vēlāk.

Vērtējumi presē bija atzinīgi vai vismaz saudzīgi. Piemēram, žurnāls "Latvijas Tirgotājs" 1920. gada Nr. 8./9 rakstīja: "Neskatoties uz dažām tehniskām nepilnībām, kuras jauniesācējiem nav bijis iespējams novērst pie tagadējiem apstākļiem, uzņēmums atstāj diezgan patīkamu iespaidu un apsveicams kā pirmais darbs vietējā kinematogrāfijā."

Avīze "Latvijas Sargs" 1920. gada 10. novembrī norādīja, ka "uzvedumam, bez šaubām, vēl daudz māksliniecisku trūkumu, bet ievērojot uzņēmuma aprobežotos materiālos līdzekļus, kā arī drāmas aktieru pirmo uzstāšanos kinoaktieru lomās, filma tomēr kā eksperiments atzīstama un kā tāds var modināt zināmu interesi".

Pamatīgāko recenziju paša vadītajā žurnālā "Fotogrāfijas Mēnešraksts" 1921. gada pirmajā numurā uzrakstīja filmu operators Jānis Sīlis: "Tas ir mūsu pirmais mēģinājums un kā tāds arī atzīstams. Bet arī tikai kā tāds. Šoreiz finansiāli tikām cauri, mūs glāba vispārēja sajūsma, jo tas bija pirmais mūsu pašu, latviešu gabals. Uz priekšu tā strādāt nevaram, ja negribam vilkties citām tautām astē. Mums jārada latviešu kino drāma, jāieliek viņā mūsu īpatnība, jāizved viss mākslinieciski un tehniski ne sliktāk par ārzemju darbiem. Ticība uz latviešu kinematogrāfijas nākotni lai vieno mūs visus."

Dzejnieka Raiņa atmiņās atrodama informācija, ka Segliņš viņam stāstījis par filmas gūto peļņu: "Es karā(i) aiziedams" esot atnesis 150 000 rbļ. skaidra atlikuma. [3]

Filmas panākumu iedvesmota, domubiedru grupa 1921. gadā izveidoja akciju sabiedrību "Latvju Filma", kurā līdzās kinohronikām un reklāmas filmām tapa vēl četras inscenētas filmas: "Laiku viesulī" (1921), "Fricītis jūrmalā" (1921), "Psihe" (1922) un "Vilkiem mests laupījums" (1922). Diemžēl neviena no filmām nav saglabājusies.

-----------

[1] Cīņa, 1919.09.04.

[2] Kino, 1929. Nr. 4

[3] Rainis. Dienasgrāmata. Kopoti raksti 30 sējumos, 25. sējums, Rīga: Zinātne, 1986, 38.-39. lpp.

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente — Inta Pīrāga

Ir 1860. gads. Kāds vīrs iegrimis skaņās. Bet ne ar ausīm, ar acīm — viņš uz tām skatās. Vīra vārds ir Eduārs Leons Skots de Martinvils (Édouard-Léon Scott de Martinville), franču tipogrāfs un amatieris zinātnieks, kas dzīvo Parīzē.

Viņš bija apsēsts ar vienkāršu jautājumu: kā skaņa patiesībā izskatās? Jo tobrīd to neviens nezina. Mūzika pastāv tikai brīdī, kad tā tiek atskaņota. Kad skaņa izskan, tā pazūd uz visiem laikiem. Jo nav ne ierakstu, ne atskaņošanas, ne veida, kā iemūžināt balsi vai mūziku.

De Martinvils necenšas saglabāt skaņu. Viņš vēlas to pētīt. 1857. gadā viņš ir patentējis kādu tehnoloģiju, kas varētu kļūt, kā viņš saka, par "naturālo stenogrāfiju".

Iedvesmojoties no cilvēka auss darbības, viņš ir uzbūvējis ierīci, ko nosauca par fonautogrāfu.

Ierīce izmanto ragu, lai savāktu skaņas viļņus, plānu membrānu, kas vibrē līdzi tiem, un irbuli, lai šīs vibrācijas pārnestu uz papīra vai stikla plāksnītes, kas pārklāta ar kvēpiem. Kad kāds runā vai dzied ragā, irbulis tumšajā virsmā ieskrāpē smalkas, viļņotas līnijas. Skaņa tiek pārvērsta zīmējumā.

Visticamāk, E.L.Skots de Martinvils nedomāja, ka šīs skaņas pēdas varētu atkal dzirdēt. Fonautogrāfam nebija nekāda atskaņošanas mehānisma. Taču līkloči uz papīra bija svarīgs rezultāts — vizuāls pierādījums tam, ka skaņu var notvert un analizēt.

1860. gada aprīlī de Martinvila aparātā kāds — visticamāk, viņš pats — iedziedāja franču tautas melodiju "Au clair de la lune" ("Mēnessgaismā"). Šis pieraksts uz kvēpu papīra tika noglabāts un aizmirsts. Gandrīz 150 gadus neviena cilvēka auss nedzirdēja šo balsi.

Un tad, 2008. gadā, Kalifornijas Lorensa Bērklija Nacionālās laboratorijas skaņu vēstures pētnieku grupa uzdūrās Parīzes patentu biroja dokumentiem. Pētot viņi saprata, ka

šīs līnijas nebija tikai zīmējumi — tie bija dati. Skenējot nomelnējušo papīru un pārveidojot līknes atpakaļ vibrācijās, pētnieki rekonstruēja skaņu. Pirmo reizi balss no 1860. gada skanēja caur mūslaiku skaņas aparatūru.

Sprakšķoša, vāji saprotama, trausla. Bet neapšaubāmi cilvēciska. Un tas ir vecākais zināmais cilvēka balss ieraksts.

Skots de Martinvils to nekad nedzirdēja. Viņš nomira 1879. gadā — ap to pašu laiku, kad Tomass Edisons izgudroja un demonstrēja fonogrāfu — ierīci, kas nebija paredzēta skaņas pētīšanai, bet gan tās atskaņošanai.

Vēsture atceras Edisonu. Bet E. L. Skots de Martinvils bija pirmais. Viņš iemūžināja skaņu, pirms kāds zināja, ko ar to darīt. Balsi, kas tika saglabāta, gaidot nākotni, kad kāds beidzot varēs to noklausīties.

Eduāra Leona Skota de Martinvila, fonautogrāfa un skaņas attēlu fotogrāfijas aicinām aplūkot šeit!

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere

1943. gadā, rakstot par gleznotājas Noras Drapčes (1886–1968) personālizstādi Tēlotājas mākslas kooperatīva izstāžu salonā Rīgā, mākslas kritiķis un gleznotājs Oļģerts Saldavs norādījis, ka "Drapče starp latviešu māksliniecēm ir labākā žanriste".

Jāatzīst gan, ka latviešu autoriem nereti bija raksturīgi neskatīt visu Latvijas mākslas ainu kopumā, ignorējot citu tautību māksliniekus. Kā zināms, starpkaru laikā vietējās mākslas izstādēs piedalījās gan tāda izcila gleznotāja kā Aleksandra Beļcova, gan arī vairākas vācu mākslinieces, tomēr

kritiķim svarīgi bijis izcelt tieši latvietību.

Turklāt atbilstoši Noras vēlākā kolēģa, Liepājas pilsētas muzeja direktora Jāņa Sudmaļa vēstītajam, viņas "tēvs bijis latvietis, izglītots cilvēks, rakstījis presē pat filozofiskus apcerējumus, bet māte – vāciete, ģimenes valoda bijusi vācu valoda. Tomēr N. Drapče sevi uzskatījusi par latvieti un uzturējusi ar latviešu sabiedrību ciešus sakarus".

Gleznotāja dzimusi Jersikā ķīmiska uzņēmuma vadītāja un līdzīpašnieka Augusta Drapčes un viņa sievas Augustes (dzim. Gērcas) ģimenē. Noras bērnība pagāja Latgales laukos netālu no Līksnas, tāpēc viņa dažkārt dēvēta par pirmo latviešu sievieti gleznotāju no Latgales. Vēlāk Drapču ģimene pārcēlās uz Koknesi, bet Pirmā pasaules kara laikā tēva uzņēmums izputēja. 1910. gadā Nora absolvēja Rīgas pilsētas mākslas skolu, kur mācījās Jaņa Rozentāla vadītajā figurālās glezniecības klasē. Māksliniece Rozentālu atzinusi par nozīmīgāko no saviem skolotājiem, savukārt mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš atzīmējis, ka "Rozentāls turējis Drapči par sava kursa labāko skolnieci".

1923. gadā, vēloties turpināt mākslas studijas "slavenāko Berlīnes un Parīzes glezniecības meistaru darbnīcās", Nora pieteicās Kultūras fonda stipendijai un saņēma nepilnu pusi no lūgtās summas – 40 000 rubļu (800 latu). Tādējādi viņa bija pirmā vizuālajā mākslā strādājošā sieviete, kura saņēma Kultūras fonda finansējumu ārzemju komandējumam.

Ar stipendijas atbalstu Nora divus mēnešus pavadīja Vācijā un Austrijā, sava pirmā ārzemju ceļojuma laikā gan izbaudot vēsturisko mākslu muzeju ekspozīcijās, gan skatot jaunākās mākslas izstādes, gan arī gleznojot.

Regulāru dalību Latvijas mākslas dzīvē Nora uzsāka 1913. gada pavasarī, kad pirmo reizi piedalījās Baltijas mākslinieku savienības izstādē Rīgā. Kopš 1920. gada viņa izstādījās Neatkarīgo mākslinieku vienības skatēs, pirmajos piecos šīs organizācijas darbības gados paliekot vienīgajai dalībniecei sievietei.

Vēlāk vienības izstādēs piedalījās arvien vairāk mākslinieču, viņu vidū arī Hilda Vīka, Emīlija Gruzīte, Emma Baltmane, Marta Evane un Marija Dorē-Virsa. Šajā laikā Nora izstādījās arī daudzās citās vietējās mākslas skatēs, bet 1943. gadā sarīkoja savu pirmo personālizstādi, kas vispirms tika parādīta Liepājas pilsētas muzejā un pēc tam aizceļoja uz Rīgu.

Lai gan Norai bija latviešu un vācu saknes, tomēr viņas mākslas darbos dominēja latviskas tēmas – vienkāršo Latgales ļaužu portretējumi, lauku darbu un reliģisku ainu attēlojumi, sievietes latviešu tautastērpos, mazpilsētu skati u. tml.

Viens no košākajiem darbiem ir latgaliešu pāra portrets "Sveču diena Latgalē", kas 1923. gada rudenī bija eksponēts Neatkarīgo mākslinieku vienības izstādē.

Triepienā ekspresīvāka ir Noras kompozīcija "Dārzā" (1923), kur vairākas sievietes attēlotas pieliekušās, ravējot sakņu dārzu. Šis ir viens no darbiem, ko savai kolekcijai tieši no izstādes iegādājās Valsts mākslas muzejs (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs). Savukārt gleznā "Ziema", kas 1935. gadā bija skatāma Kultūras fonda II mākslas izstādē, Nora attēlojusi sniegotu lauku mājas pagalmu ar zemnieku pāri, zirgu un suni.

Kā noskaidroju, pētot mākslinieces biogrāfiju kolektīvajai monogrāfijai "Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā. 1870–1940" (izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2025),

starpkaru laikā Noras gleznas tikušas atzinīgi vērtētas. Viens no viņas darbiem – kompozīcija "Rucaviete" – bijis novietots sūtņu akreditēšanās telpās Rīgas pilī, un arī kritiķu atsauksmes bijušas lielākoties pozitīvas.

Piemēram, rakstnieks Anšlavs Eglītis, 1932. gadā recenzējot Neatkarīgo mākslinieku vienības kārtējo skati, pat norādījis: "Šī izstāde rāda, ka grupas ievērojamākais talants ir Nora Drapče, kuras lielā kompozīcija "Svētdiena Nīcā" atstāj tālu aiz sevis visu grupas biedru gleznas." Līdzīgi viņu jau gadu iepriekš bija izcēlis arī žurnālists Alfrēds Sils, žurnāla "Zeltene" māksliniecēm veltītās sērijas rakstā vērtējot, ka Noru Drapči "patlaban varam uzskatīt par mūsu spēcīgāko un gatavāko gleznotāju-sievieti".

Paralēli gleznotājas darbam Nora strādāja par zīmēšanas skolotāju – pirms Pirmā pasaules kara sieviešu komercskolā Daugavpilī un vācu proģimnāzijā Bauskā, vēlāk Ludzas latviešu ģimnāzijā.

1926. gadā viņa pārcēlās uz Liepāju, kur līdzdarbojās Lietišķās mākslas vidusskolas izveidē un mācīja zīmēšanu vairākās pilsētas skolās, bet Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās un dzīves nogali pavadīja Amerikas Savienotajās Valstīs.

Nora Drapče beigusi Vilhelma Purvīša vadīto Rīgas pilsētas mākslas skolu, tātad baudījusi līdzīgu izglītību kā vairāki plaši pazīstamie Latvijas klasiskā modernisma pārstāvji vīrieši, kā arī mērķtiecīgi un aktīvi iesaistījusies vietējā mākslas dzīvē gan kā gleznotāja, gan skolotāja, baudot arī kritiķu atzinību, tomēr mūsdienās viņas vārds un darbi zināmi vien ierobežotam mākslas profesionāļu lokam.

Stāsta JVLMA profesore, Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā pētniece Anda Beitāne; Pārraides producente - Maruta Rubeze

Mūsu tradicionālās kultūras bibliogrāfijā ir kāds avots, kas stāsta par dejām, kuru lielākā daļa, kā raksta šīs publikācijas autors Jurjānu Andrejs, "ar vācu nosaukumiem uzrakstītas sevišķi Kurzemē. Varbūt, ka tur viņas izplatījušās Kurzemes lielkungu (hercogu) laikos, vai arī, [..] no pilsētām pārgājušas uz laukiem, jo, kā zināms, vācu elements un valoda bij savā laikā stipri izplatījušies, sevišķi Kurzemes pārtikušo latvju ģimenēs" (Jurjāns 1921, 6).

Tā, protams, ir Jurjānu Andreja "Latvju tautas mūzikas materiālu" piektā grāmata ar nosaukumu "Dejas". Šajā stāstā to aplūkošu laika semantikas ietvarā, balstoties Sv. Augustīna atziņā par laiku kā cilvēka gara un tā iztēles spēka atspoguļojumu. Saskaņā ar šo atziņu, pagātne un nākotne eksistē tikai cilvēka prātā (Le Poidevin, 2023). Tāpat vēlos atsaukties arī uz Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder) pārliecību par pastāvēšanu Visumā jebkurā laikā bezgalīgi daudz reižu (Herder and Bohlman 2017) un Edmunda Huserla (Edmund Husserl) 1905. gadā (tātad, laikā, kad top Jurjāna materiāli) lekcijā pausto un vēlāk arī publicēto secinājumu par to, ka

cilvēka fantāzija formē ideju par nākotni no pagātnes, un tā veidojas gaidas (Bernet 2013, XIII).

Vēsturnieks Rainharts Kozeleks (Reinhart Koselleck) runā par tagadni, kurā iekļauti tie notikumi no pagātnes, ko iespējams atcerēties, un kas satur arī svešu pieredzi, ko tālāk nodod paaudzes vai institūcijas.

Savukārt gaidas viņš raksturo kā "nākotnes veidotu tagadni", kas vērsta "uz vēl nepieredzēto, uz to, kas tiks atklāts. Cerības un bailes, vēlmes un ilgošanās, rūpes un racionāla analīze, apņēmīga izrādīšanās un zinātkāre: tas viss ietilpst gaidās un veido tās" (Koselleck 2004, 259).

Filozofs un bijušais Lēvenes universitātes (Beļģijā) Huserla arhīva direktors Rūdolfs Bernets (Rudolf Bernet) šinī sakarībā lieto jēdzienu "laika puzle", ar to domājot laika kustību, ko virza vai ietekmē konkrētu cilvēku, kā viņš to apzīmē, sirdsapziņas pārbaude, pašapsūdzība un atmiņa (Bernet 2013, XIII).

Vai, balstoties uz šodienas pieredzi, ir iespējams paplašināt zināšanas par tā laika kontekstu, kad Jurjāna publicētais materiāls tika dokumentēts? Vai varam ko vairāk uzzināt par cilvēkiem, kas šo materiālu savulaik lietoja? Kādos apstākļos šīs dejas tika spēlētas un dejotas?

Viens no orientieriem, kas var palīdzēt rast atbildes uz šiem jautājumiem, ir kāds manuskripts, kas, Jurjāna kopīgā audumā rūpīgi ieausts, ar šodienas mērauklu prasīties prasās tikt ārā šķetināts un iespēju robežās atsevišķi aplūkots.

Jurjānu Andrejs raksta, ka viens no viņa Deju grāmatas avotiem bijis "kāda veca muzikanta manuskripts Kurzemē, ko gadus 40 atpakaļ [viņam nodevis] toreizējs Pēterpils universitātes students Daniševiskis" (Jurjāns 1921, 5). Rēķinot no grāmatas publikācijas gada, proti, 1921., redzam, ka tas noticis laikā, kad arī Jurjāns pats studēja Pēterburgas konservatorijā, proti no 1875. līdz 1882. gadam.

Tā kā tas bija veca muzikanta manuskripts, kas Jurjāna rīcībā nonāca jau caur trešajām rokām, varam pieņemt, ka reālā muzicēšanas praksē tas tika lietots plus-mīnus ap 1800. gadu. 40 no 123 Jurjāna piektajā grāmatā iekļautajām Kurzemes deju melodijām nāk no šī manuskripta.

"Driziņa kadriļa", "Čiganovski", "Berliņš", "Šeider-kadrils", "Krukavičs", "Valc-Angleze", "Anlemaski", "Ekoseze", "Enģelīšu rušiņš", "Hackenschottisch", "Sešu pāru polonēze" un citi, viens par otru krāšņāki nosaukumi, nāk no šī vecā muzikanta manuskripta.

Jurjāns gan piezīmē, ka "laba daļa no šīm dejām nav tautas dejas, bet patapinātas no citām tautām, kā tas redzams no sabojātiem nosaukumiem un izvešanas veida." (Jurjāns 1921, 5)

Latvju tautas mūzikas materiālu ceturtajā grāmatā viņš raksta arī, ka

"seno latvju mūzikas rīku" vietu "ieņēmusi vijole, harmonikas un beidzamā laikā arī tautas cītere" un turpina, ka "no šiem īpaši harmonikas samaitājošu iespaidu darījušas uz tautas mūziku". (Jurjāns 1912, 59)

Savukārt melodijas, Jurjāna vārdiem runājot, "visvairāk priekšā dziedātas, vai arī uz vijoles spēlētas" (turpat). Vecais muzikants, kā izskatās, bijis vijolnieks, un spēlējis dejas, kas, visticamāk, dejotas pilīs, ne būdiņās.

Avoti

Ahmedaja, Ardian and Anda Beitāne, 2023. “Experience and Expectation as Research Tools in Ethnomusicology”. In Experience and Expectation: The Future From the Past” in Music Making. Ardian Ahmedaja and Anda Beitāne (eds.). Riga: Musica Baltica. 31-39.

Bernet, Rudolf. 2013. “Einleitung.” In Zur Phänomenologie des inneren Zeitbewusstseins. Mit den Texten aus der Erstausgabe und dem Nachlaß. Edmund Husserl. Rudolf Bernet. (ed.). Hamburg: Felix Meiner Verlag. XV-LXX.

Herder, Johann Gottfried and Philip V. Bohlman. 2017. Song Loves the Masses: Herder on Music and Nationalism. Oakland: University of California Press.

Jurjāns, Andrejs. 1912. Latvju tautas mūzikas materiāli. IV. Rotaļu un dziedamo deju meldijas. Tautas instrumentu meldijas. Rīga: R.L.B. Mūzikas komisija.

Jurjāns, Andrejs. 1921. Latvju tautas mūzikas materiāli. V. Dejas. Rīga: R.L.B. Mūzikas komisija.

Koselleck, Reinhart. 1979. Vergangene Zukunft. Zur Semantik geschichtlicher Zeiten. Frankfurt am Main: Suhrkamp.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere

Pirms vairākiem gadiem, pētot par vācbaltiešu māksliniecēm savāktos materiālus Karla Širrena biedrības arhīvā Līneburgā (Vācijā), uzdūros trim 20. gadsimta sākumā izdotām, manuprāt, diezgan netipiskām ziemas tematikas atklātnēm, uz kurām atrodamie iniciāļi "S. P." norādīja, ka to autore ir rīdziniece Zelma Pļavniece (Selma Plawneek, prec. Des Coudres, 1883–1966).

Vienā no atklātnēm redzami trīs jaunieši slidojot, bet abas pārējās veltītas Ziemassvētkiem. Tomēr tajās nav attēlotas skaisti pušķotas eglītes vai krāšņas svētku svinēšanas ainas, bet gan brīdis pirms tam – laiks, kad tiek gādāta svētku eglīte. Turklāt atklātnēs tēlotie cilvēki nepārprotami ir vienkāršu ļaužu: vienā redzama siltā plecu lakatā ietinusies sieviete, kas velk lielu egli, bet otrā – sieviete ar diviem bērniem, kas brien pār apsnigušu lauku, puikam nesot nelielu eglīti.

Pati Zelma, 1951. gada janvārī vēstulē arhitektūras pētniekam Paulam Kampem raksturojot savu radošo biogrāfiju, norādījusi: "Pirms Ziemassvētkiem es Groseta spiestuvē litografēju uz akmens Ziemassvētku kartītes divās un trīs krāsās ar ainavām un rīdzinieku tipiem."

Tomēr par rīdzinieku tipiem jeb pilsētniekiem varētu nosaukt tikai vienā atklātnē tēlotos slidotājus, kamēr abās pārējās un vēl atsevišķās citās pēc reprodukcijām zināmajās atklātnēs redzamas sievietes un bērni laukos. Turklāt mazajai meitenei ar lietussargu, kas kopā ar eglīti nesošo puiku un sievieti brien pār apsnigušo tīrumu, mugurā nepārprotami ir sarkani svītraini latviešu tautastērpa brunči, un arī vairāku citu attēloto sieviešu apģērbā ir manāmas tautiskas iezīmes. Un tas 20. gadsimta sākumā noteikti nebija tipisks rīdzinieku tērps.

Šeit jāatzīmē, ka

1882. gada 21. decembrī (1883. gada 2. janvārī) dzimusī Zelma Pļavniece, par spīti savam latviskajam uzvārdam, nebūtu uzskatāma par vienu no pirmajām latviešu izcelsmes sievietēm māksliniecēm.

Viņas vecāki – kokmateriālu tirgotājs Tomass Pļavnieks un viņa sieva Olga (dzim. Brunovska) – meitu kristīja Rīgas Doma baznīcas vācu draudzē, kas tāpat kā Zelmas izglītības iegūšanas vietas, vēlākās darba vietas, sabiedriskās aktivitātes un regulārā dalība Baltijas mākslinieku savienības izstādēs liecina par viņas piederību vācbaltiešu sabiedrībai.

Nav gluži skaidrs, kas varētu būt tā auditorija, kuras iepriecināšanai tipogrāfs un ilustrēto grāmatu izdevējs Aleksandrs Grosets izvēlējās izgatavot Ziemassvētku atklātnes ar ainām no vienkāršo ļaužu dzīves, tomēr Zelmas agrīnajai mākslinieciskajai darbībai tie bija tipiski motīvi.

Kā 1908. gadā izdotajā Baltijas mākslinieku leksikonā rakstījis mākslas vēsturnieks un Rīgas pilsētas mākslas muzeja pirmais direktors Vilhelms Neimanis, Zelma Pļavniece bija “kļuvusi pazīstama ar raksturīgiem tautas dzīves tēlojumiem un graciozi atveidotām pasaku ilustrācijām”, un vairākas no tām muzeja kolekcijai tika iegādātas jau leksikona iznākšanas gadā.

Šajā laikā Zelma vēl bija pavisam jauna māksliniece, kas pirms dažiem gadiem bija absolvējusi Elīzes fon Jungas-Štilingas vadīto zīmēšanas skolu Rīgā un ieguvusi zīmēšanas skolotājas tiesības. Vēlāk viņa saņēma Georga Vilhelma Timma stipendiju, kas trīs vasaras pēc kārtas ļāva papildināt māksliniecisko izglītību ārzemēs un attīstīt gleznošanas prasmes pie atzītiem vācu māksliniekiem Minhenē, Dahavā un Feldvīzē.

Izstādēs Zelma piedalījās kopš 1904. gada, eksponējot gan eļļā un temperā gleznotas dabas studijas, gan dažādās grafikas tehnikās darinātas fragmentāras ainavas, gan arī vietējo sadzīvi raksturojošus kolorētus spalvas zīmējumus.

Un tieši šīs ainas no vienkāršo ļaužu dzīves ar sieviņām ceļā uz tirgu, bērniem pie veikala un citām nereti humoristiskām situācijām izpelnījās kritiķu uzslavas, kas visticamāk arī rosināja izdevēju uzaicināt Zelmu radīt šādas stilistiskas atklātnes par Ziemassvētku tēmu.

Ikdienā Zelma strādāja par zīmēšanas skolotāju un piepelnījās ar grāmatu ilustrēšanu. 1906. gadā Rīgā iznāca dzejas krājums "Priedes sniegā" (Kiefern im Schnee) ar viņas veidotu vāka noformējumu un dekoratīvajām vinjetēm. Tajā apkopoti vietējo vācu autoru un atsevišķu latviešu, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa, dzejoļi un tēlojumi, kam māksliniece jūgendstilam tuvā izteiksmē radījusi 14 dažādu noskaņu spalvas zīmējumus, pamatā fragmentārus dabas motīvus un plašākas lauku un pilsētu ainavas.

Sešus gadus vēlāk Rīgā tika publicēts vēls viens Zelmas ilustrēts izdevums – vācu valodas lasāmgrāmata skolēniem "Jaunības dārgums" (Jugendschatz). Tai viņa darinājusi astoņus zīmējumus – gan konkrētu pasaku, dzejoļu un tēlojumu ilustrācijas ar cilvēku figūrām, gan ainaviskus motīvus, kas kompozicionāli sasaucas ar Zelmas darbiem litogrāfijas un kokgriezumu tehnikās.

Manis pirms vairākiem gadiem atrastās ziemas tematikas atklātnes kādreiz piederējušas rīdziniecei Olgai jeb Ollijai Zommerei (dzim. Olga (Olly) Sommer, prec. Wendt, 1896–1991) un viņas ģimenei, un, kā liecina uzraksti, divas no tām dāvājusi cita Rīgas māksliniece – grafiķe Alise Dmitrijeva (Alice Dmitrijew, 1876–1945). Uz tām norādītā adrese ļauj noprast, ka atklātnes nevarētu būt izdotas vēlāk par 1912. gada Ziemassvētkiem, jo jau nākamajā vasarā Zommeru ģimene pārcēlās uz Vāciju, kur Ollija vēlāk studēja lietišķās mākslas un ilgus gadus strādāja par dizaineri apgleznotu koka figūriņu un mūzikas lādīšu manufaktūrā "Wendt & Kühn". Arī Zelma pēc sarežģītajiem Pirmā pasaules kara gadiem izvēlējās pārcelties uz dzīvi Vācijā, bet viņas radītās ziemas tematikas atklātnes, kurās redzam gan laimīgus slidotājus, gan vienkāršus ļaudis, gādājot Ziemassvētku eglīti, mūs turpina iepriecināt viņas dzimtenē.

Stāsta JVLMA profesore, Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā pētniece Anda Beitāne; pārraides producente – Maruta Rubeze

Ziemeļlatgalē, precīzāk, Medņevas, Viļakas, Rekovas, Upītes, Baltinavas un Briežuciema apkārtnē par kaladošanu sauc dziesmas, ko dzied ap Ziemassvētkiem. Tām raksturīgo refrēnvārdu "kalado", no kura atvasināts šis apzīmējums vietējā tautas terminoloģijā, dziedātājas nereti saista ar katoļu dievmaizītēm kaladām.

Tā, piemēram, šīs tradīcijas mantiniece un nesēja, dziedāšanas meistare un ilggadējā Medņevas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Natālija Smuška man savulaik stāstīja: "Ziemassvētku priekšvakarā taču ēd kaladas. Mums vienmēr tēvs atnesa. Māte uzsedz uz galda galdautiņu un virsū uzliek kaladas. Apēd kaladas, tad jau vakariņas ēd. Tad dziedam Dieva dziesmas, visādas, Ziemassvētku."

Uz jautājumu, ko parasti dara Ziemassvētkos, Natālija atbild: "Visu ko. "Čigānos" ejam uz klubu, čigankas zīlē un ko tik nedara!"

Viņa atceras, ka agrākos laikos gājušas "čigānos" arī "pa mājām": "Kādreiz staigājām, vai, kā staigājām!

Mēs bijām jaunas vēl, nebijām pie vīra gājušas. Vienos kaimiņos iegājām, a tur maizīti no cepļa velk. Tūlīt "čigāniem" pa gabalam atlauza. Cik tā maize garda bija! Sasēdušas pa grīdu, ēdām. Smējāmies: savās mājās nekad tā neēstu sausu maizi.

Gājām visur kur. Vienā vietā nelaida iekšā. Ko tagad darīsim? Dēļ kā šie nelaiž, ne tiem mazu bērnu, nekā. Aizspiedām durvis – lai guļ pa dienu, ja viņiem miegs nāk."

Medņevā "čigānos" gāja no 25. decembra līdz 6. janvārim – Triju kungu dienai. Natālija Smuška stāsta arī par to, ko "čigāni" vilka mugurā viņas bērnībā un jaunībā: "Kādas nu lupatas bija, ka tik interesantāk – visas mugurā savilktas. Un kažoki – toreiz bij’ aitādu kažoki. To jau uz kreiso pusi izgriež, par lāci sataisās, par dzērvi. Manam tēvam vienmēr patika taisīt "čigānus". Agrāk bija tādi lieli grozi, ar ko sienu nesa uz kūti govīm. A te kaimiņos bija viena tāda vecene. Viņa ielīda tajā grozā. Tāda sīka vecene bija, un apsēja to grozu apkārt ar deķi, ietaisīja rokturi, un lūk – šarmanka , proti, leijerkaste. A viņa – tur iekšā dzied."

Kaladošana sastopama arī Medņevas kaimiņpagastos. Taču medņevietes to dzied garākā versijā nekā citur. Natālija Smuška to skaidro šādi: "To var pārveidot īsāku un garāku. Tā garā kaladošana, lai ir ko klausīties. Es reiz dzirdēju – Baltinavas ansamblis dziedāja, kaut kas līdzīgs bija. Atbraukusi mājās, domāju, paga, paga, vajag saštukot."

Te vietā neliela atkāpe par dziesmu saštukošanu jeb pārmantošanu no kaimiņiem. Kā stāsta Natālija, "kur nobraucam, kaut vienu jaunu dziesmu vedam uz dvoru". Par dvoru Medņevā sauc māju un sētu. Uz manu piebildi, ka nevaru saprast, vai drīkstu visai pasaulei par to stāstīt, viņa atbild: "Bet tā ir. Es nezinu, ko tur sacīt.

Tautasdziesmu nevar noslēpt. Tautasdziesma jau iet no mutes mutē – kā sadzird, tā arī dzied."

Arī Briežuciema dziedātājas vārda "kalado" nozīmi saista ar katoļu dievmaizītēm kaladām. Broņislava Platniece stāsta, ka "tā bij pieņemts, tās kaladas. Kaladas Ziemassvētkos ēda un tagad ēd, un dziesmas dzied." Interesants ir Broņislavas stāstījums par pašām kaladām: "Mums, katoļu cilvēkiem, baznīcā deva. Svētības zīme bija. Tā arī tagad viņas ir. Nu, ar to tā kaladošana ir. Nu, svētība, maizīte tāda."

Taču vēl interesantāka šajā kontekstā ir Felicijas Loginas piebilde, ka kaladas jāēd un kaladošanu jādzied arī tāpēc, ka "zini, kādam lopiņam, kad grūti, vai kad viņš slimo", kas norāda uz saistību ar senākiem maģijas slāņiem.

Dziedātājas arī atgādina, ka kaladas jāglabā visu gadu – līdz nākamajiem Ziemassvētkiem.

Nu ko, priecīgus Ziemassvētkus!

Avoti:

Beitāne, Anda. 2018. Notes from Latvia. Multipart Music in the Field. European Voices: Audiovisuals 1. Vienna: Department for Folk Music Research and Ethnomusicology of the University of Music and Performing Arts Vienna / Riga: Jāzeps Vītols Latvian Academy of Music, 212, 2 CD, ISBN 978-9934-547-02-7.

Beitāne, Anda. 2009. "Vēlīnās izcelsmes vokālā daudzbalsība latviešu tradicionālajā mūzikā". Rīga: LULFMI.

Beitāne, Anda. (sast.) 2008. "Medņevas dziedātājas". Rīga: LULFMI.

Stāsta vēsturnieks Vidvuds Bormanis; pārraides producente – Inta Zēgnere

Senās Rīgas trīs brīnumi ir Svētā Kristapa statuja pie pilsētas vārtiem, plostu tilts pār Daugavu un zvans Svētā Jēkaba baznīcas torņa ārpusē.

Plašajā kultūrvēsturiskajā skicē, kas veltīta Rīgas simboliem, 1907. gadā izdevumā "Rigasche Almanach" Artūrs Pelhavs galīgi nostiprināja minēto Rīgas simbolu trijotni.

Šādi "brīnumi" jeb īpatnējas iezīmes acīmredzot bija katrā Hanzas pilsētā. Tie kalpoja kā pierādījums, ka cilvēks tur ir bijis un tos redzējis. Īpaši svarīgi tas bija ceļojošajiem mācekļiem – vanderzeļļiem, kuriem bija jāapgūst jaunās amata prasmes, apmeklējot kādu citu darbnīcu citā pilsētā un apgūstot jaunus meistarstiķus.

Agrāk, kad liela daļa cilvēku neprata lasīt, tieši šādā veidā notika jaunu prasmju apgūšana. Tādējādi viņi varēja pierādīt, ka tiešām bijuši kāda citā pilsētā un mācījušies, nevis sēdējuši kādā krogā un plītējuši... Un tieši tāpēc, zinot Rīgas brīnumus, viņi varēja pierādīt, ka bijuši Rīgā!

Ceļojošajiem zeļļiem tika rīkotas īpašas pārbaudes, jautājot: "Vai trīs Rīgas brīnumus redzējāt? Kādi tie ir?" Ja zellis Rīgā bija patiešām bijis, tad varējis tos nosaukt.

Milzis pie vārtiem

Nav iespējams paiet garām vienam no Rīgas simboliem – Lielā Kristapa skulptūrai.

Šodien Rīgai gan ir divi Lielie Kristapi: kad Rīga sāka svinēt 800 gadu jubileju, tika izgatavota precīza Kristapa kopija, kas tagad atrodas stikla paviljonā 11. novembra krastmalā pretī Rīgas pilij. Savukārt oriģinālais Lielais Kristaps atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.

Pirmā Rīgas Kristapa statuja esot izgatavota jau 1510. gadā vai pat vēl agrāk. Sākotnēji statuja atradās Lastādijā pie vecās pārceltuves, apmēram mūsdienu 13. janvāra ielas galā.

Tagadējās koka statujas oriģinālo versiju zviedru Vidzemes laikā 1693. gadā izgatavoja pilsētas galvenais tēlnieks Mihails Brinkmans, un tā atradās pie Kārļa vārtiem pašreizējās Alksnāja ielas galā. 1824. gadā statuja vētras laikā apgāzās, nositot kādu kareivi, un vēlāk to drošības pēc ievietoja īpašā namiņā.

Pēc Rīgas nocietinājumu nojaukšanas statuju pārcēla uz Kaņepāju tirgus rajonu, bet vēlāk – pie Sarkanajiem spīķeriem. Latvijas Brīvības cīņu laikā Lielā Kristapa statuja tika stipri bojāta, un 1923. gadā tās atliekas pārveda uz Doma baznīcas krusteju Rīgas pilsētas muzejā.

1997. gadā koktēlnieks Gints Upītis Lielā Kristapa skulptūru izgatavoja no jauna, un atjaunoto Lielo Kristapu uzstādīja bruņustikla paviljonā Daugavmalā.

Ar lielo Kristapu ir saistīta teika par Rīgas dibināšanu. Taisnības labad jāsaka, ka tāda pati teika ir arī par Viļņas dibināšanu – kā nekā Šventasis Kristoforas ir Viļņas patrons un attēlots Viļņas ģerbonī.

"Tad nu reiz senos laikos Daugavas krastā dzīvojis liels vīrs, kas strādājis par pārcēlāju. Kādā vētrainā naktī Kristaps izdzirdis mazu puisēnu raudam – bērns gribējis tikt pāri upei. Kristaps uzsēdinājis viņu uz pleca un sācis nest. Ejot pāri braslam, viņš sajutis milzu svaru sev uz pleciem. Tomēr Kristaps pārgājis pāri, bet no noguruma saļimis un aizmidzis otrā upes krastā. Kad pamodies, puisēna vairs nav bijis, bet tā vietā bijusi kaudze ar naudu. Par to naudu tad Kristaps uzcēlis Rīgu."

Šī jaukā leģenda saistīta ar kristīgo tradīciju par Svēto Kristoforu un Jēzu Kristu. Tāpēc viņam arī šāds  vārds – "Christophoros", ko no grieķu valodas tulko kā "Kristus nesējs".

Tilts virs ūdens

1701. gadā, kad plosījās Ziemeļu karš, pāri Daugavai tika uzcelts tā saucamais plostu tilts no koka, kas tolaik bija vissarežģītākā koka konstrukcija Rietumeiropā, kas uzcelta pāri 500 līdz 600 metru platai upei. Tas bija tehnikas brīnums Eiropā!

To uzcēla pēc Zviedrijas karaļa Kārļa XII rīkojuma, lai viņa karaspēks varētu sasniegt Spilves pļavas, kur tobrīd atradās Polijas-Lietuvas un Saksijas karaspēks.

Pēc kaujas tas palika Rīgas pilsētas īpašumā un to izmantoja vasaras mēnešos, bet ziemā demontēja un novietoja Vējzaķusalas līcī. Tas tika saukts arī par Laivu tiltu, jo balstījās uz noenkurotām koka laivām. 1705. gada pavasarī plūdi tiltu aiznesa uz jūru. 1714. gadā tika uzcelts jauns tilts. Tas balstījās uz plostiem, tāpēc tika dēvēts par Plosta tiltu.

To no upes noņēma vēlā rudenī un uzstādīja atpakaļ tūlīt pēc ledus iešanas pavasarī.

Tilta konstrukciju laika gaitā vairākkārt pilnveidoja, līdz tas kļuva par vispāratzītu paraugu labi būvētam plosta tiltam pāri lielai, platai upei. 18. gadsimtā tas tika saukts par vienu no "trim Rīgas brīnumiem".

Plosta tilts bija maksas tilts. No maksas bija atbrīvoti kājāmgājēji, kā arī armijas, policijas, ugunsdzēsēju, ārstu un garīdznieku transports. 1892. gadā to pamazām pa posmiem sāka aizstāt ar pontoniem, līdz 1896. gadā atklāja Pontonu tiltu.

Zvans ārpus baznīcas torņa

Arī šodien, kad ejam garām Svētā Jēkaba katedrālei, paceļot acis augšup, var ieraudzīt mazu tornīti, kura ārpusē karājas zvans, un jau no 14. gadsimta zināms, ka tāds zvans tur ir bijis.

Pilsēta leģenda vēsta, ka tas klusi iezvanoties ikreiz, kad garām paiet neuzticīga sieva. Nav gan skaidrs, kas notika, ja garām pagāja neuzticīgs vīrs...

Jēkaba katedrāles zvans nosaukts 4. gadsimtā dzīvojušā bīskapa un mocekļa Svētā Blāzija vārdā. Viņš bija pabeidzis filozofijas un medicīnas studijas, strādājis par ārstu. Redzēdams cilvēku lielo pieķeršanos laicīgajai pasaulei, Blāzijs, sekojot Kristus aicinājumam, kļuva par dvēseļu ārstu un veltīja savu dzīvi kalpošanai Dievam. Blāzijs mira mocekļa nāvē. Šodien svētais Blāzijs tiek piesaukts kā dziedinātājs no kakla slimībām, jo bija izglābis kādu zēnu no nosmakšanas.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula   

Būdams sava laika izcilākais latviešu koncertērģelnieks, viņš neatteicās sēsties pie ērģelēm arī tālās lauku baznīcās, kur, starp citu, ērģeļu stabulēs gaisu pumpēja nevis elektromotors, bet īpašs plēšu minējs.

Tā nu Kalniņš atbrauc uz kādu lauku baznīciņu un pirms koncerta iet palūkot, vai un kā ar vietējo instrumentu varēs izspēlēt Baha Re mažora prelūdiju un fūgu. Pēc brītiņa vietējais pērminderis, piekusis no ērģeļu plēšu mīšanas, pienāk, ieskatās notīs un saka: "Ak tad profesora kungs mācās spēlēšanu ar diviem krustiņiem pie nošu atslēgas! Mana meita mājās uz klavierēm gan jau spēlē ar trīs krustiņiem." Pret tādu dzelzs loģiku arī Alfrēdam Kalniņam trūkst argumentu, un jālaiž vien plēšu minējs uz mājām pirms koncerta atpūtināt kājas...

Var jautāt, kad īsti un kur komponēta Alfrēda Kalniņa opera "Baņuta". Pēckara okupācijas gados Latvijā tika ieviests jēdziens  "pirmspadomju mūzika", lai apzīmētu to mūziku, kas tapusi pirms 1940. gada. Lai tādus skaņdarbus neuzskatītu par pēdējo šķiru un tomēr popularizētu, bija ieteicams tiem meklēt kaut kādus kaut netiešus sakarus ar tā saucamo padomju varu. Arī operu "Baņuta" un tās komponēšanu mēdza visādi tuvināt 1919. gada īsajam Pētera Stučkas Padomju Latvijas laikam. Patiesībā, kā liecina paša komponista un viņa laikabiedru atmiņas, "Baņuta" komponēta nevis 1919., bet Liepājā 1918. gadā no augusta līdz oktobrim, kad Kalniņš kopā ar Kārļa Ulmaņa Ministru kabinetu bija iesprostots Liepājā, aiz uzbrūkošās Sarkanās armijas frontes līnijas.

Alfrēds Kalniņš atmiņās raksta: "Viss operas uzmetums veikts tikai Liepājas Peldparkā [t. i. Piejūras apstādījumos] rīta stundās, kamēr tur staigātāju tikpat kā nebija. Instrumentāciju veicu mājās, kas bija tuvu parkam."

"Baņuta" un tās komponists ar ģimeni sasniedz Rīgu tikai 1919. gada oktobrī, kad Latvijas valdība ir aicinājusi darbam izglītības ministrijā, un šī atgriešanās Rīgā notiek visai dramatiskos apstākļos. "Baņutas" nošu partitūra kopā ar jau izrakstītām instrumentu partijām, tātad lieli nošu saiņi, kopā ar ģimeni un iedzīvi ceļo no Liepājas uz Rīgu tai pašā kuģī, ar kuru mazliet agrāk atgriezusies Kārļa Ulmaņa valdība.

Šoreiz kuģeļa pietauvošanās krastā notiek tieši tajā naktī, kad izraisās Bermonta armijas uzbrukums Rīgai. Par kāpšanu krastā nav ko domāt, tā var notikt tikai  nākamajā naktī, granātām visapkārt sprāgstot, kad kuģim aizsardzības uzdevumā nekavējoties jādodas jūrā, un tik lielā steigā, ka "Baņutas" vienīgā eksemplāra nošu saiņi tiek atstāti kuģa rūmēs un aiziet jūriņā, nezināmā virzienā.

Tikai pēc vairākām nedēļām operas "Baņuta" nošu saiņi laimīgi atgriežas krastā. Bet varēja neatgriezties.

Gados pēc Otrā pasaules kara Latvijas Valsts izdevniecības nošu izdošanas redakciju vadīja kāds Krievijā līdz 1945. gadam dzīvojis latvietis, kurš Krievijā bija strādājis milicijā un citos iekšlietu orgānos. Atceros pats, studiju gados šai nošu redakcijā strādādams, šo mazrunīgo Visvaldi Danenbergu, mūzikā lielu neprašu. Reiz redakcijas nošu izdošanas darbs apspriests Komponistu savienībā, piedaloties arī Alfrēdam Kalniņam. Klātesošie atzīmējuši daudzās izdevumu iespiedkļūdas, izdošanas termiņu neievērošanu un citas parastās nekārtības.

Beidzot, balto bārdu glaudīdams, piecēlies Alfrēds Kalniņš un, acīm zobgalīgi zibot, nopietni teicis: "Nesaprotu, kā var kaut kas nebūt kārtībā iestādē, šinī gadījumā mūzikas apgādā, ko pārrauga un vada milicis..."

Tuvojoties 1949. gadam ar Staļina dzimšanas dienu, kompartijas amatpersonas par latviešu padevības zīmi bija iecerējušas mākslas darbinieku apsveikuma darbus. Bija ieplānots arī Staļinam veltīts klavierdarbu krājums, un Komponistu savienībai uzdots izdabūt šos veltījuma darbus no autoriem.

Alfrēds Kalniņš mazā zīmītē, noraidot šādu uzaicinājumu, Komponistu savienības lietvedei rakstīja: "Pie šī gadījuma man Jums jāziņo, ka klavierdarbiņš no manis nav gaidāms, katrā ziņā ne tik drīz kā vajadzētu. Žēl."

Šis beidzamais trīs burtu vārdiņš "žēl" bija ne mazāk smalki iesmaržots un ironisks kā Kalniņa jaunības gadu drauga Emiļa Melngaiļa aizbildināšanās līdzīgā gadījumā. Proti,

kad Melngailim paskaidrots, ka varot jau Staļinam veltīt arī kaut ko vienkārši tautisku, kā piemēram viņa nesen komponētais dejiskais gabaliņš ar nosaukumu "Caunas solis", tad Melngaiļa atbilde bijusi ne mazāk, bet citādi iesmaržota: "Jā," viņš atcirtis, "bet šinī gadījumā man padomā būtu vienīgi "Seska solis"!".

Tā nu redzam, ka mūsu mūzikas klasiķiem mēles bijušas visai labi trītas.

Stāsta dizainers Klāvs Priedītis; pārraides producente — Inga Saksone

Daudzas mūsdienu inovācijas nav cilvēku izgudrotas, bet gan aizgūtas no dabas. To sauc par biomīmikriju, proti, pieeju, kurā dizains mācās no dzīvās dabas. Tā ir vesela zinātņu nozare, kas pēta dabas procesus un struktūras un imitē tās, lai rastu ilgtspējīgus risinājumus cilvēku problēmām.

Biomīmikrijas nosaukums cēlies no grieķu vārdiem "bios" — dzīve, un "mimesis" — atdarināšana. Taču tas nav vienkāršs mēģinājums kopēt redzamo. Svarīga ir vērošana ar izpratni — kā daba risina problēmas, kā tā veido efektīvas, ilgtspējīgas struktūras un sistēmas, un kā mēs varam šos principus pielietot, piemēram, dizainā.

Miljoniem gadu ilga evolūcija ir bijis milzīgs dabas eksperiments — katra forma, virsma vai kustība ir attīstījusies laika gaitā, apkārtējās vides pārbaudīta un visbeidzot spējusi pielāgoties konkrētās vides izaicinājumiem.

Ja aplūkojam dabas risinājumus, tad redzam, ka tie ir ne tikai skaisti, bet arī efektīvi, resursu taupīgi un harmoniski. Tas ir lielisks iedvesmas avots, kurā smeļas dizaineri, arhitekti, zinātnieki un citi radošo profesiju pārstāvji.

Viens no galvenajiem dabā aizgūtajiem vizuālajiem principiem, kas tiek plaši izmantots dažādās mākslās, piemēram, arhitektūrā, produktu dizainā, grafikas dizainā, fotogrāfijas kompozīcijā un citur, ir zelta griezums. Tas ir klātesošs daudzu augu formās, piemēram, veidā kā saulespuķes sēklas ir izkārtojušās ziedā. Arī dzīvnieku formās varam atrast zelta griezumu, piemēram, gliemeža čaulā, kas, laikam ritot, iekļaujas zelta griezuma spirālē.

13. gadsimtā filozofs Svētais Akvīnas Toms (Sanctus Thomas Aquinas) formulēja vienu no galvenajiem estētikas principiem — cilvēka jūtām patīkami tie objekti, kuriem ir pareizas proporcijas. Viņš atsaucās uz tiešo saistību starp skaistumu un matemātiku, ko var izmērīt un atrast dabā, proti, zelta griezumu.

Dizains, kas izmanto biomīmikriju tiecas izmantot ne tikai dabā sastopamos estētiskos principus, bet arī funkcionalitāti. Populāra un iedvesmojoša ir Velcro aizdares ideja, kas radās, kad Šveices inženieris Džordžs de Mestrāls (George de Mestral) pamanīja, kā dadžu sēklas ieķeras viņa suņa spalvā. Tuvāk aplūkojot, mikroskopā viņš ieraudzīja sīkus āķīšus un cilpiņas. Tālāk viņš šo novēroto dabas mehānismu pārvērta produktā, kas kļuvis par plaši lietotu universālu aizdares tehnisko risinājumu.

Dizaina radīšanas procesā svarīga ir spēja vērtējoši uzlūkot vidi un parādības sev visapkārt, saglabāt atvērtību dabas potenciālam.

Par piemēru varam ņemt pirmos ķīniešu lietussargus, ko apmēram 3. gadsimtā izgudroja kāds ķīnietis vārdā Lu Bans (Lu Ban). Ideja par lietussargu radās, kad viņš ieraudzīja bērnus, kuri izmanto lotosa lapas, lai pasargātu sevi no lietus.

Viņš spēja saredzēt lapas potenciālu un atdarināt tās struktūru, elastību un efektivitāti savā risinājumā. Tā tika radīti pirmie ķīniešu lietussargi, kas bija darināti no zīda.

Plaši no dabas aizgūti risinājumi tiek pielietoti mašīnbūvē un dažādos inženiertehniskajos risinājumos. Gan tur, kur nepieciešams saglabāt augstu aerodinamiku, gan arī atjautīgi risinot citas blakusproblēmas. Piemēram, tā var raksturot Japānas ātrvilciena inženieru pūliņus ar problēmu, kas nebija saistīta ar aerodinamisko pretestības spēku, braucot pa atklātu dzelzceļa līniju, bet gan

skaņas sprādzienu, kas veidojas, kad vilciens lielā ātrumā izbrauc no tuneļa un tā strupais purngals tunelī saspiesto gaisu lielā ātrumā izgrūž ārā no tuneļa. Lai risinātu šo problēmu, inženieri atjautīgi izdomāja pārveidot vilciena purngalu zivju dzenīša knābja formā, kas daudz labāk šķeļ gaisu savā priekšā.

Šie piemēri ir tikai daži, kas rāda biomīmikrijas būtību — meklēt gudrību dabā sastopamajā formā un funkcijā. Daba nekad nerisina problēmas ar lieku spēku vai resursu tērēšanu. Tāpēc daudzi dizaineri ideju ģenerēšanas procesā arvien biežāk sev uzdod jautājumu: kā to darītu daba?