Vai zini?

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts vēstures arhīva fondu analītikas un uzziņas sistēmas nodaļas vadītāja Enija Rubina; pārraides producente – Inta Zēgnere

Rīgas rāte gadsimtiem ilgi algoja pilsētas mūziķus, un viņu pienākumi bija visai plaši – viņi spēlēja baznīcās, pilsētas svētkos un oficiālās ceremonijās, bet papildu ienākumus varēja gūt, muzicējot kāzās un citās privātās svinībās. Tādēļ nav pārsteigums, ka pilsētas mūziķi visai bieži parādās arī Rīgas rātes protokolos. Tajos varam lasīt par viņu pieņemšanu darbā, atalgojumu, pienākumiem, savstarpējiem strīdiem un reizēm pat visai asu cīņu par tiesībām muzicēt pilsētā.

Pilsētas mūziķa amatu nevarēja iegūt kurš katrs. Pretendentam bija jāpierāda savas prasmes, un būtisks bija arī citu mūziķu un Rīgas Doma skolas kantora vērtējums. Un te Rīgas rātes protokolos atrodams kāds īpaši intriģējošs ieraksts. 1723. gada 16. augustā rāte izskatīja Tomāzo Albinoni lūgumu uzņemt viņu pilsētas mūziķu sastāvā. Lūgumam bija pievienota paša komponēta opera, kurai vajadzēja apliecināt viņa prasmes. Rāte norādīja uz lūdzēja "vispārzināmo meistarību" un nolēma viņu uzņemt. Ļoti iespējams, ka protokolā minētais Tomāzo Albinoni ir slavenais Venēcijas baroka komponists. Taču paliek jautājums – vai Albinoni pats jebkad ieradās Rīgā? Pagaidām to nezinām.

Vairāk – portālā lsm.lv.

Stāsta antīkās literatūras pētniece Ilona Gorņeva; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Samosatas Lūkiāns, kas dzīvoja Romas impērijas laikā, bijis ļoti ražīgs mūsu ēras 2. gadsimta autors, kurš savā ziņā eksperimentēja ar antīko literāro tradīciju, ar savu devumu izvēršot mums pieejamo sengrieķu tekstu daudzveidību. Lūkiāns ir autors arī visai neparasta satura darbam "Patiesie stāsti", kurā var tikt saskatītas arī zinātniskajai fantastikai raksturīgas iezīmes.

"Patiesos stāstus" ievada doma, ka it visiem ir nepieciešams kāds atelpas brīdis – gan fizisko aktivitāšu veicējiem, gan tiem, kuriem ir mentālā piepūle. Tādējādi izklaidējošā manierē autors šķietami rotaļīgi aicina uz zināmu atslodzi, piedāvājot stāstu par ceļotājiem, kurus ziņkārība mudina izzināt neparasto, tālab viņi negaidītu apstākļu dēļ nonāk visdažādākajās vietās. Šādi neparasti un negaidīti galamērķi ir, piemēram, ceļotāju nokļūšana uz Mēness, turklāt laikā, kad Mēness iedzīvotāji risina militāru konfliktu ar Saules iedzīvotājiem Rīta zvaigznes kolonizēšanas problēmas dēļ vai arī nokļūšana milzīga vaļa vēderā, ko apdzīvo dažādi iemītnieki.

Vairāk – portālā lsm.lv

Stāsta vēsturniece Inga Sarma; pārraides producente – Inta Pīrāga

1896. gada vasarā slavenajā Horna dārzā Majoros pie kafijas tases satikās jauns virsnieks – Vasilijs Lotarevs un jauna atraitne – Natālija Domontoviča (dzimusi Šenšina). Šo tikšanos dzejnieks iemūžinājis poēmā "Oranžās stundas rasa". Mīlestības dzirkstis uzšķīlušās no pirmā mirkļa. Velti barons Grotus, Rīgas Jūrmalas policijmeistars, centies visādi aplidot jauno atraitni un iegūt viņas labvēlību, pat izrādījis jātnieka bravūru dāmas verandas priekšā, Natālijas sirds lēma par labu Lotarevam un, kā teikts poēmā, viss beidzās ar laulībām. Pēc gada pasaulē nāca abu dēls – Igors Lotarevs, kurš vēlāk pieņem Severjaņina vārdu un kļūst par vienu no kolorītākajām un neparastākajām personībām krievu "Sudraba laikmeta" dzejas pasaulē. Līdz atzinībai ceļš gan nebija rozēm kaisīts – jaunais dzejnieks izdeva vismaz 35 brošūras par saviem līdzekļiem, bet no kritikas un arī lasītājiem bija vien klusums. Savu dzejas stilu viņš nosauca par "egofutūrismu", uzsverot savas daiļrades virzību uz nākotni kā savu redzējumu un personību kā galveno atskaites punktu un kritēriju.

Slava atnāca negaidītā veidā – kāds 1910. gadā publicēts dzejolis, kur bija runa par korķa viļķi "korķa tvirtā miesā", izraisīja Ļeva Tolstoja sašutumu: (apkārt bads, trūkums, dzeršana, karātavas, bet viņš par "korķa tvirto miesu"!. Kā mēdz teikt – slikta slava mēdz būt arī ļoti laba reklāma. Piepeši visi preses izdevumi un kritiķi sāka rakstīt par dzejnieku Severjaņinu un pulka klausītāju vēlējās viņu skatīt vaigā. Pats viņš vēlāk teica, ka Tolstoja nopeltais dzejolis bija domāts kā parodija, taču bijis bezgala pateicīgs slavenajam rakstniekam, jo, pateicoties kritikai, piepeši kļuva slavens.

Vairāk un plašāk – šeit!

Stāsta Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis; pārraides producente – Inga Saksone.

Līdz šim diezgan daudz pētīts, kā, kur un kādos strīdos tapusi Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990. gada 4.maija deklarācija. Mazāk runāts par 1991. gada 21. augusta Konstitucionālo likumu, kas līdzvērtīgi Satversmei un 4. maija deklarācijai iegūlis mūsu valsts tiesiskajos pamatos. Šogad, kopā ar rakstnieku Ēriku Hānbergu un kādreizējo Augstākās padomes preses centra vadītāju Aleksandru Mirlinu apkopojām liktenīgā augusta žurnālistu, deputātu un Augstākās padomes darbinieku atmiņas grāmatā ar nosaukumu “Posteņos augustā”.  Palikām pie versijas, ka Konstitucionālā likuma  nepieciešamību  augusta puča dienās pirmā 19. augusta vakarā izteikusi Nacionālas Neatkarības kustības valde. Mirkli pirms Latvijas sabiedrisko radio ieņēma padomju desantnieki, Visvaldis Lāsis un Antons Mikoss tiešraidē nolasījuši lakonisko rezolūciju:

“Ņemot vērā, ka PSRS centrālās varas struktūru darbība ir pārtraukta un varu sagrābusi militāra hunta, LNNK uzskata, ka turpmāk nav nozīmes 1990. gada 4. maija “Deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” noteiktajam pārejas periodam, un aicina Latvijas Republikas Augstāko padomi pasludināt pilnīgu Latvijas Republikas neatkarību.”

Tūlīt pat konspiratīvā privātmājā atbalstu šai rezolūcijai izteikusi Tautas frontes valde. Tās priekšsēdētājs Romualds Ražuks atcerējies: “Secinājām, ka tādā gadījumā pat pēc likumīgās varas gāšanas Latvija paliktu kā pilnīgi neatkarīga valsts, kuras varu atkārtoti gāzusi PSRS."

Vairāk – audioierakstā.

Tekstu pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv.

Stāsta Līga Moderniece, Alojas bibliotēkas galvenā bibliogrāfe novadpētniecībā; pārraides producente - Rūta Paula.

Mēs savā dzīvē ne reizi vien  piesaucam gaismu, domājam par gaismu. Mēs alkstam pēc gaismas, jo tajā redzam pretmetu tumsai, ļaunumam, visam, kas mūs nomāc. Kas ir gaisma? Krogzemju Mikus tiecās pēc gara gaismas, taču fiziķi saka, ka gaisma ir elektromagnētiskais starojums, kuram ir dažādi viļņa garumi. Līdz ar to ir neredzamā un redzamā gaisma. Dažādās redzamās gaismas frekvences cilvēka smadzenes interpretē kā krāsas – no violetās augstākajām frekvencēm, caur zilu, gaiši zilu, zaļu, dzeltenu un oranžu līdz sarkanajai – zemākajām frekvencēm. Bet  mūsu galvenais gaismas avots ir Saule, kas nosaka cilvēku dzīves, kā arī dzīvās un nedzīvās dabas norises uz Zemes, vienmēr izstaro dzelteni zaļganos toņus.

Kad Krogzemju Mikum – dzejniekam Auseklim – tuvojās 170. dzimšanas dienā, Alojas Novadpētniecības centra darbinieces Līga un Inese nolēma izsludināt akciju “Ieaud savu gaismas staru gaismas ceļā”. Mērķis bija Novadpētniecības centra vecajās stellēs noaust paklāju – simbolisku gaismas ceļu, kas būtu  dāvana dzejniekam  dzimšanas dienā. Radošās biedrības “Liepale” aušanas grupas vadītāja Ilga Runča palīdzēja sagatavot stelles, Inese intensīvi gatavoja dažādu krāsu lupatiņu kamolus, jo sapratām, ka neko sarežģītu noaust nebūs pa spēkam, bet lupatu paklājiņu droši vien izdosies. Akcija sākās 2019. gada novembrī. Katra dalībnieka ceļš līdz savam gaismas staram bija atšķirīgs. Vieni nāca droši, kaut arī ne reizi nebija auduši, citi nedroši spēra pirmos soļus, jo centrā ieradās pirmo reizi. Svešinieki pie sava gaismas stara nonāca nejauši, jo gribēja vienkārši iepazīties ar Aloju, tās vēsturi un cilvēkiem.

Aušanā piedalījās arī visi Alojas Ausekļa vidusskolas skolēni un skolotāji. Zēniem sevišķi iepatikās aušanas process, jo viņiem paminu mīšana asociējās ar braukšanu – nospied vienu paminu pāri – sajūgs, nospied otru – gāze, nospied trešo – bremze.

Vairāk - audioierakstā.

Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts vēstures arhīva fondu analītikas un uzziņas sistēmas nodaļas vadītāja Enija Rubina; pārraides producente - Inta Zēgnere.

Arī uz šo jautājumu atbildi mums sniedz unikālie Rīgas rātes protokoli. Un izrādās, ka apģērbs senajā Rīgā bija daudz vairāk nekā tikai nepieciešamība vai modes lieta. Apģērbs bija dārgs īpašums, reizēm daļa no atalgojuma, bet vienlaikus arī zīme, pēc kuras apkārtējie varēja nolasīt cilvēka nodarbošanos, sociālo stāvokli un piederību noteiktai sabiedrības grupai.

To, cik vērtīgs bija apģērbs, labi parāda pilsētas karavīru atalgojums. 1755. gada 2. jūnijā rātei tika ziņots par visai bēdīgo pilsētas sardzes stāvokli. Karavīru esot maz, turklāt viņi pārsvarā esot „vāji un neuzticami”, bet atrast kārtīgu cilvēku, kurš vēlētos stāties pilsētas dienestā, kļuvis gandrīz neiespējami.Iemesls bija pavisam vienkāršs – dienests nebija izdevīgs. Pilsētas karavīrs gadā saņēma tikai 21 ar pusi Alberta dāldera, bet formas tērpam – vienu mēteli un vienu cepuri gadā, „bet neko vairāk”. Tas, ka mētelis un cepure tika uzskaitīti līdzās naudā izmaksātajai algai, labi parāda apģērba vērtību. Audums bija dārgs, drēbes darināja ar rokām, tās valkāja ilgi, laboja un nodeva tālāk. Tādēļ cilvēka garderobe bija arī daudz mazāka nekā mūsdienās.

Vairāk – audioierakstā.

Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv

Stāsta antīkās literatūras pētniece Ilona Gorņeva; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa.

Arhilohs parasti tiek uzskatīts par Eiropas senāko zināmo lirisko dzejnieku. Viņš dzīvojis 7.gs. p.m.ē., dzimis, visticamāk, Paras salā. Arhilohu mēdz dēvēt arī par dzejnieku-karotāju, kas lielā mērā izriet no viņa paša dzejā rodamajiem vārdiem, kur autors saka, ka viņš kalpo gan kara dievam Arejam, bet vienlaikus viņam nav svešas arī mūzu dāvanas. Īpaši slaveni ir Arhiloha jambi. Dzejnieks izpelnījies ievērību ar savu atklātību, individuālu pieeju, zināmu racionālismu, kas mijas ar ironiju un dzēlīgu zobgalību.

Arhiloha dzeja līdz mūsdienām nonākusi fragmentāri, un arī fragmentu rindās ir daudz zudumu un bojājumu. Taču zīmīgi, ka vienā no fragmentiem (turklāt salīdzinoši izvērstākiem) dzejnieks pievēršas notikumam, kas acīmredzami vismaz tā laika pasaulei bijis kaut kas biedējoši pārsteidzošs. Runa par saules aptumsumu, kas, kā parasti uzskata, noticis 648.gadā p.m.ē, lai gan pastāv arī citi pieņēmumi, ka tas ir bijis aptumsums 689. vai pat tālajā 711. gadā pirms mūsu ēras.

Vairāk – audioierakstā.

Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.

Stāsta vēsturniece Inga Sarma; pārraides producente – Inta Pīrāga.

Vasaras Jūrmalā pavadījuši daudzi ievērojami cilvēki. Daudzi no viņiem ir labi zināmi, bet ir arī tādi, kas nepelnīti aizmirsti kā Marija Apolonija Edenska. Rīgas Rātes sekretāra Kārļa Gustava Ādolfa Edes ģimenes vasarnīca atradās Aleksandra ielas pašā galā, gandrīz pie dzelzceļa. Domājams, tā bija sākta būvēt vēl labu laiku pirms dzelzceļa līnijas tapšanas.

  Vasarnīca bija plaša, ar daudzām verandām un lielu, priedēm apaugušu gruntsgabalu. Ģimenē bija daudz bērnu, tāpēc vasarnīca allaž bija ļaužu pilna, vasarās šeit vienmēr skanēja smiekli un mūzika.No visas plašās saimes visslavenākie bija abi vecākie bērni – Marija Apolonija un Kārlis.Viņi bija Kārļa Gustava Ādolfa bērni no pirmās sievas, kas pāragri mirusi. Vēlāk viņš apprecējās otrreiz.

Vairāk – audioierakstā.

Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.

Stāsta Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis; pārraides producente – Inga Saksone.

Latvijas Augstākās padome 1991. gada  21.augusta rīta sēdes noslēgumā pieņēma vēsturisku lēmumu par Latvijas Republikas valstiskā statusa maiņu. Taču trešo dienu mājas arestā atradās PSRS prezidents Gorbačovs. Varu padomju impērijā bija uzurpējusi Vissavienības Valsts Ārkārtas stāvokļa komiteja.

Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs jau 19. augusta rīta pusē Latvijas radio tiešraidē bija nolasījis Augstākās padomes Prezidija paziņojumu par Latvijas nepakļaušanos pučistiem.  Tūlīt pat PSRS Piebaltijas karaspēka pavēlnieks ģenerālis Fjodors Kuzmins, sevi pieteikdams kā Ārkārtas stāvokļa garantu – višij načaļņik v Pribaltike – piedraudēja Gorbunovu arestēt. Arī medijiem jāpārtrauc Ārkārtas stāvokli neatbalstošu ziņu raidīšana.

Vairāk – audioierakstā.

Tekstu pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv.

Stāsta Līga Moderniece, Alojas bibliotēkas galvenā bibliogrāfe novadpētniecībā; pārraides producente - Rūta Paula.

Abi dižgari dzimuši Alojas pusē. Kādreizējās Alojas draudzes Ungurpils muižas “Sīpolu” mājās 1850. gada septembrī piedzima “Gaismas pils” vārdu autors, dzejnieks Auseklis, savukārt,1841. gadā Vīķu muižas “Vecdreimaņu” mājās - I-III Vispārējo Latviešu Dziedāšanas svētku virsdiriģents Indriķis Zīle. Nav zināms, vai abi dižgari kādreiz ir tikušies, runājuši, bet to ceļi vairākkārtīgi krustojušies. 

Gan dzejnieks Auseklis, gan virsdiriģents Indriķis Zīle skolas gudrības sāka apgūt Alojas draudzes skolā. Tiesa Indriķim Zīlem vairāk paveicās ar skolotājiem. Ja dzejnieks pirmās zinības skolā apguva pie skolotāja Miškes, kurš vairāk bija tirgonis un andelēja sviestu, kā arī mija zirgus nevis nodarbojās ar skolēnu mācīšanu, tad Indriķis  zinības apguva skolotāja Pētera Bormaņa vadībā, kurš prata arī vijoles spēli un bieži bērnu dziedāšanu pavadīja ar vijoles skaņām.  

Pēc tam abi Jāņa Cimzes Valkas skolotāja seminārā apguva skolotāja profesiju. Tiesa gan atšķirīgā laikā. Dzejnieks seminārā mācījās no 1868. līdz 1871. Gadam, bet Indriķis Zīle šajā laikā vairs tieši nebija saistīts ar Cimzes semināru. Viņš bija skolotājs Valkas meiteņu skolā, arī dažās citās Valkas skolās, pildīja ērģelnieka pienākumus Valkas evanģēliski luteriskā baznīcā, dibināja un vadīja biedrību “Dziesmu kronis”, izveidoja un vadīja  jaukto kori un visu Valkas muzikālo dzīvi ārpus Cimzes semināra. Viņš arī 1868. gadā piedalījās pirmo Valkas novada Dziesmu svētku organizēšanā un diriģēja170 dziedātāju lielu  kopkori. 

Vairāk - audioierakstā.

Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.