Stāsta arhitekts Jānis Dripe

Pirms pāris nedēļām mēs runājām par 1973. gadā uzcelto Sidnejas operu, tās neatkārtojamo veidolu un saikni ar ūdens plašumiem. Līdz atnāca 2008. gads un pasaules arhitektūras prese rakstīja – ir dzimusi operas ēka, kas savā skaistumā izaicina Sidnejas operu. Arī pie ūdens, arī ilgi gaidīta, majestātiska balta akmens un stikla skulptūra – Oslo opera.

Arī te simboliski un tieši tūktošgades mijā bija starptautisks konkurss, bet ar vienu būtisku piebildi – konkursā neuzvarēja kāds nepazīstams ārzemnieks no Karalistes aiz trejdeviņām jūrām, bet Norvēģijas slavenākais birojs Snohetta. Tie paši, kuri projektēja slaveno Aleksandrijas bibliotēku….. un jūs jau zinājāt, ka tikai divu bibliotēku būvniecību jaunlaiku vēsturē tieši ir atbalstījusi UNESCO organizācija – mūsu Nacionālās bibliotēkas un Aleksandrijas bibliotēkas būvniecību. Un zīmīgi, ka 2006. gada konkursā par akustisko koncertzāli uz AB dambja Rīgā, Snohetta ar savu neslikto priekšlikumu zaudēja Anda Sīļa vadītā biroja patiesi labam projektam. Pasaule ir liela un maza reizē, mēs visi esam kādā veidā saistīti.

Norvēģijā operu pazīst tikai pāris gadsimtu un skaidrs, ka uz fjordu zemi Norvēģiju opera ir simboliski atceļojusi no tālās Itālijas.

Visam ir jēgpilns pamatojums, stāsts, metafora – Oslo fjorda pašā krastā Operas slīpās plaknes paceļas no ūdens, tās klāj 33 000 Itālijas slavenās Carraras marmora plātnes. Balto marmora mirdzumu pāršķeļ stiklotas plaknes un vainago skatuves apjoma vertikāle, tā ietverot tūkstoš telpu perfekti funkcionējošu kopumu - trīs skatuves un elegantas mēģinājumu telpas baletam un orķestrim.

Ja ārtelpā Operas nams simboliski sarunājas ar Itāliju, tad interjerā valda pilnīga Skandināvija – gaiši tonēta ozola zāli aptverošas galerijas un slavenā dāņu mākslinieka Olafūra Elliasona ģeometriskās starpsienu struktūras dominē gaismas pielietā vestibilā, bet lielās zāles interjerā ozola tumšā tonalitāte ar četriem balkonu līmeņiem un plastiskajiem liekumiem atgādina milzu mūzikas instrumentu. Un šis instruments, šī lielā zāle ar 1400 vietām SKAN! Mēs esam daudz runājuši ar Oslo operas vadošo arhitektu Taraldu Lundevalu par šo izcilo darbu.

Tikai viens pieminējums - kad notika fināla akustiskie testi ar dažādiem solistiem un orķestri plašā repertuāra gammā, kādreiz pasaulē slavenā operas prīma Anne Gjevanga stundu sēdēja koncentrētu un neko nevēstošu sejas izteiksmi, lai beigās priekā starojot iekliegtos: "Es neko tādu neesmu dzirdējusi, pie mums brauks pasaules labākie!" Un nu jau arī 14 gadus brauc.

Bet Snohetta arhitekti pēc Oslo operas triumfa ir devuši jaunu iekārtojumu Ņujorkas Time skvēram, turpat dažus kvartālus tālāk veidojuši teicamu piebūvi Modernās mākslas muzejam, radījuši Busanas operu Dienvidkorejā un Šanhajas operu Ķīnā. Snohetta arhitekti ir pasaules klase!

Un Oslo opera saņēmusi 18 prestižas starptautiskas un pašmāju balvas, no kurām īpaši jāizceļ Mīsa van der Roes vārdā nosauktā galvenā Eiropas balva arhitektūrā.

Bagātā un pragmatiskā ziemeļvalsts visu dara pareizi un augstā kvalitātē. Blakus Oslo operas namam nesen uzcelts portugāļu arhitektu projektētais Munka muzejs un  demokrātiska Oslo pilsētas bibliotēka, vienu fjorda līkumu tālāk Renzo Piano projektētais Modernās mākslas muzejs un tikko atklātais vācu arhitektu projektētais Nacionālais muzejs – tas viss pēdējos 15 gados.

Un vēl kāds īpašs pastāsts -  jūs jau zinājāt, ka pa Oslo operas jumta slīpajām un horizontālajām marmora klātajām plaknēm var staigāt. Tas ir tūristu apmeklētākais jumts Ziemeļeiropā, man tā šķiet. Bet ar Norvēģijai būtisku vēstījumu. Katram norvēģim ir svarīgi sajust, ka viņš pieder šai zemei un tā, šo mūzikas templi ieskaitot, pieder viņam, tāpat kā Karalim!

Viņš var stāvēt uz šī nama jumta, kad trīs Ziemeļvalstu karaļpāri klausās atklāšanas koncertu, un fiziski sajust – tas ir arī mans nams, mana Opera.