Stāsta Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas profesors Leons Gabriels Taivāns

Divdesmit pirmajā gadsimtā ir pieņemts domāt, ka tradicionālā ģimene ir savu laiku pārdzīvojusi, bet vecā vietā ienāk jaunas ģimenes formas. Ģimenes tēls, kur ir tēvs, māte un divi bērni, kas sasēdušies ēdamistabā pie pusdienu galda, mums liekas senu laiku bildīte. Bet Eiropa un Ziemeļamerika nav visa pasaule. Āzijā vien dzīvo 5 reizes vairāk iedzīvotāju, nekā Eiropā un Amerikā. Tātad – lielā pasaule drīzāk ir tur, ne šeit.

Austrumu puslodē ir labi zināms, ka tik svarīgu lietu, kā ģimeni nevar dibināt divi jaunieši, kuriem ir vējš galvā. Ģimene nav vīrs, sieva, bērni. Ģimene ir liela dzimta; Filipīnās dzimtas, jeb paplašinātās ģimenes izmērs sasniedz 4 simtus radinieku, kuru vārdus un radniecības pakāpi vietējie iedzīvotāji atceras no galvas. Laulības Āzijā ir divu lielu dzimtu apvienošanās. Tas nozīmē, ka vienas dzimtas piederīgajiem būs palīdzēt, atbalstīt, ar formāliem un neformāliem paņēmieniem veicināt šīs otras dzimtas labklājību, protams, saņemot analoģisku atbalstu no pretējās puses.

Tādēļ laulības tiek “izkārtotas”. Šis ir līgavas, vai līgavaiņa mātes pienākums izkārtot laulības. Tēvs, protams, piedalās, bet tikai ar padomiem un apsvērumiem.

Kā ar mīlestību? Atbilde ir šāda: "Ar laiku abi saradīs, mīlestība atnāks vēlāk." Bet principā šis jautājums netiek diskutēts. Mūsdienās, ja līgava ļoti pretojas, tad vecāki atsakās no šīs izkārtotās laulības un meklē citu variantu. Bet aizvien – jauno personīgās iemīlēšanās netiek ņemtas vērā.

Pie mums Eiropā nākas dzirdēt, ka "jaunie vēlas padzīvot savam priekam". Austrumos šādu mantru neskandina. Pie arābiem un gandrīz visur citur pēc laulībām radinieki paslepus vēro, vai jaunā sieva nesāk noapaļoties, proti, vai negaida bērnu. Ja bērna pēc gada vēl nav – sākās tenkas par to, ka kaut kas nav kārtībā.

Pie arābiem pēdējās desmitgadēs, kā liecina medicīnas statistika, ir drastiski pieaudzis bezbērnu pāru skaits.

80 procentos šo gadījumu vainīga ir vīriešu neauglība, taču tradīcija arī 21.gs. pie neauglības vaino sievieti. Pie arābiem labākais līgavainis skaitās tēva brāļa dēls. Tik cieša radniecība laulāto starpā ir bioloģiski nelabvēlīga. Ģimene Austrumos skaitās nešķirama bet ja nav bērnu, tad to var šķirt. Bērni – un daudz bērnu ir garantija vecumdienām, jo ne visur Āzijā pastāv vecuma pensijas

Indonēzijā, Sumatras salā dzīvojošai 6,5 miljonu lielajai minankabau tautai ģimenes ir pavisam dīvainas. Vīriem tur ir jāņem sievas uzvārds, bet sievas personiskā brīvība ir tik liela, ka bērnu tēva pienākumus parasti uzņemas sievas brālis.

Pie lielās sievu emancipācijas nav skaidri zināms, kas ir viena vai otra bērna tēvs. Beigās vīri aizbrauc uz citām vietām pelnīt palikušai ģimenei iztiku. Minankabau galvaspilsētas Padangas ielās tieši sievietes lūko iepazīties ar svešinieku no Eiropas, ne vīrieši.

Kad Rietumsumatrā ieradās pirmie kristīgie misionāri, viņi bija spiesti pārtulkot Tēvreizes pirmo rindiņu nevis “Mūsu Tēvs debesīs”, bet: “Mūsu onkulis debesīs”. Jo taču minankabau lielākā daļa nezināja, kas ir “tēvs”.

Kā ar globalizāciju? Modernajās Āzijas lielpilsētās laulību šķiršanas gadījumi paliek biežāki, lielo dzimtu iekšējās saites kļūst vaļīgākas. Taču absolūts vairākums no Āzijas sešiem miljardiem aizvien vēl cieši turas pie gadu tūkstošu vecām ģimenes veidošanas tradīcijām.