Stāsta arheologs Artūrs Tomsons

Ikdienā strādājot šajā jomā, regulāri jāsaskaras ar dažādiem diezgan aplamiem un brīžam smieklīgiem priekšstatiem par šo nozari.

Nē, zeltu mēs neatrodam katru dienu. Arheoloģija nav dārgumu meklēšana, bet visai patstāvīga zinātne, kas mūsdienās ļoti saaug ar dabaszinātņu piedāvātajām iespējām un savā ziņā ir tuva kriminālistikai, vācot pierādījumus, analizējot DNS, paraugu ķīmisko sastāvu, strādājot zem ūdens, no gaisa un veicot zemes slāņu izpēti ar dažādām skenēšanas ierīcēm, veicot simulācijas, piemēram, eksperimentālajā arheoloģijā, lai saprastu procesus un slāņu veidošanos gaitu.

Arheologs neko tā SPECIĀLI nemeklē, īpaši - ja tā ir uzraudzība, nevis liels zinātnisks projekts, bet fiksē to, kas IR vai NAV – arī tukšs rezultāts ir rezultāts: 

Nē, tās nav fosilijas, tie nav dinozaura kauli, nē, tas nav meteorītu dzelzs, nē, zobens nesvēra 15 kilogramus. Ļoti biezais kultūrslānis nav sazvērestības teorijas rezultāts, zāģēti būvbloki celtnēm nav ārpuszemes lāzera tehnoloģijas...

Nē, mēris tur nav klāt, apbedījumi 12 kārtās nav speciāli saspiesti, tas viss ir dabīgs process. Arheoloģija nav tikai par tempļiem, monētām un statujām (kā ir ierakstīts pat profesiju klasifikatorā!).

Šodien parunāsim par izplatīto mītu, ka nemitīgi atrodam pazemes ejas. Tautas pasakās, teikās, dažādās leģendās un nostāstos šāds motīvs regulāri ir sastopams. Lielākā daļa ir par to, ka eja esot tieši zem Daugavas. Biju pārsteigts, ka, veicot uzraudzības un braukājot pa Latviju, cilvēki tomēr regulāri par šo jautājumu interesējas – vai esam atraduši. Protams, jau agrā vecumā ir skepse – kā kaut kas tāds ir tehniski iespējams un rodas jautājums, kas tam ir pamatā?

Atbilde ir cilvēku atmiņā – ne tālāk par 3 paaudzēm. Tā piemēram, aizvēstures uzkalniņkapi kļūs par "zviedru", "krievu" vai "mēra" kapiem, kaut gan tie ir vairākus tūkstošus gadu seni.

Tas pats ir ar laiku, kad militārajā jomā pēc viduslaiku beigām dominēja lielie cietokšņi ar bastioniem. To ziedu laiki ir 17.-18. gadsimtā. To pamatā ir vēl no renesanses nākusī ideja par ideālu pilsētu ar perfektu, ģeometrisku plānojumu. Tie ir zvaigžņveida formas ar starveida bastioniem, ravelīniem uc. tālaika militārās domas izpausmju elementiem, kas aizstāvjiem ļāva nosegt visus apšaudes sektorus.

Latvijas teritorijā to būve izteikti sākas Zviedrijas valdīšanas laikā – zināmākie ir Rīgas pilsētas bastioni, Rīgas citadele, Kobronskansts, Daugavpils, Koknese. Pilsētas mūrus varēja viegli sagraut ar artilēriju, bet vaļņus ne tik ātri.

Kā ar šādiem cietokšņiem cīnīties? Varēja ilgstoši rakt zigzagveida virszemes tranšeju, zemi metot priekšā, lēnām tuvojoties un tad pēkšņi tajā uzstādot lielgabalus. Tā varēja sākt nomākt pretinieka ugunspunktus.

Otrs variants bija rakt pazemes eju, kur ievietot sprāgstvielas un uzlaist gaisā veselu bastiona posmu. Šādu taktiku redzam pat vēl I pasaules karā Rietumu frontē, kaujā pie Sommas un Verdenas (uzpridzinātais Duamonas forts).

Jau ļoti agri, zinot šo pretinieka taktiku, lai ar to cīnītos, jau cietokšņa būves sākumā tika izraktas t.s. pretmīnu galerijas – starveida tuneļi, kur sēdēja dežurants, kas klausījās, vai pretinieks kaut kur blakus nerok un tad mēģināja šos posmus saspridzināt jau laikus, lai nevar izrakties bīstami tuvu. Līdz ar to daudzām ejām šodien vairs nav īsti atrodams sākums un nobeigums.

Atceramies, ka tautas atmiņa ir īsa – 3 paaudzes, pēc tam nekam nevar ticēt droši. Tad nu vēlāk zemes darbu laikā šādu tuneli atrodot, visnotaļ viegli varēja rasties mīti un leģendas par daudz un dažādām pazemes ejām.

Vai pats esmu atradis tādu? Starp citu, jā! Kādā 19. gadimta muižā zem grīdas, kas saistīts ar ūdens novadīšanu. Visai iespaidīgs garums, bet ielīst mazliet par šauru.

Katrā ziņā – rūpēsimies par mūsu vēsturi, tā ir ļoti interesanta un uz daudzām lietām visi šodienas uzdotie jautājumi vēl pilnībā atbildes nesniedz.