Stāsta pirtniece un audēja Inese Krūmiņa 

Uz Jāņiem senāk bija jāpaspēj ne tikai vainagus sapīt, bet arī iztīrīt sētu, sakopt pakšus. Ja mēs nesatīrīsim savu sētu un paliks kas neizravēts, tad nonāksim ļaužu valodās.

Kāpēc tās ļaužu valodas ir tādas, ka sakopta sēta ir tikums, bet nekopta - netikums? Tā ir mūsu tikumiskā sistēma, kas savas apkārtnes uzkopšanu un dzīves telpas uzturēšanu kārtībā uzskata par tādu lietu, kurai normāli būtu jābūt. Tā ir tāda dziļāka dzīvošana.

Jāņu laiks ir tas, kad mēs varētu ne tikai izbraukt zaļumos, bet arī mazliet ieiet dziļumā un saprast, ka mums jābūt gatviem tam jaunajam cēlienam, kas nāk, tas prasa arī jaunu kārtību. Un savu gatavību mēs apliecinām, radot šo jauno kārtību - sakārtojot, izravējot, iztīrot un sakopjot.

Vēl ir runa par labbūtību. Ja mēs gribam labi dzīvot, mums jāveido vide ap sevi, lai varam ar to harmonizēties. Šeit tiek minēts arī estētiskais aspekts un sakrālais aspekts.