Stāsta Valmieras muzeja vēsturniece Ingrīda Zīriņa 

1920. gada jūlijs. Valmierā izveidota jauna mācību iestāde – Valmieras Valsts vidusskola, apvienojot Valmieras reālskolu un Valmieras sieviešu ģimnāziju. Mūsu stāsta varonis, vidzemnieks Jānis Jansons, kuram tolaik vien 30 (dzimis netālu no Valmieras, 1890.  gada 26. februārī Vaidavas pagasta Druļos) kļūs par Valmieras Valsts vidusskolas direktoru.

Ne vienmēr dzīves lutināts, tieši pretēji, - viņam nācies pārvarēt daudz grūtību, lai sasniegtu savu mērķi. Līdzīgi kā citiem studentiem iesaukšanas vecumā, arī viņam bija jāpamet iesāktās studijas Tērbatas universitātes Fizikas un matemātikas nodaļā. Krievijas armijas virspavēlniecība jaunekli nosūta uz Odesas karaskolu, kuru viņš pabeidza 1916. gada decembrī. Pēc kara skolas Jansonu nosūtīja uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku, kurā viņš nodienēja līdz 1918. gada janvārim.

Jānis Jansons nelokāmi ticēja Latvijas neatkarības idejai un 1919. gada 7. janvārī brīvprātīgi iestājas Latvijas armijā. Brīvības cīņu laikā piedalījās kaujās Kurzemes pusē un Rīgas atbrīvošanā.

1919. gada 22. martā pie Kalnciema Bataru mājām negaidītā sadursmē ar lieliniekiem Jānis Jansons pa atklātu lauku uzbruka ienaidniekam, iegūstot kā trofeju ienaidnieka ložmetēju. Kaujas laikā tiek smagi ievainots, bet kaujas lauku neatstāj un turpina cīņu.  1919. gada 22. decembrī Jansonu no armijas atvaļināja. Par varonību kaujas laukā apbalvots ar III šķiras Lāčplēša kara ordeni. Pēc Brīvības cīņām, Jānis Jansons atgriezās dzimtajā pusē un sāka darbu Valmieras reālskolā kā matemātikas skolotājs.

Būdams vidusskolas direktors – viņš turpina mācīt matemātiku. Skolā pēc viņa iniciatīvas 1921. gada 1. martā nodibināta jauniešu organizāciju "Latvijas Vanagi", kuras galvenais uzdevums kļūt par paraugu jauniešu militārajai, fiziskajai un garīgajai izaugsmei un motivēt šos jauniešus stāties vēlāk jau aizsargos.

Diemžēl organizācijas darbību valsts finansiāli neatbalstīja un tas izvērtās par Jāņa Jansona nesavtīgu personīgo ieguldījumu. Lielākais palīgs bija skolas militārās apmācības skolotājs Kārlis Ābele. 1922. gada 4. oktobrī J. Jansons nodibināja arī Vanagu korpusu un līdz 1934. gadam viņā pilda Pirmā Valmieras vanagu pulka komandiera pienākumus. Organizācija izdeva ilustrēto mēnešrakstu „Vanags”. Patriotiskās audzināšanas un nacionālisma gars skolā valdīja visu laiku, kamēr J. Jansons bija skolas direktors. Latvijas valdība Jansonu apbalvoja ar V un IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un Vanagu Nopelnu zīmes augstāko pakāpi. 1925. gada augustā Valmieras vidusskolai piešķīra Valsts ģimnāzijas nosaukumu.

Neskatoties uz faktu, ka Jānis Jansons ar izcilību pildīja direktora pienākumus un jauno vanadzēnu skaits ik gadus pieauga, 1927. gadā viņu atbrīvo no ieņemamā amata.

Viņš Valmieras ģimnāzijā turpināja strādāt par matemātikas skolotāju. Dzīve atkal apmet kūleni 1933. gadā, jo viņu ieceļ par Pļaviņu ģimnāzijas direktoru. Tur viņš nostrādās vien trīs gadus, jo 1936. gadā norīkots pildīt direktora pienākumus Cēsu ģimnāzijā.

Otrā pasaules kara laikā Jānis Jansons palika Latvijā, vācu okupācijas iestādes viņu apcietināja un ievietoja Salaspils koncentrācijas nometnē. Apsūdzības pamatojums – pāraudzināšanas nolūkos....

Līdz pēdējam elpas vilcienam paliekot uzticīgs Latvijai un brīvības idejām, viņš mira svešumā – tālu no dzimtenes – 1945. gadā Štuthofas koncentrācijas nometnē. Piemiņas plāksne Jānim Jansonam uzstādīta dzimtas kapos Rubenē. "Stāvēt stipri par Latviju!”- devīze „Latvijas Vanagu” karogā. Tā savu mūžu nodzīvoja arī skolotājs un Latvijas patriots Jānis Jansons. Pieminēsim!