Stāsta dārznieks Aivars Lukevics

Vai zini, kas ir pteridomānija? Tā ir aizraušanās ar papardēm Viktorijas laikmetā Anglijā!

Akmeņogļu gabalus kā gliemežvākus varēja salasīt jūras krastā, kur viļņi bija atseguši Anglijas krastu iežus. Kurināja, un no cepļiem un pavardiem izvējoja ogļu degšanas sīvo slimo gaisu – Miasmu. Kad Džeims Vats 1769. gadā izgudroja universālo tvaika dzinēju, nu varēja nebeidzami izsūknēt ūdeni no ogļu raktuvēm, piekļūt ogļu slāņiem arvien dziļāk un dziļāk, bet ogles ļāva cilvēku smagākos darbus pārcelt uz tvaika mašīnu pleciem.

Akmeņogles kļuva apbrīnotas un cildinātas, kā sveicieni no sena laikmeta paparžu mežiem – kā Ēdenes dārzs, kas izgaist, sadedzinot akmeņogles gabaliņu. Ogles ir senas papardes - dārzeņi, kas īsti nav dārzeņi. Noslēpumainās papardes, kam nav ne ziedu, ne sēklu; augi, kurus pētniekiem līdz šim nebija izdevies pavairot, bet nu ar ogļu dzinēju tvaikoņiem tika vesti no Britu impērijas jaunajām zemēm. Vienlaikus, aizvien plašāks kļuva ļaužu loks, kuri varēja  nodoties dabas pētīšanai un dārzkopībai savu pilsētas māju skaistuma pagalmos.

Taču apbrīnotie augi pilsētās cieta no ogļu un petrolejas lampu kvēpiem. Kad ārsts Nataniels Vards tauriņu kolekcijas kūniņas centās pasargāt aizlīmētā stikla pudelē, viņš drīz atklāja, ka vienā paraugā uz mitrās kūniņas noslēgtajā pudelē ir izaugusi maza papardīte. Viņš vēroja, kā no dīgsta izelpotā mitruma pudele noraso, tad mitrums notek, un paparde no jauna to uzņem. Vards izmēģināja kā dažādas papardes aug lielākos stikla traukos, un drīz jaunais audzēšanas veids bija katrā paparžu aprakstu izdevumā. Agrākās caurumotās dēļu kastes augu transportēšanai kuģos nu tika izoderētas ar stikla loksnēm, un nosauktas par Varda lādēm. Viktorijas laika Anglijā bija pārliecība, ka dabas likumību izzināšana vedīs augšup pie Lielā Dabas Dieva. Paparžu izpētes grāmatas izdeva garīdznieki un Kristīgo zināšanu biedrības. Ilustrētu paparžu katalogu izdošana kļuva par sieviešu aizraušanos, atbildībā pret svarīgāko, ar ko jāiepazīstina citas sievietes. Avīžraksti mudināja doties vākt papardes vismaz dažas stundas nedēļā, uzsverot dabas pastaigu morāles stiprināšanas nozīmi. Skārda kastītēs tirgoja paparžu rokamo lāpstiņu komplektus ar pamācībām, kā papardes nebojātas izrakt, vai izvilkt no akmeņu spraugām. Kaislībām turējās līdzi izdevniecības – tās veidoja albumus ar biežāk sastopamo paparžu nosaukumiem un paraugiem, bet atvēruma apakšpusē atstāja vietu atmiņu piierakstiem par paparžu meklēšanā lieliski pavadīto dienu kopā ar labākajiem draugiem. Drīz varēja iegādāties arī dāvināmus herbārijus  tiem, kuri dabā nedevās nekad.

Jauno dzelzceļa līniju attālās stacijās paparžu medniekus sagaidīja lauku bērni, nopelnot kabatas naudu par ceļa rādīšanu līdz populārākajām paparžu vietām, un rūpīgi slēpjot neparastāko paparžu atradnes. Jūsmojošie ceļotāji mēdza papardes nest pilniem groziem, kaut arī mājupceļā lielākā daļa kļuva par siena klēpi. Uzplauka paparžu pasūtīšanas pakalpojumi kā no dabas, tā arī no aizvien jaunām audzētavām paparžu novados. Vienlaikus - varas iestādes steidza rakstīt jaunus likumus, sargājot paparžu vietas no neprātīgas postīšanas.

Papardes bija jebkurā dzīves jomā. Smalki un detalizēti paparžu silueti rotāja jaunu namu fasādes, papardes bija uz trauku servīzēm, uz mēbelēm, matu lentām, pat  zobu birstēm. Populāri kļuva arī “spoku pušķi” stikla kupolos no paparžu lapu izbalinātiem dzīslu skeletiem.

Paparžu audzētavu katalogos stādu ilustrācijas mijās ar vinješu ieskautiem daudzveidīgiem Varda  lādes paraugiem, nostiprinot priekšstatu, ka papardes un Varda lādes pastāv nešķirami kopā.

Stikla kupoli un Varda augu lādes istabās kļuva par izsmalcinātu formu ‘kristāla pilīm’ uz grezni kaltām kājām un porcelāna pamatnēm. Augus apsildīja petrolejas lampas vai karsta ūdens skārda spilveni. Novietoti viesistabās vai slimnieku palātās, augi parasti nonāca sieviešu rūpju lokā.

20. gadsimta sākumā dārzkopības mode pārcēlās uz atvērtām lodžijām ar svaigu gaisu un papardes kļuva par daļu no jaunas aizraušanās ar japāņu sūnu dārziem. Bet pirmā Pasaules kara laikā bija zudušas paparžu audzēšanas prasmes , arī paši dārznieki. Paparžu mājas palika novārtā, pamazām tās izzuda, un interese par papardēm bija niecīga līdz pat 20. gadsimta vidum. Bet gadsimta beigās angļu dārzus pārņēma jauns  kokveida eksotisko paparžu stādīšanas vilnis, atjaunojās interese par vietējo paparžu audzēšanu un Varda lādēm modernajos interjeros.