Stāsta Latviešu folkloras krātuves pētniece Ieva Vīvere

Ir zināma tā Rīgas vēsture, kas vēsta par vecpilsētu, par pasaules mēroga arhitektūras pieminekļiem, nozīmīgākajām valsts iestādēm un lielajiem pagātnes notikumiem un cilvēkiem. Taču galvaspilsētas dzīvo vēsturi veido arī katrs tās iedzīvotājs – viņa pieredze un atmiņas. 

Lucavsala mūsdienās ir plašāk pazīstama kā pilsētas mazdārziņu teritorija. Par ģimeņu dārzu apkaimi sala tapa pēc Otrā pasaules kara. Taču pirms tam lielāko salas daļu aizņēma pļavas un ganības, kurās barojās salas pastāvīgo iedzīvotāju mājlopi. Pirms Otrā pasaules kara Lucavsalā dzīvoja ap simt cilvēku. Arī mūsdienās Lucavsalā ir māju rinda, kurā dzīvo pastāvīgie salas iedzīvotāji. Viens no viņiem ir Gunārs Indriksons, kas dzimis Lucavsalā 1940. gadā. Šogad viņš Latviešu folkloras krātuves arhīvam uzticēja savas mammas Zelmas Indriksones un arī savas dienasgrāmatas un autobiogrāfiskos materiālus. Tie tiek digitalizēti un būs pieejami Latviešu folkloras krātuves digitālajā arhīvā Garamantas.lv. Zelmas un Gunāra dzīves pieraksti un atmiņas veido bagātu salas dzīvās vēstures materiālu, kas fiksēts divu paaudžu garumā.

Zelma Indriksone ir dzimusi Zemgalē 1906. gadā un Lucavsalā dzīvoja no 1925. gada Vecgada vakara līdz pat sava mūža beigām 1990. gadā. Gunāra tēvs Augusts Indriksons ir dzimis Katlakalnā apmēram piecus kilometrus no salas un jau kopš 20. gadiem strādāja uz ūdens par enkurnieku un koku pludinātāju. Gandrīz visa Augusta un Zelmas ģimenes un darba dzīve noritēja Lucavsalā vai uz ūdeņiem. Zelma strādāja savā saimniecībā un rūpējās par mājām, bērniem, lopiem un dārzu, un tirgū pārdeva pienu un izaudzētos ziedus. Dzīvodama uz salas, viņa ir strādājusi arī par zīda zeķu adītāju, ģimenes dārziņu sardzi un Kazas sēkļa publiskās peldētavas uzkopēju. Augusts Indriksons arī kara un pēckara gados turpināja strādāt “uz ūdens” – par fabrikas “Furnieris” strādnieku.

Ieskatīsimies Zelmas ikdienā 1954. gadā. Jūlijā Zelma raksta: “Esmu pārnākusi no tirgus, tas ir, no piena vešanas, ko daru katru dienu. Tramvajā ir mana atpūtas vieta, tas ir, ja ir brīva sēdvieta. Tad novietoju savu piena kannu un ļauju snaudienam vaļu.” Septembrī: “Kamēr apkopju dzīvokli, uznāca tumsa. Izslaucu gotiņu un nācu gar upmali mājās, tikko soli pie soļa, lēnītiņām, un pa manu galvu joņo domu putni, tik skumji, ka tiem nav vārdu, ko apzīmēt. Vakars ir lietains, visapkārt margo Rīgas uguņi un klusu, klusu vējš čalo upmalas alkšņos.” Un oktobrī: “Gribēju aprakst visu dārziņu, tas ir, nobeigt, tomēr tā neiznāca. Biju Rīgā ar pienu, tad meklēju naglas, un tad vēl divreiz skolā [dēla] Raiņa dēļ. Noņēmu 6 grozus kartupeļu un melna nakts klāt.”

Zelmas dienasgrāmatas atklāj gan Indriksonu un citu salas iedzīvotāju ikdienas gaitas un notikumus, gan Zelmas ikdienas dzīves ģeogrāfiju, dabas vērojumus, pārdzīvojumus un pārdomas par dzīvi un saimniekošanu padomju realitātē.

Zelmas Indriksones dzīvesstāstu un dienasgrāmatas meklējiet Latviešu folkloras krātuves digitālajā arhīvā!

Lucavsalas pētījums notiek ar Latvijas Zinātnes padomes atbalstu projektā "Pieredze pilsētā: naratīvi, atmiņas un vietas mantojums" (Nr. lzp-2020/1-0096).