Stāsta Latvijas Nacionālā teātra bijušais direktors,

Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis

Aizveras durvis, sāk lēnām dzist gaismas, cerams, ka visi ir izslēguši mobilos telefonus un auditorija ir gaidās par brīnumu, ko tūlīt ieraudzīs.

Priekškars ir aizvērts, un uz skatuves notiek sava - autonoma dzīve. Kāds nervozē, staigā no vienas puses uz otru, kāds palaiž jociņu, tā mierinādams sevi, citi steidz pielabot kostīmu vai grimu, bet vēl kāds klusi un mierīgi stūrītī atkārto tekstu vai pārdomā mizanscēnu. Jā - tie ir aktieri, kuriem reizumis uzmundrinājumu sniedz režisors, bet varbūt viņa tur nemaz nav, varbūt viņš ielavījies zālē tā, lai ansamblis neredzētu un nesatrauktos.

Es jums uzbūru preambulu situācijai aizkulisēs, pirms atveras priekškars, lai pārsteigtu skatītāju. Un tomēr tā nav visa teātra dzīve. Lai radītu izrādi, procesā iesaistīti daudzi cilvēki, dažādu profesiju pārstāvji- sākot no režisora līdz teātra apkopējai, kura pēc izrādes klusi satīra lauku jaunai dienai, jaunai izrādei.

Bet vai zini, ka viena no būtiskākajām profesijām, lai cik tas arī jocīgi neizklausītos, ir skatuves strādnieki?

Kad teātrī visas gaismas ir izslēgtas un pārējais personāls devies pie miera, dežūrgaismu režīmā līdz pusnaktij tiek nobūvēta esošā izrāde un sagatavots viss nākamās dienas mēģinājumam vai arī naktī būvēta kāda no sarežģītākajām izrādēm.

Reizumis tie ir trīs vai četri vīri, citreiz desmit, divpadsmit vai vairāk. Tie ir vīri, kuri parasti ir mazliet nosmulējušies no putekļainajām dekorācijām, tie ir vīri, kuri lielu laiku savas dzīves pavada teātrī, nemanot pat klimata pārmaiņas. Viņu trīs ēdienreizes paiet garderobē un dušas parasti tiek lietotas teātrī, ne mājās. Tie ir vīri, kuri, nereti ienākuši teātrī darba meklējumos, tur arī paliek uz desmitgadēm. Tie ir vīri, no kuriem ir atkarīga cilvēku drošība uz skatuves. Katra iesistā nagla vai savienojuma skrūve, katrs nostiprinātais dekorācijas gabals var kalpot gan veiksmei, gan problēmai un pat traumai.

Kā piemērs ir brīdis no izrādes Latvijas Nacionālajā teātrī "Raiņa sapņi", kur uz skatuves griežas no guļbaļķiem izveidots saules - likteņa rats vairāku tonnu smagumā. Kāds no skatuves vīriem steigā nebija nostiprinājis savienojuma skrūvi. Aktieris ar spēku un aizrautību iegrieza ratu - tas gāzās. Skatītāji domāja, ka tā jābūt…

Bet patiesībā tikai Dievs un Laime stāvēja blakus, ka smagi necieta cilvēki šajā brīdī. Ar šo stāstu es vēlējos iezīmēt, cik atbildīga ir skatuves strādnieka loma teātrī, jo tieši uz viņu pleciem gulstas aktieru drošības garantija. Cik precīziem ir, piemēram, jābūt, lai tādā izrādē kā "Ferdinands un Luīze", kur aktieri lido un veic dažādas sarežģītas manipulācijas un trikus, viņi justos droši.

Skatuves strādniekiem ir jābūt arī laipniem un mierinošiem. Tā atceros kādu gadījumu no savas izrāžu vadītāja pieredzes 80. gados Latvijas Nacionālajā operā. Agrāk visu noteica zaļš un sarkans signāls: iededz zaļo - viss kārtībā! Iedegts sarkanais - uzmanies!

Baletā "Žizele" balerīnai jānobrauc lejup pazemē. Skatuvnieki gaida zaļo signālu un sāk griezt vinču, kura nolaiž šauro lūku, uz kuras ar paceltu kājas pozu - arabesku - stāv dejotāja. Es sajaucu mūzikas taktis un iedevu signālu par ātru. Skatuvnieki jau laiž lūku, un es saprotu, ka nu ir riktīgas ziepes un sāku raustīt signālu. Viņi nesaprot, ko darīt, jo apstādināt vairs nevar...

Balerīna ieloka kāju, nesatraumējas. Skatuvnieki noceļ balerīnu no lūkas, samīļo, kaut arī paši pārbijušies un nemaz nebūdami vainīgi, saprot, ka varēja būt lielas nepatikšanas…

Es ļoti cienu šos puišus - vīrus, kuri ceļas agri, brauc uz noliktavām salā un saulē, lai atvestu dekorācijas, lai tās saglabātu daudzām izrādēm, lai laikā tiktu uzbūvēta skatuve, lai aktieri tajā justos labi, un lai jūs, ejot mājās, pat neiedomātos par viņiem. Jo dekorāciju taču ir radījis scenogrāfs. Bet uzbūvējuši un nodrošinājuši skatuves montāžas dienesta darbinieki, vieni no visnepieciešamākajiem darbiniekiem teātrī.

Stāsta dārznieks Aivars Lukevics, kuru interesē neparasti un unikāli dārzi pasaulē

un kurš centies izzināt to rašanās iemeslus un vēstures līkločus.

Vai zini, kas ir Alberts Kāns (1860-1940), viņa "Pasaules arhīvs" un dārzs, kas tēlaini izstāsta dzīvi un laikmetu?

Alberts Kāns piedzima 1860. gadā Francijas pilsētā Elzasā. Bērnībā puika skarbā franču-prūšu kara laikā piedzīvoja dzimtā ciema un plašu novadu okupāciju un tūkstošiem francūžu došanos bēgļu gaitās. Zaudējis vecākus, Kāns devās uz Parīzi, kur viņam paveicās labi izskoloties tirgzinībās. Talantīgais jauneklis drīz nodibināja savu banku, ieguldīja līdzekļus Āfrikas dārgakmeņu raktuvēs un viņa turība pieauga.

Atšķirībā no citiem baņķieriem, Kānam bija ideālistiskas un utopiskas vīzijas par to, kā viņš izmantos savu naudu.

Pateicoties skaudrajai bērnības pieredzei un labajai izglītībai, Kāns apzinājās, ka modernā pasaule līdz ar industriālo revolūciju strauji mainās. Viņš vēlējās saglabāt atmiņu par pasauli, kāda tā tobrīd bija, tāpēc 1912. gadā uzsāka vērienīgu projektu, ko nosauca par "Planētas arhīvu".

20 gadus tika sūtīti profesionāli fotogrāfi uz vairāk nekā piecdesmit zemēm, lai fiksētu ikdienišķu sadzīvi. Attēli veidoja izsmeļošu vizuālu apskatu par mazajām pamatiedzīvotāju kultūrām, kuras pastāv uz Zemes pirms to neizbēgamās izzušanas.

Kāns ticēja, ka mieru starp tautām var panākt tikai ar labāku izpratni par cilvēkiem no dažādām kultūrām. Diskusijām tika izveidota starptautiska biedrība "Apkārt pasaulei", kas regulāri tikās Alberta Kāna dārzā neformālās pusdienās - Einšteins, Tagore, Kiplings, Rodēns, Kirī un vēl citi.

1931. gadā biedrību veidoja jau 186 pasaules intelektuāļi, un tā rīkoja arī filmu un autohromu publiskos seansus.

Kāns sirsnīgi veidoja savu dārzu, savienojot ainas no dažādām pasaules daļām: franču klasicisma rožu dārzu un angļu lauku ainavas, bet koši zilais miera cerību mežs vieno zilos Āfrikas ciedrus ar zilajām Amerikas eglēm. Mākslinieka krāsu paletes formā plešas saulstaros gleznieciski virmojošs impresionistu dīķis ar ūdensrožu ziediem starp tumšzaļajām lapām.

Alberts Kāns bija viens no nedaudziem to laiku baņķieriem, kas ticēja Japānas izaugsmei. Pateicībā imperators sūtīja divus dārzniekus, un Kāna dārzā radās Eiropā pirmais japāņu veidotais dārzs.

Ar tādu pašu rūpību Kāns dārzā uzbūra savu bērnības vietu atmiņu ainavu - Vogēzu mežu. Šī ir senākā vesela meža biotopa pārcelšana. No 400 kilometrus tālajiem kalniem tika vesti klinšu bluķi, milzīgas baltegles un dižskābarži, kuru uzmanīgā ieslidināšana apjomīgajās bedrēs skatāma senākajā lielo koku pārstādīšanas kinohronikā.

Ieceres pārtrauca 1929. gada finanšu krīze un Kāna bankrots. Īpašumus izpārdeva. Arhīvu iegādājās pašvaldība, ļaujot dzīvot Kānam savā mājā līdz mūža galam.

"Pasaules arhīvs" glabājas Parīzē un ir brīvi pieejams Alberta Kāna muzeja vietnē. To veido 72 000 fotoattēlu un 183 kilometru filmas ar seno sadzīvi.

20. gadsimta nogalē Japānas dārzu meistars Takano radīja laikmetīgu dārzu, atainojot Alberta Kāna dzīvi. No oļu piramīdas izplūst ūdens, parādot Kāna piedzimšanu. Strauta ūdeņi laužas pa akmeņainu ūdenszāļu gultni, attēlojot grūto bērnību.

Tālāk strauts ietek plašos, mierīgos ūdeņos, ko ietver ziedoši rododendri, simbolizējot Kāna labklājības laikus. Taču tad ūdeņi sasniedz skarbus klintsbluķus, kuriem nu jālaužas cauri: tā ir finanšu krīze un bankrots. Vien sarkans arkveida tiltiņš ved krācēm pāri uz cerību netveramās pasaules ziedošo ķiršu nogāzi. Šaurā strautiņā ūdeņi turpina ceļu līdz dziļam konusam, kur, nemanāmi beidz savus ceļus.

Japāņi teic, ka Alberta Kāna dārzs ir vislabāk koptais japāņu dārzs ārpus Japānas. Kāna muzeju un vērtīgo dārza piemēru es jums sirsnīgi novēlu apmeklēt gan estētiskas ieniršanas, gan intelektuālas pacelšanās nolūkā!

Stāsta Ventspils muzeja vadošā vēsturniece Māra Dāvida

Ik gadus par godu Starptautiskajai bērnu aizsardzības dienai (1.jūnijā) tiek svinēti Bērnu svētki. Kaut arī Starptautiskās bērnu aizsardzības dienas vēsturiskās saknes meklējamas 1925.gada Ženēvā notikušajā Pasaules konferencē bērnu labklājībai, bērniem veltīti svētki Ventspils pusē svinēti jau krietni agrāk.

Ventspils luterāņu draudzes mācītājs Teodors Grīnbergs, kurš vēlāk kļuva par pirmo luteriskās baznīcas arhibīskapu, 1908.gadā nodibināja Jaunības draugu biedrību, kuras mērķis bija jaunatnes reliģiska, tikumiska un zinātniska izglītošana, tās pasargāšana no alkohola lietošanas, netiklības un citiem ārējiem apdraudējumiem. Biedrība rūpējās par patīkamu un lietderīgu laika pavadīšanu: dibināja kori, bibliotēku un lasāmgaldu, kā arī ieviesa biedru vakarus, kur pārrunāja ne tikai reliģiska, bet arī laicīga rakstura jautājumus. 1910.gada vasarā biedrība bija nolēmusi sarīkot Bērnu svētkus, bet togad pilsētu piemeklēja šarlaka epidēmija, kas aiznesa 92 bērnu dzīvības, tādēļ svētki tika atcelti.

Pirmos Bērnu svētkus Jaunības draugu biedrība noorganizēja 1911.gada 31.jūlijā. Jau pirmajā reizē tie pulcēja lielu bērnu skaitu. Baznīcas dārzā pulcējās ap 800 bērnu – meitenes izrotājušās ar ziedu vainadziņiem, bet zēni turēja rokās karodziņus. Orķestra pavadībā bērnu gājiens pa galveno ielu devās uz Puherta muižiņu, kur sākās īstās svinības: pēc mācītāja Teodora Grīnberga sirsnīgas uzrunas - spēlēja orķestris, dziedāja kori, bērni, notika sadziedāšanās, iesaistot visus svinību viesus. Bērniem bija sarūpētas dažnedažādas rotaļas, izklaides un visi tika par velti cienāti ar limonādi, baltmaizi un saldumiem. Vakaru noslēdza ar uguņošanu.

1930.gadu beigās Bērnu svētkus apmeklēja jau vairāk kā trīs tūkstoši bērnu no tuviem un tāliem pagastiem. Viņi ieradās pa dzelzceļu, pajūgā vai ar kājām. Ņiprākie bija mērojuši 25 km, lai vienu pēcpusdienu lielā, draudzīgā pulkā nosvinētu savus svētkus. Ar katru gadu bērniem tika piedāvātas arvien jaunas izklaides – varēja vizināties ar karuseli, dažādās sacīkstēs un sporta aktivitātēs laimēt ēdamas balvas, smēdē pie kalēja izkalt - ko nu katrs vēlas, šūt un vērt no zīlītēm vainadziņus, sviest mērķī utt. Katrs bērns dabūja gabaliņu no lielā Ķuzes biskvīta ruļļa un glāzi sulas. Pasākumu nemainīgi noslēdza raķešu meistars, šaujot raķetes un bumerangus, griežot dzirnaviņas, un iededzot sveces.

Bērnu svētki parasti notika vasaras vidū un tur tika gaidīti visi – gan mazi, gan lieli, gan savi, gan sveši, bet mācību gadam beidzoties, skolēniem tika rīkoti savi Bērnu – skolēnu svētki. Šie svētki parasti norisinājās jūnijā un ilga vairāk par vienu dienu. Tos apmeklēja skolēni no Ventspils un pagastu skolām. Lauku bērniem tika ierādītas naktsmītnes kādā no pilsētas skolām. Tāpat kā Bērnu svētkos, pasākums sākās ar gājienu mūzikas pavadībā, kam sekoja izklaides visas dienas garumā: pasaku nodaļa, kur mazajiem priekšā lasīja pasakas; mikroskopa nodaļa; zīmēšanas un gleznošanas; daiļliteratūras, stereoskopa, jautrā ķīmiķa un matemātiķa, ģeogrāfu nodaļa. Zinātniskajā nodaļā varēja iepazīties ar dažādiem zinātnes sasniegumiem jeb zinātnes “brīnumiem”. Iepazīties ar gaidu un skautu darbu. Neatņemama sastāvdaļa bija dažādas fiziskas aktivitātes. Par panākumiem katrā sekcijā varēja iegūt balvas. Nākamajā dienā skolēni par velti varēja apmeklēt kinoteātri, kā arī apskatīt ģimnāzijas telpās ierīkoto ikgadējo pilsētas un lauku skolu skolēnu un skolotāju mākslas un rokdarbu izstādi. Tika piedāvātas lekcijas gan bērniem, gan pieaugušajiem par dažādām ar audzināšanu un veselību (diloni, tīfu utt.) sistītām tēmām. Nereti Bērnu – skolēnu svētki ilga pat nedēļu.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Kristiāna Ābele

Purvīša mākslas mantojumā ir daudz nenovēršamu zaudējumu. Tomēr dažkārt pie Otrā pasaules kara upuriem vēl nesen esam pieskaitījuši arī tādus reprodukcijās pazīstamus darbus, kuri jau Latvijas brīvvalsts pirmajās desmitgadēs bija nonākuši citu Eiropas zemju muzejos un tur ar retiem izņēmumiem saglabājušies.

Nacionālajā muzejā Zviedrijā no Latviešu mākslas izstādes 1927. gadā – “Majoru skats”. Malmes mākslas muzejā Zviedrijā – “Rudens” no mecenāta Oskara Elmkvista dāvinātas latviešu gleznu kolekcijas 1939. gadā.  Valsts Ermitāžā Sanktpēterburgā – “Lielupe” no Latviešu mākslas izstādes Maskavā un Ļeņingradā 1934. gadā

Ateneuma mākslas muzejā Helsinkos – “Pavasaris” un “Atkusnis” no Latviešu mākslas izstādes 1936. gadā. Benešovas Mākslas un dizaina muzejā Čehijā – “Pirms vētras” (“Pirms negaisa”) no Latviešu mākslas izstādes Prāgā 1937. gadā. Žorža Pompidū centrā – “Pēdējais sniegs” no Latviešu mākslas izstādes Parīzē 1939. gadā, kad to un vēl vairākus citu gleznotāju darbus iegādājās Francijas valsts.

Stāsta arheologs Artūrs Tomsons

Šoreiz parunāsim par arheoloģiju mazliet neierastākā griezumā, jo, lai cik viss nebūtu zinātniski, arheoloģijas tēmu mūsdienās un arī senāk dažādi režīmi un politiskie spēki ir mēģinājuši izmantot savu politisko ambīciju un interešu pamatošanai. Diemžēl kultūras mantojums cieš visos konfliktos, jo tas sevi nevar aizstāvēt.

Latvijā pagātnes politiski orientēta interpretācija sākās laikam ar Merķeļa "Latviešiem", kas bija sava veida ideoloģisks vēstījums ar konkrētiem mērķiem savā laikmetā, ar selektīviem un izceltiem faktiem, kā mērķis bija uzlabot vietējo iedzīvotāju situāciju. Visu 19. gs. dominēja vācu pētnieki ar ideju, ka kultūra "atnesta no rietumiem".

Izcilās arheoloģiskās senlietas nevarēja piederēt vietējiem iedzīvotājiem, jo tas liecinātu par pārāk augstu attīstības līmeni.

Starpkaru periodā aizvēsturē atkal tika pārspīlēti meklēts "Senlatvijas valstiskums". Vietējās austrumbaltijas sabiedrības pirms krusta kariem bija ceļā uz agro valstiskumu – Rietumlatvijā bija veidojies jau viens formāts, Austrumlatvijā jau cits. Jersikas Visvaldi Livonijas Indriķa hronikā vienīgo sauc par karali, bet kuršiem atkal redzam plašāku sabiedrības militarizāciju un bagātus ieroču atradumus.

Padomju laikā notiek atkal pretējais, kad arī aizvēstures pētījumos jāiepin obligātās nodevas marksismam un jāiepin dižvadoņu citāti, jāuzsver labvēlīgā un progresīvākā austrumu ietekme. Pēc 1991. gada pētniecība beidzot atrodas mazāk ietekmētā stāvoklī, bet tagad galvenā problēma, protams, ir finansējums.

Arī pārējā pasaulē politiskajiem režīmiem interese par arheoloģijas izmantošanu savu interešu pamatošanai ir sena. 20. gs. vien ir ko vērts. Jau sākot ar nacistisko Vāciju, kur okupējamajās teritorijās tika meklēti ģermāņi, kas “tur bijuši pirmie”, muzeju kolekciju iznīcināšanas un izvešanas (ja, piemēram, uz kāda trauka bija svastika, to saglabāja kā “pierādījumu”).

Latvijā populārs panslāvistu jājamzirdziņš ir jautājums par "vendiem" – daļa uzskata, ka tā būtu slāviem piederīga grupa. Tas ir dēļ fonētiskas līdzības ar Baltijas jūras rietumu piekrastes rietumslāviem vendiem Rietumpolijā, ko ģermāņi asimilēja jau krietni agrāk.

Indriķa hronikā ir skaidri rakstīts, ka mūsu vendi ir no Ventas lejteces, kur tiem uzbrūk kurši un tos dzen sākumā uz Rīgu (Senais kalns), pēc tam uz Cēsu pusi – no kurienes nosaukums "Venden". Un visa to materiālā kultūra ir ļoti somiska un galīgi ne slāviska.

Diemžēl liela daļa 20. gs. konfliktu Eiropā daļēji ir saistīta ar "etnisko" arheoloģiju, kas lielā mērā balstās tieši uz vecās pieejas fokusu uz pliki materiālo kultūru, kas ir tikai viens aspekts, ignorējot, piemēram, DNS – strauji notiekošie pētījumi tagad atklāj daudz raibāku un komplicētāku ainu par aizvēstures kultūrām, kur agrāk būtu runa par lielām, episkām migrācijām, bet tagad vairāk ir runa par pakāpeniskām, ilgām lietu maiņām.

Konfliktos Kalnu Karabahā, Abhāzijā, Piedņestrā, Osetijā, bijušajā Dienvidslāvijā, piemēram, Kosovā un citur apakšā daļēji ir šis etniski kultūrvēsturiskais moments, kur iebrukums tiek pamatots, vienai vai otrai pusei atlasot selektīvus piemērus arheoloģijā, lai pierādītu, ka "mūsējie te bija pirmie" …

20–21. gs. ir nodarījis milzīgu postu pasaules kultūras mantojumam – talibu sašautās Budas statujas, islāmistu nodedzinātā bibliotēka Mali, Kairas muzeja demolēšana nemieru laikā, Bagdādes muzeju izlaupīšana, karš Sīrijā, kur Islāma valsts kaujinieki nogalināja Palmīras muzeja pārzini, slavenu pētnieku, kas neizpauda noslēpto senlietu atrašanās vietu. Atceramies mūsu pašu Mērijas Grīnbergas varoņdarbu, izglābjot vācu aizvestās Rīgas muzeju kolekcijas pēc 2. pasaules kara. Tas, kas notiek Ukrainā ar pagātnes saglabāšanu – to posta mērogu mēs vēl ilgi nespēsim aptvert.

Iebrucējiem ir mazāka pietāte pret vietējiem pieminekļiem – redzam, cik sistemātiski senvietas iztīra iebraukušie mantrači, tai skaitā Krimā, sākot ar 19. gs. Krimas kara apbedījumu vietām, kur pat mundieru pogas tirgo spaiņiem (neiedomājama mēroga kapu apgānīšana), un kur tomēr ir antīkais mantojums un skiti, un tai skaitā zelts, kas uzjunda ne tās jaukākās cilvēkā mītošās īpašības.

Var teikt, ka mūsdienās kultūras mantojumu un tai skaitā arheoloģiju apdraud divas lietas – ārējās briesmas un pašu izglītības līmenis, pieļaujot mantraču rakņāšanos pieminekļos un lietu raušanu ārā no konteksta tikai lai pārdotu (tādējādi izplēšot lappuses vēl neuzrakstītā vēstures grāmatā).

Jācīnās pret tumsonību un par labu, kvalitatīvu izglītību visās jomās, un tas jādara katrai paaudzei, lai nav tādu komentāru kā vēsturnieku seminārā muzejā no tur ienākušajiem ezotēriķiem: “Jūs ticat tam akmens laikmetam?”

Stāsta Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas profesors Leons Gabriels Taivāns

Runājot cilvēki informē viens otru par svarīgām un mazāk svarīgām lietām. Tomēr informāciju nododam ne tikai ar vārdiem, bet arī sava ķermeņa valodu. Pirmie ir žesti – kā mēs žestikulējam, kā sēžam vai stāvam, kā apejamies ar bērniem.

Tad nāk ziņas par sevi. Mums liekas, ka tas, kā mēs sevi prezentējam, ir objektīva informācija, bet tā tas nav. Tas, ko mēs uzskatām par labu, citur var tikt uzskatīts par apkaunojošu. Kas mums liekas draudzības apliecinājums, citiem izskatās kā pazemojums. Citiem vārdiem – komunikācija starp dažādām civilizācijām pieprasa kaut nelielas zināšanas.

Latvijā ir strauji augoša vjetnamiešu kopiena, tādēļ parunāsim šoreiz par viņiem. Vjetnamieši, tāpat kā ķīnieši, korejieši un japāņi, vienlaicīgi pieder konfuciānisma un budisma kultūrai. Tas nozīmē, ka viņu kultūra veidojusies gadu tūkstošiem šo divu Austrumāzijas reliģiju spēcīgā ietekmē. Bet ir arī tautas reliģija – animisms jeb ticība gariem. Šiem ticējumiem ir liela nozīme saskarsmes kultūrā.

Vjetnamiešu sabiedrībā taktilie kontakti jeb pieskaršanās tiek uztverti kā apdraudējums. Tas nozīmē, ka vjetnamiešiem neklātos uzsist pa plecu, papliķēt pa augšdelmu. Īpaši galva vjetnamiešiem skaitās "svēta" ķermeņa daļa, kuru nedrīkst aiztikt, jo pastāv pieņēmums, ka galva ir tā vieta, kurā dzīvo cilvēka gars.

Ja gadījies aizķert vjetnamieti aiz viena pleca, tad klājas tūdaļ pieskarieties arī otram plecam, ar to it kā "atsaucot savu netīšo pieskaršanos. Tā to dara vjetnamieši, uzskatot to par pieklājīgu.

Nav pieļaujams kādu saukt, vicinot ar roku, lai pievērstu viņa uzmanību. Ļoti slikts stils ir kādu saukt, lokot rādītāja pirkstu, kā dažkārt mēs to darām.

Lai piesaistītu vjetnamieša uzmanību, ir jāizstiepj roka ar plaukstu, kas vērsta pret zemi. Ja ir nepieciešamība viņu pasaukt, tad ar pirkstiem, kas vērsti uz leju, veic it kā skrāpējošas kustības.

Tad vjetnamietis tūdaļ pievērsīs uzmanību, vai pienāks klāt. Ja jūs līdzīgā kārtā norādīsiet uz vjetnamieti ar plaukstu uz augšu, tā būs zīme, ka jūs esat uzpūtīgs priekšnieks.

Nedrīkst paslavēt mazgadīgus bērnus. Vjetnamieši tic, ka šāda apiešanās ar bērniem piesaista ļauno garu uzmanību un var nest nelaimi. Bērniem bužināt galvu nav atļauts. To var darīt tikai tuvākie radinieki – māte, tēvs, vecvecāki.

Vīrietim un sievietei publiskā vietā neklājas izrādīt savu tuvību vai simpātijas. Toties viena un tā paša dzimuma personas drīkst iet pa ielu, sadevušies rokās.

Pasniegt kādu priekšmetu otram cilvēkam klājas ar abām rokām.

Kā jau minēts, vjetnamieši nemīl citu cilvēku pieskārienus, tādēļ sarunājoties ar vjetnamieti labāk ieturēt distanci.

Vjetnamieši parasti izvairās no tieša acu kontakta. Skatīties sarunas biedram acīs, īpaši, ja tā ir augstāk stāvoša persona, skaitās nepieklājīgi un pat nekaunīgi. Neskatīšanās acīs nenozīmē, ka viņi kaut ko slēpj vai melo.

Pie mums vecāki bieži māca bērnus “nelūrēt” uz citiem cilvēkiem. Pie vjetnamiešiem tā tas nav un viņi parasti atklāti vēro citus cilvēkus, jo tas neskaitās nepieklājīgi.

Smaids pie vjetnamiešiem nozīmē pieklājīgu sejas izteiksmi. Taču pie vjetnamiešiem, tāpat kā citām Austrumāzijas tautām, skaitās pieklājīgi zem smaida slēpt sāpes, nemieru, apmulsumu un skeptisku vai noraidošu attieksmi.

Šīs īpašības nezināšana rietumniekus nereti ieved nepareizos secinājumos par esošo situāciju vai pretī esošo personu.

Pie vjetnamiešiem nav pieņemts mazpazīstamus cilvēkus papliķēt pa muguru. Ja kāds to dara, tas skaitās apvainojums.

Ļoti nepieklājīgi un nicinoši ir sēdēt ar izstieptām kājām tā, lai kāju pēdas vai pazoles būtu redzamas. Tā ir nicinājuma zīme. Neklājas arī sēdēt sakrustotām kāju pēdām.

Stāsta flautists, pedagogs un mākslas vēsturnieks Guntars Gritāns 

Grafiķis, gleznotājs un interjera dizainers Jūlijs Madernieks Latvijas mākslas vēsturē ir atpazīstams ar saviem oriģināli veidotiem ornamentiem, kurus mākslas pētnieki raksturo kā muzikālus. Madernieka draugu lokā bija daudzi mūziķi, un viņš pats mūziku ļoti mīlēja, bet, vai zini, ka Madernieka dzīvē bija posms, kad doma kļūt par profesionālu mūziķi bija tik pat stipra kā vēlēšanās būt māksliniekam?

Jau bērnībā Madernieka vide bija mūzikas ieskauta. Ģimenē tautas tradīcijas turēja godā, kas, starp citu, 19. gs. beigās nebija nemaz tik raksturīgi – tolaik daudzas latviešu ģimenes centās iesakņoties vāciskajā kultūrtelpā. Madernieka māte bija liela dziedātāja, arī Madernieka tēvocis bija saistīts ar mūziku – ērģeļbūvi, precīzāk, viņš veicis ērģeļu uzstādīšanu. Līdzīgi kā gleznotāji Valdemārs Tone un Johans Valters,

Madernieks esot spēlējis vijoli. Kopā ar komponistu Alfrēdu Kalniņu viņi bieži muzicēja dievkalpojumos. Cik tas ir bijis profesionāli, grūti spriest, taču Madernieka draugi – komponisti Emilis Melngailis un Arvīds Žilinskis – savās atmiņās min, ka Madernieks to ir darījis "samērā ciešami".

Diez vai gan tik labi kā Johans Valters, kurš pēc emigrācijas uz Vāciju spēlēja pat Drēzdenes operas orķestrī, tomēr – fakts paliek fakts.

Nevaram apgalvot, ka šī Madernieka vēlme pievērsties mūziķa karjerai bija ilgstoša, taču ir zināms, ka Pēterburgā, kur no 1892. līdz 1898. gadam Madernieks mācījās Štiglica Centrālajā zīmēšanas skolā, viņš īrēja mazu istabiņu kopā ar savu draugu Alfrēdu Kalniņu. Drauga mudināts, Madernieks studēja mūzikas teoriju un kontrapunktu, čakli apmeklēja koncertus, darbojās latviešu mākslinieku pulciņā "Rūķis" un pat mēģināja komponēt. Tagad varam tikai prātot, kāds būtu Jūlija Madernieka devums, ja viņš tomēr būtu kļuvis par komponistu, jo mums nav saglabājušies ne viņa sacerēto kompozīciju pieraksti, ne viņa mūzikas audioieraksti.

Svarīgākais tomēr ir tas, ka Madernieks savā mākslā meklēja un, šķiet, atrada to, ko ir mēģinājuši daudzi mākslinieki: kā šīs abas – mūzikas un mākslas – mūzas apvienot.

Līdzīgi šis jautājums teorētiskā aspektā nodarbināja krievu mākslinieku Vasīliju Kandinski, kura zinātniskos traktātus interesanti lasīt arī šodien, gandrīz 100 gadus pēc to sarakstīšanas. Madernieka ornamentu konstrukcijas ir rūpīgs, ilgstoša darba rezultāts, ko varētu salīdzināt ar fūgas uzbūvi: skatot viņa ornamentu, to redzam vienotu, taču šķiet, ka tas sastāv no vairākiem pavedieniem – balsīm.

Mūzika Maderniekam bija līdzās visu mūžu, tāpat kā viņa draugi – mūziķi: komponisti Jāzeps Vītols, Emilis Melngailis, Emīls Dārziņš, Alfrēds Kalniņš un vēlāk arī Arvīds Žilinskis.

Ar tiem viņš varējis ilgi runāt par mūziku, un komponistu atmiņas liecina, ka Madernieka spriedumi esot bijuši pamatoti un labi argumentēti. Madernieks draugiem veidoja grāmatu piederības zīmes – ekslibrus – un noformēja nošu izdevumus. Piemēram, viņš ir Alfrēda Kalniņa 1902. gada dziesmu krājuma izdevuma ietērpa autors. Savukārt Kalniņa veltījums draugam ir viens no zināmākajiem klavierdarbiem Latvijas mūzikā – miniatūra “Rudens”.  

Tomēr bez jautājumiem par mākslu un mūziku Maderniekam nereti nācās atbildēt uz vēl vienu.

Kādā intervijā viņam vaicāts, vai nav grūti dzīvot bez ģimenes. Viņš atbildējis, ka "laulība un māksla – divas augstas un patmīlīgas būtnes, kurām reizē kalpot tā, lai neviena no tām neciestu, spēj tikai nedaudzi mākslinieki".

Madernieka gadījumā māksla necieta. Bet viss pārējais –  mūzika, saviesīgā dzīve un draugi – tikai veicināja tās attīstību.

Stāsta Ventspils muzeja vadošā vēsturniece Māra Dāvida

19. gadsimta otrajā pusē Ventspilī sāka ieplūst latvieši no tuviem un tāliem Kurzemes guberņas pagastiem. Pilsēta viņus vilināja ar savām iespējām. Kam rocība ļāva, cēla 1-2 stāvu koka ēkas, bet - ne katrs to varēja atļauties. Ostas strādniekiem dzīvošanai tika piedāvātas kopmītnes. Apstākļi tur bija antisanitāri un, lai arī kā pilsētas ārsts centās pieradināt kopmītņu iedzīvotājus pie tīrības, viss velti.  Vietu skaits kopmītnēs bija ierobežots. Tādēļ katrs mita, kur vien varēja. Kāds ostas stādnieks sev bija atradis samērā novatorisku mitekli. Viņš dzīvoja mucā. Tā gan nebija parasta mazā siļķu muca, bet daudz lielāka, proti – vecs dzelzceļa piestātnes ūdens rezervuārs, kuru apdzīvotājs izlūdzies no dzelzceļa piestātnes priekšnieka.

Ienācējiem dzīves apstākļi pilsētā bija grūti. Kā jau ierasts – algas bija mazas, dzīves apstākļi smagi. Darba devēji meklēja katru iespēju, lai nepārmaksātu. Liela problēma bija atrast pastāvīgu darbu. Pilsētas strādnieku lielāko daļu veidoja gadījuma strādnieki vai sezonas darbinieki.

Uzņēmumi, kas piedāvāja pastāvīgu darbu, izmantoja to, lai maksātu mazāk par tādu pašu darbu, ko veica gadījuma strādnieks. Īpaši šajā jomā „grēkoja” Ventspils osta.

Gadsimta mijā Ventspilī notika lieli ostas un dzelzceļa būvniecības darbi, kas prasīja lielus cilvēku resursus. Līdz Pirmajam pasaules karam Ventspilī iedzīvotāju skaits no 7 tūkstošiem bija izaudzis līdz 29 tūkstošiem. Diemžēl, pārsvarā tas bija nekvalificētais darba spēks, kurš veicināja straujo noziedzības pieaugumu pilsētā.

Arestanti, kuri tika apcietināti par ikdienišķiem un ne pārāk smagiem noziegumiem, nonāca miertiesneša rokās. Miertiesneša darba ražīgums bija apskaužams – mēneša laikā viņš vidēji iztiesāja 300 līdz 400 lietas.

Nozieguma listē godpilno pirmo vietu ieņēma dūru vicināšana, kas parasti notika kādā pilsētas dzertuvē. Un tās Ventspilī bija atliku likām. Ja gadsimta mijā bija reģistrētas 27 dzertuves, tad 1911.gadā pēc neoficiāliem datiem  - 98.

Otrajā vietā bija nakts miera traucēšana, jo dzeršana, kas tik patīkami bija uzsākta kādā dzertuvē, pēc plkt. 21.30, kad krogus vēra ciet, turpinājās pilsētas ielās vai mājās. Turīgākie mēdza vizināt sievietes ar fūrmani, skaļi bļaustoties un dziedot.

 Trešajā vietā bija zādzības. Te nu rodas iespaids, ka zog visu un visu laiku. Bet parasti tās tika ļoti ātri atklātas, jo zagļi savā naivumā nozagto lietu centās pēc iespējas ātrāk realizēt – tirgū, traktierī vai staigājot pa mājām.

Kā rakstīja tā laika prese – reiz kāds zārku taisītājs savam konkurentam izdarījis šādu „štuku”. Agri no rīta viņš pasaucis savu vecāko zelli, iedevis tam slēgtu vēstuli un uzdevis tam - paņemt fūrmani, piebraukt pie konkurenta zārku magazinas (kas atradās ielas pretējā pusē), nodot vēstuli tās īpašniekam un saņemt no tā zārku; pēc tam novest zārku līdz ielas galam, tad fūrmani atlaist un paņemt citu fūrmani un nogādāt zārku viņa magazinā, bet braucot nevis garām konkurenta magazinai, bet no otras puses. Zellis uz mata izdara sava meistara pavēles un zārks pēc izvadāšanas pa pilsētas galvenām ielām pārceļo uz otru magazīni. Vēlāk izrādās, ka vēstule viltota un viņas parakstītājs nemaz Ventspilī neeksistē. Pret vainīgiem celta kriminālapsūdzība par paraksta viltošanu un svešas mantas piesavināšanos caur viltību.”

Nez vai šādas lietas atrisināšana sagādāja policistiem lielas grūtības…

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Kristiāna Ābele

1901. un 1902. gadā Vilhelma Purvīša gleznas intensīvi ceļoja gan pa lielizstādēm Vācijā, Austrijā un Francijā, gan personālizstāžu turnejā Vācijā, autoram izpelnoties gan vairākas tautiešu un novadnieku lepnumam glaimojošas lielizstāžu medaļas, gan – jo svarīgāk – atzinīgus kritiķu vērtējumus, kuros īpaši cildināta viņa meistarība sniega gleznošanā. Divi no visvairāk atzinības guvušajiem darbiem – “Ziemeļu nakts” un “Marta vakars” – atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā.

Jau 1899. gada decembrī kolēģis Frīdrihs Morics Rīgas Mākslas biedrības salona eksponātu iespaidā pauda pārliecību, ka Purvītis pieder pie Krievijas labākajiem “sniega gleznotājiem”, un paredzēja, ka arī ārzemēs reti kurš spēj viņam līdzināties. Vācijas un Austrijas preses atsauksmes 1901. un 1902. gadā liecina, ka šis viedoklis tolaik nebija lokālpatriotisks pārspīlējums.

Purvīša izcilību šajā nozarē daudzināja ne tikai Berlīnes baltietis Jūliuss Nordens, īstajā uzvārdā Haselblats, kas viņa gleznas pieskaitīja pie labākajiem  ziemeļu ziemas attēlojumiem, kādi jelkad redzēti. Ludvigs Pīčs Berlīnē atzīmēja, ka sniegs gan gaismā, gan ēnā ir gleznots tik patiesos toņos, kas neatpaliek no norvēģa Frica Teulova sasniegumiem.

Frics fon Ostīni Minhenē norādīja, ka abas rīdzinieka Purvīša ziemas ainavas pieder pie “izcilākajiem dabasskatiem visā Stikla pilī”.

XII Vīnes Secesijas izstādes apskatā laikrakstā Wiener Zeitung Purvītis bija nodēvēts par “krievu Fjestadu” un viņa darbi aplūkoti starptautiskā Ziemeļeiropas kopainas pietuvinājumā: “Zviedru, krievu un somu ledus un sniega ainavisti – Fjestads, Purvītis, Gallens – kā īsti glezniecības dzejnieki iegremdējas visās savas ziemeļu dzimtenes noskaņās un ar dziļu izjūtu atveido tās sniegoto, mēnessgaismas apspīdēto ziemas nakšu lielo, klusējošo mieru.” Vēstulē no Berlīnes žurnālā Kunstchronik par Purvīti rakstīja, ka savā jomā – sniega glezniecībā – viņam gandrīz nav konkurentu: “Viņš vienlīdz meistarīgi glezno savas dzimtenes balto ziemas ietērpu visās stadijās: kā plānu, gaišu rudens uzklātu lakatu, kā biezu, pūkainu un mīkstu vilnas segu, kas metra biezumā guļ pār zemi, un kā jaunavīgās marta zemes vieglo līgavas kleitiņu, pirms saulainais pavasaris šo kautrīgo segacīti ir apņēmīgi ieslēdzis savās skavās.”

Stāsta arheologs Artūrs Tomsons

Veicot arheoloģiskās uzraudzību darbus, viens no jautājumiem, par ko sanāk sarunāties ar ieinteresētajiem cilvēkiem, ir ne visai skaidrais priekšstats, kā veidojas arheoloģiskais kultūrslānis.

Īpaši saistībā ar būvdarbiem, kur tiek veikta rakšana, ar to ir jāsaskaras. Īpaši vecpilsētā, kur tas ir ļoti biezs. Nereti jāsastopas ar neticību tam, ka tas, kas paveras acu priekšā, tiešām ir veidojies 800 gadu laikā. Arī kultūrslānis ir vēstures daļa un tiek aizsargāts ar likumu, jo tas satur pašu svarīgāko – informācijas kopumu par laikiem, kad vēl nebija rakstīto avotu. Ģeologi to sauc par antropogēnas izcelsmes gruntīm.

Mūsu nozarē šis nosaukums ir iegājies ar kultūrvēsturisko nosaukumu. Sākumā šeit tas, ko skolā apgūstot vēsturi, būtu jācenšas iemācīties, ir iegūt priekšstatu par milzīgi ilgo laika ritējumu. Cik ir 100 gadu? Cik ilgi ir 500 gadu?

Vietās, kur zemē nav jauno laiku pārrakumu, viss cilvēka radītais pamazām nogulsnējas plānākās un biezākās kārtās. Īpaši strauji grunts līmenis uzauga vietās, kur dzīves vietās bija kādas ieplakas, tās “aizauga” pirmās.

Mūsdienās, kad atkritumus izved, pieļauju, ka to iztēloties var būt zināmas grūtības. Tomēr pagātnē ļaudis visu uztvēra vienkāršāk un īpaši pie tā nepiedomāja.

Arheoloģijā ir iespēja tieši saskarties ar to, kas paliek zemē, un tā ir tieša sava laikmeta, konkrēta cilvēka darbības liecība. Salīdzinot arheoloģiskos avotus ar rakstītajiem avotiem, katram ir savi plusi un mīnusi. Rakstītie avoti pagātni padara individuālu, bet ir subjektīvi, arheoloģiskie ir objektīvi, bet atkarīgi no pētnieka interpretācijas un paši neko pastāstīt par sevi nevar. Tāpēc ir svarīgi pētīt visu kopumā, nevis lasīt laukā tikai metāla lietas, ko dara daudzi detektoristi. Tas izjauc kopbildi, jo arheologi normāli atradumus kartografē un tikai kopskatā tas var kaut ko likt atklāt par pagātni vairāk tur, kur nav rakstīto – senos tirdzniecības ceļus, kauju vietas, amatniecības nianses, dzīvesvietas, pārceltuves utt.  Tas ir mīts starp detektoristiem, ka racēji “glābj” lietas no “slinkajiem” arheologiem, jo senlietas zemē “sapūstot”. Teiksim tā – kāda jēga visu fiziski izrakt, ja nav apstākļu restaurēt. Turklāt mēs nezinām, kādas zinātniskās metodes būs nākotnē, un visa šodiena mums arī liksies pilnīgs barbarisms, tāpat kā mēs ar šausmām reizēm skatāmies tagad uz 19. gs. metodēm. Tas pats Šlīmanis ar dinamītu vien ir ko vērts.

Atgriežoties pie kultūrslāņa. Mēs jau arī esam pilnībā aizmirsuši, ko nozīmē saimniecībā, faktiski savā dzīvesvietā turēt mājlopus, cik viens tāds eksemplārs patērē vezumus siena un kas no viņa paliek pāri visās nozīmēs dzīves laikā un pēc tam.

Ar šo saskārāmies arheoloģiskajā izpētē senās Rīdzenes upes aizbērtajā gultnē bijušajā labajā krastā 2019.–2020. gadā Kalēju ielā 64/66. Upīte ilgi tika izmantota, lai tajā mestu sadzīves pārpalikumus, un ievērojamā apjomā tajā atrada mājlopu kaulus. Tas rāda, cik Rīga vēl 16.–18. gs. bija agrāra, uz pa pusei naturālo saimniecību balstīta. Ja paskatās tā laika kartes, ap mūriem un bastioniem 17. gs, Rīgai ir ganības un pilsētnieku sakņu dārzi, līdz pat ārējai aizsardzības līnijai (ap vietu, kur tagad ir 1. slimnīca). Izrakumos tika atsegti 3 dažādu periodu senie koka krasta stiprinājumi un iegūta viena no pēdējos gados statistiski Latvijā lielākajām senlietu kolekcijām, kas liecina par Rīgas straujo augšanu šai laikā.

Šajos  izrakumos bija jāsaskaras ar kurioziem no vērīgo garāmgājēju puses. Tā ir īpaša kategorija, kas reizēm cenšas pat iekļūt izrakumu laukumā. Viens pilsonis bija pamanījis, ka laukumā atrodas jocīgi “akmens stabi”, ko ļaunie būvnieki kaļ nost. “Akmens stabi” patiesībā bija 2019. gada rudenī urbtie jaunbūves betona pāļi, uz kuriem zem zemes līmenī bija palicis nospiedums no šai vietā bijušajiem 19.–20. gs. mijā celtās ēkas pamatu ķieģeļiem (ēka bija sagrauta 2. pasaules karā, ja atceramies, tur ilgus gadus pēc tam bija skvēriņš).

Nākamais solis par vērīgajiem garāmgājējiem un mītiem arheoloģijā ir no sērijas – tur taču mēris klāt! Savulaik, strādājot pie Doma baznīcas, kur tagad bērnu rotaļlaukums, kāds garāmgājējs caur žogu iebāzis galvu kliedza – “čo ti tam kopaješ, tam čumaaa” – ko tu tur roc, tur taču mēris klāt! Tas ir tāds dzīvīgs mīts par ne visai ilgi dzīvojošu mikroorganismu, kas iznīkst diezgan ātri. Tomēr nešaubos, ka arī nākotnē tādas situācijas būs un garāmgājēji pēc 500 gadiem arheologiem sauks – ko tu tur roc, tur taču kovids klāt. Un datējumi tiks veikti pēc periodus atdaloša masku slāņa arheoloģiskajos  grunts slāņos.