Vai zini?

Stāsta dziedātāja un JVLMA Profesionālās doktorantūras programmas studente Evija Hilmane; pārraides producente – Zane Prēdele

Viens no svētku organizatoriem bija Jānis Reinholds – savulaik pazīstams komponists, vijolnieks, skolotājs un diriģents.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā esošais muzikologa Oļģerta Grāvīša arhīvs glabā daudzveidīgus avotus: vēstules, laikabiedru un kolēģu atmiņu pierakstus, kā arī svarīgus arhīva dokumentus. Šie materiāli ļauj no jauna ieraudzīt Jāni Reinholdu kā vienu no interesantākajām un mazāk novērtētajām personībām Latvijas mūzikas vēsturē. Diemžēl, lielākā daļa Reinholda kompozīciju gāja bojā Otrā pasaules kara laikā, taču joprojām atpazīstami ir tādi darbi kā “Mosties, mosties, reiz svabadais gars” un citi, kas bijuši un vēl aizvien ir koru repertuārā.

Reinholda mūžs ildzis 56 gadus.

Savas dzīves laikā viņš strādājis par diriģentu vairāk nekā piecpadsmit dažādos koru kolektīvos. Tai skaitā arī Atturībnieku biedrības korī, kura darbība organiski sasaucās ar viņa personīgo pārliecību, jo viņš visu mūžu bija nelokāms alkohola un smēķēšanas pretinieks.

Interesanti, ka tieši šajā korī savas vokālās gaitas sācis arī dziedātājs Jānis Ādolfs Kaktiņš – vēlāk viens no izcilākajiem Latvijas Nacionālās operas baritoniem starpkaru periodā.

Reinholds strādājis vairākās skolās par mūzikas skolotāju un piedalījies dziesmu svētku organizēšanā un vadīšanā, tomēr viena no interesantākajām viņa dzīvesgājuma lappusēm saistās ar Pirmā pasaules kara laiku un pēckara gadiem. Līdzīgi daudziem citiem latviešiem, arī Reinholds sākotnēji ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Sanktpēterburgu, kur viņa meitas Lauma un Ilga uzturējās visus kara gadus. [1] Tieši Sanktpēterburgā jeb tolaik Petrogradā Reinholdu beidzot sasniedz pavēste par iesaukumu strēlniekos un jau 1916. gadā viņš atgriežas dzimtenē, lai kļūtu par 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka kapelmeistaru.

Dalība strēlniekos gan netraucēja darbīgajam Reinholdam koncertēt un gan 1916. gada nogalē, gan 1917. gada sākumā viņš sniedza vairākus koncertus kā vijolnieks, kapelmeistars ar strēlnieku pulku orķestri, kā arī atskaņojot savas kompozīcijas kopā ar dažādiem koriem.

1917. gadā Reinholds kopā ar latviešu strēlniekiem atkāpjas sākotnēji uz Valmieru un pēc tam uz Maskavu, kur 1918. gada sākumā tiek iecelts par apvienoto latviešu strēlnieku pulku orķestra vadītāju (līdz tam šo amatu pildīja Pāvuls Jurjāns). Arī šajā laikā Reinholds pastāvīgi domā par kultūras dzīvi, tādēļ kopā ar strēlnieku orķestriem sniedz koncertus dažādās Krievijas vietās, par ko tiek saņemta kritiķu atzinība. Taču lielākais viņa panākums neapšaubāmi ir 1918. gada 24. jūnijā (jeb 6. jūlijā pēc t. s. “jaunā stila” jeb Gregora kalendāra) Maskavā Sokoļņikos organizētie Jāņu pasākumi, kas oficiāli izskanējuši kā Latviešu strēlnieku II dziesmu svētki.

Neskatoties uz neapšaubāmo mūziķa un arī organizatora talantu, kas parādās visā mūža garumā,

Jānis Reinholds pēc rakstura, kā laikabiedri un kolēģi liecina arhīvā izlasāmajās atmiņu vēstulēs, bijis ļoti kautrīgs un atturīgs cilvēks, kurš nekad nav izcēlis savus panākumus.

Tādēļ, kaut arī vēstures avotos tieši viņš ir minēts kā svētku organizators, pats Reinholds kautrīgi sevi piemin tikai kā apvienotā orķestra kapelmeistaru, ļaujot citiem saņemt slavu, kas pienāktos viņam.

Ideja par Jāņu svinēšanu latviešu strēlniekiem, protams, nebija sveša. Taču 1918. gada Jāņi varēja iegūt simbolisku nozīmi kā ārpus dzimtenes esošo latviešu strēlnieku, to ģimeņu un bēgļu apvienotāji, kas padarīja šo Reinholda organizatorisko darbu vēl būtiskāku.

Tie bija pirmie Jāņi pēc Rīgas atstāšanas, kas sekoja Vācijas Impērijas karaspēka uzbrukumam 1917. gada vasarā un smagajām kaujām pie Mazās Juglas, kurās dalību ņēma arī strēlnieku pulki.

1918. gada jūnijā, dažas nedēļas pirms svētku norises, parādījās pirmās afišas, kurās redzam iecerēto svētku programmu – jauktos strēlnieku un sieviešu korus vadīs Kārlis Jurģītis – vēlāk arī Ludzas kultūras svētku virsdiriģents 1926.gadā. Bija paredzēts, ka strēlnieku svētkos kā solisti piedalīsies arī vairāki ievērojami latviešu dziedātāji. Līdzās jau pieminētajam Ādolfam Kaktiņam te atzīmējams, piemēram, Pauls Sakss, kas pazīstams kā viens no Pāvula Jurjāna dibinātās Latviešu operas tenoriem un pirmajiem Latvijas Konservatorijas mācībspēkiem. Savukārt Amanda Liberte-Rebāne bija viena no spilgtākajām latviešu operdziedātājām, dziedājusi Maskavas un Sanktpēterburgas operās, Latvijas Nacionālajā operā, kā arī pēc Otrā pasaules kara uzstājusies Rietumvalstīs.

Diemžēl šie latviešu strēlnieku dziesmu svētki vēsturē "pazuduši" pavisam prozaiska iemesla dēļ.

1918. gada 24. jūnijā 15:00 (vienlaikus ar dziesmu svētkiem) sākās t. s. kreiso eseru dumpis, kura apspiešanā naktī no 24. uz 25. jūniju tiek piesaistīti latviešu strēlnieki kā kaujasspējīgākā vienība Jukuma Vācieša vadībā.

Atsevišķos avotos pat izteikts pieņēmums, ka tieši fakts, ka latviešu strēlnieki bija aizņemti ar Jāņu svinēšanu, tātad nebija pieejami citu funkciju izpildē, bija viens no iemesliem, kādēļ dumpim tika izvēlēts tieši šis datums. Tomēr ar latviešu strēlnieku palīdzību eseru sacelšanos izdevās apspiest jau līdz nākamās dienas pusdienlaikam.           

Līdzās Jāņa Reinholda gaitām kā entuziastiskam un talantīgam kordiriģentam pieminēšanas vērtas ir arī citas viņa darbības jomas – vijoļspēle un komponēšana.

Vijoļspēli Reinholds sāka apgūt vēlu, tikai 20 gadu vecumā, kad virtuozu spožumu vairs nebija iespējams sasniegt. Neraugoties uz to, atsauksmes par viņa sniegumu ir cildinošas.

Lai gan daudzi Jāņa Reinholda kompozīciju manuskripti vācu okupācijas laikā gājuši bojā, līdz mūsdienām saglabājušās kora dziesmas, tostarp tautasdziesmu apdares korim, klavierminiatūras, kā arī solodziesmas, kurām viņa daiļradē bijusi nozīmīga vieta. Tā, piemēram, 1909. gadā Reinholds sarīko savu kompozīciju vakaru, par ko vēlāk Emīls Dārziņš raksta, ka Reinholds, kā jau gandrīz katrs jauns mūziķis, iesāk ar dziesmām, raksturojot, ka tajās mīt sirsnība, nopietnība un drūmums.[2] Dažus gadus vēlāk – 1911. gadā Jānis Reinholds sarīko vēl otro kompozīciju vakaru, un šoreiz savas domas izsaka Jānis Zālītis, uzsverot komponista sapņaino dabu un intuitīvo rakstības stilu.

Reinholda biogrāfijas lappusēs vēl ievērību pelna fakts, ka

Jānis Reinholds kopā ar domubiedriem – Ernestu Vīgneru, Ādamu Ori un Jāni Mediņu – dibināja Latvju komponistu biedrību 1923. gadā,  divus mēnešus pirms Latvijas Skaņražu kopas izveides. To var uzskatīt par pašu senāko mūsdienu Latvijas Komponistu savienības priekšteci.

Jāņa Reinholda dzīvesgājums un veikums apliecina, ka viņš ir personība, kuru vērts ne vien pieminēt, bet arī no jauna iepazīt. Un arī strēlnieku dziesmu svētki, kuros viņš devis savu ieguldījumu, noteikti ir pelnījuši plašāku izpēti mūsu dziesmu svētku tradīcijas kontekstā. Līdz šim tie palikuši vēstures ēnā, muzikologa Oļģerta Grāvīša vārdiem runājot, kā nepelnīti aizmirsta Jāņa Reinholda biogrāfijas un Latvijas kultūras vēstures lappuse.

[1] Dzimtenes Vēstnesis, Nr.269, 23.11.1916

[2] Mūzikas Nenedēļa, Nr.17, 01.05.1924.

Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Kurš gan nav pieredzējis situāciju, kurā svinīgu pasākumu sabojā kāds, kurš ieņēmis par daudz grādīgā vai sācis vicināt dūres pret pārējiem klātesošajiem? Diemžēl tā nav tikai mūsdienu pasaules problēma – trakas ballītes notika arī viduslaikos, tostarp Rīgā, un notika ne tikai bagāto tirgotāju, bet arī ierindas amatnieku vidū.

Gandrīz visu nozaru amatnieki un strādnieki, kas bija vienojušies savās amatu ģildēs, vismaz reizi gadā tikās gada lielākajos svētkos. Šajos svētkos ģildes biedri devās uz baznīcu un pieminēja savus mirušos biedrus, bet tad organizēja svētkiem atbilstoša apmēra mielastu.

Mielasts gan nebija iedomājams bez dzērieniem un par to liecina arī šo svētku nosaukums viduslejasvācu valodā – "drunke". Šī "drunke" bija vistiešākā mērā saistīta arī ar dzeršanu – visbiežāk tieši alus.

Mucas ar alu ģilde iepirka par biedru iemaksātajām svētku maksām vai iekasēja soda naudas veidā no biedriem, kas bija pārkāpuši ģildes šrāgās rakstītos noteikumus.

Amatu šrāgās ļoti bieži tika ietverti noteikumi par uzvedību sabiedrībā, tostarp tādos svētkos kā "drunke". Vispirms jau tieši par dzeršanu, kas, kā iedomājams, varēja radīt nopietnus izaicinājumus pasākuma noskaņai. Rīgas drēbnieku šrāgas 15. gadsimtā tā arī saka – sods sagaida to biedru, kurš svētkos dzers vairāk, nekā pats uz to ir spējīgs.

Dzērums un jautrība varēja novest pie vispirms mazām nekārtībām svētku norises vietā. Daudzas ģildes brīdina biedrus, ka tiem jāuzmanās no alus izliešanas. Ja kāds izlēja tik daudz alus, ka to nevarēja apsegt ar pēdu, jāmaksā sods, kurš pieauga, ja neuzmanībā tika saplēsts arī alus biķeris.

Rīgas drēbnieki brīdina, ka nedrīkst arī apliet ar alu kādu citu svētku dalībnieku – īpaši, ja tas darīts dusmās ar nolūku kaitēt. Tad sodā bija jāmaksā gabals vaska katram brālim, kuru skāris uzbrukums.

Sods sagaidīja arī tos, kuri atļāvās nejauki izturēties pret citiem biedriem –  apsaukājot un aizskarot viens otru vai uzsākot strīdus. Ar sliktiem vārdiem nedrīkstēja aizvainot ne tikai citus ģildes biedrus, bet arī ģildes oldermani jeb vecāko un viņa piesēdētājus. Kā nekā, tieši viņiem "drunkē" bija jānodrošina kārtība, jāvada pasākums, kā arī jāpiefiksē, kuri dalībnieki noteikumus pārkāpuši, lai nākamajā tikšanās reizē varētu iekasēt sodu – naudā, vaskā vai alū.

Rīgas mūrnieki 16.gadsimtā pierakstījuši tā: "Ja kāds sevi ar alu piedzirda tā, ka viņam tas jādod atpakaļ notekās, viņam pienākas sods 6 vērdiņi."

Rīgas zvejnieki savukārt piespriež sodu arī par izvemšanos notekā vai ģildes mājā. Tas, kurš to darījis uz ielas, maksāja ar savu paša godu. Mūrnieku šrāgas arī noteica, ka ģildes pasākumos nedrīkst ierasties ar dunci vai citu ieroci. Ja tomēr izcēlās ķīviņš un kāds tika ievainots – iesitot, sadurot  vai pat iekaustot līdz asinīm, šāds pārkāpums vairs nepalika ģildes pārvaldībā. Tad, lai lemtu sodu vainīgajam, tika iesaistīts pilsētas fogts.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta Life Goodwater IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula

Pasaulē pēdējo piecdesmit gadu laikā izzudusi vairāk nekā trešdaļa mitrāju. Tas var šķist kā nebūtisks fakts par attālām purvainām teritorijām, kuras cilvēks vienkārši pielāgojis savām vajadzībām. Taču tieši šeit sākas problēma.

Vietās, kur agrāk ūdens uzkavējās, attīrījās un uzturēja dzīvību, šodien tas aizplūst pārāk strauji, līdzi nesot augsnes daļiņas, slāpekli, fosforu un citus piesārņotājus. Rezultāts ir redzams upēs un ezeros: pasliktinās ekoloģiskā kvalitāte, pieaug eitrofikācijas risks, sāk dominēt viendabīgas ūdensaugu sugas, bet sugas, kurām vajadzīgs dzidrs, auksts un skābekļa bagāts ūdens, pamazām izzūd.

Šo problēmu saasina cilvēka vēlme vidi pārveidot sev ērtāku. Mitras ieplakas tiek nosusinātas, upes iztaisnotas, ūdens plūsmas paātrinātas, bet dabiskie mitrāji apbūvēti vai pielāgoti saimnieciskai darbībai. Ilgu laiku tas šķita progress. Tomēr tagad kļūst skaidrs, ka, likvidējot dabiskos filtrus, nākas meklēt jaunus risinājumus tam, ko daba agrāk paveica pati.

Mitrājs nav vienkārši pārmitra teritorija. Tas ir bioloģiski nozīmīgs mehānisms, kas, aizturot ūdeņu plūsmu, veicina to pašattīrīšanos. Tāpat mitrājos mājo fantastiska dabas daudzveidība. Mitrāju esamība palīdz cilvēkiem un dzīvajai dabai pielāgoties klimata pārmaiņu ietekmei – tiek mazināta plūdu ietekme, kā arī "barotas" gruntsūdeņu rezerves.

Arī cilvēks var radīt mitrājus. Mākslīgajos mitrājos tiek atdarināti dabiskie pašattīrīšanās procesi. Grāvja vai upes ūdens plūsma tiek palēnināta, mitrāja dziļākajā daļā nosēžas augsnes daļiņas, kas satur fosforu, bet seklajā zonā iestādītie ūdensaugi un niedres uzņem slāpekli un citas ūdenī izšķīdušās barības vielas. Vienlaikus norisinās arī bioloģiski un ķīmiski procesi, kas piesārņojošās vielas pārvērš citās formās. Mitrājus ierīko gan pie lauksaimniecības zemēm, gan kā papildu filtrēšanas risinājumu jau attīrītiem notekūdeņiem – turklāt tos iespējams veidot arī pie privātmājām. Jo tuvāk piesārņojuma avotam mitrājs tiek izveidots, jo tas ir efektīvāks!

Ceļā no idejas līdz mākslīgajam mitrājam ar ekskavatoru vien būs par maz. Vispirms jāsaprot, kur no šāda objekta būs vislielākais ieguvums. Tad vajadzīgas sarunas ar zemes īpašniekiem, un ne vienmēr tās ir vienkāršas. Kad kļūst saprotams, ka iegūs ne tikai vide, bet arī pati teritorija – tā taps sakoptāka, pārskatāmāka un lietderīgāk izmantojama, –  sākotnējo piesardzību bieži nomaina atbalsts.

Latvijā mākslīgie mitrāji veidoti jau vairākus desmitus gadu. Šīs pieejas mērķis ir uzlabot iekšzemes ūdeņu kvalitāti gan lauksaimniecības teritorijās, gan pie ezeriem un kā risinājums notekūdeņu attīrīšanai. Tiek lēsts, ka Latvijā uzbūvēti ap 20 mākslīgo mitrāju – taču, lai visas Latvijas mērogā panāktu jūtamu rezultātu, būtu nepieciešami apmēram tūkstotis jaunu mākslīgo mitrāju.

Mitrāji nav šķērslis attīstībai, bet daļa no gudrākas attīstības. Tie palīdz samazināt piesārņojumu, mazina ūdeņu aizaugšanu, atbalsta bioloģisko daudzveidību un var būt nozīmīgi arī plūdu risku mazināšanā, jo spēj uzkrāt lielu ūdens daudzumu.

Ne velti 2024.gadā mitrājs tika godāts kā gada dzīvotne. Ja reiz esam izjaukuši sistēmas, kas ūdeni attīrīja dabiski, mums jāspēj tās atjaunot vai veidot no jauna. Un tieši mitrāji ir viens no skaidrākajiem pierādījumiem tam, ka risinājums dažkārt slēpjas nevis cīņā pret dabu, bet sadarbībā ar to.

Stāsta JVLMA Vēsturiskās muzikoloģijas nodaļas studente Marta Paula Pauliņa; pārraides producente – Zane Prēdele

Paula Līcīte (1889–1966) Latvijas mūzikas vēsturē ieņem īpašu vietu ne tikai kā pirmā sieviete-komponiste, kura absolvējusi Latvijas Konservatorijas kompozīcijas klasi, bet arī kā personība ar neparasti plašu interešu loku. Paula Līcīte bija vienlīdz spēcīga gan mūzikā, gan literatūrā un tulkošanā, turklāt viņas interešu loks sniedzās līdz pat medicīnai un kvantu teorijai.

Paulas Līcītes bērnība aizritēja Čiekurkalnā, galdniekmeistara un liela mūzikas cienītāja ģimenē. Tēva uzbūvētās ērģeles kļuva par viņas pirmo sastapšanos ar mūzikas teoriju, taču pusaudzes gados viņas uzmanību piesaistīja arī literatūra un dabas zinātnes. Pēc Voldemāra Maldoņa Rīgas sieviešu ģimnāzijas absolvēšanas 1907. gadā viņa uzsāka mūzikas skolotājas darbu Sarkandaugavā, valsts pamatskolā, kur klasēs ar vairāk nekā 60 bērniem saskārās ar pirmo lielo dzīves pārbaudījumu. Smagais darbs Paulu Līcīti noveda līdz spēku izsīkumam, un tikai pievēršoties dziedāšanas apguvei Pāvula Jurjāna (1866–1948) vadībā, dziesma palīdzēja atgūt emocionālo līdzsvaru. Komponiste uzskatīja, ka dziedāšana esot "lieliskas zāles".

1915. gadā Paula Līcīte devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur viņa skaldīja malku, mazgāja veļu un cepa maizi. Tomēr vakaros pelnīja iztiku, spēlējot klavieres mēmajos kino seansos un dziedot bēgļu koncertos.

Atgriežoties Rīgā 1919. gadā, Paulai Līcītei operas durvis kā dziedātājai palika slēgtas, taču Jāzeps Vītols (1863–1948) pamanīja Līcītes dotības un pasniedzis privātstundas. 1919. gada rudenī Paula Līcīte iestājās kompozīcijas klasē, viņa ir arī pirmā sieviete-komponiste, kura 1923. gadā šo klasi absolvē.

Visspilgtāk komponistes uzskati, rakstura asums un humora izjūta atklājas viņas vēstulēs muzikologam Oļģertam Grāvītim (1926–2015), kuras glabājas JVLMA Oļģerta Grāvīša arhīvā. Viņa neslēpa savu skepsi pret modernisma ienākšanu latviešu mūzikā, dēvējot jaunos, atonālos meklējumus par "organizētu skaņu burkšķi".

Viņa palika uzticīga klasiskās skolas principiem, uzskatot, ka mākslai ir jāceļ saulē un jāiepriecina, nevis jāmoka klausītājs ar eksperimentiem.

Interesanti, ka, neskatoties uz savu kritisko prātu, Paula Līcīte pret savu radošo devumu izturējās ar lielu pieticību. Kāda vēstulē ap 1960. gadu viņa Oļģertam Grāvītim raksta: "Es sevi vienmēr esmu turējusi par tādu viduvēju komponistu... Jānis Zālītis man kādreiz teica: Jūs laikam nerakstīsiet simfonijas, – bet opera vai balets – tas jūsu garā. par to nav jāskumst: dievs mīt nevien augstos kalnos, bet gan arī katrā puķes ziedā." Nereti skuma par to, ka daudzi viņas orķestra darbi, kā "Ziedi" un "Karogi", gāja bojā 1941. gada ugunsgrēkos, tā arī nesasniedzot klausītājus.

Līdztekus nopietnajām pārdomām par mūzikas sūtību, vēstulēs uzplaiksnī Paulas Līcītes neizsīkstošais humors. 1960. gadā, aprakstot savu ikdienu šaurajā dzīvoklī jeb "sasodītajā kvadratūrā", viņa ar smaidu uzskaita savu "mājas orķestri": divas klavieres, trīs radio, vairākas radiolas, divi televizori, magnetofons, akordeons, taurīte, bērnu klavierītes, mutes harmonikas, tad vēl tālrunis un – kā pēdējais elements – pieklīdis kaķēns, kas neatlaidīgi ņaud aiz durvīm. Viņa pat jautā Grāvītim, "varbūt ir pienācis laiks uzrakstīt džezisku bērnu simfoniju" šādam neparastam sastāvam, caur uzjautrinošajām rindām atklājot, ka smadzenes klusuma brīžos reizēm vairs pat negrib strādāt, tomēr radošā dzirksts vēl jaušama.

Paulas Līcītes intelektuālais apvārsnis bija neparasti plašs. Viņa nav tikai vairāk nekā simt solodziesmu un kora darbu autore; viņa ir sastādījusi vērienīgo "Veselības Leksikonu" desmit sējumos, tulkojusi vairāk nekā 20 operu libretus un publicējusi romānu.

Viņa atzina, ka gribētu dzīvot saules mūžu, lai pilnībā apmierinātu savas slāpes pēc zināšanām par psihoanalīzi un medicīnu.

Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica; pārraides producente - Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Mūsdienās pastāv dažādi mīti un stereotipi par viduslaikiem un dzīvi pilsētā toreiz. Viens no tiem ir par dzimtes lomām un sieviešu lomu viduslaiku sabiedrībā un ekonomikā. Vēlākie jauno laiku ierobežojumi un elites ģimeņu attēlotās dzimtes lomas ir radījušas iespaidu, ka senākos laikos sieviete bija tikai pavarda turētāja un bērnu auklētāja. Viduslaiku liecības tomēr liek stipri šaubīties, ka tie bija sieviešu vienīgie pienākumi.

Viduslaiku pilsētu amatnieki visbiežāk nebija pārtikuši un ģimene, kurā strādātu tikai vīrietis, viduslaiku pilsētas ekonomikā nebūtu spējīga izdzīvot.

Tolaik pamata ekonomiskā vienība bija amatnieku ģimene un tās darbnīca.

Jā, amatnieku ģimeni vienoja amata meistars, taču darbos, visticamāk, palīdzēja arī viņa sieva, vecākie bērni, kā arī zeļļi, mācekļi, kalpi un kalpones – tā saucamā lielā vai paplašinātā viduslaiku ģimene.

Par nodarbinātības paražām viduslaiku amatos vēsta amatu ģilžu statūti jeb šrāgas. Tajās aprakstīti priekšnoteikumi kļūšanai par amatnieku, kā arī ierobežojumi, kas atklāj izņēmumus, piemēram, sieviešu nodarbinātībā.

Rīgas kurpniekzeļļu šrāgās no 15. gadsimta teikts, ka šai ģildē par māsām var uzņemt tikai tās sievietes, kuras ir no kurpnieku vai ādmiņu amatiem, tātad tās, kuras jau ir prasmīgas ādas apstrādē.

Līdzīga sieviešu klātbūtne ir minēta 15. gadsimta Tallinas kurpnieku šrāgās, kurās vēstīts, ka "kalpones šo (mūsu) amatu var ieņemt un mantot tikpat brīvi, kā kalpi."

Arī citi amati sniedz piemērus sieviešu amata prasmei un patstāvībai. Rīgas linaudēju šrāgas 15. gadsimta vidū nosaka gada ģildes maksu gan meistariem, gan "māsām, kuras strādā patstāvīgi".

Savukārt Rīgas stiklinieku šrāgās no 16. gadsimta termins “meistars” lietots gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē – "meisteres oft meisterinnen" – tā rakstīts viduslejasvācu valodā.

Izplatītākais veids, kā sieviete viduslaiku pilsētā kļuva par amatnieka darbnīcas galvu, tomēr bija viņas vīra nāve. Šāda iespējamība amatnieku šrāgās aprakstīta bieži. Rīgas mūrniekmeistara sieva, kura kļuvusi par atraitni, varēja palikt amatā bez ierobežojumiem.

Citos amatos, piemēram, kurpnieku šrāgās, sastopams noteikums, ka atraitne darbu varēja turpināt patstāvīgi vienu gadu un vienu dienu. Pēc tam viņai būtu jāapprec kāds cits meistars vai par meistaru jāvirza kāds labs zellis.

Tomēr nav zināms, cik strikti šis noteikums tika attiecināts uz sievietēm, kuras gada laikā neatrada pienācīgu aizstājēju savai meistara pozīcijai, bet turpināja vadīt amata darbnīcu. Zeltkaļu šrāgas no 15. gadsimta Rīgas norāda, ka tad, kad šis gads aiztecējis, atraitnei jārunā ar ģildes oldermani. Viņš šai atraitnei varēja piedāvāt kādu no amata zeļļiem, kurš būtu pietiekami prasmīgs un spējīgs strādāt šajā darbnīcā un to kopīgi turpināt. Ja šāds risinājums apmierināja gan atraitni, gan pārējo ģildi, viņa varēja turpināt būt daļa no zeltkaļu amata, ja vien neieprecējās kādā citā amatā. Šie piemēri parāda, ka viduslaiku pilsētās, tostarp Rīgā, arī sievietes varēja būt prasmīgas amatnieces un nereti pat vadīja savas darbnīcas patstāvīgi.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "Life Goodwater IP" vadītājs Jānis Šīre; raidījuma producente – Rūta Paula

Ap 70% cilvēka ķermeņa masas ir ūdens. Smadzenēs tā ir pat vēl vairāk. Vienlaikus uzturam pieejamais saldūdens uz Zemes ir mazāk nekā 3% no kopējiem ūdens krājumiem. Un tomēr daudzi to patērē tā, it kā šis resurss būtu neizsmeļams – Eiropā vidēji ap 144 litru uz vienu cilvēku dienā. Šī pretruna atklāj galveno problēmu: ūdens ir dzīvības pamats, bet attieksmē pret to pārāk bieži dominē izšķērdība un nevērība.

Pieejamā ūdens daudzums ir viens aspekts. Taču kā ar kvalitāti? Tiklīdz ūdenī nonāk vielas vai rodas fizikāli apstākļi, kas liedz to izmantot primārajām vajadzībām, mēs runājam par piesārņojumu. Tam ir divi galvenie veidi. Punktveida piesārņojums nāk no konkrēta avota, piemēram, caurules, un to ir salīdzinoši vieglāk noteikt un kontrolēt. Daudz sarežģītāks, izplatītāks un grūtāk pārvaldāms ir difūzais jeb izkliedētais piesārņojums, kas nāk no lauksaimniecības zemēm, pilsētvides un  intensīvi apsaimniekotām mežu teritorijām. 

Latvijā īpaši raksturīgs ūdeņu piesārņojums ar augu barības vielām, kas izraisa eitrofikāciju. Vienkārši sakot, ūdens tiek pārbarots.

Tajā nonāk pārāk daudz slāpekļa un fosfora savienojumu, pieaug aļģu un citu ūdensaugu biomasa, samazinās skābekļa daudzums un sākas ķēdes reakcija, kas maina visu ūdens ekosistēmu. No malas tas var izskatīties tikai kā "aizaugusi upe" vai "zaļš ezers", taču patiesībā aiz tā slēpjas daudz nopietnākas pārmaiņas. Sugu daudzveidība samazinās, izzūd jutīgās un retās sugas, dzīvo organismu kopiena kļūst vienkāršāka un nabadzīgāka. Eitrofikācija ir dabisks, ļoti lēns process, kas tūkstošiem gadu gaitā veido purvus, taču cilvēka ietekmē tas tiek mākslīgi paātrināts.

Nozīmīgu slodzi uz mūsu upēm un ezeriem rada nepilnvērtīgi attīrīti notekūdeņi, intensīvā lauksaimniecība, kā arī blīvs un nepietiekami uzturēts meliorācijas tīkls.

No viena hektāra intensīvas lauksaimniecības zemes gadā var tikt iznesti līdz 20 kilogramiem slāpekļa un 300 gramiem fosfora, kamēr dabiskās pļavās šie apjomi ir krietni mazāki. Tas nozīmē, ka

katra pārāk dāsni mēslota lauka ietekme var atbalsoties tuvējā upē vai ezerā kā zaļās masas sprādziens, aizauguma kavēta ūdens notece un skābekļa bads.

Taču – nost ar bezcerību! Risinājumi pastāv, un tie sākas gan ar cēloņu mazināšanu, gan ar praktisku rīcību dabā. Viens no simboliskākajiem paņēmieniem ir ideja "Liec upē akmeni!".

Pareizi novietots akmens straujtecē darbojas kā mehānisks aerators: straume pret to atsitas, ūdenī ieplūst papildu skābeklis, uzlabojas pašattīrīšanās procesi.

Reizēm neliela iejaukšanās palīdz upei palīdzēt pašai sev. Līdzīga loma ir ūdensaugu pļaušanai vai izņemšanai vietās, kur aizaugums jau bremzē straumi, veicina pārpurvošanos un pasliktina dzīvotnes zivīm un citām sugām. Tas neatceļ nepieciešamību cīnīties ar piesārņojuma cēloņiem, taču var dot tūlītēju efektu.

Augu barības vielu noplūdes iespējams ierobežot ar mērķtiecīgiem risinājumiem – buferjoslām gar ūdenstecēm, sedimentācijas baseiniem, mākslīgajiem mitrājiem un šķeldas bioreaktoriem. Tie darbojas kā aizturoši vai attīroši elementi, kas palīdz mazināt upēs un ezeros nonākušā piesārņojuma daudzumu.

Svarīga ir arī izpratne.

Augi ūdenī nav vienkārši "sliktie zaļumi". Makrofīti baro citus organismus, rada patvērumu, nārsta vietas, dažkārt darbojas kā biofiltri un nelielā daudzumā pat palielina skābekļa daudzumu. Taču, kad to kļūst par daudz, efekts ir pretējs.

Tāpēc ūdens kvalitāti jāprot lasīt kā dzīvu sistēmu: dažas sugas liecina par labu ekoloģisko kvalitāti, citas – par pārbarotu un nelīdzsvarotu vidi.

Eitrofikācija nav tikai dabas problēma – tā ir cilvēka izvēļu problēma. Un tieši tāpēc risinājums nav vienā brīnumlīdzeklī, bet gudrākā attieksmē: mazāk piesārņot, saprātīgāk saimniekot, uzmanīgāk vērtēt un vajadzības gadījumā palīdzēt upei atgūt tās plūdumu. Ūdens ir mūsu dzīvības pamats. Ja to pārbarojam, aizsprostojam un piesārņojam, beigās zaudējam ne tikai dabas daudzveidību, bet arī paši savu dzīves kvalitāti.

Stāsta kultūrpētniece Ilva Erkmane; pārraides producente – Ilga Auguste

13. gadsimtā Kubeseles (Krimuldas) draudzes pārvaldniecībā esošajā tagadējā Saulkrastu teritorijā tika uzcelta lūgšanu kapela. Tās tapšanas gads gan aizgājis aizmirstībā, bet nostāsti, kā tā ieguvusi Pētera vārdu un gan arhīvos, gan senajās, un nemaz ne tik senajās kartēs dēvēta par "Peterskapelle" – saglabājušies.

Kapela uzcelta 22,6 metrus augstajā kāpā, kas šajā apvidū bijusi pati augstākā vieta, un leģenda vēsta, ka tās cēlēji esot iedvesmojušies no Mateja evaņģēlija, kurā Kristus savam māceklim, zvejniekam Pēterim saka šādus vārdus: "Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt." (Mat. 18:16). Vienā no baznīcas kanceles pildiņiem arī attēlots apustulis Pēteris.

Ziemeļu kara laikā no 1700. līdz 1710. gadam Vidzemē krievu karaspēks Vidzemē nodedzinājis 30 baznīcas. Grāfs Šeremetjevs caram Pēterim I esot ziņojis: "Ienaidnieka zemē vairs nav ko postīt." Tomēr vecajai Pēterupes baznīcai šie postījumi un ugunsgrēki esot gājuši secen. Varam vien minēt – vai kareivji bija tie, kas apžēlojās par tolaik sliktā stāvoklī esošo baznīcu?

Jauno Pēterupes baznīcas ēku, kura mūsdienās slejas pār Saulkrastu pilsētu, 19. gadsimta otrajā pusē uzsācis būvēt Bīriņu pils īpašnieks Augusts fon Pistolkorss, izmantojot gan savas sievas Emīlijas pasakaino bagātību – mantojumu, ko tā saņēma no sava neprecētā tēvoča Štiglica, gan pieņemot dāvinājumus no citiem radiniekiem tieši baznīcas būvniecībai.

Atslēdzot Pēterupes baznīcas slēdzeni ar smago, iespaidīgo atslēgu, kura pagriežas ar sev raksturīgu klaudzošu metālisku skaņu, ienākot dievnamā un pagriežoties pret ieejas durvīm, pa kreisi no tām pie baznīcas torņa sienas piestiprināta plāksne ar uzrakstu: "Erbaut von August von Pistolkors 1856". Tā ir norāde, ka tornis uzbūvēts 1856. gadā un to cēlis Augusts fon Pistolkorss.

Tomēr Pēterupes draudzes Dāmu komitejas protokolos, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, lasām, ka rosīgās komitejas dāmas gadā 1934.gadā gatavojas svinēt baznīcas 70. jubileju. Kāpēc šāda nesakritība? Kur palikuši astoņi gadi starp 1856. un 1864. gadu?

Atbildi uz šo iespējamo neskaidrību sniedz Augusta fon Pistolkorsa dienasgrāmata. 1863. gadā viņš raksta: "28. maijā tiek likts pamatakmens jaunbūvējamai Pētera kapelas baznīcas daļai. Mācītājs Knīrims teica svētku runu, un zem altāra sienas tika iemūrēta slēgta kaste. Visu altāra sienu, astoņas dienas cītīgi strādājot, uzcēlu pats savām rokām. Ar lielu darbu baznīcas sienu būve tika pabeigta 4 mēnešos. [..]"

1864. gadā viņš turpina: "5. jūnijā Pētera kapelā patrons Augusts fon Pistolkorss iesvēta jauno mūra baznīcu. [..] Šai dienai par godu tika dziedāta himna, kuru bija inscenējis un ar panākumiem uzvedis Augusts fon Pistolkorss. Mans svinīgis solījums ir izpildīts. Lai nāk Dieva valstība!" 

Tātad baznīcas tornis tika uzbūvēts agrāk – 1856. gadā, bet baznīcas daļa pabeigta 1864. gadā.

Otra mīkla saistīta ar piemiņas plāksni, kas veltīta Augusta fon Pistolkorsa mirušajai māsai Augustei Amālijai fon Pistolkorsai (20.01.1839., Rīga – 19.11.1854., Rīga). Šī plāksne – epitāfija – ir valsts nozīmes kultūras piemineklis ar numuru 4215. Kā plāksnes vērtība ir atzīmēta gan tās oriģinālais materiāls un izpildījuma tehnika, gan vēsturiskais vietas konteksts, virsmas apdare, dekoratīvais risinājums, modelējums, izpildījuma amatnieciskā kvalitāte, vizuālā informācija un laikmetu raksturojoša tehnoloģija.

Tomēr rodas jautājums: kāpēc Augusts fon Pistolkorss, kurš pēc tautības bija vācbaltietis, savu dienasgrāmatu rakstīja vāciski, ar ģimeni sarunājās un sarakstījās vāciski, tomēr epitāfiju savas māsas piemiņai pasūtīja izgatavot ar latviešu tekstu?

Engelis, kas debbes mahjas

Aizgahje, lai scheit peestahjahs

Jaunahm dwehselehm kas staiga

It ka preeksch taa Kunga waiga

(saglabāts epitāfijas oriģinālais teksts)

Šāds jautājums urdīja arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Ojāru Spārīti. Viņš sazinājās ar Pistolkorsu ģimenes arhivāru, vēsturnieku un bijušo Getingenes universitātes profesoru Gertu fon Pistolkorsu, kurš, ilgi meklējot atbildi savu radinieku vidū, sniedzis šādu atbildi:

Augusts fon Pistolkorss esot bijis lettofils (lettophil – no G. fon. Postolkorsa atbildes vēstules) – latviešu mīlētājs, tāpat kā Gerta fon Pistolkorsa vecvectēvs Romans fon Antropofs – estofils jeb igauņu mīlētājs.

Un šajā beznosacījumu mīlestībā, cik nu tāda varēja būt pie citas kārtas piederīgam aristokrātam, bet intelektuālam aristokrātam, ietilpa prieks un mīlestība pret latviešu valodu un kultūru. Pie tam māsas Augustes Amālijas piemiņa tika godināta ne vien ar latviešu valodā iegravētu epitāfiju Pēterupes baznīcā, bet arī ar viņas brāļa dibinātu skolu latviešu bērniem. "Kad 1854. gadā nomira mana mīļā māsa, man gribējās viņas piemiņai radīt dzīvu, paliekošu pieminekli," raksta A. fon Pistolkorss savā dienasgrāmatā. "Tāpēc es jūrmalas mājā "Kaspekes" ierīkoju skolu, kuru nosaucu viņas vārdā – Augustes skola. Es izbūvēju ērtu, lielu skolas ēku, kura divus gadus vēlāk gan nodega [..] Tūlīt pēc tam es uzbūvēju tagadējo skolu, un man bija gods redzēt to uzplaukstam un pārceļamies uz Pladi."

Bet trešais noslēpums, kas saistīts ar Pēterupes baznīcas altārgleznu, šajā raidījumā paliks neizpausts…

Tagadējais dievnams – Pēterupes evaņģēliski luteriskā baznīca – joprojām atrodas augstās kāpas vietā, un tā pakājē tek Pēterupe. Vēl 20. gadsimta trīsdesmitajos gados tā savos ūdeņos auklēja upespērlenes un vēl senāk tika saukta par Pērļupi.

Neviļus nāk prātā kāda Kristus mācekļiem stāstīta līdzība: "Vēl Debesu valstība ir līdzīga tirgotājam, kas meklē labas pērles. Atradis vienu ļoti vērtīgu, viņš iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas to." ( Mat.13:45-46).

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule. Producente Maruta Rubeze.

1857. gadā “Latviešu Avīzēs” (Nr. 43, 24.10.1857) publicēta “Pilsētnieku dziesma”, kurā tās autors ne bez autobiogrāfisku motīvu klātbūtnes atzīst: “Laukos dzimis es, / Laukos tēvs un māte man, / Laukos audzēts es, / Tur man mīļā tēva mājā / Bērnu dienās labi gāja: / Nu es pilsētnieks. (..) Bet man – ja nav galva gudra, / Ja neteku tā kā skudra – / Jāēd maiz` un sāls.”

Trīs gadus vēlāk laikraksta “Mājas Viesis” divos numuros viņš slavē Rīgu jau 400 rindās. Sākumdaļā izvadījis cauri Vecpilsētai – biržai, ģildei, Melngalvju namam, rātei, Pilsētas teātrim, bāreņu namam, brāļu draudzes saiešanai, baznīcām un pilsētas vārtiem, viņš iepazīstina arī ar Rīgas apkaimēm un Jūrmalu.

Dzejojuma autors ir Mārcis Reinbergs (1826–1861), agri no tuberkulozes miris latvju literāts.

Piedzimis trūcīgiem vecākiem Valmieras pusē, agri zaudējis tēvu, izpirkts no rekrūšiem, lai naudu atpelnītu, 1844. gadā Reinbergs ierodas Rīgā. Ko īsti viņš pilsētā ir darījis, nav zināms. Iespējams, viņš piederējis Tilo fabrikas latviešu inteliģences lokam.

Apveltīts ar dzejnieka dotībām, kopš 1856. gada viņš publicējas latviešu presē. Pārsvarā tie ir viegli ritoši, atskaņoti, reliģiski un sadzīviski, fabuliski un arī didaktiski panti par dažādām tēmām.

Rīgas apdziedājumā Reinbergs gan ir palicis pilnīgā Ernesta Dinsberga ēnā, kas viņa dzejojumu “Rīga” pieaudzē vairāk nekā trīskārt – līdz 1300 rindām.

Un dzejojums līdz ar to iegūst nopietnāku, izglītojošu un arī pamācošu raksturu. Tas nāk klajā 1865. gadā ar nosaukumu “Rīga jeb Ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi” un piedzīvo daudzus atkārtotus izdevumus. Jaunākais no tiem ar Rīgas domes atbalstu šokolādes tāfelītes formā un bagātīgi ilustrēts, ir publicēts vēl 2017. gadā.

Padomju laikā ziņģi popularizēja arī lieliskais komiķis Edgars Liepiņš, tās fragmentus iekļaujot programmā “Rīga toreiz – Rīga šodien”.

Un tā tika saglabāta arī skaņu platēs (1981).

Bet atgriezīsimies pie Mārča Reinberga dzejojuma “Rīga”. Pirmvariantā pilsēta, tās nomales un arī Dubulti ir līksmes un prieka avots. Pilsēta dūc, klaudz un skan no orķestru taurēm, putnu dziesmām, dancotāju kājām un pudeļu un aluskausu šķindoņas. Daži fragmenti nobeigumā ieskatam:

[..] Ar te pamazs krodziņš Brasa, / Kur dūc vijoles un basa,

 Tanī bramaņi, kam maki, / Ieņem sūro, lec kā traki. (..)

Nu starp iekš un ārpilsētu / Vērmaņdārzs ar latu sētu – /

Rītos te, tikko iet laukā, / Skan jau skaņa jauku jaukā.

Tāpat vakaros un arī / Svētās dienās dzirdēt vari, 

Kā rūc ragi, taures, bungas, / Kad šām sānus bada rungas.

Augšas malā liels traktieris, / Kurā dažs daudz ēdis, dzēris;

Lustūzī ar resnie papas / Liek iz pudelēm raut tapas’

Bet ap muzikantu kori, / Tā kā bitītes ap dori,

Prastākie iet, svilpo, lēkā, / Un kad spēlē, “bravo” brēkā (..).

Nu nāk Ķengarags, kur arī / Vas`ras lustes baudīt vari.

Katlakalnā tāpat dzīvo / Lustēdamies un dzer sīvo.

Torņakalnā, Altenavā (..) Tad še viesošanās jauka! 

Lēģerī stāv kroņa vīri, / Un kad virsnieki tiem vēlē, / Tad ar kara koklēm spēlē. (..)

Balt`jā muižā, spilves malā; / Gutiņciemā ar`, tai galā: 

Pilsētnieki, glītā vīzē, / Līksmojās kā paradīzē! (..)

Bet ar vēl - ne gluži blaku / Gutiņciemam, klaus` ko saku

Grāves muižas divos krogos, / Kuriem gan kāds caurums logos,

Bet kas tak stāv ceļu malās / Lai ir ļaudis iekšā dalās;

Tanīs svētdien – tas nav reti – / Tikko pulkstens apsit četri

Muz`kanti kā vistas laktā / Sēd ar taurēm kroga kaktā.

Un jau gaida, kad tie nācīs, / Kas pastellēt polkas sācīs. 

Tā tad ar, līdz nodzer tēju / Un kad Dievs dod ceļa vēju,

Kroga papam viesi riešās , / Kas pēc modes riņķī griežās. 

Un nu, kas jo prātīgs rādās, / Taurētājiem priekšā stādās,

Pavēl uzraut ekuseju; / Ņem tad Grieču vai ar Līzi,

Kas tur sēd uz glītu vīzi / Un tad laiž, cik vien pajaudā, –  / Pēc tam savu mīļo glauda. (..)

Bet ar Ķīp’ un Zaķu salās / Kam visapkārt Daugav` dalās, 

Ļaudīm neklājas vis slikti; / Zvejnieki tur danco dikti;

Katris savu mīļo dīda / Un sper kājas, lai rīb grīda. (..)

Redz` nu, draugs, voi tie nav prieki , / Ko tā bauda pilsētnieki?

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļas docente, dejas pētniece Valda Vidzemniece. Producente Zane Prēdele.

“Kustība nekad nemelo” bija amerikāņu modernās dejas horeogrāfes Martas Grēmas (Martha Graham, 1894–1991) bieži atkārtota frāze, viņas daiļrades moto.

Marta bija dzimusi un augusi nelielā pilsētiņā netālu no Pitsburgas, Pensilvānijas štatā. Viņas tēvs bija ārsts,  kas specializējās psihiatrijā, viņu sevišķi interesēja cilvēka uzvedības un ķermeņa kustību simptomātiska izpēte. Kādreiz, kad Marta bija samelojusies, tēvs esot teicis, ka viņam nav grūti pateikt, ka meita mānās, jo kustība nekad nemelo. Vēlāk šī pārliecība kļuva par horeogrāfes daiļrades pamatprincipu.

Marta Grēma bija spilgta radoša personība – dejotāja, horeogrāfe, pedagoģe, modernās dejas tehnikas pamatlicēja, viņas izveidotā inovatīvā kustību struktūra un dejas stils ietekmēja vairākas dejotāju un horeogrāfu paaudzes.

Marta Grēma pievērsās dejai tikai 22 gadu vecumā, kad jau bija “gandrīz par vēlu”, bet kļuva par ietekmīgāko sava laika amerikāņu horeogrāfi. Pēc studijām “Denišoun” skolā, ko vadīja Ruta Sendenī (Ruth St. Denis) un Teds Šouns (Ted Shown), kā arī aktīvas dalības skolas koncertprogrammās (1916–1923) jaunā dejotāja uzsāka patstāvīgu karjeru un pēc dažiem gadiem (1926) izveidoja savu dejas kompāniju.

Šogad tiek svinēta Martas Grēmas kompānijas simtgade, kompānija joprojām pastāv, lielajam notikumam par godu tiek rīkota pasaules koncerttūre un maijā jubilejas koncertprogramma būs skatāma arī Rīgā.

Martas Grēmas māksliniecisko pārliecību ietekmēja vācu modernās dejas pārstāves Mērijas Vigmanes dejas filozofija un ekspresīvais izteiksmes veids.

Arī Marta dejā gribēja paust savus un savu laikabiedru pārdzīvojumus tā, lai tas izskatītos dramatiski piesātināti un patiesi. Kā panākt, lai kustība nemelotu? Viņa sāk ar vienkāršu cilvēka ķermeņa funkciju – elpas darbību. Kas notiek ar cilvēka elpu, kad viņš smejas? Kā reaģē ķermenis? Kas notiek ar cilvēka elpu, kad viņš raud vai ir uztraucies? Kas notiek ar visu ķermeni un atsevišķām ķermeņa daļām?

Pētījumi palīdzēja radīt kustību sistēmu un izstrādāt dejas tehnikas principus, kas balstās uz muskuļu sasprindzinājuma un atslābuma pretstatījumu, izpildāmu saiknē ar elpas darbību (angļu: Contraction & Release).

Modernās dejas praksē beidzot parādījās detalizēti izstrādāta tehnika un treniņu sistēma. Dejas tehnikā bija daudz jaunievedumu, bet tie nebija pašmērķīgi kustību leksikas  meklējumi, galvenais horeogrāfes mērķis bija radīt motivētu, ekspresīvu un iedarbīgu dejas valodu.

Daiļrades sākumposmā Marta Grēma pat noliedza jebkādu mīmisko izteiksmi, jo ķermeņa kustībai bija jārunā pašai, vēlāk gan viņa šo strikto nostāju mainīja.

Martas Grēmas izrādes bija inovatīvas arī scenogrāfijas un kostīmu aspektā, viņai bija savdabīga muzikālā gaume un izpratne par mūzikas lomu dejas iestudējumos, bet, nenoliedzami, visi izrādes elementi kalpoja vienai idejai – radīt emocionāli iedarbīgu mākslas darbu.

ASV modernās dejas laukā parādījās vēl arī citas jaunas dejas tehnikas, kas balstījās kopīgos teorētiskajos konceptos, bet atšķīrās ar dejas tehnikas pamatprincipiem, akcentiem, treniņstundas struktūru un metodiku. Tās bija Dorisas Hamfrijas, Hosē Limona, Lestera Hortona, Mersa Kaningema dejas tehnikas, kas joprojām tiek praktizētas un saglabājas dejas augstskolu programmās.

* Marta Grēma “Žēlabas” (“Lamentation”)

* Martas Grēmas horeogrāfija “Nakts ceļojums”

Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova. Producente Inga Saksone.

Pirmie īsi grieztie mauriņi tika veidoti pavisam praktiskam mērķim. Tie parādījās viduslaiku Eiropā ap cietokšņiem un pilīm, lai atvieglotu redzamību, ja iebrūk ienaidnieks.

17. gadsimtā ideju par plašu, rūpīgi koptu zālāju pakāpeniski adoptēja franču aristokrāti. Tā kā īsi nopļauta zāle prasa ne tikai piepūli, bet arī pārliecību, ka zeme nav vajadzīga lietderīgākai funkcijai,  piemēram, lauksaimniecībai vai lopkopībai, zāliens kļuva par statusa simbolu. To varēja atļauties tikai tie, kam zeme nebija jāizmanto izdzīvošanai.

Interesanti, ka Anglijā paralēli franču mauriņiem attīstījās gluži pretēja kustība. Tā sauktie angļu dārzi atteicās no stingrās simetrijas un radīja šķietami dabisku vidi.

Taču arī šis “dabiskums” bija rūpīgi veidots un prasīja ne mazāk darba. Zāliens šajā ainavā kļuva par fonu mākslīgām ūdenstilpnēm, romantiskām ainavām un laiskām aristokrātu pastaigām.

Pavērsiena punkts notika 19. gadsimtā, kad Lielbritānijā mauriņu kopējiem pievienojās vidusšķira. To veicināja gan pirmā mehāniskā zāles pļāvēja izgudrošana 1830. gadā, gan arvien pieaugošā britu aizrautība ar zālāju sporta veidiem, piemēram kriketu un  golfu. 

Ja līdz tam ideāls mauriņš bija aristokrātu privilēģija, tad līdz ar mehānisko pļāvēju tas kļuva pieejams daudz plašākam lokam.

Vai tas mazināja zāliena pievilcību? Gluži pretēji. Jauna tehnoloģija radīja vēlmi pēc pilnveides. Kamēr vien bija iespējams iegādāties labāku pļāvēju un asāku asmeni, interese tikai pieauga.

Industriālā revolūcija iezīmēja vēl vienu svarīgu posmu zaļā mauriņa attīstībā un popularitātē. 19. gadsimtā, līdz ar straujo urbanizāciju, piesārņotajās pilsētās pieauga vajadzība pēc zaļajām zonām. Radās ideja par publiskajiem parkiem — pilsētas plaušām. Tajos plaši zālāji kļuva par neatņemamu elementu — atvērtu, pārskatāmu un kontrolējamu vidi pilsētnieku atpūtai.

Lielbritānijas koloniālisma ietekmē ideja par zālāju kā labas dzīves liecību izplatījās arī citviet pasaulē. Līdz ar valodu un arhitektūru  arī zāliens kļuva par vienu no impērijas kultūras eksportprecēm.

Sevišķi auglīgu augsni šī ideja rada Amerikas Savienotajās Valstīs, kur pēc Otrā pasaules kara daudziem radās iespēja piepildīt sapni par privātmāju piepilsētā. Sekoja nākamais lielais zālāju popularitātes vilnis, kas nav mitējies arī mūsdienās.

Tipveida zālājs pie tipveida arhitektūras tipveida ģimenei šajā pārticību sološajā ainavā ierakstījās gluži dabiski. Turklāt ne tik daudz vienmēr pašu īpašnieku lietošanai, cik apkaimes acīm un garam. Zālājs amerikāņu piepilsētās kļuva par draudzīgas kopienas simbolu. Taču jāatceras, ka sākotnēji šajās kopienās gaidīti bija vien baltās krāsas iedzīvotāji. Secīgi aicinošā un iekļaujošā ainava bija rezervēta vien izredzētajiem.

Laiks steidzas, pasaule mainās, bet zāliena popularitāte saglabājas par spīti piepūlei, ko tas prasa. Vienlaikus īsi griezti mauriņi mūsdienās piedzīvo arī kritiku.

Zāliena uzturēšanai nepieciešams ūdens, mēslojums, pesticīdi un regulāra pļaušana. Ekoloģiski tas bieži ir monokultūra ar zemu bioloģisko daudzveidību.

Piemēram, ASV zālāji (mājokļu dārzi, parki, golfa laukumi, publiskās pļavas) aizņem apmēram 2 % no valsts teritorijas. Ņemot vērā tiem nepieciešamo ūdens un ķīmisko līdzekļu apjomu, tas ir ievērojams resursu patēriņš.

Klimata pārmaiņu un ilgtspējas kontekstā arvien aktuālāka kļūst diskusija — vai zālājs tiešām ir vienīgais un labākais risinājums gan privātmāju teritorijās, gan pilsētas parkos?

Galu galā — lai arī dabiskāks par asfaltu un bruģi, tradicionālais zaļais mauriņš tomēr ir visai tāls no dabiskā.