Skrundā kopā ar pedagogu un vēstures interesentu Aldi Zalgaucki staigājam pa pilsētas ielām, kur uzzinām, kādi amata pratēji reiz te dzīvojuši, apbrīnojam aptuveni 360 miljonus gadus sena dzīvnieka mulāžu, skatām seno vietvalžu koka skulptūras un viesojamies pie skrundenieka piektajā paaudzē, bijušā volejbola trenera Aināra Zankovska, lai uzklausītu viņa dzimtas stāstu.

„Kolnasātā” suprātku aba vakariešonys laiks. Otkon gastejam kaidā nu Latgolys pogostu, kab kluotīnē sasatyktu ar vītejim cylvākim i pasarunuotu par dzeivi, tradicejom i volūdys sovpateibom.

Itūreiz aicynojam īpazeit Ludzys nūvoda Pasīni. Kai pīrūbežā, kur sasajauc dažaidys kulturys, volūdys i dzeivis pīredzis, kur niu dzeivoj ap 200 cylvāku, Pasīnis vītys stuosti ir daudz leluoki par pošu cīmu. Vīns nu pazeistamuokajim i apmeklātuokajim objektim ir baroka arhitekturys pērle Pasīnis Svātuo Dominika Rūmys katūļu bazneica. Tū reizem sauc ari par Aglyunys bazilikys muoti deļ tam ka Pasīnis bazneica ir vacuoka par Aglyunys baziliku. Taipat Pasīnis bazneica ir īkļauta Latvejis ainovu duorgumu sarokstā.

Vītejī sevi sauc par posīnīšim. Jī pyrmī nu reita sagaida sauli Latvejis austrumu tuoluokajā apdzeivuotajā vītā, kur da rūbeža ir viņ 2 km, i tū, kai Latvejis zalī meži puorīt Krīvejis zylajūs nu Bazneicys kalneņa var labi redzēt. Suprātkuos Pasīnē pīsadola: kulturys pasuokumu organizatore Jekaterina Sovāne, vītejuo īdzeivuotuoja Olga Kazaka, prīsters Vitālijs Filipenoks, zemnīku saimnīceibys „Purvmaļi” saimineica Skaidrīte Marčenoka, dobys saimnīceibys „Bites” saimineica i dobys turisma gide Ilga Ivanova, i pensionare, kaidreizejuo školys direktore Ilga Ērika Brice.

Sarunys turpynuojums ar posīnīšim gaidams cytā raidejumā.

Latvijas Teātra darbinieku savienības projekta raidījumu cikls "Teātra garša". Latvijas teātra skatuves mākslinieku sarunas par svarīgo teātrī un ārpus tā. 2026. gada sezona. Sarunājas dzīvesbiedri - Valmieras teātra aktrise Elīna Vāne un Dailes teātra aktieris Imants Strads.

Kas ir zaļš, krakšķ un peld etiķī? Kā šo Hermīnes Sīles mīklu un citas mīklas, kuras sagudrojušas ģimenes, kas viesojušās 2026. gadā raidījumā Greizie rati, min Carnikavas novadpētniecības centra saime: Olga Rinkus, Laura Lazdāne, zvejnieks Arturs Jakobsons ar sešgadīgo dēlu Kristoferu.

Ģimeņu mīklu kategorijā izvirzītas mīklas, kuras sacerējuši: Morics Markauss, Luīze Lindermane, Elza Amēlija Vītiņa, Edvards Bērziņš, Patriks Sondors, Lilija Sirvide, Herberts Kalniņš, Hermīne Sīle, Linda Vīksne, Zane Raičenoka-Raišonoka, Ulla Bērziņa, Luīze Rundele, Laura Kārkliņa, Rūta Freimane un Luīze Rundele.

Karš Ukrainā nav tikai diktatora Vladimira Putina karš. Tas ir arī Krievijas tautas karš, kurai par to ir jāuzņemas atbildība. Tā intervijā Latvijas Radio sacīja krievu tautības žurnāliste Oļesja Krivcova. Viņa strādā Norvēģijas pierobežā Hjirkenēses pilsētā izveidotajā vietējā medijā „Barents Observer”. Norvēģijā viņa ieradās, bēgot no mājas aresta Krievijā. Dzimtenē par aktivitātēm sociālajos medijos pret viņu ierosinātas divas krimināllietas un viņa ievietota tā dēvētajā „ārvalstu aģentu” sarakstā. 

Rihards Plūme: Kad tu ieradies šeit, Hjirkenēsē?

Oļesja Krivcova: Es ierados Kirkenesā 2023.gada jūnijā no Lietuvas, no Viļņas. Sākumā es biju tur. Es izbēgu no mājas aresta Krievijā, jo Krievijā FSB pret mani bija ierosinājis divas krimināllietas par Krievijas armijas diskreditāciju un terorisma attaisnošanu. Un mani nosūtīja mājas arestā, kur man bija jāgaida galvenais tiesas lēmums. Par saviem ierakstiem sociālajos medijos man varēja piespriest apmēram desmit gadus cietumā, bet es nolēmu aizbēgt un aizbēgu uz Lietuvu, jo tur ieguvu humāno vīzu.

Varbūt pastāsti sīkāk par to, kas tas bija par saturu, ko tu toreiz publicēji šajos sociālo mediju ierakstos?

Oļesja Krivcova: Patiesībā ir interesanti to tagad atcerēties, jo rīt (intervija ierakstīta 18. jūnijā) Severomorskā būs tiesa par šīm lietām. Tātad viņi ir sākuši mani attālināti tiesāt. Tas nozīmē, ka man piespriedīs desmit gadus cietumā, bet es nebūšu Krievijā. Tā ir jauna prakse politieslodzītajiem. Abas lietas ir ierosinātas ierakstu dēļ sociālajos medijos. Pirmais, tie bija "Instagram" storiji. Nevis ieraksti, bet storiji. Tas bija pēc tam, kad Ukrainas armija uzbruka Krimas tiltam. Es uzrakstīju, ka ukraiņiem ir tiesības priecāties par to, jo tilts ir Krimas aneksijas simbols. Un tas ir Vladimira Putina simbols un visa šī … (lamu vārds) simbols. Tā bija lieta par terorisma attaisnošanu - ka es pēdiņās „attaisnoju” terorismu, ko pastrādājusi Ukrainas armija. Un otrā lieta bija par Krievijas armijas diskreditāciju. Tas ir jautrāk, jo tā bija pārpublicēta informācija no pārpublicēta mana drauga Iļjas ieraksta Krievijas sociālajā medijā "Vkotnakte". Bija kāda tikšanās, ko ierosināja mana universitāte, kurā studenti atbalstīja Luhanskas, Doneckas, Zaporižjas un Hersonas okupāciju. Universitāte sarīkoja šo tikšanos, un mans draugs uzrakstīja savu viedokli par to, ka tas ir neprāts, ka tam tā nevajadzētu būt, ka Vladimiram Putinam ir jāmirst un tamlīdzīgi… Un es to pārpublicēju savā slēgtajā klasesbiedru grupas čatā. Tas arī viss. Tā ir Krievijas armijas diskreditācijas lieta.

Kad tu ievietoji šīs lietas sociālajos medijos, vai tu zināji, kas ar tevi var notikt?

Oļesja Krivcova: Es biju naiva. Es biju 19 gadīga studente, studēju universitātē. Protams, esmu lasījusi par represijām. Jā. Bet es biju naiva, ka tas mani neskars. Tāpēc es... jā, es droši vien zināju, bet kaut kādu iemeslu dēļ es nebaidījos.

Kā tev izdevās izbēgt no mājas aresta?

Oļesja Krivcova: Krievijā joprojām eksistē humanitārās organizācijas, kas palīdz politieslodzītajiem, kuri neatrodas ieslodzījuma centrā, piemēram, mājas arestā, aizbēgt no valsts. Un es lūdzu šīs organizācijas palīdzību. Es nelikumīgi šķērsoju Krievijas un Baltkrievijas robežu. Tas bija jautri. Tur ir maza upe, bet Baltkrievijas un Lietuvas robežu es šķērsoju normāli. Es izmantoju taksometru vai savas kājas, un nokļuvu Lietuvā caur Baltkrieviju un Lietuvas valdība – paldies par to – viņi man iedeva humāno vīzu un iespēju dzīvot valstī, un nebaidīties.

Šodien Latvijas piekrastē svin Zvejnieksvētkus. 1936. gadā pirmo reizi tos svinēja Pāvilostā kā Zemnieku un zvejnieku svētkus. Deviņdesmit gadu laikā svētki mainījuši nosaukumu, ideoloģiskās nokrāsas un tradīcijas. Pāvilostā tie ir kļuvuši par kultūrvēsturisku notikumu, kas pulcē radus, draugus un bijušos pilsētniekus.

Pirms 90 gadiem Zvejnieksvētki radās kā likumsakarīgs turpinājums zvejniecības atbalstam pirmās brīvvalsts laikā. Tā uzskata Pāvilostas novadpētniece un grāmatu autore Guna Grimsta Heniņa.

"Beidzoties pirmajam pasaules karam 1918.gadā, pēc tam 1919.gadā bija neatkarības cīņas. Latvija bija nopostīta. Zvejniecība, kuģniecība mūsu krastā bija iznīcināta. Jaunā valsts ieguldīja līdzekļus, lai zvejniecību atkoptu."

Divdesmit gadu laikā ar valsts atbalstu ierīkoja ostu, nopirka glābšanas liellaivu, Pāvilostā uzcēla ceļu, kas zvejniekciemu savienoja ar Liepājas Ventspils šoseju, izveidoja plostu tiltu un dzelzceļu.

"Un vēsturiskajā 1936. gadā notika pirmie Zvejnieksvētki. Tajos ar trim goda vārtiem atklāja valdības sponsorēto zivju kūpinātavu. Tas bija tāds Ulmaņlaika iezīmējums."

Pāvilostas muzeja ir fotogrāfija, kur fiksēts šis notikums. Ar ziedu vītnēm ir izgreznoti goda vārti un Pāvilosta zvejnieki sapucējušies sagaida tā laika zemkopības ministru Jāni Birznieku. Uzraksts vēsta, ka jūras druvas arāji sveic savu saimnieku. Kā zina stāstīt Pāvilostas novadpētniecības muzeja vadītāja Irina Kurčanova, sākumā Sakas pagasta ļaudīm bija iecere tos rīkot kā zemnieku svētkus. 

Pirmos zemnieku un zvejnieku svētkus svinēja pirms Jāņiem. Svinības notika gan Sakā, gan Pāvilostā. Upesmuižas parkā noturēts dievkalpojums, dziedāja baznīcas kora dalībnieki. Seko svētku pusdienas, izbraukumi ar zvejas laivām. Jau pēc Otrā pasaules kara, 1958. gadā tos nosauc par Draudzības svētkiem. Tajos piedalās pašdarbības kolektīvi no Latvijas un Lietuvas. Sešdesmito gadu vidū tie pārtop par Zvejnieksvētkiem un tiek svinēti ar plašu vērienu. Guna Grimsta Heniņa svētku popularitāti saista ar pāvilostnieku patikšanu svinēt.

Atmiņas par dažādiem gardumiem, ko Zvejnieksvētkos varēja nobaudīt ir daudziem pāvilostniekiem. Bērni gaidījuši saldējumu, jo ikdienā tas bija retums. Veikalos parādījās arī citas deficīta preces - zaļie zirnīši, desa vai dzirkstošais dzērniens "Palsa". Tradīcija, kas saglabājusies līdz mūsdienām ir kuģu parāde jūrā. Tiesa, padomju gados, kad bija stingra uzraudzība, vajadzēja izmantot viltības, lai visi gribētāji varētu iziet jūrā, atceras Irina Kurčanova.

Šogad Zvejnieksvētkus Pāvilostā svin ar devīzi “No Draudzības līdz Zvejnieku svētkiem 90 gadu garumā”. Šodien notiek pludmales volejbola turnīrs, svētku tirgus, jahtu un laivu parāde, vizināšanās ar laivu un kā vienmēr, noslēgumā nakts balle.

Vladimira Kaijaka stāsta "Visu rožu roze" dramatizējums. 1. daļa. Dārznieka lomā Juris Lisners. Teicējs – Ivars Puga. Dramatizējuma autors Arvis Kolmanis. Režisore Ināra Kolmane. Skaņu režisors Ivo Tauriņš. 

Kāds dārznieks, atzīts rožu audzētājs, nolemj izaudzēt vispārāko rozi – tādu, kas būtu visskaistākā un vienlaikus jau kaut kas vairāk par rozi. Rezultāts nav gluži tāds, kā cerēts. Škietami mierīgais stāsts izvēršas fantasmogoriskā apokalipsē.

Režisore Ināra Kolmane: „Man šis Vladimira Kaijaka stāsts liek atcerētis un meklēt līdzību ar Stīvena Kinga un Edgara Alana Po prozas estētiku.”

2026. gada ieraksts.