Jāņa Streiča 90. dzimšanas diena 26. septembrī ir tikai pieturas punkts, lai turpinātu skatīties Streiča filmas, gleznas, lasītu grāmatas, lai gaidītu jaunas interpretācijas. Arī mūzikā. Mums ir bijusi iespēja paviesoties Streiča Visumā, jo vismaz pāris reizes esam devušies Svētceļojumā uz Lietuvu, kur Jānis un Vida dzīvoja pēdējos gadus.

Tā kā esam Radio mazā lasītava, tad mums kaut kas vērtīgs ir jālasa. Šoreiz lasām grāmatu "Jāņa Streiča maģiskais reālisms", kuras autore Daira Āboliņa teiks, ka tā ir grāmata, kas tapusi kopā ar Jāni Streiču, runājot par visām 22 Streiča filmām, sākot ar "Kapteiņa Enriko pulksteni" un beidzot ar "Rūdolfa mantojumu".

Jāņa Streiča Visumam tagad pievienojas arī izstāde "Cilvēka bērns – Jānis Streičs" un katalogs "Veca mīlestība nerūs…".

Raidījumu atbalsta:

Ar Elzu pļāpājam par to, kur kazas vāra ievārījumu, un par to, kāpēc brīnāmies par to, ko nemaz neredzam. Lasām Irēnas Romanovskas grāmatu "Lote satiek galago. Jeb Tropu mājas stāsti" ("Zvaigzne ABC"), kā arī ukraiņu biologa Oleksija Kovalenko populārzinātnisko grāmatu "Planēta ķepās. Kā dzīvās radības sargā vidi" ("Baltais Valis").

Līdz 8. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē skatāma vērienīga zīmējumu izstāde "Iemiesotā doma", kurā iekļauts arī viens ASV dzimušā latviešu izcelsmes mākslinieka Edgara Jēriņa zīmējums. Sarunā ar Ievu Zeidmani mākslinieks stāsta par savu saikni ar Latviju, kuru bērnībā iepazinis caur vecāku stāstiem, un par prieku atkal atrasties Rīgā. "Visu mūžu biju klausījies stāstus par Latviju, un, kad beidzot šeit nokļuvu, man bija ļoti daudz darba, gatavojoties izstādei, bet man patīk tradīcijas. Es jūtos ļoti novērtēts," saka mākslinieks. Viņš īpaši izceļ Rīgas arhitektūru, jūgendstila ēkas un Vecrīgas vidi, kas šajā braucienā viņu iedvesmojusi no jauna.

Jēriņa lielformāta ogles zīmējumi pievēršas sarežģītām un personiskām tēmām. Mākslinieka daiļradi būtiski ietekmējusi ģimenes pieredze – divu brāļu pašnāvība un vēl viena brāļa cīņa ar alkoholismu. Tieši šie pārdzīvojumi mudinājuši viņu atteikties no tradicionālās figurālās glezniecības un pievērsties stāstiem par cilvēku ievainojamību, zaudējumu un izturību. "Mēs visi vēlamies, lai mūsu stāsti tiktu izstāstīti," uzsver mākslinieks. Viņš atzīst, ka darbs ar šīm tēmām kļuvis arī par sava veida terapiju un devis iespēju uzrunāt cilvēkus, kuri saskārušies ar līdzīgiem pārdzīvojumiem: "Ar saviem darbiem varu cilvēkiem teikt – jūs neesat vieni!"

Eiripīda luga "Ifigēnija Tauridā" ("Ifigēnija Tauru zemē") tika izrādīta Atēnās 414. gadā pirms mūsu ēras. Jāatgādina, ka lugas tolaik nebija veidotas kā repertuāra iestudējumi – tās tika izrādītas tikai vienu reizi, tādēļ teātra svētki bija tik svarīga pilsoņa reliģiskās un politiskās dzīves daļa, ka Atēnu valdība maksāja triju dienu atalgojumu brīvajiem atēniešiem, kuri varēja bez rūpēm par finansiāliem zaudējumiem ļauties traģēdijai, komēdijai un satīru drāmai. Antīkā kultūra un mīts vienmēr ir par mums – par šodienas sabiedrību un tās aktuālajām vajadzībām, bailēm, prioritātēm un sapņiem, kā arī traumām. Šajā sižetā Eiripīds meistarīgi īsteno tā dēvēto anagnorisis jeb atpazīšanas ainu, kas pēc filozofa Aristotela darba "Poētika" ir viens no labākajiem līdzekļiem dvēseles šausmināšanai un asarām, kuru rezultātā skatītāja dvēsele attīrās un spēj kļūt labāka.

Ifigēnijas stāsts savu variāciju atrod Eiripīda lugā un Kristofa Vilibalda Gluka operā "Ifigēnija Tauridā" jeb "Ifigēnija Tauru zemē", kuras pirmizrāde notika 1779. gadā Parīzē. Zināms, ka, cenšoties reformēt operu, autors pievērsās daudziem antīkās mitoloģijas un vēstures sižetiem – "Alkestīdei", "Orfejam", imperatoram Titam un arī Ifigēnijai un viņas brālim Orestam, kurš noslepkavoja māti, kura savukārt nogalināja savu vīru... Tādēļ šajā operā, sekojot antīkās traģēdijas tradīcijai, korim ir būtiska emocionālā akcenta loma.

Tekstu pilnā apjomā atradīsit šeit!

Tyvojūtīs 15. Saeimys vieliešonom 2026. gods 3. oktobrī, rubrikā „Viesture latgalīša acim” viesturis doktorants i muzikis Arņs Slobožanins atsaver iz pošu pyrmūs Saeimys vieliešonu, eipašu viereibu dagrīžūt Latgolai.

1.Saeimys vieliešonys Latvejā nūtyka 1922. gods 7. i 8. oktobrī. Vieliešonom dasaceja 88 kandidatu sarokstus nu 31 partejis. Kūpumā vieliešonuos dasadaleja 800 840 piļsūņu, kas beja 82,2 % nu vysu bolsa tīseigūs.

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, jūs salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz, kai lobuok saceit „pyune” ci „škiuņs”, itai lobuok – pyune.

Agruok beja pyune, kur sīnu likt. Škiuņs ir jaunuoku laiku realeja, i pyune ir naviņ Latgolā, pūne ir ari Kūrzemē. Škiuņs – tys ir dreižuok vydzemnīku vuords.

Pyunis palyka naaktualys, i tod varbyut nu pyunis kurs taiseja škiuni deļ džeza voi vēļ kuo naviņ, cytys funkcejis pīškeira vacajam kuormam, tai jau daudz kur ir.

Školuotuoja, literate nu Zīmeļlatgolys Annele Slišāne septembra vydā Rēzeknis nūvoda Rogovkā piec žurejis viertejuma i skateituoju bolsuojuma trejuos kuortuos uzvarēja pīktajā latgaliski rokstūšūs autoru dzejis saceņseibā aba slamā “Rogovkys dzejis voga 2026”. 

Daudzim Annele Slišāne ir zynoma kai tekstilmuokslineica ar juos plotai izskaniejušū Latvejis symtgadei veļteitū projektu #100dečiLatvijai, juos deču stuosti izdūti ari gruomotā, audio formatā, zeimu volūdā i Braila rokstā. Cyti Anneli zyna kai rakstneicu ar juos gruomotom „Tuoraga stuosti” (2020, 2021). Annele ir uzvarējuse ari Latgolys prozys skaitejumu konkursā, sajāmuse „Kilogramu kulturys” i Latgalīšu kulturys goda bolvu „Boņuks”. 2023. godā Rogovkys dzejis slamā 1. vītu Annele Slišāne daleja kūpā ar Vinsentu Kūkoju, itūgod „Rogovkys dzejis vogys” uzvarātuojis gūds jai pylnā apjūmā.

Eisai piec apbolvuošonys Annele dalejuos sovuos mīra, puorsteiguma i dziļa gondarejuma sajiutuos, izsverūt, ka brauce na sasaceņst, bet pasadaleit ar sovim jaunajim dzejūlim. Dzejūļus Annele roksta speciali dzejis slamam, „taidus, kas atīt rudinī, septembrī”. Annelei ir svareigi raksteit par Latgolys vierteibom, „par tū dziļumu, kam vēļ nav ni regipss, ni eiro remonts guojs puori. Par tom emocejom, dzeivis ziņu, kas vēļ ir sasaglobuojuse latgalīšūs, i tū sapeit kai taidu ceļuojumu, ka tys sasapiņs ari ar kulturviesturyskū i kulinarū montuojumu. Maņ beja stuosts par skuobūs kuopustu zupys vuoreišonu i caur tū es atguoduoju i sapynu vysu kūpā — tū dzeivis ziņu, nūslāpumus, tū eistumu. Raksteit par tū, ka tys tev nav pazuds, i tys ir deļ kuo brauc iz Latgolu ļauds, ka jī ite jiut tū eistumu kai dobā, tai cylvākūs, nūtykumūs.”