Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, jūs salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz, kai vēļ var pasaceit vuordu „skraideit”, itai var – ryukuot, byzuot, bizinēt.

Ryukuot, ryukalēt – tys ir skraideit vīnam piec ūtra. Tys lobs vuords, jū var lītuot.

Byzuot – tys jau nūzeimis puornasums par tū, ka tai par lūpim parosti mes sokom. Kai senejūs laikūs, kab gūvs dreižuok atītu iz sātu, ganeņš izdora tai, ka juos tī suoc byzuot, bizineja, ari tai soka, sabyzynoj juos tai, ka juos eistyn matās, skrīn vīna par ūtru dreižuok iz klāvu. Ganeņš prīceigs skrīn pakaļ i soka mamai, ka navarēja jūs nūturēt, a patīseibā pats ir izdarejs. Tū var izdareit ari dīzgon vīnkuorši, jam tikai vajaga pi tuo gūvu bareņa stuovūt, tai vīgleņai bzzz, bzzz i gūvs reagej iz itū eistyn.

Akters Juoņs Krūņs (Jānis Kronis) i dramaturgs Juoņs Golubovs (Jānis Golubovs) itamā vosorā pabeja vairuokuos ekspedicejuos Latgolā, raudzeidami saprast, kas veidoj latgalīša ideņtitati. Latgolā savuoktī stuosti niu transformiejušīs teatra „Kvadrifrons” Juoņa Kroņa monoizruodē „Apjukušais bārns”, kas sovu pymrizruodi pīdzeivuos Reigā jau 20. septembrī, tok rodūšuo komanda planavoj izruodis ari Latgolā.

Kū nūzeimej byut latgalīšam, cik vīglai ci gryuts kotram iz tū ir atbiļdēt. Latgaliskū ideņtitati gryuši īlikt vīnā konkretā definicejā, jei ir kai mekliejumu process, kas kotram veidojās nu viesturis, kulturys i personeiguos pīredzis. Juoņam Krūņam „volūda ir cīši svareiga. Jū raudzeit lītuot piec īspiejis vaira, bet kai ar tū izīt, tys ir cyts vaicuojums. Tys ir koč kas, kas paleidz dūmuot i nūdūt tū izjiutu sev, sovim bārnim i cytim.” Juoņam Golubovam – „volūda i saime. Mama, paps, dzeds i baba, jī ir vysutyvuokī latgalīši, ar kurim dīndīnā uzturu kontaktu. Maņ caur tū rysynojās” latgalīša ideņtitatis vaicuojums.

Izruode nav dokumentals faktu atsuostejums, tī daudzu cylvāku stuosti i uzskoti savīnuoti vīnā vyspuorynuotā latgalīša tipažā, „kurs var puorstuovēt koč kaidā ziņā vīnu nūteiktu redzīni,” izsver Juoni.

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „prāca”.

1960. goda žurnalā „Dzeive” tyka publicāts pa daļom Dektera latgalīšu eposs „Dorvas cīma ļaudis”. I tī ir taids teikums: „Napraseju, goreigs tāvs, napraseju nu juos ni kapeikys. Kod jau par breivu, tod jau par breivu. Ari muna prāca par breivu.”

Prāca – tys ir dorbs. Prāca 19. godu symtā īt nu poļaku volūdys. Prācavuot, prācavnīks, prācavuotuojs – tys ir struoduot, dorbuotīs, struodnīks, darbinīks.

Kod tu suoc lītuot vuordus i zyni sinonimus, tu vari pats sev individuali izsprīst, kurā gadīnī runuot vuordu dorbs, a kuramā prāca.

Raidījums Stiprie stāsti ciemojas pie Rudzīšu ģimenes Limbažu novada Limbažu pagasta zemnieku saimniecībā "Klētnieki". Rudīte un Kaspars Rudzīši bioloģiski apsaimnieko 10 ha zemes un divos hektāros audzē dārzeņus. Viņiem ir arī divas govis un 50 vistas. Liels palīgs vecākiem ir dēls Reinis Ernests, kas arī strādā saimniecībā un brīvajā laikā no plastilīna gatavo nelielas glezniņas, kurās attēlota gan daba, gan cilvēki. Rudzīši ir muzikāli – dzied koros, bet katru sestdienu savu produkciju tirgo Skultes tirdziņā.

Ja kaut ko rakstu, tad man gribas, lai tas ir ļoti labi, nevis tikai tāpēc, ka amats prasa – saka komponists Uldis Marhilevičs. Par vectēva jūrnieka stāstiem, Maestro smago roku un konservatorijas bohēmu, par "Remix" Amerikā, mūziklu "Tobago" un dzīvi Pāvilostā – saruna ar Uldi Marhileviču Laikmeta krustpunktā.

Maestro Raimonds Pauls mūsu šīsdienas viesi reiz ir vērtējis šādi: „Es brīnos, kā tik mazā cilvēkā var būt iekšā tāds temperaments un tāds muzikāls melodiskums, un tik izcils pianista talants.”

Šis mazais cilvēks ir pianists un komponists Uldis Marhilevičs, kurš varbūt nav no tiem garākajiem Latvijas mūziķiem, bet kura melodiskums, talants un temperaments ir ne vien reiz Raimonda Paula pamanīts, bet klausītāju novērtēts jau vairākās paaudzēs. Viņa saknes ir Kurzemē, Liepājā, Pāvilostas pusē, Akmensragā, kur meklējamas mammas dzimtas pēdas, bet tēva Stefana dzimta nāk no Latgales. Un arī viņa muzikālajā ceļā vienmēr bijis šo dažādo pasauļu savienojums – akadēmiskā pianistu skola, estrāde, rokmūzika, teātris un, protams, dziesmas. Viena no tām ir „Lūgums” ar Ārijas Elksnes vārdiem. Dziesma, kas 1984. gadā Mirdzas Zīveres izpildījumā uzvarēja „Mikrofona” aptaujā. Varbūt zīmīgi, ka dziesmas stāstā jau ir tas, kas kaut kādā ziņā raksturo arī pašu Uldi Marhileviču – vēlme aizvest klausītāju kaut kur citur ārpus ikdienas un ārpus ierastā.

Tu esi teicis: "Es nevaru sēdēt tikai pie klavierēm. Man vajag kustību." Tagad dzirdam tu kusties, domā par nākamo pavasari, pieraksti savas atmiņas grāmatā, ko vēl šodien dara Uldis Marhilevičs? 

Uldis Marhilevičs: Tā ir problēma vispār. Cits var sēdēt un smuki visu laiku spēlēt un visu laiku komponēt kaut ko. Es kā tieku no Rīgas ārā tos 200 km līdz saviem laukiem Pāvilostā, mani pārņem kaut kāds īstens latviešu zemnieka gars, jo es tomēr esmu dzimis un audzis…  Dzimis esmu pilsētā, bet arī visu laiku bijis lauku vidē viensētā. Es tieku dabā un tad, protams, es esmu atbildīgs cilvēks, man ir meži, man viņi jākopj, man ir dārzs un tā tālāk. Bieži tajā visā tā kā pazūdu. Tad tik es saprotu, kā nāk koncerts un mana roka kā baļķis, es neesmu spēlējis. Bet no otras puses tā ir laime – saaugt kopā ar dabu. Kas tad mums vēl varbūt tuvāks. Sajūti tādu īsti dievišķo garu tur.

Mans draugs – Jānis Streičs. Tā gribētu teikt daudzi, kuriem ko nozīmē kinorežisora Jāņa Streiča filmas un viņa stāstnieka talants. Viņa 90. dzimšanas dienu svinam ar koncertstāstu "Mans draugs – Jānis Streičs" vispirms Preiļos, tad – Rīgā. Kultūras rondo Preiļos pirmatskaņojuma dienā tiekas ar koncertstāsta veidotājiem un dalībniekiem.

Sarunājamies ar koncertstāsta režisori Jāņa Streiča meitu Viktoriju Streiču, pasākuma vadītājiem, viņa filmu aktieriem Gundaru Āboliņu un Artūru Skrastiņu, kā arī vakara dalībniekiem, arī Streiča filmu aktieriem - Olgu Dreģi un Jāni Paukštello. Uzklausām Latvijas TV žurnālisti, kinozinātnieci Dairu Āboliņu, kura kopā ar Jāni Streiču veidoja grāmatu "Jāņa Streiča maģiskais reālisms".

Savukārt Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja vadītāja Tekla Bekeša stāsta par grāmatu "Jānis Streičs. Veca mīlestība nerūs". Tās veidošanā piedalījās arī Silvija Berezovska, Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja Ekspozīciju un izstāžu kuratore, kuras atklājums, veidojot grāmatu, bija viņa zīmējumi.

Mēģinājums kļūst arvien skaļāks, vēl aprunājamies ar koncerta dalībniekiem - dziedātāju Kristiānu Stirāni un grupas "The Sound Poets" mūziķiem Jāni Aišpuru un Kārli Jostu.

"Lai manu dzimšanas dienu svin visa Latvija!" Režisora vēlējums – viņa 90. dzimšanas dienu svinēt kā dzīvespriecīgus svētkus visā Latvijā. Mūziķi un aktieri piepildīs Jāņa Streiča īpašo vēlējumu.

Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...

Naktsāķis- labs sākums brīvdienām!!!

DZIESMU KAUJA

Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.

Vai rotkalis un mākslinieks, kurš meklē atbildes formās, krāsās un materiālos, kādreiz tās tiešām arī saņem? Monopolā sarunu ar mākslas zinātņu maģistru Valdi Broži.