2001. gada 11. septembris - diena, kad notika līdz tam nepieredzēts un praktiski visai pasaulei absolūti šokējošs un negaidīts terorakts Savienotajās Valstīs. Tika nolaupītas četras pasažieru lidmašīnas, trīs no tām ietriecās trīs ļoti nozīmīgās ēkās, kopējais upuru skaits tiek lēsts apmēram 3000 cilvēku. Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Ģeopolitikas pētījumu centra vecāko pētnieku Jāni Kažociņu.

Toreiz, 2001. gada 11. septembrī, tu vēl biji Britu bruņoto spēku personālsastāvā brigādes ģenerāļa dienesta pakāpē. Kur tu biji un ko tu atceries par 2001. gada 11. septembri?

Jānis Kažociņš: Pirms es atbildu, gribētu pieminēt, ka gandrīz līdzīgā veidā man ir atmiņā palikusi tā diena, kad 1963. gadā es dzirdēju par prezidenta Kenedija nošaušanu. Es zinu precīzi, kur es biju un kā mēs tajā laikā reaģējām. Tad arī šķita, ka kaut kas monumentāls noticis.

2001. gadā mans darbs bija palīdzēt Slovākijas bruņotajiem spēkiem iekļūt NATO. Es biju Slovākijas bruņoto spēku komandiera britu militārais padomnieks. Es biju iesaistīts visās nopietnākās sarunās. 

(..) Tā bija pēcpusdiena, kaut ar uzbrukums notika Ņujorkā no rīta. Mums bija sanāksme pie bruņoto spēku komandiera, kur bija arī atvaļināts ASV divu zvaigžņu ģenerālmajors kā padomnieks, bija vairāki instruktori seržantu, virsseržantu līmenī. Pēkšņi kāds ienāca sanāksmes zālē un teica: "Kaut kas dramatisks notiek."

Blakus telpā bija CNN, un mēs gājām tur. Es noskatījos, kā pirmais trieciens notika. Tad mēs redzējām otro triecienu tiešraidē. Vari iedomāties, kāda tiem amerikāņiem bija sajūta, īpaši tiem, kas bija dienējuši bruņotajos spēkos. Man savilkās rokas dūrēs, pilnīgi nespējīgs jebko ietekmēt un redzi ka notiek viena no vislielākajām traģēdijām, kāda ir bijusi ASV vēsturē.

Spēlē piedalās: Ģirts Trencis, Juris Iesaliņš, Nauris Mancevičs un Mārtiņš Veide.

Raidījumā Piespēle par kādu ārkārtīgi neierastu profila maiņu hokejā. Trīskārtējais Latvijas čempions Reinis Lejnieks nolēmis noslēgt spēlētāja karjeru un kļūt par tiesnesi. Izrādās, ka šo ceļu viņš sāka ar hokeja noteikumu grāmatas izlasīšanu, ko spēlētāja karjeras laikā ne reizi nebija darījis. 

"Kam nāci tu, vilks?" ir pirmā rindiņa no baltkrievu tautasdziesmas. Eva Vežnaveca šo rindiņu likusi grāmatas nosaukumā. Autore strādāja neatkarīgajā žurnālistikā, kad tas bija iespējams Baltkrievijā, tad aizbrauca uz Varšavu un tur arī nodzīvoja vairākus gadus. Arī grāmata "Kam nāci tu, vilks?" iznāca ārpus Baltkrievijas – izdevniecībā, kurā izdod tikai sieviešu radītus romānus.

Šajā grāmatā nav aktuālu politisku ideju, taču ir vilku vārdi un maģiskie akmeņi, ir tāls ciems Baltkrievijā, uz kuru brauc galvenā varone Irina – Rina, jo jāapbērē vecmāmiņa, kas viņu uzaudzinājusi.

Priekšvārda autors Andrejs Hadanovičs "Kam nāci tu, vilks?" velk paralēles un atšķirības ar "alkoholiskajām Odisejām", taču tulkotājai Mārai Poļakovai ir citas literārās paralēles.

Un tagad laiks atklāt arī baltkrievu tautasdziesmas otro rindiņu: 

Evas Vežnavecas grāmatu "Kam nāci tu, vilks?" Māras Poļakovas tulkojumā izdevuši "Latvijas Mediji".

Raidījumu atbalsta:

Ar Druvi runājam par bikšu uzvilkšanas instrukciju un jauno ģeogrāfu sasaukšanos. Domājam arī par to, ko pasaulē mēdzam nepamanīt. Kopā lasām Viestura Ķerus "Es meklēju Teodoru" un Andra Akmentiņa dzejas grāmatu "Klātbūtne" ("Liels un mazs").

"Mēs darām to, kas pašiem ir interesanti, un mēģinām uzkurbulēt cits citu, lai rastos sajūta, ka kopīgas lietas var bagātināt dzīvi." Tā saka publiciste, dokumentālo filmu autore un "Piebalgas kultūrtelpas" vadītāja Elvita Ruka. Kopā ar Elvitu un kultūrtelpas pārstāvi Dāvi Smelteru ejam uz vietu, kur senči skatās uz Gauju, klausāmies "Jaunseviķu" mājas stāstu un uzzinām, kā Dāvja divgadīgais dēls iedvesmoja jauna objekta parādīšanos ceļmalā Zosēni-Abrupe.

Septembris skaņ latgaliski – tai jaunū sezonu aizsuokuse Latgolys viestnīceiba GORS, eipaši izceļūt latgalīšu volūdu, Latgolys kulturu i cylvākus. Pavysam dreiži – 18. septembrī tī pyrmatskaņuojumu pīdzeivuos ari muzikalais stuosts „Poema par O. R.”, kas īzeimēs latgalīšu rakstnīka, pedagoga, dirigenta, komponista i sabiedriskuo darbinīka Ontona Rupaiņa 120. jubileju, reizē atkluojūt ari 14. Starptautiskū teatra festivalu „Soli pa solim”. Ontona Rupaiņa personeiba ītekmiejusi daudzus procesus latgaliskajā kultūrā, koru kusteibā i muzykys atteiteibā Latgolā. Muzykalais uzvadums nu jauna dasadurs temom, kas aizviņ aktualys – par identitati, atbiļdību, kūpeibys spāku i cylvāka vītu sovā zemē. Pi muzykaluos poemys par Ontonu Rupaini struodoj divys pedagogis – Latgolys viestnīceibys GORS vadeituoja, komponiste Ilona Rupaine i dirigente Lāsma Zunda.

Rodūšais process veicynoj jaunīšu izaugsmi, „kūpumā komanda ir apmāram pīcdesmit cylvāki, kas aktivi pīsadola izruodē. Caur itū izruodi Latgolys jaunīšim pošim ir īspieja ari apsazynuot i īpazeit sovus prīkštečus muzykā i Latgolys kulturys veiduošonā,” izsver Lāsma, koč i vuiceibu vide ir cīši svareiga, tok „teiši praktiskuo koncertdarbeiba i seviški sadarbeibā ar komponistim, ar režisori, tys vyss atteista vēļ vairuok, nakai vuiceibu process.”

Izruodē akteri ir jaunīši i dzīd jaunīšu kors, deļ tam ka izruodis mierkis ir paruodeit jaunekleigu, dzeiveigu Ontonu Rupaini, stuosteit „par jaunu cylvāku, kas ar sovu divritini brauc pa Latgolys cīmim, organizej korus, dūmoj par itū cylvāku atteisteibu, muzykalū atteisteibu, roksta sovus romānus,” muzykalajā poemā īsaver Ilona Rupaine. 

„Muzikaluo poema nav gara, i eistineibā ituos poemys laikā mes varam tikai tai īsavērt caur durovu aili Ontona Rupaiņa dzeivē, i taidus golvonūs pīturpunktus īraudzeit,” secynoj Lāsma Zunda.