Stāsta antīkās literatūras pētniece Ilona Gorņeva; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Latīņu valoda ir viena no klasiskajām valodām, kuru joprojām aktīvi izmantojam zinātnē (piemēram, medicīnā, bioloģijā, jurisprudencē) un varam novērtēt tās lomu un nozīmi daudzu valodu vēsturiskajā attīstībā – gan vārdu krājuma aprisēs, gan gramatiskajās struktūrās. Latīņu valoda ir nozīmīga Senās Romas kultūrmantojuma daļa, kas cauri gadsimtiem veidojusi nesaraujamas saites ar Eiropas kultūras ainavu. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka, lai gan latīņu valoda uzskatāma par mirušu valodu, godinot tās plašo pielietojumu, mēdz arī teikt, ka ziņas par tās nāvi ir pārspīlētas. (..)

Apgūstot latīņu valodu un pilnveidojot tās prasmes, parasti notiek atgriešanās pie klasisko tekstu (proti, Senās Romas tekstu) lasījumiem oriģinālvalodā. Tā, piemēram, domājot par prozu, iecienītas ir romiešu oratora un valstsvīra Cicerona runas un Gāja Jūlija Cēzara darbs "Piezīmes par gallu karu", bet, pievēršoties dzejas tekstiem, tiek īpaši novērtēti tā dēvētā Romas zelta laikmeta dzejnieku Vergilija, Horācija un Ovidija sacerējumi. Neraugoties uz plašo latīņvalodīgo tekstu skaitu, kas dažādos periodos (arī pēc antīkās pasaules norieta) oriģināli tapuši latīņu valodā, allaž liekas saistoši, ka arī jaunlaiku (nosacīti mūsdienās vai mūsdienām tuvu tapušie) literārie darbi ir mērķtiecīgi tulkoti latīņu valodā. Alana Milna "Vinnijs Pūks" ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Tā ir latīņu valodā tulkota grāmata, kas 1960. gadā iekļuvusi The New York Times bestselleru sarakstā.

Vairāk – audioierakstā.

Lai Latvijas vēlētājiem palīdzētu labāk sagatavoties oktobrī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, Latvijas Sabiedriskā medija žurnālisti ierakstu sērijā "Partija fokusā" iepazīstina ar politiskajām partijām. Stāstām par tām partijām, kuras, pēc augustā publiskotajiem SKDS datiem, saņemtu vairāk nekā 2% vēlētāju balsu. Sākam ar to partiju, kura pēc aptauju datiem saņemtu vismazāk balsu.

Pirmajā ierakstā Ella Semjonova stāsta par partiju "Mēs mainām noteikumus".

Režisora un Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa ceļš līdz politikai sākās ar solījumu tajā neiet. Pirms trim gadiem intervijā Latvijas Televīzijai viņš teica: "Jā, bet es saku, es nebūšu. Es nevaru ar politiku nodarboties."

Tajā pašā intervijā Hermanis partijas nosauca par “kvazimafiozām” un “lūzeru grupām”, ierēdniecību – par astoņkāji. Sistēmas nojaukšanai viņam bija ideja.

"Radīt vienu pagaidu kaut kādu "fake" partiju, kas iet uz nākamajām vēlēšanām tikai ar vienu programmas punktu. Izmainīt vēlēšanu likumu."

Ļaut vēlētājiem balsot par individuāliem kandidātiem, nevis partiju listēm – ar šo mērķi pērn rudenī Hermanis izveidoja kustību “Bez partijām”. Starp tās dibinātājiem bija Armands Broks, Didzis Šmits, Pēteris Sproģis un Guntars Vītols, kurš tagad kandidē no “Apvienotā saraksta”. Pagājušā gada oktobrī Hermanis skaidroja, ka kustība iecerēta tikai vienam uzdevumam.

"Mēs gribam sapulcināt dažādu ideoloģiju piekritējus un aicinātu balsot tikai par to vienu punktu – nomainīt vēlēšanu kārtību. Pēc tam mēs laižamies vaļā un taisām jaunas vēlēšanas 2027. gada sākumā."

Drīz kustības kodols sašķēlās. Decembrī Hermanis aizgāja, pārmetot Brokam viņa izraudzītos cilvēkus topošās politiskās kustības komandā. Sarunās esot parādījušies, piemēram, “Jaunās Vienotības” deputātes Andas Čakšas un bijušā “Vienotības” ģenerālsekretāra Arta Kampara vārdi.

Kurš gan tā pa īstam ir aizdomājies, cik daudz stundas dienā mēs pavadām skatoties savu viedtelefonu ekrānos, cik atkarīgi esam kļuvuši no šīm tehnoloģijām un kā mainītos mūsu dzīve, ja mēs nolemtu no tā visa atteikties. Tieši par to runā teju kā pirmizrādi piedzīvojušais jauniestudējums Valmieras teātrī. Britu režisora Džefa Džeimsa režijā savu Eiropas pirmizrādi šeit piedzīvojusi asprātīgā satīra “Tīkli”.

Pirmizrādi vēroja arī Laura Jansone.

Britu dramaturģes Keitas Atvelas luga, kuru Valmieras teātrī iestudējis britu režisors Džefs Džeimss vēsta par to, cik krasi mūsu dzīves pēdējā desmitgadē ir mainījušas tehnoloģijas. Izrāde mudina aizdomāties vai mums katram kabatā esošais viedtārlrunis ir mūsu draugs, vai varbūt tas mūs attālina no reālām attiecībām ar līdzcilvēkiem. 

Iestudējuma centrā ir divi jauni profesionāļi Lusija un Sems. Viņu ikdienu patstāvīgi organizē virtuālais asistents M.

Mācību gads sākas skaidri nezinot, kādas izmaiņas tajā sagaida, un tas daudzus nepatīkami izbrīnījis. Tā intervijā Latvijas Radio sacīja Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Izglītības nozare ir ierauta politiskajās spēlēs un nav zināms, kādas izmaiņas ministrija pieņems.

"Bērnu mums paliek arvien mazāk, katru vajadzētu izskolot vislabākajā veidā, kā viņu aizvest līdz labiem, cik viņš var sasniegt, mācību rezultātiem. Bet ir steiga, tu nesaproti, kas tiks nolemts, kāpēc tas tiek virzīts. Visi paceltie jautājumi ir ļoti nozīmīgi, un nevienu no tiem nedrīkst pieņemt steigā," norāda Inga Akmentiņa-Smildziņa. "Aicinājums arī politikas veidotājiem, gan tiem, kas šobrīd ir, gan tiem, kas nāks pie varas, skatīties uz izglītību kā vienu no vissvarīgākajiem valsts jautājumiem, lai ir skaidrs mērķis, kur mēs ejam, kādā veidā mēs šo mērķi sasniegsim, kāds mums vispār ir budžets, vai tas ir pietiekams, lai to sasniegtu. Nepatīkami, ka jaunais mācību gads sāksies, vēl tikai lemjot, kā mācību gads notiks."

Vai zinātne un uzņēmējdarbība var iet roku rokā? Par to Monopolā saruna ar Jāni Keterliņu, kura uzņēmumā caur mikrobioloģijas zinātni top vērtīgi produkti zemkopjiem un dārzniekiem.

Raidījumu klausieties audio pielikumā. Šoreiz atgriežamies pie jautājumiem par ēkas pamatu un pagraba hidroizilācijas risinājumiem. Lai aizsargātu ēku no mitruma radītiem bojājumiem, atkarībā no apstākļiem, ir nepieciešami dažādi pasākumi, par to arī runāsim raidījumā NPLJ.

1.jautājums. Divstāvu māja ar pagrabu, ļoti augsti gruntsūdeņi. 20 metrus tālāk ir grāvis, bet tas nepilda savas funkcijas. Tāpēc domāju, ka drenāžu ierīkot nav nekādas jēgas. Ja grāvī ir ūdens, tad arī pagrabā ir. Mēģināju izpumpēt, bet neefektīvi. .Bija sajūta, cik izpumpē, tik pietek.

1.1. Vai šādā gadījumā pietiktu tikai ar hidromembrānu ap pamatiem?

1.2. Pagrabā zem betona grīdas ir neliels slānis ar smiltīm un pēc tam māli. Varbūt vajadzētu ieklāt jaunu betonu un zem tā noklāt hidromembrānu?

1.3. Cik saprotu, tās iedalās tādās, kas laiž cauri tvaikus un kas nelaiž. Kura būtu labāka?

1.4. Vēl ir jautājums par hidroizolācijas piedevu betona maisījumiem. Vai to būtu vēlams pievienot betonam? Ja jā, tad cik daudz? Tas it kā aiztur ūdeni.

2.jautājums. Vai, silto grīdu veidojot, der šķembas no sijātas grants? Vai labāk likt dolomīta šķembas?

2.1. Cik biezam jābūt šķembu slānim?

3.jautājums. Mēģinu atjaunot 1924.gadā būvētu dzimtas māju. Ir akmens pamati un guļbūve, kas 80-to gadu beigās uz atsevišķiem pamatiem apmūrēta ar sarkano ķieģeli. Ir ventilējama gaisa sprauga. Ēka salīdzinoši labi saglabājusies. Gribu ielikt siltās grīdas. Uzlauzu veco koka grīdu. Apakšā sausa smilts un daudz akmeņu. Grīdas baļķi tikai dažās vietās sabojājušies. Izrakām veco smilti, lai liktu nepieciešamo siltinājumu. Būvnieki iesaka likt plēvi, XPS, siltās grīdas caurules un aizpildīt ar betonu. Domu dažādību rada pamatu siltināšana, kas iespējama tikai no iekšpuses, jo no ārpuses ir ķieģeļu apšuvums un citi pamati. Vieni saka, ka nepieciešams vertikāli siltināt ar 50mm XPS, bet otri saka, ka to nevajag un pat nedrīkst darīt. Ir sajūta, ka vecā māja moderno pieeju "var nesaprast." Vai atstāt vertikāli nesiltinātus? Gar malu salikt amortizējošo lentu, tad horizontāli likt siltumizolācijas plāksnes un 7cm betonu? Pašas sienas plānots no iekšpuses siltināt ar kokšķiedras plāksnēm.

4.jautājums. Vai ir atsauksmes par ēkām, kuras siltinātam pirms 20 gadiem? 

Tikai dienu pirms jaunā mācību gada sākuma politiķi vēl spriež par būtiskām izmaiņām skolēnu vērtēšanā, centralizēto eksāmenu kārtošanā un citos nosacījumos.

Valsts policija aicina, atsākoties mācībām, skolēniem, viņu vecākiem un kopumā iedzīvotājiem uz ielām būt īpaši piesardzīgiem, un ar bērniem pārrunāt drošību uz ceļa.

Līdz šim 20 Nepālā pazudušo radinieki Valsts policijai jau nodeviši DNS paraugus potenciālai bojāgājušo identificēšanai.

Latvijas disku golfa spēlētājs pārsteidzis pasauli, Latvijas federācija cer uz sporta veida uzplaukumu.

Teorētiski mācīties latviešu valodu var gan bērni, gan arī pieaugušie visā pasaulē – daudzviet darbojas latviešu valodas un kultūras skolas, kur piedāvā bērniem jau vecumā no trim gadiem apgūt savu vecāku dzimto valodu. Ir arī pieejami kursi jauniešiem un arī pieaugušajiem. Un valodu tagad ērti mācīties arī attālināti.

Vai citās valstīs dzīvojošie latvieši izmanto šo iespēju vai arī paļaujas – ja jau latviešu valoda ir ikdienas ģimenes saziņas elements, īpaši mācīties to nevajag? Bet kā tomēr motivēt bērnus un jauniešus atvēlēt laiku latviešu valodas mācībām un kāpēc latviešu valodas skolotāji apgalvo, ka valodu vairs nevar mācīt tā kā agrāk?

Raidījumā Globālais latvieties. 21. gadsimts sarunājas Latviešu valodas aģentūras direktores vietniece, Izglītības daļas vadītāja Dace Dalbiņa, Latviešu valodas aģentūras latviešu valodas tiešsaistes nodarbību ilggadēja vadītāja, Annas Ziedares vasaras vidusskolas Austrālijā skolotāja Dace Anstrate, Toronto Latviešu skolas vadītāja Ilze Maksiņa, Birmingemas latviešu skolas "Saktiņa" vadītāja, kā arī Lielbritānijas izglītības nozares vadītāja Lita Temostikleusa, Cīrihes un Bāzeles latviešu valodas un kultūras skolas "Auseklis" vadītāja Ilze Šordereta un Adelaides (Dienvidaustrālijas) latviešu skolas pārzine Mārīte Rumpe.

Ja bērns iepriekš ir piedzīvojis grūtības ģimenē, konfliktus vai noraidījumu no vienaudžiem, neveiksmes mācībās vai citus smagus dzīves brīžus, atgriešanās skolā pēc vasaras ne vienmēr ir viegla un priecīga. Tā var raisīt satraukumu un bažas par to, vai iepriekš piedzīvotās grūtības neatkārtosies. 

Raidījumā analizējam, kā veidojas bērna psiholoģiskā noturība un ko vecāki var darīt, lai bērns grūtībās nevis salūztu vai censtos no tām izvairīties, bet spētu tās izturēt un no pieredzētā mācīties.

Ģimenes studijā sarunājas Latvijas Universitātes profesore, klīniskā psiholoģe un ģimenes terapeite Baiba Martinsone un Rīgas 84. vidusskolas izglītības un skolu psiholoģe Evita Karpoviča.