Marakaibo apkārtnē dzīvojošie tic, ka ikreiz kaķēnu metienā ir kāds jaguārs, kurš aug un attīstītās citādi. No jaguāra sapņa ir cēlusies šī pilsēta – tā viņi tic Marakaibo apkārtnē. Franču rakstnieka Migela Bonfuā romāns "Jaguāra sapnis" ir maģiski reālistisks, tas balstīts viņa vecvecāku un mātes dzīvesstāstā.

Venecuēla romānā ir gan valsts, gan sievietes vārds. Venecuēlas vēsture kopš "naftas buma” līdz mūsdienām, ģimenes sāga no atradeņa uz baznīcas kāpnēm līdz pirmās ārstes bērēm un noslēpumainajiem pierakstiem.

Ja "Jaguāra sapnī" iedomāsiet par Markesa "Simts vientulības gadiem", tad jūs nebūsit vienīgie.

Migela Bonfuā romānu "Jaguāra sapnis” no franču valodas tulkojusi Inta Šmite, izdevusi "Zvaigzne ABC".

Raidījumu atbalsta:

Vai spoki spēlē šahu un vai vajag lielas un skaistas grāmatas? Par to pļāpājam ar Alisi. Lasām Māra Runguļa "Piekto pīlēnu. Upes stāstu" ("Zvaigzne ABC") un Ineses Zanderes "Kaķa vijoli" ("Liels un mazs").

„Esmu apmierināta ar dzīvi un Dievs mani ir sargājis, man nav naida ne pret vienu, apmeklēju dejas, braucu ekskursijās, eju peldēt." Tā saka kandavniece Dzintra Veispale, atceroties, kā viņu mazu meiteni kopā ar ģimeni izsūtīja 1941. gada 14. jūnijā.

Vēl Kandavas muzejā skan stāsts par tolaik izsūtīto arodskolas direktoru Antoniju Kļaviņu un muzeja vēsturniece Aksilda Petrevica atklāj, kāds bija skolas karoga liktenis.

Savukārt Skrundā kopā ar represēto Valdi Danenbergu skatām dzelzceļa stacijas tuvumā novietoto deportāciju piemiņas vagonu-muzeju.

Uzjiemiejs Lauris Ļubka publiskajā telpā zynoms ar naformalu i humoristisku komunikaceju latgaliski, voda saimis kūkapstruodis uzjāmumu „Lūsēni” i sovā marketingā daudz izmontoj latgalīšu volūdu. Leluokuo daļa uzjāmuma produkcejis aizīt eksportā, tok vītejā tiergā latgalīšu volūda jam ir cīši svareiga. Taipat Ludzys nūvoda Mežavydūs jis saimisteibā nūsadorboj ari ar lauksaimnīceibu. 2017. godā daudzi jū īvāruoja piec video, kur jis mauduojuos applyudušajā kvīšu laukā.

Lauris skaita, ka „humors i Latgola īt rūku rūkā, tys pozitivismys. Breižim tys ir vīns nu ratūs veidu, kai mes varim tū kasdīnu izdzeivuot, puordzeivuot, kai vyspuor kustēt iz prīšku. Sevkura kasdīnys kusteiba ir raituoka i produktivuoka, ka ir ar smaidu, ar bišku humoreņu, lītys pavysam uzjam cytu apgrīzīni.”

„Latgolā golvonais raksturlelums ci tei eseņce ir pats latgalīts, ni vide, ni doba, bet ciļviecyskuos vierteibys,” izsver Lauris i īdrūsynoj uzjiemiejus iņvestēt Latgolā „tikai deļ tam, ka

ite cylvākim ir treis byutiskys eipašeibys, kurys reši kur cytur dabuosi. Tei ir sirsneiba, naatlaideiba, ceinisspāks. I tys ir cīši smogs dorbs. Treis lītys, kas myus kai latgalīšus nu seneju laiku ir raksturuojušys. Ni mes asam pateiceigā lokacejā, nikur, bet ite jius atrassit uztycamus, spieceigus cylvākus, personeibys, kas varēs paleidzēt augt jiusu, uzjāmumam.”

„Latgola ir volūda, pats cylvāks i iudiņs, tī azari.” Lauris ari cytim latgalīšim vielej „napagaist, naaizmierst, nu kurīnis mes asam, kas mes asam. Golvonais – sorguot volūdu, napagaisynuot volūdu, koleidz tu atlaissi, tai latgalīša nav.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, jūs salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit „slynks”. Itai lobuok – natiklis.

Mums ir lobs baltu ciļmis vuords – natiklis i natikle. Ak, tu mozuo natikleite, i, ak, tu natikleits, otkon tu babys naklauseji.

Tiklis byutu „čaklītis”.

Tykums, natykums. Natykums – nalobs īrodums, bet tys ir tys pats tiklis, natiklis, tys ir tuos pošys saknis vuords. Naturi natykumu ar pierstu dagunā buozt, par pīmāru, nu naturi taida natykuma.

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitajā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „cieški”.

Cieški – tys ir bīži.

Cik cieški tev gribīs kampetys? Cik cieški tu vokorūs dzīdi? Cik cieški ite brauc autobuss? Vuords cieški ir vēļ gona populars i dzeivs Latgolā cylvāku sarunvolūdā.

1936. gods laikrokstā „Latgolys Vuords” raksteits: „Vajag pyrmuok zynuot, kas tūs zalomus dora. Cieški dora mozi bārni, gonūs sovvalādami i trokuodami.”

Vīnu vuordu jamūt, pasavalk cyts vuords – zalomi, tys ir taids zababons.

Vuordu cieški izmontuoja ari cytur Latvejā. Par pīmāru, 1961. gods tekstā, kas nav latgaliski: „Viņi cieški sedza rīdziniekus un bieži pārtvēra viņu piespēles.”

Latvijas Teātra darbinieku savienības projekta raidījumu cikls "Teātra garša". Latvijas teātra skatuves mākslinieku sarunas par svarīgo teātrī un ārpus tā. 2026. gada sezona. Tiekas Valmieras drāmas teātra aktrise Māra Mennika un Latvijas Nacionālā teātra aktieris Ainars Ančevskis.

Raidījums Stiprie stāsti ciemojas pie Dzintara Ausmaņa Kuldīgā. Viņam vienlīdz svarīgas ir divas lietas - kopā ar brāli Mārtiņu izveidotais uzņēmumums "M mēbeles", kur top virtuves iekārtas un citas korpusa mēbeles, un sports. Dzintars piedalās pasaules amatieru sacensībās riteņbraukšanā un vērtē, ka biznesā un sportā ir daudz kopīga - disciplīna un tas, ka neko nedrīkst pamest pusratā.