Kā dzejolis mainās, nonākot citā valodā, un vai atdzeja ir tikai oriģināla "otrais uzlējums", vai tomēr jauns mākslas darbs?

Par dzejas tulkošanas izaicinājumiem, atdzejotāja atbildību, literatūras un politikas attiecībām, kā arī par pasaules dzejas nonākšanu līdz latviešu lasītājam dzejnieks Roberts Vilsons raidījumā "Grāmatu stāsti" sarunājas ar dzejnieku, atdzejotāju un izdevniecības "Neputns" galveno redaktoru Raimondu Ķirķi, atdzejotāju, tulkotāju un redaktoru Denu Dimiņu un dzejnieci, starptautiskā dzejas festivāla "Page Break" rīkotāju Madaru Gruntmani-Dujanu.

Pārraides producente – Baiba Nurža.  

Diskusija teksta formātā drīzumā būs pieejama portālā LSM.LV!

Lai nopelnītu naudu, ir jāiet pret straumi – saka uzņēmēja Ieva Plaude-Rēlingere. Skaistumkopšanas jaunumus joprojām vispirms izmēģina pati, bet no politikas tagad turas tālāk. Par tēvu, Smiļģi un teātra leģendām bērnībā, par lekcijām universitātē miličiem un operas festivālu rīkošanu Vācijā. Arī par izvēlēm ģimenē – saruna ar Ievu Plaudi Rēlingeri Laikmeta krustpunktā.

„Vecāki man 18 gadu vecumā pateica: „Mēs, protams, tev palīdzēsim spert pirmo soli, bet ne vairāk, kaut vai tu pēc tam grāvmalā vaļātos.” Jā, dzīvē visu esmu sasniegusi saviem spēkiem. Vienmēr man absolūti svarīga bijusi mana brīvība, tiesības darīt to, ko pašai gribas.” Šos vārdus ir teikusi mūsu raidījuma viese Ieva Plaude-Rēlingere.

Viņa ir uzņēmēja, jau gadu desmitiem saistīta ar skaistumkopšanas jomu. Biznesā piedzīvojusi gan ierindošanu Latvijas miljonāru sarakstā, gan bankrota procedūras un tiesu lietas. Viņa ir kāpusi un kritusi, un tad atkal kāpusi pa savas dzīves un Latvijas jaunāko laiku laikmeta kāpnēm.

Citāts ir izvēlēts no Mārtiņa Ķibilda raksta 1996. gadā laikrakstā „Diena”, kas tolaik bija pirmais plašākais apraksts presē par to, kas 90. gados ir Ieva Plaude. Publikācijas nosaukums „Postfeministe Ieva” un tajā par viņu izsakās Raimonds Pauls, Alvis Hermanis, Maija Tabaka un daudzi citi. Vērtējumi ir tikpat atšķirīgi kā sabiedrības priekšstati par to, kas ir Ieva Plaude. 

Raimonds Pauls saka: „Viņa ir cilvēks, kurš iedomājas, ka var iet pāri līķiem, lai dabūtu savu. Nāk prātā salīdzinājums ar vienu zivi – haizivs to sauc.” Alvis Hermanis pirms 30 gadiem atkal saka šādi: „Ja kāds man no sākuma teātrī ir palīdzējis, tad tā ir tikai Ieva.” 

Un vēl šajā rakstā var uzzināt, ka bērnībā reiz viņu mazu meiteni pieskatījis leģendārais teātra režisors Eduards Smiļģis. Viņš sešgadīgo Ievu modinājis ar vārdiem – „Celies, celies! Tavā vecumā Mocarts jau orķestri diriģēja.” 

Ievas dzīvē bijis arī kāds nopietns pārbaudījums, daudz smagāks par biznesa zaudēšanu. Ievas Plaudes-Rēlingeres piedzīvotais un pieredzētais ir Latvijas laikmeta stāsta vērts.

Raidījumā daudz runāsim par to, kā jums ir klājies agrāk. Bet kas ir Ieva Plaude-Rēlingere šodien – kas jums liek smaidīt šodien un kas iedrošina? Kāda ir jūsu ikdiena tagad?

Ieva Plaude-Rēlingere: Tas apraksts, ko jūs nolasījāt, mani līdz asarām aizkustināja, jo es noteikti ikdienā nedomāju par pagātni. Manuprāt, lai cilvēks būtu jauns, un es gribu būt priecīga jebkurā vecumā, tad ir svarīgi, ka ir šodiena, ir svarīgi, ka ir plāni uz priekšu. Ir svarīgi dzīvot. Es diezgan apzināti esmu ilgus gadus izvairījusies vispār pieskarties pagātnei, jo kuru tā interesē, izņemot mani. Es esmu arī diezgan skeptiska par to, ka cilvēki raksta savas biogrāfijas vai pagātnes grāmatas. Tanī brīdī, kad es nomiršu, tad jau kāds varēs kaut ko uzrakstīt. Bet šodien es esmu vēl pilna enerģijas. Es katru dienu strādāju – tieši tāpat kā pirms gadiem četrdesmit un man ir daudz jaunu, jauku plānu. Tas arī aizņem manu šodienu.

Esmu lasījis, ka jums mājās esot pat kastēs salikti dažādi materiāli, arī par tēvu. Tolaik jūs teicāt, ka vēl nav laiks pienācis, ka nav vēlme to visu pārskatīt, pārlūkot. Kā ir tagad?

Ieva Plaude-Rēlingere: Kas attiecas uz manu tēvu, tur es savu pienākumu esmu izpildījusi. Faktiski tas vilkās daudz ilgāk, nekā man kādreiz likās. Uzrunājot Paulu Bankovski, kurš jau bija sācis interesēties par manu tēvu.

Mākslinieks, scenogrāfs Arnolds Plaudis.

Ieva Plaude-Rēlingere: Pauls Bankovskis gribēja rakstīt mana tēva biogrāfiju. Man tas bija liels pagodinājums un arī ārkārtīgi interesants gads, kad es kopā ar Paulu strādāju un varbūt arī ieraudzīju dažas sava tēva biogrāfijas detaļas, kuras es nezināju. 

Kad Pauls jau aizgāja no mums, tas arī bija traģiski. Es emocionāli, man liekas, biju ļoti iesaistīta, un Paula nāve faktiski arī uz mani atstāja tādu lielu iespaidu. Bet pēc tam man palīgā nāca Vija Kilbloka. Un pateicoties "Zvaigznei", mēs izdevām grāmatu "Peldētājs". Vijai ir humora izjūta, viņa teica, ka tagad, kad sākas peldēšanas sezona, varētu to grāmatu atkal pareklamēt. Bet manam tēvam tieši dzīve aprāvās baseinā peldēšanas treniņu vidū. Un diez vai tā būtu labākā reklāma. 

Es vēlos teikt, ka šī grāmata, protams, ir Paula Bankovska versija par manu tēvu. Ne es, ne arī Pauls, mēs jau nezinām, ko viņš pa īstam domāja. Man mājās ir izstāžu zāle, kuru arī, lai cik interesanti nebūtu, uztaisīja pats Arnolds Plaudis. Arī viņam bija lieliska humora izjūta. Viņš teica, ka… Bija 2008. gada krīze, visi sāka taupīt naudu, nevarēja neko izdot, un mans tēvs pierunāja manu asistenti paņemt pietiekami lielus finanšu līdzekļus tiem laikiem, man liekas, tie bija kādi 40000 eiro, un viņš uzbūvēja pats savu izstāžu zāli. Es ticu liktenim un ticu kaut kādām sakritībām, jo tieši tajā brīdī, kad tā izstāžu zāle bija gatava, viņš pats bija pielicis visus darbus pie sienām un vajadzēja tikai grīdlīstes pabeigt. Un tajā dienā viņš arī aizpeldēja baseinā.

Mēs jūsu tēvu šodien raidījumā vēl pieminēsim. Bet par jūsu pašu ikdienu... Es jūs sagaidīju šodien pie radio durvīm – smaidīga, dzirkstoša, bet ar diviem kruķiem, jāsaka kā ir.

Ieva Plaude-Rēlingere: Liktenis vienmēr man māca ko jaunu un man gadījās nokļūt traumu slimnīcā. Un tas viss bija ļoti pozitīvi un pat ne pārāk ilgi vilkās, bet man tagad ir četras vai pat sešas nedēļas jāstaigā ar kruķiem. Es sapratu, ka man ir atkal dots jauns pārbaudījums – mācīties pazemību, jo ar manu tādu diezgan dumpiniecisko raksturu man ir ārkārtīgi grūti visu laiku palūgt kādam, lai iedod man ūdeni, lai iedod man kafiju, lai atver man durvis, jo katrā rokā ir pa kruķim. Un dažas dienas es smejos, dažas raudu, nu tagad jau esmu pieradusi. Jau ir trešā nedēļa.

Jūsu mūža darbs ir skaistumkopšanas joma, skaistumkopšanas bizness. Tagad tiek runāts, ka mākslīgā intelekta laikā daudzas jomas pazudīs, bet šķiet, ka skaistumkopšana būs mūžīgi. Ssabiedrība noveco, ļaudis gribēs izskatīties arvien jaunāki, un šobrīd skaistumkopšana ļauj 70 gadu vecumā izskatīties par 20-30 gadiem jaunākam. Skaistumkopšanas biznesam ir nākotne?

Ieva Plaude-Rēlingere: Jūs atkal mani sasmīdinājāt. Skaistumkopšanas biznesā pats pamats ir atcerēties, ka, sevi kopjot, tas neizmaina tavu vecumu. Ir vienmēr ļoti skaidri jāsaprot, cik tev ir gadu, jo labam izskatam tieši ar mēģinājumu izlikties citā vecuma grupā nekad nav izdevies un tas vienmēr izgāžas ar lielu blīkšķi. 

Man pašai ir pieci principi, kā rokā ir pieci pirksti, lai es pati varu atcerēties un neaizmirst, kas ir jādara, lai cilvēks būtu skaists. Un tai svarīguma secībā pirmās ir domas. Šis pavisam nopietni. Es neesmu redzējusi ļaunu cilvēku, kas būtu skaists. Domas, tava dvēsele, tava arī mūžam ilgā cīņa pašam ar sevi. Otrais ir fitness, kustība. Vienalga kā, bet vajag kustēties. Tamdēļ arī mana šī epopeja ar kruķiem, lai es varētu vēl nākamos 30 gadus tikpat aktīvi kustēties, jo es, mežā ejot, pēkšņi pamanīju, ka man ir drusku kustību ierobežojumi. Laikam jau dēļ vecuma, bet to skaļi nepatīk teikt. Trešais ir ēdiens. Ir tomēr ārkārtīgi svarīgi, ko mēs apēdam, lai cik banāli tas neizklausītos. Es neesmu arī nekāda augstas kulinārijas īpaša cienītāja. Man liekas, jo ēdiens ir pieticīgāks un vienkāršāks, bet dabiskāks - ir skaidrs, ko tu apēd, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi. Tad ir higiēna. Varbūt šis princips bija svarīgāks pirms 20 gadiem. Tagad cilvēki it kā mazgājas, lai mēs varētu viens otru cienīt, braucot pārpildītā tramvajā vai trolejbusā. Un tikai piektais ir skaistumkopšana. Tas, ko mēs saprotam ar šo vārdu, kur ir friziera pakalpojumi, kosmētikas pakalpojumi, nagu kopšanas pakalpojumi. Tad vēl kādi 20 modernie termini, kuros man liekas īsti arī speciālisti vairs nespēj orientēties.

Kur visā šajā uzskaitījumā ir botokss un hialurons?

Ieva Plaude-Rēlingere: Tas ir tikai pie piektā. Tu vari špricēt botoksu, cik tu gribi, bet tu jau nevari izskatīties 20 gadus jaunāks. Tā kā es tiešām esmu nozarē dažnedažādās lomās un situācijās jau 30 gadus, tad arī man liekas, es ar tādu vieglu ironiju skatos, un faktiski es pati arī ikdienā lietoju septiņus produktus. Tas ir pilnīgi pietiekami un vairāk nevajag.

Jūs arī visus produktus un visas jaunākās inovatīvās metodes, kā saka, pati uz savas ādas pārbaudāt?

Ieva Plaude-Rēlingere:  Atzīšos, jā, bet tikai līdz kaklam. Ar savu seju es esmu ārkārtīgi piesardzīga. Es lietoju tikai to, ko es labi pazīstu. Interesanti ir tas, ka sejas āda tiešām cilvēkam atjaunojas katras 28 dienas. Un cilvēki bieži netic, ka rutīna, ikdienas sevis kopšana ir daudz svarīgāka nekā krēma cena, kuru tu lieto. Bet jā, es pārbaudu uz sevi visu, ko vien var. Vienīgais, ko es neesmu pārbaudījusi, ir botokss un filleri, jo tur man bailes. Bija stāsti, ka filleri pārvietojās pa seju. Es vienreiz iešpricēju ceļgalā. Jā, es mēģinu pārbaudīt visu, ko vien var man. Man liekas, ka tu nevari stāstīt citiem, ja tu pats neesi pārbaudījis un nezini.

Kultūras rondo ceļš šajā sarunā ved cauri Lietuvai, Latvijai, Igaunijai un Somijai līdz pat Norvēģijas ziemeļiem. Jo tās ir valstis, kas apvienojušās jaunā, kopīgā “Dziedāšanas mantojuma ceļā” (Singing Heritage route). Kas ir šis Eiropas mēroga tīkls, kādas dziedāšanas tradīcijas tajā var iepazīt un kā šāds starptautisks kultūras ceļš var paplašināt ne vien tālu tūristu, bet mūsu pašu skatu uz savām un kaimiņu kultūras bagātībām?

Par Latvijas līdzdalību un dziedāšanas tradīcijām, kuras ceļā varam iepazīt, kā arī projekta starptautisko dimensiju izzinām kopā ar ceļa veidotājām no Daugavpils Tradīciju mājas - folkloras dziesmu un deju kopas “Svātra” dalībnieciem Sarmīti Teivāni, Anitu Zarāni un Baibu Pankjāni un Latvijas Nacionālā kultūras centra nemateriālā kultūras mantojuma eksperti Gitu Lanceri.  

Raidījuma gaitā arī saruna ar vienu no šī „Dziedāšanas mantojuma ceļa” kūrētājiem Igaunijā, vēsturnieku Kristjanu Rabu, kurš ikdienā strādā Igaunijas Nacionālajā muzejā Tartu.

Jaunais baritons Daniils Pogoriless šovasar dosies uz Zalcburgas festivālu, kur izraudzīts prestižajai Jauno dziedātāju programmai. Sarunā ar Annu Martu Burvi viņš stāsta par darbu Pučīni operas "Bohēma" jauniestudējumā, balss attīstību, operdziedātāja ikdienu un izaicinājumiem, ko sagādā gan agrie rīti, gan laikmetīgās operas partitūras.

Latvijas Nacionālajā operā nesen piedzīvota Džakomo Pučīni operas "Bohēma" pirmizrāde, kurā Daniils Pogoriless atveido Šonāru. Dziedātājs atzīmē, ka šis tēls ir viens no četriem draugiem, kura uzdevums lielā mērā ir noteikt pārējo varoņu noskaņojumu.

"Ja paskatāmies libretā, Šonārs ir mūziķis. Viņa pirmā parādīšanās ir ar ārkārtīgi absurdu stāstu par to, kā viņam izdevies iegūt naudu, pārtiku un visu pārējo, kas draugiem tik ļoti nepieciešams. Viņš ir tas, kurš maina atmosfēru un izjauc drūmās noskaņas," stāsta Daniils Pogoriless.

Darbs pie iestudējuma gan nav bijis vienkāršs. Jaunajam māksliniekam tā bijusi pirmā pieredze, strādājot kopā ar tik pieredzējušiem kolēģiem kā Jānis Apeinis un Rihards Mačanovskis.

"Pučīni radītā partitūra ir ārkārtīgi sarežģīta. Jāpagūst apgūt gan intonācija, gan ritms, gan jāspēj precīzi iedziedāties vajadzīgajā brīdī. Ļoti daudz palīdzēja kolēģu pieredze. Tas viss nāk tikai ar laiku un mēģinājumiem."

Viens no spilgtākajiem "Bohēmas" brīžiem ir aina, kurā draugi uz skatuves rotaļājas ar bumbu. Daniils ar smaidu atceras ģenerālmēģinājumu, kurā viss nenotika gluži pēc plāna.

"Nevienā mēģinājumā nebija nekādu problēmu. Bet ģenerālmēģinājumā bumba aizlidoja pārāk augstu. Es tai vēl paspēju pieskarties, bet nākamajā brīdī redzēju, kā tā ielido orķestra bedrē – trompešu pusē…

Par laimi, mūziķi bumbu atmeta mums atpakaļ. Skatītājiem tas ļoti patika, bet tas noteikti nebija iestudēts!"

Lai gan dziedātājs savā repertuārā sastapies gan ar Hendeļa, gan Pučīni, gan Doniceti mūziku, šobrīd viņš par sev tuvāko uzskata tieši "bel canto" stilu.

"Doniceti mūzika ļoti pieprasa balss kontroli. Orķestris ir smalks un vairāk ļauj dziedātājam izdziedāties, nevis viņu nes.

Man patīk dziedāt, un tāpēc arī mana dvēsele šobrīd velk pie Verdi mūzikas, lai gan nopietnām Verdi lomām vēl esmu pārāk jauns."

Viņš atzīst, ka īpašu vietu ieņem arī franču komponistu – Žila Masnē un Žorža Bizē – mūzika.

"Tā ir fenomenāli skaista mūzika. Tur ir mazliet no Verdi, mazliet no Pučīni un vienlaikus franču smalkums."

Runājot par profesionālo attīstību, Daniils Pogoriless uzsver, ka balss nav nemainīgs instruments.

"Man šķiet, ka mana balss mainās katru mēnesi. Kaut ko jaunu atklāju, kaut ko vecu mēģinu atmest.

Ir periodi, kad šķiet, ka skan sliktāk nekā pirms gada. Tas ir nemitīgs meklēšanas process."

Viņš ir pārliecināts, ka dziedātājs nevar apstāties pie reiz apgūtā: "Nevar iemācīties dziedāt un pēc tam visu mūžu dziedāt vienādi. Kaut kas visu laiku mainās.

Tu vari attapties 35 gados un saprast, ka nemāki elpot. Tad jāmācās no jauna. Ja vēlies dziedāt ilgi, tev jāmācās visu mūžu."

Kā piemēru viņš min leģendāro tenoru un vēlāk baritonu Plasido Domingo, kurš joprojām turpina uzstāties.

"Ja sirds dzied, tad dzied arī balss."

Operdziedātāja ikdiena saistīta ne tikai ar mēģinājumiem, bet arī rūpēm par ķermeni. Daniils atzīst, ka viņa brokastu paradumi daudziem varētu šķist neparasti.

"Man ļoti patīk zupa no rīta! Tā man dod enerģiju. Savukārt vakariņas ir vieglas. Reizēm pirmdienas brokastīs ēdu no svētdienas pāri palikušo šašliku un jūtos fenomenāli."

Dziedātājs uzskata, ka nav iespējams nošķirt sevi no savas balss: "Pēdējos gados es neatdalu sevi, savu balsi un savu profesiju. Mēs esam savstarpēji saistīti. Ja ķermenis ir noguris, ir stress vai bezmiegs, tas uzreiz atspoguļojas balsī."

Īpašas attiecības viņam ir arī ar kafiju: "Tā izmaina iekšējo sajūtu muskuļos. Operdziedātājam visas kustības ir ļoti precīzas un kontrolētas. Kafija reizēm šo kontroli izjauc.

Vari iedot balsij vairāk, nekā vajadzētu, un pēc tam par to samaksāt."

Šovasar Daniilu Pogorilesu gaida iesaistīšanās Zalcburgas festivāla Jauno dziedātāju programmā. Tur viņš piedalīsies vācu komponista Gordona Kampes darbā "King Arthur Junior" ("Mazais Karalis Arturs"), kas tapis, iedvesmojoties no Henrija Pērsela operas "Karalis Arturs".

"No Pērsela tur palikuši vien daži citāti, nosaukums un tēlu attiecības. Tas ir pilnīgi jauns darbs."

Festivāla programma paredz ne tikai mēģinājumus un izrādes, bet arī meistarklases, lekcijas un citas profesionālās aktivitātes.

"Katru dienu ir kaut kas – meistarklases, lekcijas, nodarbības. Programmas noslēgumā visi izvēlētie jaunie dziedātāji uzstāsies lielā koncertā kopā ar orķestri. Tas ir ļoti svarīgs solis karjerā."

Īpaši spilgti Daniils Pogoriless atceras noklausīšanos Zalcburgā, kas notikusi dienu pēc viņa dzimšanas dienas.

"Atvadoties no komisijas, pateicu: "Tiekamies vasarā!' Pēc tam domāju – kāpēc es to teicu? Tagad viņi noteikti uzskatīs mani par augstprātīgu...

Bet, braucot vilcienā uz Vīni, saņēmu ziņu, ka esmu uzņemts programmā!"

***

Nesen publicēts pētījums par Latvijas vēlētāju vērtībām un to noteikšanu atbilstoši politiskajiem spektriem rāda: daļas sabiedrības uzskatu joprojām ietekmē padomju mantojums. Kā sarunā ar Latvijas Radio norāda viens no pētījuma autoriem – politologs Mārtiņš Hiršs, tieši tas ietekmē vecākas paaudzes cilvēku vēlmi pēc stingrākas rokas politikā.

To, kā notikumi ap Stambulas konvencijas denonsēšanu atspoguļojas pētījuma rezultātos, kā arī citām tā atziņām, saruna ar Mārtiņu Hiršu.

Rihards Millers: Sanāk, ka pētījums ir daļēji vērsts ne tikai uz Latvijas sabiedrības paradumu skaidrošanu, bet arī patiešām auditorijai Eiropas valstīs.

Mārtiņš Hiršs: Jā, tieši tā! Klients - Frīdriha Eberta fonds. Viņi regulāri pasūta pētījumus par Latviju, par pārējām Baltijas valstīm. Iespējams, ja viss tur sanāks viņiem, šāds pētījums tika atkārtots gan Lietuvā, gan Igaunijā, lai redzētu, kā tās Baltijas valstis izskatās savā starpā, jo tas ir interesanti gan vietējiem politiķiem, gan arī starptautiski. Jo pēdējos gados ļoti daudz uzmanības tiek pievērsts Baltijas valstīm.

Viens ir drošības aspekti - tanki, lidmašīnas, droni. Bet tajā pašā laikā ir arī vesels bars ar tiem nemilitārajiem drošības aspektiem. Informācijas karš - tajā mēs arī dzīvojam. Tāpēc, jo labāk tu saproti, kādas ir tās sabiedrības Baltijā, kādi ir tie vājie punkti, ievainojamības, kas ir tās plaisas, tad tu vari veiksmīgāk domāt, kā tad adresēt. Jo Rietumvalstis investē Baltijas nevalstiskajās organizācijās, Baltijas medijos ar domu, ka tu vari labāk uzrunāt sabiedrību, labāk saprast sabiedrības vajadzības. Tad arī Baltijas valstu valdības var labāk pretoties tiem draudiem, tai ietekmei, kas nāk no Krievijas.

Iespējams, ka kāds pamanīja Ivaru Raitumu šī gada skrējiensoļojumā Rīga – Valmiera, stumjot Diānu Ponoskovu ratiņkrēslā visus 107 kilometrus. Kur mūsu spējām ir robežas – par to saruna Monopolā.

Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...

Naktsāķis- un draugus var nemeklēt!!!

DZIESMU KAUJA

Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.

Latvijā sieviešu ir par aptuveni astoņiem procentiem vairāk nekā vīriešu. Procentuālais pārsvars augstāko izglītību ieguvušo sieviešu ziņā ir vēl lielāks. Tomēr augstākajos amatos uzņēmumu pārvaldībā, arī tādās lēmējinstitūcijās kā parlaments un valdība sieviešu pārstāvniecība ir zemāka. Tas jūtams arī Sabiedriskā medija diskusiju raidījumos, kur vīrieši redzami un dzirdami ievērojami biežāk. Vai mediji tikai atspoguļo to, kas notiek sabiedrībā, vai varbūt tiem ir iespēja arī ko mainīt dzimumu līdztiesības ziņā, skaidrojam Mediju anatomijā.

Rīgas Stradiņa universitātes veiktajā pētījumā trīs gadus tika analizēta sieviešu un vīriešu pārstāvniecība Sabiedriskā medija diskusiju raidījumos. Secinājums ir viennozīmīgs - vīrieši dominē tur, kur ir runa par politiku ekonomiku un drošību, bet sieviešu lauciņš ir veselība, izglītība un sociālie jautājumi, turklāt sievietes retāk redzamas, kā politisku lēmumu pieņēmējas un institucionālās autoritātes. Skaidro pētījuma vadītāja profesore Anda Rožukalne.

Saruna ar divu diskusiju raidījumu pārstāvēm un ne tikai no Sabiedriskā medija. Analizē Madara Fridrihsone, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore, un portāla "Delfi" raidījuma "Spried ar "Delfi"" vadītāja Laura Ozoliņa.