Latvijas vīriešu hokeja izlase šodien, 26. maijā, grupas kārtas noslēguma spēlē ar rezultātu 8:1 pārliecinoši pārspēja Ungārijas valstsvienību un pasaules čempionātu turpinās ceturtdaļfinālā. Astoņu spēcīgāko komandu vidū Latvija iekļuvusi pirmoreiz kopš 2023. gada. Ceturtdaļfināla spēle būs ceturtdien.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar žurnāla "Ir" politisko komentētāju Aivaru Ozoliņu par valdības demisiju un jaunas valdības veidošanas procesu priekšvēlēšanu kontekstā.

Priekšvēlēšanu posms Latvijā: valdības krišana un jaunas valdības veidošanās aprises, un ārējā apdraudējuma konteksts. Kas ir šī politiskā tirgošanās, kas ir atbildīga rīcība šajā kontekstā un kādēļ tas viss notiek tieši pusgadu pirms parlamenta vēlēšanām? 

Tu jau vairāk nekā 30 gadus vēro politiskos procesus. Vai tam, kas šobrīd notiek, ir kaut kādas analoģijas ar to, kas jau ir bijis pēdējo 30 gadu vēsturē?

Aivars Ozoliņš: Gluži šādu valdības krišanu, ka premjerministre kopā ar vienu koalīcijas partneri paši nogāzt valdību, tādu es īsti neatceros. Bet citādi jau tas politisko spēku salikums nav nekas oriģināls, vienīgi partiju nosaukumi ir citādi un birkas, ko viena otrai piekar, mazliet mainās. Bet partiju struktūra Saeimā atspoguļo apmēram to pašu vēlētāju struktūra, kas mainās lēnāk nekā partijas.

Vai kaut kādā ziņā Latvijas demokrātija ir apdraudēta, ja pusgadu pirms vēlēšanām ... Šis process neizskatās īpaši atbildīgs, no vienas puses.

Aivars Ozoliņš: Demokrātija nav apdraudēta. Tas būtu pārspīlēti. Nav noticis nekas dramatisks vai traģisks. Bijuši neveikli politiski gājieni, kas noveduši pie pašiem spēlētājiem negaidīta rezultāta. Es neapgalvotu, ka būtu apdraudēta demokrātija. Redzēsim, kā būs pēc vēlēšanām, kāds būs politisko spēku salikums. Kaut gan man šķiet, ka nekas traģisks arī nenotiks. Un, protams, visādi lielie pavērsieni, ko mēs visu laiku, šos 30 gadus, cenšamies nepieļaut, ir vienkārši prokremliska valdība. Diezin vai tāda būs arī pēc šīm vēlēšanām.

Ja atgriežamies pie šīs 30 un vairāk gadu terminoloģijas, par kuriem spēlētājiem tev vairāk vai mazāk ir skaidrs, ko viņi dara Latvijas politiskajā sistēmā?

Aivars Ozoliņš: Var minēt vairākus. Ir skaidrs, ko dara "Jaunā Vienotība", ir skaidrs, ko dara Nacionālā apvienība, un ir skaidrs, ko dara "Latvija pirmajā vietā" ar Aināru Šleseru. Kā jau es teicu, struktūra ir līdzīga, kā ir bijusi, kaut gan partiju nosaukumi ir mainījušies mazliet. 

Ir daļa vēlētāju, kuri vēlētos Kremlim draudzīgāku valdību. Tos pārstāvēja "Saskaņas centrs", tad "Saskaņa", tagad lielāko daļu ir pārņēmis Ainārs Šlesers. Mazāko, radikālāko ... tagad būs Jūlija Stepaņenko ar "Jaunlatviešiem". Bet struktūra ir tā pati. "Suverēnā vara" un "Jaunlatvieši" ir paņēmuši to, kas bija Ždanokai, kas bija Rosļikovam, bet lielāko daļu paņēmis Šlesers. Viņš vēl arī paņēmis tos, kuri bija balsojuši par Artusu Kaimiņu un Aldi Gobzemu savulaik. Tos, kuriem vienmēr viss ir slikti. Nekā principiāli jauna tajā salikumā nav. Ir mainījies šo partiju apzīmējums. Kādreiz prokremlisks bija sinonīms kreisam. "Saskaņa" – tie bija prokremliski, tātad kreisi. Tagad prokremliski ir "Latvija ir pirmajā vietā", bet viņi pēkšņi ir labēji. Tas ir tāds interesants pavērsiens. Bet citādi nekas principiāli jauns nav.

Pirms dažiem mēnešiem tu teici kādā no žurnāla "Ir" raidierakstiem, ka nākamās vēlēšanas būs par drošību.

Aivars Ozoliņš: Par drošību. Kamēr ir karš, kamēr mums blakus ir agresīva impērija, no kuras var sagaidīt jebkādus iracionālus izlēcienus, drošība, protams, ir pats pirmais.

Bet vai tas, kā notika valdības krišana vai notiek valdības sastādīšana, ir iemesls veidot vēlēšanu procesu, kurš ir par drošību?

Aivars Ozoliņš: Protams, valdības krišana sanāca par drošību. Siliņa gribēja izdarīt labāk, lai ir drošība, nomainīt aizsardzības ministru, kurš acīmredzami netika galā ar saviem pienākumiem. Bet izdarīja to tik neveikli, ka valdība krita. Tas bija viss par drošību, kas nenāca par labu drošībai. Bet šī būs viena no divām lietām, kas Kulberga valdībai būs jāizdara, būs jāsakārto aizsardzības lietas pēc iespējas ātri.

Piecos mēnešos var ļoti daudz izdarīt tajā jomā. Nevar izdarīt visu. Kā man stāstīja – "nevarēs jau uzreiz nosusināt to purvu, kas tur palicis pēc Mūrnieces un Sprūda", bet tur ir konkrētas lietas, kuras var izdarīt.

Un otra konkrēta lieta, kura arī būs šai valdībai jārisina, tas ir "airBaltic". Skaidrs, vai viņi atdos vai neatdos to 30 miljonu aizdevumu, viņiem vajadzēs naudu vēl, un tad valdībai nu būs izvēle – ļaut bankrotēt nacionālajai aviosabiedrībai vai atkal to atbalstīt.

Dronu apdraudējums traucē eksāmenu norisi pierobežā. Kā tas ietekmē absolventus un viņu turpmākās izglītības iespējas? Un kā pašus skolēnus ietekmēs eksāmenu pārcelšana vai iespējamā atlikšana? Izskan arī viedokļi, ka galapārbaudījumi būtu jāatceļ.

Ģimenes studijā diskutē Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās izglītības departamenta direktors Rūdolfs Kalvāns, Rēzeknes Valsts ģimnāzijas direktors Jānis Poplavskis, Daugavpils Valstspilsētas vidusskolas direktors Ilmārs Zučiks, Ludzas pilsētas vidusskolas direktors Gunārs Strods un Dagdas vidusskolas Vecāku padomes vadītāja, 9. klases skolnieka mamma Tatjana Munda.

Dronu dēļ izsludinātā trauksme pierobežas novadu iedzīvotājiem vienubrīd jau kļuvusi par nepatīkamu ikdienas blakni. Tas nozīmē, ka desmitiem tūkstošu cilvēku, saņemot šūnu apraides paziņojumu, teorētiski būtu jāpaliek mājās vai citās telpās un jāgaida, kamēr trauksme tiek atcelta. Tiesa, gadījumos, kad drons reāli sprāga tur, kur cilvēki varēja būt apdraudēti, šūnu apraide vēl nebija bija iedarbināta. Kā samērot drošības pasākumus ar reālo apdraudējumu, kā rīkoties, lai dzīve novados netiek paralizēta, vienlaikus cilvēki patiešām ir pasargāti, kad to vajag, un nekļūst nevērīgi pret savu drošību?

Krustpunktā analizē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks Ivars Nakurts, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Gints Kaminskis, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, Krīzes vadības centra vadītājs Arvis Zīle un Latvijas darba devēju asociācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs.

Jūnija vidū Eiropas Savienība un tas nozīmē arī mēs ieiesim, ja tā var teikt, jaunā migrācijas laikmetā, jo gandrīz pēc divu gadu gatavošanās visā Eiropas Savienībā sāks piemērot Jauno migrācijas un patvēruma paktu. Brisele to pasniedz kā ilgi gaidītu atbildi uz vienu no Eiropas vispretrunīgākajiem politiskajiem jautājumiem – kā pārvaldīt migrāciju tā, lai tā būtu kontrolēta, kopīgi pārvaldīta un vienlaikus saglabātu uzticību Eiropas vērtībām.

Šo paktu Eiropas Komisija raksturo kā jaunu kopēju sistēmu, kas balstīta uz “taisnīgumu un kontroli”, “kopīgu atbildību” un “solidaritāti starp dalībvalstīm”. Taču šie vārdi izskan Eiropā, kur migrācija vairs nav tikai politikas jautājums. Tā ir robežu drošības problēma, identitātes jautājums un arvien vairāk – pārbaudījums tam, vai Eiropas solidaritāte spēj izturēt sabiedrības bažas un populisma pieaugumu.

Jāpiebilst, ka pakts nav viens likums, bet gan desmit tiesību aktu kopums. Tā centrālā ideja ir tāda, ka Eiropa vairs nedrīkst risināt patvēruma un neregulārās migrācijas jautājumus kā krīzi, kuru katra valsts improvizē atsevišķi, bet gan kā vienoti pārvaldītu sistēmu. Ikvienam, kurš Eiropas Savienības ārējās robežas šķērsos neregulāri, būs jāiziet pārbaudes: identitātes, drošības, veselības un reģistrācijas kontrole. Daļa patvēruma pieteikumu turpmāk tiks izskatīti paātrinātās robežprocedūrās, īpaši gadījumos, kad cilvēki ierodas no valstīm, kuru pilsoņiem statistiski ir mazākas iespējas saņemt aizsardzību. Savukārt tiem, kuri aizsardzību nesaņems, teorētiski būs jāatgriežas ātrāk. Loģika ir skaidra: ātrāki lēmumi, mazāk uzkrātu lietu, paredzamākas procedūras un stingrākas robežas.

Tomēr politiski jutīgākā daļa nav tikai tas, kas notiek uz robežas, tā ir arī dalībvalstu savstarpējā sadarbība. Gadiem ilgi tādas robežvalstis kā Itālija, Grieķija un Spānija ir argumentējušas, ka tās nes nesamērīgu slogu tikai tādēļ, ka ģeogrāfiski atrodas pie Eiropas ārējās robežas. Savukārt valstis ziemeļos un austrumos ir uzsvērušas, ka tām nevajadzētu būt spiestām uzņemt cilvēkus, kuri ieradušies citur. Līdz ar to valstis, kuras piedzīvo migrācijas spiedienu, varēs saņemt palīdzību no citām dalībvalstīm caur mehānismiem kā patvēruma meklētāju pārvietošana, finanšu ieguldījumi, personāla nosūtīšanu vai operatīvais atbalsts. Līdz ar paktu solidaritāte kļūst obligāta, Eiropas Komisijas skaidrojumā nosakot, ka viena nepārvietota persona var tikt “kompensēta” ar 20 000 eiro lielu iemaksu.

Šis tiek uzskatīts par politisku kompromisu, jo Eiropa būtībā saka, ka robežvalstis nedrīkst palikt vienas, taču citas valstis ne vienmēr būs spiestas uzņemt migrantus, ja tās sniegs atbalstu citādā veidā. Atbalstītāji to sauc par pragmatismu, kritiķi – par nepilnību sistēmā. Skaitļi palīdz saprast, kādēļ debates ir tik emocionāli piesātinātas, pat ja to mērogs bieži tiek pārprasts. 2025. gadā Eiropas Savienībās dalībvalstīs tika reģistrēti aptuveni 670 000 pirmreizēji patvēruma pieteikumi, kas ir par 26,6% mazāk nekā 2024. gadā. Kopējais patvēruma meklētāju skaits, ieskaitot atkārtotos pieteikumus, sasniedza gandrīz 800 tūkstošus. Visvairāk pieteikumu saņēma Spānija, Itālija, Francija, Vācija un Grieķija.

Raidījumu veido arī Dr. Una Aleksandra Bērziņa- Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.

Otrdienas "Pārmijās" plašāk runājam par performances mākslas festivālu "Starptelpa", kas Rīgā risināsies līdz 31. maijam. Studijā viesojas festivāla mākslinieciskā vadītāja, mākslas zinātniece Laine Kristberga un performanču mākslinieks Mailo Mēness. 

Astoņu gadu laikā festivāls ir kļuvis par nozīmīgu notikumu starptautiskajā mākslas arēnā, ik gadu pulcējot Rīgā pieredzējušus un starptautiski atzītus māksliniekus, kuratorus un pētniekus, īpašu uzmanību pievēršot arī jaunajiem un daudzsološajiem performances mākslas talantiem.

Šī gada festivāla tematiskā ievirze "Sonic Vibrations" ("Skaniskās vibrācijas") pēta skaņas daudzveidīgās un dinamiskās iespējas performances mākslā. Programma akcentē gan eklektisku disonansi un rezonansi, gan klusumu kā skaņas pamatelementus.

Festivāla kuratore Laine Kristberga uzsver: "Šogad "Starptelpas" mākslinieki ir aicināti pievērsties skaņai gan kā jaunrades metodei, gan konceptuālai metaforai. Šādā kontekstā arī klausīšanās var kļūt par kritisku un transformējošu līdzdalības formu."

Festivāla centrālā norises vieta būs Rīgas Anglikāņu Svētā Pestītāja baznīca – vieta ar bagātu kultūrvēsturi, kas īpaši padomju okupācijas periodā kalpojusi kā notikumā balstītas mākslas telpa. Šeit norisinājušies gan Hardija Lediņa organizētie lektoriji-diskotēkas, gan festivāls "Bildes", kur laikmetīgas performances veidojuši tādi mākslinieki kā Ivars Mailītis, Kristaps Ģelzis un Ojārs Pētersons. Arī šogad baznīca kļūs par performanču īpašvietu, kurā skaņa, attēls un dzīvās mākslas klātbūtne radīs intensīvu līdzpārdzīvojumu.

Festivāla "dzīvās" mākslas jeb klātbūtnes programmā iekļautas 38 performances. 

Vairāk šeit!

Nesen kā noslēgusies Baltijas Vizuālā teātra skate, kas pirmo reizi norisinājās Latvijā. Jau iepriekšējā nedēļā uz studiju aicinājām Latvijas Leļļu teātra direktoru Mārtiņu Eihi un teātra kritiķi Kitiju Balcari, jo joprojām turpinās diskusijas par to, kas ietilpst zem jēdziena vizuālais teātris. Sarunu par šo tēmu ir vērts turpināt, tāpēc devāmies arī uz izrādēm, lai šo vizuālo teātri izpētītu vairāk.

Kāpēc teātris, kurā runātais teksts iegūst mazāku nozīmi, ir piemērots mazuļiem un bērniem, kuriem šī, iespējams, ir pirmā satikšanās ar teātri? Un kāpēc skatītājiem nevajadzētu baidīties no dažādām laikmetīgā teātra formām?

Sekojot akordeona skaņām, ko spēlē somiete Rosa Halme, Latvijas leļļu teātrī sākās Baltijas Vizuālā teātra skate. Varētu rasties jautājums - ja jau Baltijas skate, kāpēc izrāžu sarakstā ir arī tālāku ziemeļu kaimiņu darbi? Tas tāpēc, ka šīs izrādes, kurai dots nosaukums “Babygonia”, režisore Anna Ivanova Somijā attīstījusi vizuālā teātra tradīcijas, un viņu paņēmienus ir vērtīgi pārādīt arī citu valstu teātra ļaudīm.

“Babygonia” uz skatuves iedzīvinātā darbība šoreiz vairāk atgādina sajūtu, kāda rodas bērnu gultiņā. Virs aktrisēm un bērniem lidinās rotaļlietas, kādas parasti mēdz iekārt virs gultiņām, lai mazuļiem būtu iespēja tās aplūkot. Šoreiz krāsainie un čaukstošie elementi, kas atgādina jūras iemītniekus, nolaižas arī zemāk, lai bērni tos varētu aplūkot tuvāk un aptaustīt. Pusstundu ilgā performancē dāmas kopā ar mazajiem skatītājiem iepazīst pasauli, it kā spēlējoties un vienlaikus iedzīvinot ārkārtīgi sirsnīgu atmosfēru, kas, šķiet, arī pieaugušos aizved atpakaļ bērnībā.