Sestdien, 23. maijā, noslēdzās 79. Kannu kinofestivāls. Festivāla galvenā balva – "Zelta palmas zars" – tika piešķirta rumāņu kinorežisora Kristiana Mundžiu filmai "Fjords". Bet arī Latvijai bijuši vairāki zīmīgi notikumi – starptautisko pirmizrādi piedzīvoja Viestura Kairiša filma "Uļa", aizvadīta industrijas diskusija "Why the Baltics? Co-Producing and Connecting with Baltic Talent".

"Ir patiesi iedvesmojoši klātienē redzēt un apzināties, ka patiesībā viens no šī festivāla lielākajiem režisoriem ir latvietis Gints Zilbalodis," tā  aktieris Kārlis Arnolds Avots piezīmēs pēc Kannām "Kinorakstos". 

Kulturas rondo sarunājas Nacionālā kinocentra direktore Dita Rietuma un kinokritiķe Kristīne Simsone. Ierakstā uzklausām producenti, studijas "White Picture" dibinātāju Alisi Ģelzi.

Mūs, protams, vairāk interesē, kā uzņēma filmu "Uļa" un norises Baltijas paviljonā.

Runājam ne tikai par filmām, iespaidiem un latviešu kino nākotni, bet arī par krievu režisora Andreja Zvjaginceva teikto ceremonijā, saņemot festivāla "Grand Prix" par filmu "Mīnotaurs". 

Latvijas alpīnismam šogad 70 gadu – 1956. gads ir uzskatāms par laiku, kad Latvijā aizsākas alpīnisma kustība. Lai arī Latvija ir lēzenu pauguru zeme, spītējot vietējai ģeogrāfijai, kalnu vilinājums ir liels. No pirmās misijas Elbrusā līdz aktīvai kalnu tūrisma un alpīnisma kopienai šodien. Kādas virsotnes pieveiktas, kā mainījusies kalnu iekarošana gadu gaitā un kas aizvien mudina ļaudis kāpt uz "pasaules jumta"? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta divi pieredzējuši kalnos kāpēji Jānis Busenbergs un Pēteris Kūlis.

Maija ziedonis Latvijā ir pilnā plaukumā, daba ne tikai zied, bet arī visi kukaiņi, putni un cita dzīvā radība šobrīd aktīvi rosās, vienlaikus notiek vēl riests, daļa putnu jau audzina mazuļus, daļa – vēl tikai meklē, kur ligzdot. Arī laikapstākļu „ainavas” kļūst arvien krāšņākas – gan lieli balti gubu mākoņi, gan pa kādam negaisam jau bijis, sarkani saulrieti un košas varavīksnes. Šis ir īpašs laiks arī dabas fotogrāfiem.

Fotogrāfi gan atrod īpašos kadrus jebkuros gadalaikos, bet izvēles daudzveidība šobrīd noteikti ir vislielākā.

Var teikt, ka daba šobrīd ir burtiski "traka". Tāpēc arī saruna ar dabas fotogrāfu, viņš arī dabas eksperts vairākās jomās – Dāvis Ūlands. Saruna par to, kā fotogrāfs Latvijas dabu redz caur objektīvu. Pārsteidza viņa atbilde uz jautājumu, ko vislabāk patīk fotografēt? Pārskatot viņa fotogrāfijas, šķiet, ka viņam patīk daudz krāsu, strauja dinamika, bet nekā – gaisma ir galvenais.

Ne vienmēr atmiņas pasliktināšanās un prāta asuma zudums ir saistāms ar neirodeģeneratīvām slimībām, visbiežāk pie vainas ir vienkārši vecums. Kā nodrošināt asu prātu, labu atmiņu un labas darba spējas arī pēc 60? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Rīgas Stradiņa universitātes vadošā pētniece un veselības psiholoģe Kristīne Šneidere, P.Stradiņa klīniskās slimnīcas neiroloģes Ramona Valante un Krista Lazdovska.

Seniore, filozofijas doktore Skaidrīte Lasmane arvien iesaistās dažādos projektos un gatavo publikācijas. Uzklausām viņas domas par to, kā vecumdienās saglabāt možu prātu.

Raidījuma viešņas atzīst, ka pētījumi rāda, ka tas, ko dzīves laikā darām, var pat par 45% ietekmēt to, cik spējīgi būsim uzturēt možu prātu vecumdienās. Pētnieki uzsver, ka svarīga ir izglītība un nekad nav par vēlu mācīties. 

Arvien vairāk pētnieki arī uzver, ka uzmanība ir jāpievērš dzirdes traucējumiem, kā arī redzes traucējumiem. 

Liels riska faktors ir vientulība.

Neizbēgami, ka, gadiem ritot, cilvēkam samazinās smadzeņu tilpums. Jautājums, ko ar to dara.

"Ja mēs skatāmies un vaimanājam, un neko nedarām, sēžam dīvānā un skatāmies vienu un to pašu seriālu, skaidrs, ka, samazinoties tilpumam, samazināsies arī smadzeņu spēja strādāt," norāda Ramona Valante. "Bet, ja mēs aktīvi visu laiku uztveram jaunu informāciju, mācāmies kaut ko, darbojamies, mēs trenējam smadzeņu plasticitāti. Un, ja mēs  trenējam smadzeņu plasticitāti, arī ar mazāku tilpumu tā nav problēma."

Labākais, ko varam savām smadzenēm sniegt, ir hobiju maiņa. Ejam dejot, kad to iemācās, var doties apgūt gleznošanu. Vienlaikus tā ir arī socializēšanās, kas ir ļoti svarīga kognitīvo funkciju nodrošināšanai.

Orientēšanās ir brīnišķīgs hobijs, kas uzlabo kognitīvās funkcijas. Arī dejošana.

Stāsta komponiste, literāte, JVLMA docētāja Gundega Šmite; pārraides producente Rūta Paula

Ne vienam vien, arī man pašai, pirms par savām otrajām mājām sāku saukt saulaino Grieķiju, kā pirmā asociācija par grieķu tautas dejām nāk prātā sirtaki, kuru izpilda, dejotājiem izvietojoties garenā virtenē, uzliekot rokas uz kaimiņa pleciem un virzoties, veikli krustojot soļus uz priekšu un atpakaļ.

Taču sirtaki nav grieķu tautas deja – tās autors ir grieķu komponists Mikis Teodorakis, kura nozīme un slava līdzināma Raimonda Paula statusam latviešu mūzikā. Turklāt slavenais sirtaki radīts kā filmas skaņu celiņš 1964. gadā uzņemtajai filmai "Grieķis Zorba".

Interesants ir fakts, ka dejas nosaukumu – sirtaki – radījis nevis Teodorakis, bet grieķa Zorbas lomas atveidotājs, amerikāņu aktieris Entonijs Kvinns.

"Sirtos" tik tiešām ir grieķu tautas dejas žanrs – līnijdeja, no kura ietekmējās Teodorakis, sacerot savu leģendāro sirtaki. Nosaukums "sirtaki" nozīmē – mazais sirtos; respektīvi – tas ir deminutīvs šim vārdam.

Pazīstamajam sirtaki ir divas daļas – pirmā lēna un ātra, kura kļūst arvien ātrāka.  Dejas sākuma cēlais raksturs un lēnais temps saistīts ar apstākli, ka aktieris bija lauzis kāju un nespēja izpildīt horeogrāfa Jorga Proviasa iecerētos augstos lēcienus. Kvinns nācis klajā ar priekšlikumu – izpildīt velkošus, slīdošus soļus, kurus, kā viņš teica, viņam ierādījis kāds Krētas ciema iedzīvotājs. "Siro" grieķu valodā nozīmē "vadīt deju", burtiskā nozīmē – vilkt. Jāpiebilst, ka vēl viena no sirtaki ietekmēm ir viduslaikos dzimusī cēlā kareivju deja hasapiko.

Filmas izskaņā liedagā stāv divi kungi. Jauns, pieklājīgs, rezervēts vīrietis – rakstnieks Bazils baltā uzvalkā, un sirmais Krētas iedzīvotājs, savā garā allaž brīvais Zorba. Izputējis filmas galveno varoņu biznesa plāns un abi ir palikuši tukšām rokām.

Piepeši jaunais vīrietis saka: "Iemāci man dejot." "Dejot?! Vai tu teici – dejot?" – tā grieķis Zorba izsaucas neslēptā sajūsmā, noraujot savu virsjaku. "Nāc, manu zēn! Sāksim!"

Un pāris Zorbas ritma knipjiem seko dejas sākuma taktis. Virs ģitāras šūpojošā ritma uzplaukst grieķu tradicionālā tautas instrumenta buzuki balss – saulaini spalga kā dienas gaisma, kas spoguļojas baltajā marmorā.

Drīz liedaga smiltis sāk putēt zem deju soļiem. Rit leģendārākā un dzīvi apliecinošākā epizode grieķu filmogrāfijā.

Tajā dejo tikai divi aktieri, vēl nenojaušot, kādu popularitāti šī deja iegūs nākamajās dekādēs līdz pat mūsdienām. Sirtaki ir viena no dejām, kas kļuvusi par grieķu kultūras daļu; tā tiek dejota gan kāzās, kristībās un citos svētkos. Paši grieķi 2012. gadā Volosas pilsētas svētkos ir uzstādījuši rekordu, izveidojot 5614 cilvēku virteni ar dalībniekiem vecumā no 14 līdz 89 gadiem. 

Grieķu sirtaki tiek nereti izmantots arī mūzikas terapijā – tā pakāpeniski paātrinošais temps un paredzamais ritms palīdz atbrīvoties no spriedzes, mazina trauksmi un rosina radošu pašizpausmi.

Latvijas hokeja izlasei pasaules čempionātā šodien, 26. maijā, noslēdzošā spēle grupu turnīrā pret Ungāriju. Šī būs pirmā abu komandu pirmā tikšanās tieši pasaules čempionātā.

Ungāri līdz šim piecos mačos tikuši tikai pie vienas uzvaras. Mūsējiem jebkāda uzvara nodrošina vietu ceturtdaļfinālu, bet, protams, sagaidām tikai un vienīgi uzvaru pamatlaikā un trīs punktus. 

Latvijas izlasei vakar bija brīvdiena, kurā tika uzņemtas tradicionālās komandas kopbildes uzņemšana, kas pagāja tradicionāli jautrā un nepiespiestā gaisotnē.

Bet pasaules čempionātā vakar aizvadīti četri mači un vairāki interesanti rezultāti: A grupā Cīrihē ASV ar 7:3 uzvarēja Ungāriju, savukārt Vācija ar 6:3 pārspēja Lielbritāniju. Fribūrā Slovēnija ar 5:1 apspēlēja Itāliju, bet vēl vienu pārsteigumu sagādāja Norvēģija, kas ar 4:1 uzvarēja Čehiju.

Noskaidrojies, ka elites grupu atstās Lielbritānija un Itālija.

Diskusijās par mācību gada pagarināšanu bieži izskan pretarguments, ka jau tagad mācību gadu neizmanto pilnvērtīgi, proti, skolēni maijā intensīvi nemācās. Skolās apstiprina, ka maijā mācību organizēšana dažādu iemeslu dēļ ir apgrūtināta, bet Izglītības kvalitātes valsts dienestā uzsver, ka skolām ir tiesības mācību darbu organizēt tā, ka maijā klasisko mācību stundu vairs nav. 

„Tieši šodien nodevām grāmatas. Es dzirdēju, ka, piemēram, dabaszinību un sociālo zinību skolotājs teica, ka mēs skatīsimies tādas filmiņas par to tēmu. Sociālajās zinībās mēs skatīsimies filmiņas par konfliktiem.

„Par drošību arī un dabas resursiem!” „ Jā, mums īpaši tikai nekas ļoti grūts nav jādara. Vai arī dažas stundas mums nenotiek, jo notiek kādi pasākumi.”

„Mums ir tā, ka mēs dažās stundās izejam ārā.”

Tā kādā Rīgas parkā sastaptās piektklasnieces stāsta par mācībām maijā. Arī gada atzīmes jau izliktas pirms vairākām dienām.

Skolās skaidro, ka atcelt stundas vai organizēt mācības ne tā kā ierasts nākas tieši eksāmenu dēļ. Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas direktors Andris Priekulis teic, ka liela daļa skolotāju aizņemti eksāmenos. Turklāt eksaminējamie arī aizņem daudz mācību telpu. Proti, ja stundās skolēni solos sēž pa divi, tad eksāmenos visi ir pa vienam. Līdz ar to telpā, kur parasti sēž 30 skolēni, eksāmenā var būt tikai 15. Ik pavasari skolai jānodrošina eksāmeni septiņām 12. klasēm un tikpat 11. klasēm, kam kopā vajag 14 telpas.

Cik iespējams, ģimnāzija cenšas nodrošināt mācību stundas līdztekus eksāmeniem, tomēr kopumā darbu plāno tā, lai visa mācību viela būtu apgūta jau līdz maija vidum. Atlikušajās mācību stundās, kas notiek, vairāk pievēršas, piemēram, radošiem darbiem.

Dobeles Valsts ģimnāzijas direktore Inese Didže piekrīt, ka mācību procesu maijā kavē skolotāju un telpu noslogotība eksāmenos.

Valkas novadam ir nepieciešami papildus līdzekļi no valsts. Tā uzskata Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdētājs Gints Kaminskis. Intervijā Latvijas Radio Kaminskis skaidroja, ka finanšu grūtībās ir arī citas pašvaldības, bet ar Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondu vien šo problēmu nevar atrisināt. Turklāt Valkai ir īpaša situācija.

"Valka ir vieta, kur cilvēki faktiski ir deklarējušies Igaunijā, ap 1000 iedzīvotāju, bet dzīvo Valkā. Ja viņi arī nevienu centu neiemaksātu iedzīvotāju ienākuma nodokli, nekādi ieņēmumi nebūtu, arī tad Valkas novads saņemtu vairāk līdzekļus, kas varbūt būtu šī iztrūkuma segums," norāda Kaminskis. "Protams, ir jautājums par komunālajiem parādiem, kas Valkas novadam jārisina. Protams, ir dažādas situācijas, kas jāatrisina, bet Valkas novads ir īpašā situācijā, un tāpēc arī šis risinājums ir vajadzīgs. Nav jau tikai Valkas novads. Mēs vairāku gadu garumā jau runājam, ka tās pašvaldības, kas iemaksā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā ir septiņas pret pārējām 35, kas ir saņēmējas. Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds nevar būt pašpalīdzības kase, ir valsts līdzdalībai jābūt, un tas ir viens no risinājumiem."

Šodien, 26. maijā, 85. dzimšanas dienu svin viens no Latvijas spožākajiem skaņu meistariem – komponists Imants Kalniņš. Viņa rokrakstu teju ikviens latvietis spēj atpazīt no pirmajām taktīm. Viņa mūzika spēj gan mierināt ar smalku, lirisku skaistumu, gan iedvesmot ar milzīgu, vienojošo spēku.

Maijs jau aizsācies ar viņa jubilejai veltītiem koncertiem. Šovakar koncerts ”Kamēr vien gliemeži skrien” notiks mūzikas namā ”Daile”, bet sestdien – divi koncerti ”Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš” izskanēs Liepājas koncertzālē ”Lielais dzintars”.

Dziedātāju Olgu Rajecku Imants Kalniņš pirms 41 gada uzaicināja dziedāt savā grupā ”Turaidas Roze”, ko Olga sauc par vienu no vislielākajām dzīves dāvanām. Kalniņa mūziku viņa raksturo kā nemainīgu mūsu kultūras vērtību, kurā latviskā stīga cieši savijas ar universālām patiesībām, ko Kalniņš izteicis tieši viņam piemītošajā oriģinālajā rokrakstā.

Imanta Kalniņa jubilejas mēnesi 4. maijā ievadīja pūtēju orķestra ”Rīga” koncerts, kura centrā bija emocionāli daudzslāņainā mūzika no filmas ”Pūt, vējiņi!”. Raksturojot viņa mūziku kopumā, koncerta soliste Ieva Parša un diriģents Valdis Butāns sarunā ar Latvijas radio 3 "Klasika" atzina, ka Imantam Kalniņam izdevies atrast zelta stīgu, lai ļoti meistarīgi izbalansētu starp akadēmismu un tautas sirdi sildošām melodijām.

Kalniņa kompozīcijās mūzika veido vienotu veselumu ar dzeju – šo arī kā ļoti svarīgu šķautni izceļ ilggadējs Imanta Kalniņa muzikālā mantojuma interprets, diriģents Andris Veismanis. Tāpat līdzās dziļi nacionāliem, no mūsu tautas senākajām dzīlēm smeltiem motīviem Kalniņa mūzikā saklausāms arī austrumu, īpaši indiešu kultūras garīgais dziļums.

Andris Veismanis būs pie Liepājas simfoniskā orķestra diriģenta pults koncertos ”Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš”, kas izskanēs sestdien Liepājas koncertzālē ”Lielais dzintars”, koncertos piedalīsies arī grupas ”Turaidas roze”, ”Autobuss Debesīs”, ”Raxtu Raxti”, ”Menuets”, kā arī dziedātāji Jānis Strazdiņš un Aleksandra Špicberga.

Šogad Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola savu desmitgadi un slavenā Liepājas Mākslas skola simtgadi svin kopā. Šīs izglītības iestādes gadu desmitiem bijušas Latvijas kultūras personību šūpulis. Tieši tajās savus pirmos profesionālos pamatus guvuši daudzi izcili mūziķi, mākslinieki, dizaineri un radošo nozaru līderi. Viņu vārdi zināmi gan Latvijā, gan ārpus tās. 

Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola Keramikas nodaļas skolotāju un absolventu darbu izstāde ir vērienīga līdzās mūsdienu radošajamiem meklējumiem var redzēt arī Kurzemes tradicionālo keramiku.

Ekspozīcijā kopā ar keramikas pasniedzēju un mākslinieci Vinetu Trumpenieci apskatām skolotāju, absolventu un radošo personību mākslas darbus, kuru ceļš savulaik sācies tieši Liepājas Mākslas skolā. Iekārtojot izstādi, Trumpenieces lielākais gandarījums ir redzēt vienuviet vairāku paaudžu darbus.

Liepājas Mākslas skolā 90 procentu pasniedzēju ir beiguši šo skolu, tā stāsta skolas direktore. Un tieši tāpēc skolas simtgadei veltītas izstādes nosaukums “No sēklas” simboliski atspoguļo skolas nozīmi jauno mākslinieku izaugsmē. Un Vineta Trumpeniece ar lepnumu stāsta par vienu no šī gada absolventiem.

Galerijā “Romas dārzs” Keramikas nodaļas izstādi varēs apskatīt līdz 10.jūlijam, kad notiks skolas salidojums.

Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas direktore Inga Aziņa uzsver - šeit dzīvo tradīcijas. Ne velti skola vienmēr ir lepojusies ar lietišķās mākslas novirzienu.

Liepājas mākslas skolas simtgades pasākumi noslēgsies decembrī ar izstādi Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā Rīgā. Tajā piedalīsies gan skolas audzēkņi, gan mākslinieki, kuri pamatus apguva Liepājas skolā. Izstādi veido skolas pasniedzējs, mākslinieks Kristiāns Brekte.