Raidījumā Zināmais nezināmajā runājam par mūsu veselību un konkrēti par raibo sīko organismu saimi, kas apdzīvo mūsu gremošanas sistēmu un klusi nemanāmi ikdienu dara svētīgu darbu. Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieki strādā pie kāda līdzekļa, kas nākotnē varētu palīdzēt prebiotikām un probitiokām - šim labājām baktērijām efektīvāk strādāt cilvēka organismā. Kādas vielas palīdzētu uzlabot kā zarnu veselību, tā mūsu kognitīvās spējas? Skaidro molekulārā bioloģe, pētniece Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā, Latvijas Universitātes asociētā profesore Ilze Elbere un Sertificēta uztura speciāliste Loreta Baumane.

Hanna Kārina Jokena (Hannah Kaarina Yoken) ir pētniece Vēstures un etnoloģijas katedrā, Jiveskiles universitātē Somijā un vienlaikus Somijas Jauno pētnieku akadēmijas valdes locekle. Pagājušajā nedēļā viņa viesojās Rīgā un piedalījās Ziemeļvalstu-Baltijas Jauno akadēmiju tikšanās reizē, ko pirmo reizi Latvijā rīkoja Latvijas Jauno zinātnieku apvienība. Kopumā 40 dalībnieki sanāksmē plaši apsprieda akadēmisko ētiku, akadēmisko brīvību un arī zinātnes lomu drošības stiprināšanai. Hanna savā pētniecībā vairākus gadus pievērsusies akadēmiķiem un pacifismam pagājušā gadsimta 80. gados, skatot tieši Somijas piemēru.

Par saviem atklājumiem stāsta Hanna Kārina Jokena: Mans pētījums, ko prezentēju šeit, ir daļa no plašāka projekta ar nosaukumu “Atvadas no ieročiem: protests pret kodolieročiem, emocijas un dzimums Somijā 1980. gados”, un šis projekts tapa Covid-19 pandēmijas laikā. Es atrados Apvienotajā Karalistē, kur tobrīd dzīvoju, visa valsts tika slēgta, un es izjutu lielas bailes. Un tā rezultātā es sāku zvanīt saviem gados vecākiem radiniekiem, jautājot, kad viņi piedzīvojuši milzīgus globālu nemieru brīžus, kas viņus emocionāli satricinājuši līdz pašiem pamatiem. Daži no viņiem pieminēja Kubas raķešu krīzi 1960. gados, bet daudzi minēja 1980. gadu eiroraķešu krīzi un ideju par kodoldraudiem. Tā nu es nonācu līdz savam projektam, kurā plaši aplūkoti pret kodolieročiem vērstie protesti 1980. gados Somijā. 

Interesanti bija tas, ka ar šī projekta ideju nācu klajā aptuveni 2020. gadā, bet tad viss mainījās. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gadā, protams, mainīja kursu. Pēkšņi pretkodolu kustības Somijā šķita ļoti būtiskas. Visa Somijas ārpolitikas perspektīva mainījās. Somija iestājās NATO, kas arī ietekmējis šo projektu.

Hemorāģiskā drudža ar nieru sindromu, leptospirozes, tularēmijas un citu cilvēka veselībai bīstamu slimību izraisītājus pārnēsā grauzēji. Vai šobrīd situācija ar šo infekciju izplatību pasliktinās?

Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs Uga Dumpis, Valsts zinātniskais institūts BIOR direktore Olga Valciņa, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un "Rīgas Namu pārvaldnieka" pārstāve Inita Kabanova.

Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Sigita Geida stāsta, ka pēdējos gados Latvijā konstatētas vairākas slimības, ko izraisa grauzēji - leptospiroze, tularēmija un hantavīruss. Ierakstā uzklausām viņas ieteiktos drošības pamatprincipus.

Olga Valciņa iepazīstina ar programmu, ko institūts BIOR kopā ar Zemkopības ministriju uzsāka 2025. gada beigās, kad sākās leptospirozes uzliesmojums. 

Veiktas analīzes vairākām pelēm, žurkām un pat vienai ūdensžurkai, ko institūtam piegādāja iedzīvotāji, meklējot dažādas slimības.

"Sapratām, ka Latvijā leptospirozes ierosinātāji pelēm un žurkām vismaz pagājušā gadā bija diezgan daudz. Vairāk nekā 30% gadījumu žurkas un peles bija inficētas," norāda Olga Valciņa. "Tas pats ir ar panhantavīrusiem - 15% žurku mēs atradām panhantavīrusu. Turklāt četriem no tiem, ko mēs atradām, ir tā saucamais Dobrava-Belgrade apakštips, kas Baltijā cirkulē."

"Ja šie patogēni ir grauzējiem, kas ir visur esoši, mums ir jādomā līdzi un ir jāsaprot, kā jārīkojas, ja žurkām un pelēm, kas skraida pa pagrabiem, laukiem un mājām, ir šādas infekcijas," atzīst Olga Valciņa.

Tik mērķtiecīgi peles un žurkas pētītas, meklējot infekcijas, pirmo gadu. BIOR cer pētījumu turpināt.

Olga Valciņa skaidro, ka arī Eiropā tiek veikti līdzīgi pētījumi un konstatētais leptospirozes pozitīvo gadījumu skaits ir mazliet zemāks. 

"Iespējams, ka tas saistīts ar klimatiskajiem apstākļiem, ar ļoti mitro vasaru, ar to, ka žurku un peļu čuras neizžūst un attiecīgi patogēnus vieglāk saglabāt ilgāk ārējā vidē. Attiecīgi nākamās peles žurkas, kas tur skraida, ir vieglāk inficējas," skaidro Olga Valciņa.

Pētniece mudina pēc atkritumu iznešanas noteikti atgriezties mājās un nomazgāt rokas ar ziepēm, nevis doties tālāk dienas gaitās, jo ļoti iespējas, ka uz konteineru vākiem un rokturiem ir žurku čuras. Tas ir riska moments. Nevajadzētu vienkārši pa ceļam uz mašīnu iznest atkritumus un doties tālāk. Tāpat mānīgi droša ir kādu cimdu lietošana, ko pēc tam noliek, piemēram, kaut kur mašīnā.

"Es teiktu, ka konteineri nav lielākais riska moments. Manuprāt, lielākais riska moments ir smilšainie augļi un dārzeņi, kas ir pagrabā izbērti un nav sapakoti maisos. It īpaši, ja redzam žurku vai peļu apgrauztus burkānus. Tas nozīmē, ka pa mūsu krājumu ir skraidījuši grauzēji. Tas ]ir signāls, ka ir jāpiesargājas. Ja es aiztiku un svaigus burkānus ar kailām rokām, tad ir jāmazgā rokas ar ziepēm, ir jāgriež biezāka miza nost, ir daudz ūdens jālieto skalošanai un mazgāšanai."

Uga Dumpis mudina mazliet vēsāku prātu raudzīties, jo viņš kā praktizējošs ārsts nav redzējis slimību pieaugumu pēdējos gados. 

"Ja cilvēks inficējās ar leptospirozi vai hantivīrusu, lielākā daļa ir uz rokām un cilvēki nesaslimst. Tāpat lielākā daļa nesaslimt smagi, ir temperatūru un slimība pāriet pati no sevis, varbūt pacients saņem antibiotikas. Un tikai nedaudzi pacienti nonāk slimnīcā, un viņiem ir nieru mazspēja," norāda Uga Dumpis.

Viņš arī norāda, ka ir ļoti uzlabojusies diagnostika.

21. maijā Kannu kinofestivālā tiek izrādīta Viestura Kairiša filma "Uļa". Pirmizrāde nav jāgaida līdz vakaram – tā notiek jau pulksten 11 no rīta. "Tam ir gan savi plusi, gan mīnusi," intervijā Lienei Jakovļevai atzīmē kinokritiķe Daira Āboliņa. "Tas nozīmē, ka visi mediji vēl ir mundri un var paspēt noziņot par to, kā pirmizrāde ir noritējusi."

Arī filmas veidotāji, kuri gandrīz pilnā sastāvā jau ieradušies Kannās, šorīt agri jau kājās: "Viņiem ir jāsapucējas, jātiek galā ar satraukumu un jābūt gataviem atbildēt uz dažādiem jautājumiem gan pirms filmas, gan pēc filmas. Process jau notiek," ATKLĀJ Daira. "Vakar Kannās iebrauca būtībā visi šīs filmas veidotāji. Šorīt, iespējams, iebrauks arī Arturs Krūzkops. Ir gan Viesturs Kairišs, gan Ieva Jurjāne. Kārlis Arnolds Avots šeit dzīvo jau kādas piecas dienas – viņš aizrāvies ar filmu konkursa skatīšanos. [Šodien] iebrauc arī Kaspars Dumburs, Madara Viļčuka un vēl pietiekami liels cilvēku skaits, kuri pie filmas strādājuši. Arī Viesturs Kairišs, kurš vakar sniedza nelielu interviju LTV raidījumam "Kultūras ziņas", neslēpa, ka viņš ir priecīgs par to, ka varējuši atbraukt ļoti daudzi no tiem, kas strādājuši pie filmas. Mūsu delegācija ir liela – varbūt pat vislielākā, kāda jebkad Latvijai ir bijusi."

Kannu kinofestivālam šogad pieteikts kopumā 2500 filmu, kas tiek izrādītas divās programmās – galvenajā programmā, kurai sola "Zelta palmas zaru", ir 22 filmas, bet

Viesturs Kairišs piedalās otrajā konkursā, kura nosaukums ir "Īpašais skatiens", kas ir glaimojoša izvēle tieši Viestura gadījumā. Viņš visu dzīvi bijis autors; viņam bijis ļoti svarīgi filmas risināt gan tematiski, gan arī vizuāli spilgti, un tā ir arī šogad. Viestura filma ir visnotaļ neparasta.

Arī Kārlis Arnolds Avots, kurš noskatījies daudzas festivāla filmas, saka, ka mūsu filma ir ļoti atšķirīga no visa tā, ko piedāvā festivāla programma. Jautājums – ko par to teiks žūrija. Filma ir melnbalta, ietver Latgales epizodes, vecticībnieku tradīcijas."

Jau šovakar LTV raidījumā "Kultūras ziņas" Daira piedāvās reportāžu no pirmizrādes norises: "Mēs ļoti intensīvi filmēsim katru mirkli – arī cilvēku viedokļus par to, ko viņi būs šajā filmā sapratuši, kā viņiem šis stāsts būs paticis. Redzēsim arī emocijas, kādas būs pēc filmas gan filmas veidotājiem, gan arī publikai zālē."

Daira Āboliņa atklāj vēl kādu svarīgu notikumu, kas risinājies vakar: "Tieši Kannu kinofestivāla ietvaros vakar pēcpusdienā valdības līmenī Francijas un Latvijas starpā tika noslēgts līgums par abu valstu ciešāku sadarbību. Tas Latvijas kinematogrāfistiem darīs pieejamākus Francijas fondus. Tā ir ļoti būtiska ziņa, ņemot vērā, ka ar naudu kinomākslai mums iet slikti – nav perspektīvas. Mūsu kinoindustrijas cilvēki ir profesionāli, ir ļoti liels piedāvājums ar idejām, un daudzi scenāriji vienkārši stāv plauktos tāpēc, ka nevaram tos īstenot tieši finansiālās kapacitātes dēļ. Tas, ka lielā kinovalsts Francija paziņo, ka mazā Latvija, kurā ir daudz kino talantu, viņiem ir būtiska un viņi ir gatavi profesionālai sadarbībai – tas ir ko vērts! Nu viss būs to filmu veidotāju rokās, kas vēlēsies filmas veidot nākotnē – vai viņi varēs piedāvāt idejas, kuras būs interesantas arī Francijai, lai tajā ieguldītu līdzekļus. Tā kā tas ir profesionāli būtisks panākums."

Sarunas turpinājumā Daira Āboliņa atklāj savus iespaidus par šajās dienās redzēto un izjusto, minot arī spilgtākās filmas, kuras noteikti vajadzētu noskatīties arī skatītājiem Latvijā. Par savu favorīti viņa sauc rumāņu režisora Kristiana Mundžo filmu "Fjords".

Vairāk un plašāk – ierakstā. 

***

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele; pārraides producente – Inta Zēgnere

Pirms simt gadiem grāmatā “Latvju rakstniecība portrejās” (sast. Alberts Prande, Rīga: Leta, 1926) iekļauta arī nodaļa “Literatūra par tēlotājām mākslām un celtniecību”, kurā mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš (1896–1991) – viens no tolaik nedaudzajiem šīs nozares profesionāļiem Latvijā – uzsvēra: “Parādoties mūsu mākslai kā tautas gara dzīves izteicējai, palēnām mostas ari latviešu mākslas kritikas pirmie pasākumi. Kritiķu speciālistu toreiz nebij un viņu lomu pa lielākai daļai bija jāuzņemas pašiem māksliniekiem. Vēl tagad, kad mākslas kritika un vēsturiski pētījumi jau sāk ievērojami kuplināties, kritiķu-teorētiķu vairums ir mākslinieki.”

Apzīmējums “tolaik” te attiecas uz 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta pirmajiem gadiem. Studentu pulciņa “Rūķis” lokā izveidojušos nacionālās mākslas celmlaužu paaudzē Janis Rozentāls (1866–1916) bija viens no tiem autoriem, kuru raksti ne tikai ir nozīmīgi kā individuālas radošo uzskatu liecības, bet arī mērķtiecīgi kalpoja sabiedrības izglītošanai par sava laika latviešu, Baltijas un ārzemju mākslas parādībām un personībām.

Rozentāla rakstu mantojuma iepazīšanu pirms publikāciju meklējumiem pie vēsturisko žurnālu plauktiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Misiņa bibliotēkas lasītavās vai tagad visbiežāk Latvijas Nacionālās bibliotēkas veidotajā resursā Periodika.lv interesentiem ieteicams sākt ar monogrāfiskā albuma “Janis Rozentāls” (sast. Aija Brasliņa un Laima Slava, Rīga: Neputns, 2017) bibliogrāfijā iekļauto rādītāju. Ceļvedis vajadzīgs, jo liela daļa viņa rakstu parakstīti tikai ar iniciāli R. un pirmais zināmais 1897. gada beigās Rīgas vācu avīzei Düna-Zeitung iesūtīts bez autora norādes. Šajā apskatā “Divi Baltijas mākslinieki” Rozentāls no Pēterburgas vēstīja par savu draugu Vilhelma Purvīša (1872–1945) un Johana Valtera (1869–1932) diplomdarbiem Ķeizariskās mākslas akadēmijas konkursa izstādē. Toreiz godalgoto Purvīša gleznu “Pēdējie stari” pazīstam tikai pēc reprodukcijām un aprakstiem, savukārt

pie Johana Valtera “Tirgus Jelgavā” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā arvien nāk prātā Rozentāla trāpīgie vārdi, piesakot svaigas, modernas un vienlaikus dzimtenes vidē sakņotas mākslas dzimšanu: “Viss tur ir gaisma un dzīvība.

Karstā pusdienas saule žilbinoši apstaro gan kustīgo ļaužu drūzmu gleznas vidū, gan ēkas pie tirgus laukuma un slīd pāri divām jaunām elegantām dāmām, kuras gaišos vasaras tērpos priekšplānā soļo pa trotuāru. Kopumā asprātīgi risināts, tas ir gabals no īstas un, proti, Jelgavas dzīves.”

Kā lasāms vēstulēs, Rozentālam rūpēja, lai arī latviešu prese rosīgāk pievērstos jaunās tautiešu mākslas popularizēšanai. Iespēja daudz paveikt šī mērķa labā viņam radās Jāņa Veismaņa (1867–1913) vadītajā žurnālā “Vērotājs”, kas iznāca Jelgavā 1903.–1905. gadā kā “mēnešraksts sirds un prāta izglītošanai”. Šajā izdevumā pilnā mērā izpaudās Rozentāla daudzpusība, strādājot gan par žurnāla mākslinieku, kas darina tā vizuālo ietērpu un izvēlas reproducēšanai citu autoru mākslas darbus, gan redakcionāli vadot mākslas nodaļu, ko viņš lielā mērā piepildīja ar saviem rakstiem. Šajā īsajā posmā latviešu lasītāji saņēma ar iniciāli R. parakstītas Rozentāla apceres par viņa laikabiedriem – gan jau mirušajiem Ādamu Alksni (1864–1897) un Arturu Baumani (1867–1904), gan mākslas dzīvē vērienīgi darbīgajiem Vilhelmu Purvīti un Rihardu Zariņu (1869–1939). Ņemot talkā citzemju izdevumus, Rozentāls plaši rakstīja par savai un citu laikabiedru jaunradei būtiskiem ārzemju māksliniekiem – šveiciešu simbolistu Arnoldu Beklīnu (Arnold Böcklin, 1827–1901), amerikāni Džeimsu Abotu Maknīlu Vistleru (James Abbott McNeill Whistler, 1834–1903) un somu Albertu Edelfeltu (Albert Edelfelt, 1854–1905).

Vairākos turpinājumos Rozentāla skatījumā atklājās somu un krievu mākslas kopaina. Atsevišķos apskatos viņš komentēja Rīgas Mākslas biedrības rīkotās izstādes tās mākslas salonā un visbeidzot 1905. gada rudenī atklātajā Rīgas pilsētas mākslas muzejā. Šie apcerējumi nebija atturīgi un distancēti parādību vērojumi, bet ļoti līdzdalīgi un dedzīgi vēstījumi, apvienojot informatīvu bagātību ar spilgti subjektīviem vērtējumiem un retoriskiem pārspīlējumiem. Tā, piemēram, draudzīgi zobgalīgu klātbūtnes sajūtu rada apgalvojums, ka pulciņā “Rūķis” “gandrīz vienīgais rīkotājs un vadītājs” pastāvīgi bijis Rihards Zariņš – jaunāko biedru stingrais “vagars”, kas vēlējies “visus sabāzt zem vienas cepures”.

Rozentāla mērķis bija uzveikt tautiešu sabiedrības kūtrumu attieksmē pret mākslu.

Tūdaļ pēc “Vērotāja” gadiem, kas Rozentālam pie rakstāmgalda bija paši intensīvākie, ļoti nozīmīgs viņa teorētiskajā mantojumā ir 1906.–1907. gadā Ata Ķeniņa (1874–1961), Augusta Saulieša (1869–1933) un Rozentāla kopīgi rediģētajā žurnālā “Zalktis” divās daļās publicētais raksts “Māksla un tehnika”. Tas 2016. gadā kļuva par atslēgu Aijas Brasliņas īstenotajai mākslinieka 150 gadu jubilejas izstādes iecerei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un pilnā apjomā lasāms arī nākamajā gadā izdotajā monogrāfiskajā albumā. Formulējot savu radošo kredo, Rozentāls apliecināja, ka “būt jaunam ar katru darbu ir mākslinieka ideāls”. Turpat viņš rakstīja:

“Katrai mākslai jābūt pirmā vietā iekšēja prieka un kairinājuma sajūtas izteiksmei. Katris darbs, kuram nav par pirmavotu šī stiprā prieka dziņa, var būt viss kas cits, tikai ne māksla.”

Gan publicētajos rakstos, kuru klāstam turpmākajos gados latviešu un vācu laikrakstos pievienojās daži papildinājumi, gan Rozentāla piezīmēs, kas saglabātas Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, spraigi atklājas vēl kāds viņa paaudzei būtisks un papildu izpēti mūsdienās pelnījis uzdevums – mākslas terminoloģijas un leksikas veidošana un iedzīvināšana latviešu valodā.

Mūžam apraujoties piecdesmit gadu vecumā, Rozentāls atšķirībā no Riharda Zariņa nepieredzēja iespēju kļūt par memuāristu, taču viņš bija atstājis būtiskas rakstu liecības un atziņas par sava laika mākslu un māksliniekiem. Desmit gadus pēc gleznotāja nāves Jānis Siliņš sprieda: “Viņa rakstiem stils vietām pasmags, tiem nav veiklas uzbūves, bet te runā mākslinieka dvēseles siltums, te vērojama nopietna, R[ozentāla] un viņa laikabiedru centienus izteicoša doma.” Šī daļa Rozentāla veikumā ir pašsaprotami svarīga mākslas un estētisko ideju vēstures pētniekiem. Oriģināltekstu sniegto pieredzi iespējams papildināt, piemēram, ar Intas Pujātes (1957–2025) pētījumu par jūgendstila estētiku žurnālā “Vērotājs” no rakstu krājuma “Latvijas māksla tuvplānos” (Rīga: Neputns, 2003; pieejams LNB digitālajā kolekcijā https://gramatas.lndb.lv/) un Rozentāla uzskatiem veltīto nodaļu Stellas Pelšes grāmatā “Latviešu mākslas teorijas vēsture: Mākslas definīcijas valdošo laikmeta ideju kontekstā (1900–1940)” (Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2007). Viņa publikācijas varētu saistīt arī plašāku 19.–20. gadsimta mijas kultūras interesentu loku, tāpēc bagātīgajam “Rozentāla plauktam” Latvijas mākslas grāmatniecībā līdzās mākslinieka sarakstes izdevumam “Dzīves palete” (sast. Inta Pujāte un Anita Putniņa-Niedra, Rīga: Pils, 1997) droši vien būtu vērts pievienot arī rakstu antoloģiju ar plašiem komentāriem.

Latvijas hokeja izlasei šodien, 21.maijā, spēlē ar ziemeļu kaimiņiem - Somiju. Vakar komandai bija brīvdiena un treniņš, tajā piedalījās daļa komandas.

Pieredzējušais hokeja žurnālists Jānis Matulis sarunā ar Latvijas Radio pauda, vērtējot Latvijas līdzšinējās spēles un arī abu komandu spēku samēru, uzskata, ka uzvarēt somu Latvijas komandai ir praktiski nereāli.

Somija šī gada čempionātā demonstrē labu hokeju - trīs uzvaras trīs spēlēs, pēdējā mačā ar 6:2 sakauta ASV izlase, kas uz somu fona izskatījās diezgan nevarīga.

Pirms pasaules čempionāta tieši maču pret somiem lietpratēji saskatīja kā iespēju ļaut atpūsties pamatvārtsargam Kristeram Gudļevkim, bet maz ticams, ka šodien vārtu drošību uzticēs Marekam Mitenam vai Gustavam Grigalam.

Somi ir piektā rezultatīvākā komanda čempionātā ar 13 vārtiem. Viņiem arī augsta uzbrukuma efektivitāte, trāpot 15% metienu. Somijai arī ļoti labs vairākums - izmantotas 5 no 11 iespējām. Labāk klājies tikai šveiciešiem. Somija trīs spēlēs tikusi pie 11 iespējām vairākumā, mūsējie tikai pie piecām. Tas ir sliktākais rādītājs čempionātā.

Līdz šim pasaules čempionātā Latvijai somus izdevies uzvarēt tikai 2014. gadā - toreiz Minskā 3:2 uzvara Latvijai.

Zemkopības ministrija un tās kontrolētais uzņēmums "Latvijas valsts meži" ar nepamatotu atbalstu kokrūpniekiem radījuši valstij gandrīz 50 miljonu eiro lielus zaudējumus. Bet pārvaldības trūkumu dēļ „Latvijas valsts meži” valsts budžetā nav iemaksājuši 130 miljonus eiro dividendēs. Tā revīzijā ir secinājusi Valsts kontrole.

Uzņēmuma padome un valde nenodrošina efektīvu valsts uzņēmuma pārraudzību, kā dēļ valsts budžetā rodas desmitos miljonu eiro mērāmi zaudējumi. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt atzina valsts kontrolieris Edgars Korčagins.

Tā dēvētajā kokrūpnieku lietā ir pabeigtas arī sākotnējās izmeklēšanas darbības un iegūti apjomīgi pierādījumi. Kriminālprocess sākts pret 10 personām, arī bijušo zemkopības ministru Armandu Krauzi no Zaļo un Zemnieku savienības. Krauze intervijā Latvijas Radio sacīja, ka vairāki Valsts kontroles ieteikumi jau ir ieviesti, bet daļai nepiekrīt.

“Līdz šim pat brīdim Armands Krauze nekādā veidā nav sadarbojies vai veicinājis izmeklēšanu, kā viņš to norāda sabiedrībai,” tā savukārt ierakstā norāda ģenerālprokurors Armīns Meisters.

Šī revīzija atšķiras no citām ar to, ka par "kokrūpnieku lietu" jau pirms tās īpašu uzmanību izrādījusi prokuratūra. Tā dēvētajā "kokrūpnieku lietā" kopš pagājušās ceturtdienas, 14. maija, ir pabeigta sākotnējā izmeklēšana un iegūti apjomīgi pierādījumi, ko šobrīd analizē, izvērtē un tiek pratinātas iesaistītās personas.

No radio viļņiem līdz televīzijas ekrānam – viņš auditoriju atbrīvo ar savu patiesumu un vienkāršību. Monopolā saruna ar televīzijas un radio personību Mārtiņu Spuri.

Šorīt, 20. maijā, šūnapraides paziņojums par gaisa telpas apdraudējumu tika izsūtīts trīs Latgales novados. Savukārt vakar tas bija izsludināts kopumā deviņos novados, tostarp arī Vidzemē, jo nekontrolētu gaisa objektu virzība nav paredzama un var jebkurā brīdī mainīties, norāda Krīzes vadības centrs.

Premjere vakar uzdevusi atbildīgajām iestādēm tomēr pilnveidot rīcības algoritmu, lai krīzes situācijās nodrošinātu cilvēku drošību un vienlaikus pēc iespējas saglabātu ikdienas dzīves nepārtrauktību.

Savukārt pašvaldības, tuvojoties vasarai, bažīgas par to, kādai jābūt rīcībai saņemot līdzīgus šūnapraides paziņojumus masu pasākumu laikā. Turklāt ne visu Civilās aizsardzības komisiju vadītāji saņem kādu paplašinātu informāciju par apdraudējumu.

Valdības veidošanas sarunās politiķi jau sākuši darbu pie vienošanās par galvenajiem paveicamajiem uzdevumiem un sadarbības principiem.

Krīzes vadības centrā pārskatīs gaisa telpas apdraudējuma brīdinājumu algoritmus.

Lietuvas Bruņotie spēki šodien izsūtīja iedzīvotājiem ārkārtas trauksmi pēc tam, kad radars pie valsts austrumu robežas ar Baltkrieviju uztvēra signālu, kas atbilst bezpilota lidaparātiem.

Panākta politiska vienošanās par Eiropas Savienības un ASV tirdzniecības līguma ratifikāciju.

Latvijas hokeja izlase aizvadījusi trīs spēles pasaules čempionātā, fani sāk ikgadējo "rēķināšanas čempionātu".