Ārēji spoža, bet saturiski patukša – tā daudzi komentētāji vērtē Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa vizīti Ķīnā. Naktī no 16. uz 17. maiju Krievija piedzīvoja vēsturiski lielāko ukraiņu spēku gaisa triecienu. ASV kara sekretārs Pīts Hegsets apturējis paredzēto 4000 amerikāņu karavīru nosūtīšanu iepriekš plānotā misijā uz Poliju.

Aktualitātes analizē atvaļinātais vēstnieks Gints Jegermanis un politologs Andis Kudors.

Naktī no 13. uz 14. maiju agresorvalsts Krievija vērsa pret Ukrainu kārtējo slepkavniecisko lidrobotu un raķešu triecienu. Šīs reizes asiņainā bilance ir 27 nogalināti mierīgie iedzīvotāji, tai skaitā 24 vienā Kijivas adresē, kur raķete ietriecās daudzstāvu dzīvojamajā mājā. Tāpat ir desmiti ievainoto, bojāta energoapgādes un transporta infrastruktūra. Tā Kremļa diktators atmaksā Ukrainai par pazemojumu, kuru viņam nācās piedzīvot 9. maijā, kad iespēja netraucēti rīkot parādi Sarkanajā laukumā tika izkaulēta ar Donalda Trampa starpniecību.

Taču tie laiki, kad Kremlis varēja nesodīti terorizēt Ukrainu, ir pagātnē. Avoti min, ka naktī no 16. uz 17. maiju Krievija piedzīvoja vēsturiski lielāko ukraiņu spēku gaisa triecienu. Sevišķi iezīmīgi ir tas, ka viens no galvenajiem mērķiem bija Maskava un tās apkārtne, kuru Krievijas pretgaisa aizsardzība sargā sevišķi centīgi ne vien īpašajos datumos, bet arī ikdienā. Kā apgalvo Maskavas apgabala vadība, apmēram 120 lidroboti esot notriekti, taču pietiekami daudzi tomēr tika līdz mērķim. Postījumi nodarīti stratēģiski nozīmīgajām mikroelektronikas ražotnēm Zeļenogradas pilsētā, raķešu ražošanā iesaistītajai rūpnīcai „Raduga” Dubnā, aizdedzināta Maskavas Naftas pārstrādes rūpnīca Kopotņā un degvielas rezervuāri Durnovo pilsētā. Tāpat ukraiņu lidrobotu trieciens izraisījis plašu ugunsgrēku vienā no lielākajām Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām Rjazaņā. Vairākos gadījumos ukraiņu lidroboti trāpījuši arī dzīvojamajām ēkām, ir pieci bojāgājušie, tai skaitā kāds indiešu viesstrādnieks.

Maskavas pretgaisa aizsardzības sistēma neapšaubāmi ir visnopietnākā visā valstī, ja neskaita vadoņa Putina ārpilsētas rezidences apkārtni Valdaja augstienē. Tomēr ukraiņu trieciens izrādījies ļoti labi plānots, atrodot sistēmā robus. Tas vēlreiz apliecina modernās karadarbības patiesību, ka dārgas un tehniski sarežģītas pretgaisa aizsardzības sistēmas īsti netiek galā ar lētu un salīdzinoši vienkārši izgatavojamu lidrobotu spietiem. Maskavas un tās apkārtnes iedzīvotājos šī jaunā realitāte ar karu, kurš beidzot pieklauvējis arī pie viņu durvīm, izraisījusi paniku, sašutumu un vaicājumus par to, vai vadonis Putins vispār esot lietas kursā par situāciju.

Ārēji spoža, bet saturiski patukša – tā daudzi komentētāji vērtē Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa pagājušās nedēļas vizīti Ķīnas Tautas republikā. Aizokeāna viesim tika izrādīta visa pienācīgā cieņa, taču, runājot par nozīmīgākajiem divu pasaules superlielvalstu attiecību aspektiem, nekāda būtiska attīstība nav panākta.

Ir gan arī komentētāji, kā, piemēram, izdevuma „Guardian” citētais konsultāciju kompānijas „Asia Group” līdzstrādnieks Džordžs Čens, kuri pauž, ka pats vizītes fakts un ciešāka dialoga atjaunošana starp Baltā nama saimnieku un Ķīnas līderi Sji Dzjiņpinu ir zināms sasniegums.

Šī brīža aktuālais temats, protams, ir konflikts Tuvajos Austrumos un bloķētais Hormuza jūrasceļš, no kā cieš arī Ķīnas ekonomika. Pēc visa spriežot, Trampam nav izdevies panākt, lai Pekina izmantotu savu ietekmi, mudinot Irānu uz piekāpību.

Ķīnas ārlietu resors neapstiprināja prezidenta apgalvojumus, ka namatēvs viņam solījis nepiegādāt Irānai militāro ekipējumu. Tāpat Ķīnas amatpersonu izteikumi tikai daļēji apstiprina Trampa teikto par „fantastiskajiem” komercdarījumiem, konkrēti – simtiem lidmašīnu pirkšanu no kompānijas „Boeing”. Toties Ķīnas vadonis Sji, domājams, ir gandarīts par to, kā samitā izvērtās Taivānas jautājuma traktējums. Viņa publiski teiktais bija: nepareiza rīcība no Vašingtonas puses var izraisīt „sadursmes un pat konfliktus” starp lielvarām. Savukārt no Donalda Trampa mutes vizītes laikā izskanēja frāze, ka viņš negribot pieredzēt nekādu Taivānas neatkarības pasludināšanu. Kā zināms, pašreizējais Taivānas prezidents Lai Cjinde pieder tam taivāniešu politikas spārnam, kas principā atbalsta virzību uz pilnvērtīgu valstisku suverenitāti, un tas no Pekinas viedokļa būtu Ķīnas suverenitātes pārkāpums un iemesls karam.

Taivānas vadītājs, reaģējot uz Pekinas samitā pausto, izteicies, ka viņa valstij neesot kaut kas jāpasludina, ja tā jau ir neatkarīga un demokrātiska valsts. Tomēr Taipejai netrūkst iemesla bažīties, ciktāl Donalds Tramps joprojām nav apstiprinājis paredzēto ieroču piegādes paketi Taivānai četrpadsmit miljardu dolāru apmērā un dienu pēc vizītes intervijā telekanālam „Fox News’izteicies, ka šīs piegādes esot labs kaulēšanās līdzeklis sarunās ar Pekinu.

Pekinas Aizliegtās pilsētas zāles, var teikt, bija tikko izmēztas pēc iepriekšējā rauta, kad vakar Ķīnas galvaspilsētā oficiālā vizītē ieradās agresorvalsts vadonis Vladimirs Putins. Pekina šādi demonstrē visai pasaulei un arī pašmāju sabiedrībai savu ārkārtīgi pieaugušo svaru pasaules politikā. Savukārt Kremlis, atšķirībā no padomiskās pagātnes, tagad kļuvis par ķīniešu „mazāko brāli” un kopš agresijas kara pret Ukrainu eskalācijas ir izšķiroši atkarīgs no Pekinas gan militāri izmantojamu izstrādājumu importa, gan Krievijas energoresursu eksporta ziņā. Tā nu uz „Padebešu impērijas” galvaspilsētu mūslaiku Maskavijas cars devies ne vien pēc apliecinājuma īpašajām stratēģiskajām partnerattiecībām, bet arī cerot uz jaunu vērienīgu naftas un gāzes iepirkuma līgumu.

Pagājušajā ceturtdienā, 14. maijā, tika oficiāli apstiprināta informācija, par kuru mediji tika ziņojuši jau dienu iepriekš: Savienoto Valstu kara sekretārs Pīts Hegsets pēkšņi apturējis paredzēto 4000 amerikāņu karavīru nosūtīšanu iepriekš plānotā misijā uz Poliju. Sevišķi pārsteidzošs šis lēmums ir tāpēc, ka attiecīgā pārdislocēšanas operācija jau bija praktiski uzsākta.

Hegseta pavēle ir pilnīgi negaidīta ne vien Polijas aizsardzības struktūrām un NATO spēku vadībai Eiropā, bet arī procesā iesaistītajiem amerikāņu militāristiem. Pentagona pārstāvis gan apgalvojis, ka tas bijis izsvērts un rūpīgi izstrādāts lēmums, tomēr realitātē par to nekas neliecina. Tas visnotaļ skaidri izskanēja nākamajā dienā notikušajā ASV Kongresa Pārstāvju palātas Bruņoto spēku komitejas sēdē, kur armijas budžeta sakarā tika iztaujāts armijas lietu ministrs Deniels Driskols un Armijas štāba priekšnieka pienākumu izpildītājs ģenerālis Kristofers Lanīvs. Kongresmeņi, kā demokrāti, tā republikāņi, bija visai skarbi savos izteikumos; arī tāpēc, ka Pīts Hegsets šajā gadījumā pārkāpis pieņemto kārtību, kas prasītu šādu lēmumu saskaņot ar likumdevēju. Saskaņā ar pagājušā gada jūlijā pieņemtu Kongresa rezolūciju administrācijai ir ierobežotas tiesības bez likumdevēja ziņas mazināt amerikāņu spēku klātbūtni sabiedroto teritorijā.

„Tas ir pliķis sejā Polijai, pliķis sejā mūsu Baltijas draugiem un pliķis sejā šai komitejai,” sacīja republikāņu kongresmenis Dons Beikons no Nebraskas pavalsts. Abi iztaujātie amatvīri tā arī nespēja sakarīgi argumentēt notikušā militāri taktisko loģiku.

Kā zināms, Polija līdz šim uzlūkota kā Savienoto Valstu paraugsabiedrotais, kura aizsardzības budžets – 4,8% no iekšzemes kopprodukta – ir proporcionāli lielākais visā aliansē. Poļi allaž centušies radīt vislabākos apstākļus viņu valstī dislocētajiem amerikāņu karavīriem, un viņu politiķi vairījušies jebkādi kritizēt Donaldu Trampu un viņa administrācijas politiku. Arī tagad no Varšavas izskan drīzāk nomierinoši signāli un aicinājumi nepiešķirt notikušajam pārlieku dramatismu. Tomēr tā vien šķiet, ka šis varētu būt Baltā nama saimnieka kārtējais impulsīvais solis, turpinājums viņa nepatikas izpaudumiem pret „nodevīgo Eiropu”, kura nav bijusi gatava pēc pieprasījuma atbalstīt Savienoto Valstu un Izraēlas militāro kampaņu pret Irānu.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

"Iznomājam telpas!" – šādu plakātus Rīgas centra namu pirmo stāvu skatlogos var redzēt gana daudz. Kā Rīgā aktivizēt ekonomiku un palielināt dzīvību – par to diskusija Krustpunktā.

Analizē arhitekte, pilsētplānotāja Sarmīte Barvika, Nekustamā īpašuma attīstītāju alianses valdes loceklis Ints Dālderis, Latvijas viesnīcu un restorānu asociācijas vadītājs Andris Kalniņš un "VEFRESH" vadītājs Viesturs Celmiņš.

Tukši skatlogi un nereti arī tukši logi virs tiem. Sociālajos medijos jau ilgāku laiku cilvēki diskutē par to, kāpēc Rīgā ir tik daudz mazapdzīvotu namu. Visbiežāk arī piesauc Brīvības ielu, kur vietumis namsaimnieku bizness acīmredzami nīkuļo. Bet, protams, runa jau nav tikai par vienu ielu. Ceļojot pa Eiropu, var redzēt, ka pilsētas ir ļoti dažādas. Arī citviet pasaulē var redzēt līdzīgas ainas kā Rīgā un vēl sliktāk, bet ir pilsētas, kur neapdzīvoto telpu atrast ir gandrīz neiespējami un dzīvība, šķiet, kūsā it visur. Kāpēc tā? Kas nosaka to, ka cilvēki grib dzīvot un strādāt pilsētā, un kas ir jādara, lai Rīga būtu viena no tādām?

Pirms pāris nedēļām studijā bija Rīgas domnieki, kuriem bija ļoti atšķirīgi viedokļi par transportu galvaspilsētā. Bet ne jau tikai satiksmes jautājumi nosaka pilsētas dzīvīgumu?

Rēzeknē skolēnu skaits gadu no gada samazinās, un pašvaldībā tiek runāts par skolu tīkla pārmaiņām. Taču iecere apvienot divas dažādas skolas – vienu ar latviešu mācību plūsmu – un otru vēsturiski ar mazākumtautību programmu, kur mācības notika vēl nesen krievu valodā, ir sarežģīta. Pret ieceri iestājās daudzi vecāki no abām skolām, divu dienu laikā savācot vairāk nekā 600 parakstu. Viņi uzsvēra, ka abu skolu vērtības un līdzšinējā pieredze ir būtiski atšķirīgas. Vecākiem  iestājoties pret skolu apvienošanu jau no nākamā mācību gada, pašvaldībā ātri vien no ieceres atteicās. Un šobrīd runas par to, ka pilsētas skolu tīklā pārmaiņas nepieciešamas, ir noklusušas. Lai gan pašvaldības Izglītības pārvaldē norāda, ka reforma agrāk vai vēlāk būs.

„Tas ir neizbēgami, mums ir deviņas skolas, tāds pats skaits, kāds bija pieci, desmit, 20 gadi atpakaļ, skaidrs, ka ar tādu dzimstību, mēs nevaram piepildīt šīs visas skolas, diemžēl,” atzīst Rēzeknes pilsētas Izglītības pārvaldes vadītāja Kristīne Ustinova.

Abas pamatskolas Rēzeknes 5. un 6.pamatskola atrodas pilsētas ziemeļu mikrorajonā, mācību iestādes vienu no otras šķir divu kvartālu attālums. 2020. gadā abas skolas jau skāra reforma, tās no vidusskolas pārveidoja par pamatskolām.  Pēc sešiem gadiem atkal ir aktualizēts jautājums par nepieciešamām pārmaiņām. Apvienojot abas skolas, kopējais skolēnu skaits ir prognozēts 890. Apvienošana pasargātu vienu vai otru skolu no slēgšanas, visticamāk, turpmākos desmit gadus ziemeļu rajonā izglītības reforma nebūtu vajadzīga, apvienotajai skolai būtu pieejams 100 procentu valsts finansējums un pašvaldībai būtu vieglāk prognozēt savu budžetu. Tomēr pret šo ieceri iebilst gan vienas, gan otras skolas vecāki.

Starp Latvijas Mākslas gada balvas nominantiem par veiksmīgu debiju aizvadītajā gadā bija fotogrāfs Filips Šmits. Viņš radošajā darbībā, kā arī vienkārši ikdienā pievēršas miera meklējumiem pilsētvidē. Tostarp, apbalvojumam nominēts par fotosesiju Rīgā, Dreiliņkalnā. Vietā, kur virs uzkrātiem atkritumiem nu pieejama atpūtas zona, kur iedzīvotāji mēdz sauļoties. Fotogrāfija no šī notikuma šobrīd skatāma radošajā kvartālā “Veldze”, fotogrāfa personālizstādē “Saules skūpstā”. Kā var nojaust pēc nosaukuma, izstādē iekļautas vēl citas bildes, kurās tverta saules gaisma. Analogās fotogrāfijās tverta gan spēja pilsētas steigā mikrorajonā starp milzu ēkām tvert mieru sauļojoties, gan kādi dabiskā vidē neierastāki tēli. 

Luga “Indrāni”, kas sarakstīta pirms vairāk nekā 120 gadiem, tapusi Jaunā Rīgas teātra interpretācijā. Rūdolfs Blaumanis lugas “Indrāni” sākumā raksta: “Darbība notiek mūsdienās”. Iestudējuma veidotāji apliecina, ka “Indrāni” būs par Latviju šodien. Kultūras rondo iztaujājam režisoru Gerdu Lapošku un scenogrāfi Moniku Korpu.

Latviešu literatūras klasiķa un drāmas meistara Rūdolfa Blaumaņa darbi turpina nodarbināt režisoru prātus un trāpīt aktieru un skatītāju emocijās. Šosezon uz Latvijas teātru skatuvēm Blaumani atkal iestudē daudz, un pēc gandrīz 30 gadu pārtraukuma viņš atgriezies arī Jaunajā Rīgas teātrī, kur Blaumaņa “Indrānus” ar Lielās zāles vērienu iestudējis Gerds Lapoška radošā kopdarbā ar scenogrāfi Moniku Korpu.

Par izvēli iestudēt "Indrānus" Gerds Lapoška saka, ka visiem atbild, ka nevar iztēloties neko citu, ko tagad būtu varējis iestudēt.

"Tas ir tik precīzi šobrīd un sāpīgi, un skaisti. Šis Blaumaņa teksts, kas uzrakstīts pirms 122 gadiem, šodien skan ļoti skaļi un spēcīgi," vērtē Gerds Lapoška.

Monika Korpa neslēpj, ka bijusi pārsteigta, kad Gerds Lapoška uzrunājis viņu sadarbībai iestudēt Blaumaņa "Indrānus", jo šķitis, ka jaunajiem būtu jāstrādā ar savas paaudzes autoriem.

"Tā kā tas ir mans pirmais Blaumanis, es nevarēju teikt nē. Mani daudz kas interesē arī kā scenogrāfei, kā risināt "Indrānos" iekodētās lietas," stāsta Monika Korpa.

Ierakstā uzklausām arī Indrānu māti Baibu Broku un jauno Indrānu Tomu Harjo, kuriem Blaumanis nebūt nav ikdienas repertuārs.

Liela nozīme šajā izrādē ir arī fotogrāfijām, kā arī grupas “Alejas” dziesmām ar Kirila Ēča dzeju. “Alejām” tas ir pirmais tik liela mēroga teātra darbs, tāpat kā izrādes režisoram Gerdam Lapoškam. "Alejas" režisors izvēlējies, jo mūziķi ir viņa draugi, ar kuriem kopā veidojuši arī pirmo izrādi. 

"Viņi ir talantīgi mākslinieki un manas paaudzes balss. Tas "Indrānos" un šim iestudējumam ir svarīgi," atzīst Gerds Lapoška. "Viņi ir jaunā paaudze, kas ienāk. Es ceru, ka pēc daudziem gadiem, kad kaut kur ieskanēsies "Alejas", es teikšu - tā ir mana jaunība."

Ja iepriekšējie stāsti vairāk bija par sugām, kas atbilst nosaukumam "pavasara vēstnesis", šoreiz stāsts par vasaras vēstnesi – svīri. Svīre ir putns, kurš Latvijā ierodas no dienvidiem viens no pēdējiem un uzturas te vien dažus mēnešus. Stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece.

"Svīre ir tālās distances gājputns, kas pārziemo Āfrikā uz dienvidiem no ekvatora. Latvijā svīre atgriežas maija sākumā vai vidū, bet Latviju pamet aptuveni trīs mēnešus vēlāk – augustā. Tātad kārtīgs vasaras putns," iepazīstina Ance Priedniece.

"Svīres ir putni, kas lielāko daļu dzīves pavada gaisā, bet uz kādas virsmas nolaist tikai, lai ligzdotu. Tās var gan gulēt gaisā, gan baroties. Un tas galvenokārt barojas ar dažādiem kukaiņiem vai zirnekļiem, ko tās noķer gaisā. Pat lai padzertos, svīres mēdz lidot. Tas var pielidot ļoti tuvu ūdens virsmai, lai padzertos," iepazīstina Ance Priedniece.

Kā svīri atšķirt no bezdelīgām un čurkstēm, kas varētu šķist līdzīgas pēc izskata? Svīre gandrīz pilnībā melni brūna ar nelielu gaišu laukumu pie rīkles pazodē. Gan bezdelīgām, gan čurkstēm mugurpuse zilganmelna, diezgan zaigojoša, vēders balts un bezdelīgai ir arī arī rūsgana rīkle. 

Būtiskākā atšķirība no bezdelīgām un čurkstēm ir spārni un aste. Svīres spārni lidojumā ir izvietoti sirpjveida formā. Tie ir šauri un ļoti gari. Svīres tos nekad lidojuma laikā nepiekļauj ķermenim. 

Svīres nekad neredzēsim, tupot uz vadiem vai televīzijas antenām, visticamāk, arī ne uz mājas jumta.

Svīru kājas ir īsas, ar ļoti asiem nagiem un pirkstiem, kas visi ir vērsti vienā virzienā, lai var viegli pieķerties dažādām virsmām, kā sienām. Taču svīres nevar paiet, un, ja tās kaut kādu apstākļu dēļ nokļūst uz zemes, tās ir diezgan bezpalīdzīgas, un tās nevar pacelties gaisā. Šādā gadījumā būtu vienkārši jāpaņem svīre un jāpamet gaisā, un, visticamāk, tā aizlidos. 

Cilvēks ir iemācījies sintezēt teju visu, bet aizvien mums nav aizvietotāja cilvēka asinīm. Asinis nav vienkārši šķidrums, kas rit mūsu ķermenī - tas ir teju vesels orgāns, kura sarežģītā uzbūve un bioķīmija ir kas tāds, ko cilvēks atdarināt laboratorijas apstākļos aizvien nespēj. Bet varbūt kādu dienu spēs? Organiskās sintēzes institūtā (OSI) top pētījumi par to, kā varētu aizvietot šo dārgo šķidrumu un pētnieki ir soli tuvāk atbildei. Vai varam cerēt, ka nākotnē nebūs nepieciešami donori un asinis varēs saražot laboratorijā?

Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošais pētnieks, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupas vadītājs Antons Sizovs, OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošā pētniece, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupaszinātniece Baiba Švalbe. Sazināmies ar Valsts Asinsdonoru centra vadītāju Egitu Poli.

Lai arī notiek pētījumi, pilnvērtīgi aizvietot nesanāks. Asinīs ir četri komponenti - plazma, eritrocīti, imūnšūnas un trombocīti.

"Kad runājam par mākslīgajām asinīm, vairāk domājam par eritrocītiem, par asins spēju pārnest skābekli," skaidro Antos Sizovs. "Ja ir lieli asins zudumi, galvenais ir nodrošināt, lai skābeklis nokļūtu līdz audiem, kas ir dziļi ķermenī."

Gadījumos, kur ir lieli asins zudumi, varētu izmantot mākslīgās asinis. Notiek vairāki pētījumi, lai izstrādātu mākslīgās asinis, arī OSI pētījums ir ar to saistīts.

Jau no pirms vairākiem tūkstošiem gadu cilvēki ir meklējuši materiālus, kā aizstāt fiziskos defektus. Pētnieki ir atraduši gan ziloņkaula acs protēzi, gan no ziloņkaula izgatavotu kājas lielā īkšķa protēzi. Tiek uzskatīts, ka šie atradumi nāk no trešā gadu tūkstoša pirms Kristus. Šodien, skatot medicīnas zinātni ortožu un protēžu jomā, ir notikusi pamatīga evolūcija, sākot no koka kājām, kas reiz bija teju neaizstājams pirātu kapteiņa atribūts, ir nostaigāts garš ceļš līdz kaulaudu implantiem un kustīgām protēzēm.

Kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes  Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesoru, Baltijas Biomateriālu ekselences centra projekta vadītāju un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Jāni Loču skatām, kas šodien ir pieejams un kādus jaunus materiālus šobrīd pēta un izstrādā kaulu un locītavu defektu aizstājēju jomā. Uzzināsim arī, kāpēc titāna implanti ir labāki par nerūsējošo tēraudu un kā tiek uzlaboti esošie implantu materiāli.

--

Ja iepriekšējie stāsti vairāk bija par sugām, kas atbilst nosaukumam "pavasara vēstnesis", šoreiz stāsts par vasaras vēstnesi – svīri. Svīre ir putns, kurš Latvijā ierodas no dienvidiem viens no pēdējiem un uzturas te vien dažus mēnešus. Stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece.