Ratinsku saime nu Rēzeknis – Ilona, Mareks i Dominiks apzynuoti veidoj i dzeivoj latgaliskā vidē. Latgalīšu volūda Ratinsku saimē ir muotis volūda, pošsaprūtams sazinis pamats i pylnviertiegi kluotyn asūša vysuos dzeivis jūmuos – školā, dorbā, draugu vydā.

Mareks Ratinskis vuicās Rēzeknis Vaļsts 1. gimnazejis 8. klasē, spielej futbolu i basketbolu, Dominiks Ratinskis vuicās Rēzeknis suokumškolys 6. klasē i spielej futbolu, jūs mama Ilona Ratinska struodoj foto veikalā.

Ilona ari poša izauguse latgaliskā vidē: „Es dzeivuoju taidā latgalīšu vidē, mes pogolmā bejom voi nu latgalīši, voi nu krīvi, latvīši beja daži bārni, kas atbrauce pi babu vosorā. Nikū eipašu es nadūmoju, ka runoju latgalīšu volūdā, tys beja pats par sevi saprūtams, deļ tuo ka tai runuoja vysi. Školā mes sovā storpā runuojom, školuotuoji runuoja latgalīšu volūdā, stuņdis beja latvīšu volūdā, bet uorpus mums vide beja latgalīšu.”

Latgalisku vidi Ilona turpynoj veiduot ari sovim bārnim: „Es mieginuoju izveiduot taidu vidi, lai jī nasajustu kai aborgeni, ka mama ir vīneiguo, kas ar jim runoj latgalīšu volūdā. Deļtuo saimis doktere jim ir latgalīte, zūbu higieniste, speciali meklieju, ir latgalīte. Puišim ir sovi draugi, ar kū jī runoj latgalīšu volūdā, sasaroksta ar eisziņom jī sovā storpā latgaliski.”

Mareks aplīcynoj: „Ar daudzim draugim runoju latgaliski. Školā ari ir daži klasisbīdri, ar kurim latgaliski runoju, i školuotuoji ari latgaliski runoj, deļtam vyss ir labi.” 

Ratinsku saime ir bilingvala, tok volūda ar bārnim gon ir latgalīšu, stuosta Ilona: „Pat navaru nikod dzeivē īsadūmuot, ka ar sovim bārnim runuotu kaidā cytā volūdā. Tys beja nu vīnkuorši pats par sevi saprūtams. Nui, veirs ir krīvs, mes ar jū runojam krīvu volūdā, bet ar bārnim mes vysi runojam latgalīšu volūdā.”

Ka dzierdi apliek sovu latgalīšu volūdu, jei navar byut sveša, ka runoj tāvs, muote, dzeds, baba, tod ari bārnim, aizīmūt iz bārnudruorzu i školu, latgalīšu volūda sasaglobuos, sprīž Ilona: „Mani tys puorsteidz, kod roksta, ka Rēzekne ir cīši krīvyska. Es nazynu, es laikam koč kaidā sovā burbulī dzeivoju, maņ vyss ir latgalīšu volūdā, es naradzu problemu. Vysi kontakti ar školuotuojim ir latgalīšu volūdā. Vysusmīkleiguokais vysod beja tys, ka maņ juopīroksta, ka muns bārns ir latvietis, voi ka dzymtuo volūda ir latvīšu volūda. Es izreizi soku – nu, jam nav dzymtuo volūda latvīšu, jam dzymtuo volūda ir latgalīšu. Dominiks vyspuor latvīšu volūdā suoka runuot trejūs godūs. Jis īsavuiceis latvīšu volūdu, i par tū es pat naīspryngu.”

Ilona stuosta par sovu gramatikys pīredzi, cik svareigi byutu, ka školā vuiceitu latgalīšu volūdys gramatiku: „Maņ latvīšu volūdā beja problemys ar konjugacejom. Es vysu suoku saprast tikai tod, kod es suoku saprast latgalīšu gramatiku. Es beidzūt saprotu – ā, tai tuos konjugacejis, redz, kur tys suņs beja aprokts tymā latvīšu volūdā.

Ka bārni zynuotu gramatiku latgaliski, jim byutu vīgļuok vuiceitīs latvīšu volūdu.”

Sovs latgalīša lapnums i mugurkauļs juonūtur ari breižūs, kod nu molys kaids grib apsmīt ci izviļkt kaidu stereotipu, puorlīcynuota Ilona: „Mes asam tī, kas poši sovu volūdu nasam. Poši cylvāki sev izlīk koč kaidu klišeju, ka ar bārnu navar runuot latgalīšu volūdā.”

Ilonys vieliejums latgalīšu mamom ir vīnkuoršs i teišs:

„Muot, naapzūdz sova bārna, īdūd jam sovu dzymtū volūdu leidza!

Tys byutu muns nūvieliejums. Es jau smejūs – latgalīšim tei volūda ir tik cīši slapana, ka vacuoki bīži viņ izdūmoj – nā, sovam bārnam es nanūdūšu tū volūdu tuoļuok. Es skaitu — tei ir klaja bārna apzogšona. Tu pats runoj latgaliski, a bārnam tu pieški izdūmoj – es ar jū narunuošu latgalīšu volūdā. Nu, kū tys bierneņš tev ir taidu izdarejs, ka tu nūliemi ar jū narunuot latgalīšu volūdā? Nav problema, vide ir tys, kū tu pats izveidoj. Vyss nu teve ir atkareigs, ka tu pats runuosi latgalīšu volūdā, tev ari pretim runuos latgaliski.”

Dailes teātrī nesen notikusi jauna pirmizrāde – režisors Viesturs Kairišs iestudējis Ainas Rendas romānu „Pirmavots”. Pirmās atsauksmes jau ir publicētas, un šķiet, ka izrāde ir veiksme. Bet īpaši interesantu to padara tēma. „Pirmavots”  ir ōda absolūtam bezkompromisa individuālismam. Tā esot viena no mīļākajām Īlona Maska grāmatām, un novērojumi rāda, ka arī izrādei skatītāji atsaucas ne tikai mākslas, bet arī savu personisko pārliecību dēļ. ZANE RADZOBE uzlūko šo izrādi kā lakmusa papīrīti Latvijas sabiedrības sapņiem un cerībām. Vai individuālisms Latvijas teātrī un sabiedrībā šodien ir tēma, kas spēj mūs satraukt un iedvesmot? Par to Zane runā ar savām kolēģēm - teātra kritiķēm un zinātniecēm VALDU ČAKARI un LAUMU MELLĒNU-BARTKEVIČU - un aktieri MĀRTIŅU MEIERU.

Ar to čīkstēšanu ir jābeidz, jo salīdzinot ar citām valstīm mēs tomēr esam zelta miljardā – aicina [Gūtenmorgens] rakstnieks Māris Bērziņš. Kā rakstīja sprediķi, bet nekļuva par mācītāju, kāpēc rakstniekam būtu vērtīgi apgūt aktiermākslu un vai var tikt galā ar birokrātiju – saruna ar Māri Bērziņu Laikmeta krustpunktā.

Ko mums vēlas pateikt rakstnieki? To cenšamies saprast paši, gremdējoties jaunā grāmatā vai vispirms lasām īso kopsavilkumu uz grāmatas vāka un arī kāda grāmatu apskatnieka vērtējumu. Ievainojuma radītā "Svina garša", kas kara laikā tiešā un pārnestā nozīmē neļauj runāt. Autobiogrāfisks romāns par Vili Lāci, kas atklāj pretrunīgas personības veidošanos. Bet, ja kāds vēlējās satikt rakstnieku Gūtenmorgenu un vēl nezināja, ka tas ir Māris Bērziņš, tad šobrīd šaubu nav. Tas ir viņš. Valodas meistars, ironisks, sentimentāls un arī tiešs. Par ceļu līdz rakstniecībai, kur bijusi arī ekonomika un teoloģija. Par daiļradē aprakstītajiem birokrātijas džungļiem un par sevi pašu jaunākajā romānā "Klēpja dievs" – studijā Māris Bērziņš.

Ir iznākusi jauna grāmata, un šoreiz tas ir Māra Gūtenmorgena Bērziņa romāns. Kāpēc tieši ar šo romānu jūs izvēlējāties atklāt savu ciešo saistību ar Gūtenmorgenu?

Māris Bērziņš: Varbūt, lai to romānu neuztvertu pārāk nopietni. Nezinu, varbūt arī tāda mazliet puiciska vēlēšanās padauzīties, bet tur ir arī kaut kas nopietnāks. Tiešām tas tēls ar mani ir tā saaudzis, un tas ir alter ego. Tur nav ko liegties.

Vairs jau ne.

Māris Bērziņš: Arī daudziem telefonos esmu ierakstīts kā Gūtenmorgens. Kolēģiem un pat man ir santehniķis, kas nāk gāzes katlu apkopt, un tad arī viņam. Viņš zvana kādam – es tagad esmu pie Gūtenmorgena.

Ļoti jauki. Par Gūtenmorgenu mēs vēl parunāsim, bet par jauno darbu – "Klēpja dievs", apakšvirsraksts – "Taisnais ceļš uz apskaidrību". Atzīšos, ka neesmu paguvusi šo romānu izlasīt. Par ko ir šis romāns.

Māris Bērziņš: Par kaķīšiem. Kad es rakstīju, man jautāja – par ko tu raksti? Es saku – par kaķīšiem? Uzreiz nākamais jautājums – bērniem? 

Romāns ir par aptuveni diviem gadiem kāda rakstnieka dzīvē,  kuram ir pieklīdusi kaķene ar trīs maziem kaķēniem. Tad viņš ar savu sievu nodarbojas ar kaķu glābšanu. Es nezinu, vai šis ir īstais vārds –glābšana. Atstāt viņus vienkārši brīvā dabā turpat pie mājām nelikās labi un tad ar to nācās nodarboties. Par to ir viena grāmatas līnija, tāpēc arī "Klēpja dievs", jo skaidrs, kurš ir klēpja dievs. Otra līnija ir par tādiem kā meklējumiem, sevis meklējumiem, garīgiem meklējumiem. Ja tos var nosaukt par garīgiem meklējumiem, jo viņi tur, man liekas, tik jokainā veidā aprakstīti, ka tur vairāk jāsmaida, nekā … nav jālasa ar svētsvinīgu ģīmi.

Varbūt tieši tas mūs mums palīdz nonākt līdz šiem atklājumiem.

Māris Bērziņš: Es domāju, ka Dievs visu laiku smejas, viņš par mums smejas. Un vispār ir tāds jautras dabas… Nav vārdu ar ko apzīmēt. Tāpēc jau arī Dievs Mozum saka – "Es esmu". Vienkārši – "es esmu, kas es esmu". 

Ja kādam jautā, kas tu esi, viņš var uzskaitīt vienu lietu – es esmu skolotājs, esmu celtnieks, Ee esmu Tēvs, es esmu māte, es esmu bērns, es esmu sportists, es esmu labs cilvēks. Šausmīgi daudz lomas. Bet, ja viņam tas apnīk, tad viņš saka: "Liec mani mierā. Es esmu, kas es esmu." Viņš atbild tāpat kā Dievs. Tā ka, teiksim, tam garīgajam strāvojumam, kuram es pievērsos pēdējo divu gadu laikā, arī ir tā nostāja, ka viss ir viens un viss ir Dievs. Tur par Dievu vispār nav runas. Dieva vārds netiek bieži lietots. Vairāk runa ir par apziņu. Jo, ja mēs apzināmies, tad mēs esam. Ja nav apziņas, tad jau nekā vairs nav. Mēs visi esam viena apziņa un tā mūsu nošķirtība, kā es, kā ego, tā nošķirtība no apkārtējās pasaules ir ilūzija, kas ir uzbūvēta, gadiem ejot. Maziem bērniem tā nav, viņi pamazām iemācās būt par es, par atsevišķu būtni. Viņi sākumā ir pilnīgi vienoti ar visu un tik nepastarpināti un brīvi arī uztver pasauli. Bet, kad es tā padomāju, patiešām, labi man jau bija es, teiksim, sešu gadu vecumā, bet es vienalga biju ļoti brīvs, dzīvespriecīgs. Un tad pamazām, pamazām ar gadiem. Vēl 20 gados arī tāds jautrs puisis, bet ap četrdesmit jau tāds norūpējies, krīze un priekšstati visādi, un uzskatu sistēma ir izveidojusies kaut kāda, kas vispār tevi iesloga kā cietumā lielā mērā.

Un tagad rūpēšanās par kaķiem un piešķirto tam lielāku nozīmi. Tas ir ceļš, kā es mēģinu nonākt atpakaļ pie sava Es?

Māris Bērziņš: Tas tā vienkārši sakrita.

Tas ir ilustrēts ar rūpēm par kaķiem.

Māris Bērziņš: Nu jā. Katrā ziņā kaķi ļoti labi palīdz mazināt ego un necentrēties tikai uz sevi. Kaķi ir ļoti labs ego mazinātājs. Tā es viņus varētu nosaukt.

Jebkurā gadījumā esam pārāk daudz apauguši ar visu, ko varētu teikt. Tā vēlme ir, drīzāk no tā lobīt no sevis nost.

Māris Bērziņš: Jā, jā. Tas starp citu, ir arī tajā neduālismā jeb advaita, par ko es runāju. Tu lobi no sevis visu nost, kas īstenībā neesi nemaz. Tā kā sīpolu – lobi, lobi, kamēr beigās paliek nekas. Kad tu kļūsti par neko, tad tu esi viss. Un tad ir nirvāna un svētlaime. Bet līdz tam tikt –nezinu, vai kāds savas dzīves laikā var. Man vienkārši tas likās diezgan jautri un aizraujoši. Un vispār jau viss notiek, kā notiek. Es nebiju izdomājis, ko man tagad tādu papētīt? Tas vienkārši kaut kā nāca pats no sevis. Tāpat kā kaķi atnāca paši no sevis, pēkšņi uzradās, arī tā interese un kaut kāds pamudinājums iekšējs interesēties par neduālismu. Man liekas, ka tagad ir tāds trends, ka daudzi autori raksta par sevi tieši, es to esmu pamanījis. Man kaut kā arī tas… Tā kā visi vīrieši tagad šitādas bārdiņas audzē, tādas īsiņas. Kaut kā liekas, ka tā ir  laikmeta iezīme, tāpat arī rakstniekiem rakstīt par sevi ir tāda laikmeta iezīme. Un man arī tīri dabiski tas sanāca.

Čērčils – Tālivaldis Lasmanis. Valmieras teātra Apaļajā zālē skatāma monoizrāde "Čērčils". Amerikāņu dramaturga un aktiera Ronalda Kītona (Ronald Keaton) lugu iestudējis režisors Reinis Suhanovs, bet leģendārā britu politiķa lomā iejuties aktieris Tālivaldis Lasmanis. Kultūras rondo saruna ar aktieri un režisoru.

Es esmu gatavs satikties ar Radītāju, bet jautājums, vai Radītājs ir gatavs smagajam pārbaudījumam satikt mani, ir cita lieta – ar sev raksturīgo pašironiju un sarkasmu teicis viens no ievērojamākajiem un impozantākajiem britu valstvīriem un politiķiem Vinstons Čērčils (1874-1965). Viņš ne tikai dzēra viskiju un kūpināja Kubas cigāru, bet jau savā laikā iestājās par Eiropas Savienības ideju, radīja jēdzienu “dzelzs priekškars” un par savām nāciju iedvesmojošām runām un memurāriem 1953. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Self made man* – no stostīga puikas līdz izlēmīgam stratēģim, nekad neatsakoties arī no savām cilvēciskajām vājībām.

Amerikāņu aktiera un dramaturga Ronalda Kītona luga – atmiņu mozaīka Čērčils (2015) ieaicina Vinstona Čērčila iekšējā pasaulē. Ļaujoties savai gleznošanas kaislībai, Čērčils pats veido subjektīvo biogrāfiju, kur vienā rindā ir gan vēstures annālēs iegravēti notikumi, gan tikai pašam dārgi intīmi brīži.

* visu sasniedzis paša spēkiem

Kas datora tastaturā tēlo āķi? Šo Teodora Tauriņa un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Vītiņu ģimene no Katlakalna: mamma Ita, tētis Uldis ar bērniem Elzu Amēliju (6 gadi) un Krišjāni (11 gadi).

Padomju okupācijas gados Latvija zaudēja vairāk nekā 800 miljardus eiro bremzētās attīstības dēļ, intervijā Latvijas Radio pastāstīja Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks, vēsturnieks Gatis Krūmiņš. Viņš jau gandrīz trīs gadus vada okupācijas režīma nodarīto zaudējumu aprēķināšanas komisiju.

Tieši pirms valsts svētkiem Saeimā notika konference "Rusifikācija un padomju koloniālisms Latvijā: juridiski un sociālekonomiski aspekti". Kādēļ bija svarīgi tādu sarīkot? 

Laikam jāsāk ar to, ka šis ir tāds laiks, kad diezgan daudzi saka, ka starptautiskās tiesības nestrādā, ka tagad jau vairāk sasniedz tas, kuram ir lielāks spēks un tam ir arī taisnība. Mūsu vēsturiskā pieredze rāda, kādas ir konsekvences, ja kaut kas tāds pasaulē notiek un tiek akceptēts. [Sekas šādai attieksmei] ir mūsu okupācija. 50 gadus mēs bijām zem svešas varas, un varam redzēt ļoti daudz seku. Mēs varam starptautiski mudināt visus paskatīties uz mūsu piemēru, [kas rāda], cik ļoti grūti pēc tam ir šādus starptautisko tiesību pārkāpumus novērst. Ja mēs tagad ignorējam dažādas lietas, piemēram, to, kas notiek Ukrainā. Latvijas piemērs ļoti labi parāda, kas notiks, ja mēs atdosim Krievijai [Ukrainas] teritorijas, [vienalga, vai tās būtu] lielākas vai mazākas.

Ir šī starptautiskā dimensija, kurā mums jāskaidro ļoti daudzas lietas, ko mēs arī darām. Un tad ir arī, protams, mūsu nacionālā [dimensija].

Mēs redzam, kādus naratīvus starptautiski izplata Krievijas Federācija. Mēs paši it kā esam norobežojušies no Krievijas informatīvās telpas un diezgan maz ko zinām, tikai drumslas. Bet Krievijā joprojām ir propagandas mašīna, kura ļoti aktīvi strādā visā pasaulē, stāstot, cik ļoti slikti Latvijā un Baltijas valstīs kopumā izturas pret krieviem. Decembrī publicēts Krievijas Ārlietu ministrijas ziņojums par situāciju ar krievvalodīgajiem un viņu tiesībām pasaulē. Visvairāk lapaspušu tajā veltītas tieši Latvijai, un mums tiek pārmests ļoti daudz kas. Protams, ka Krievija ignorē to vēsturisko mantojumu, ko mums atstāja PSRS okupācija, [runājot par] teiksim, skolu reformu, ko mēs veicam. Paldies Dievam, beidzot esam pieķērušies tam nopietni! Tā pārvaram šīs padomju koloniālisma sekas, kas bija rusifikācija. Tāpēc ir ļoti svarīgi skaidrot šo vēstures situāciju. 

Otrs stāsts ir, ka, izprotot situāciju, kurā bijām nonākuši, šobrīd varam pieņemt daudz precīzākus un mērķtiecīgus lēmumus. Tāpēc arī deputātiem, no kuriem viena daļa noteikti būs arī nākamajā Saeimā, šīs lietas ir jāzina. Mēs kā pētnieki ar argumentiem viņus mudinām izprast šīs lietas un iedrošinām turēt šo politisko līniju. 

Mēs esam organizējuši līdzīgu pasākumu, kur galvenā mērķauditorija bija ārzemju diplomāti. Mūsu vēsture ir ļoti sarežģīta. To īsti līdz galam neizprotot, var rasties jautājumi, ko tad mēs te darām ar krievu valodu, piemēram. Jāskaidro, ka visas šīs lietas, piemēram, rusifikācija, ir notikušas PSRS okupācijas rezultātā kā daļa no koloniālās politikas. Mums jāskaidro, ka mēs šobrīd, īstenojot valsts nepārtrauktības doktrīnu, atjaunojam nacionālu, neatkarīgu valsti, mūsu Satversmi. Mums ir pie tā konsekventi jāpieturas, un līdz ar to mēs arī likvidējam rusifikācijas sekas. 

Pēdējie pētījumi jau arī labi parāda, kā rusifikācija tika uzspiesta dažādā veidā, ka tie lēmumi nāca no Maskavas. Esam šos normatīvos aktus analizējuši. Zināmā mērā varam teikt, ka tie kaskadējas: Maskavā pieņem lēmumu un tad uzdod lēmumu vietējām tā sauktajām republikām. Tad šos lēmumus pieņem šeit, Latvijā, protams, vietējie. Tad jau tiek izstrādāts konkrēts plāns, teiksim, par krievu valodas lielāku lietošanu izglītības sistēmā, ko tālāk īstenoja ar jau konkrētiem plāniem, kā aizvietot citus priekšmetus ar krievu valodu, kā šo valodu arvien vairāk integrēt mācību saturā. 

Kolēģis Ilmārs Mežs izpētījis, ka rusifikācija bija ārkārtīgi veiksmīga, jo astoņdesmito gadu beigās jauni cilvēki – latvieši 20 līdz 30 gadu vecumā – aptuveni 90 % brīvi pārvaldīja krievu valodu. 

Rīgā ir sporta klubs "Pagrabs" – dažādiem nostāstiem apvīta vieta, kur iekšējo mieru stiprina ar fizisku disciplīnu. Kā radusies vieta, kur nokļūt var tikai ar uzaicinājumu, klausieties sarunā ar tās veidotāju Artūru Franckēviču.

Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...

Naktsāķis- apstājies un ieklausies!!!

DZIESMU KAUJA

Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.