Uz studijas galda jaunākais “Avīzes Nosaukums” izdevums “Kīno”. Bet studija  žurnāla „Avīzes Nosaukums” redaktors, dzejnieks un paralēlajā dzīvē energoefektivitātes speciālists Valters Liberts un jaunākā numura „Kīno” viesredaktors, montāžas režisors un raidieraksta "Bezfilma" veidotājs Rūdolfs Deinats. Runājam par kino literārā kontekstā.

Starptautiski augstu novērtētās Latvijas filmas prestižos kino festivālos un kritiski zemais valsts finansējums kino nozarei kopumā. Kultūras rondo situāciju pārrunājam ar režisoru Matīsu Kažu, producentu Gunti Trekteri un kino kritiķi Dairu Āboliņu.   

Kino pasaules ļaudis sāk pulcēties Francijas dienvidpilsētā Kannās, jo 12. maijā tur sāksies pasaulslavenais Kannu kinofestivāls. Un filmai no Latvijas atkal izdevusies teju neiespējamā misija – milzīgā un arvien intensīvākā konkurencē iekļūt A klases kinofestivāla konkursā „Īpašais skatiens / Un certain regard”. Pirms diviem gadiem Kannu kinofestivāla „Īpašā skatiena” programmā savu fenomenālo panākumu ceļu sāka animācijas filma „Straume”, šogad caur 2500 filmu sietam „Kannu” laimīgo piecdesmitniekā iekļuvusi Viestura Kairisa spēlfilma „Uļa”. Festivāla norisēs un filmu tirgū aktīvi piedalās arī citi Latvijas filmu nozares profesionāļi. 

Ar šiem panākumiem gribas lepoties visiem. Tai pat laikā jaunu spēlfilmu uzņemšanai šogad no valsts maka piešķirts nepilns pusmiljons eiro, kas ir mazākais finansējums pēdējo desmit gadu laikā. Kā šādos apstākļos sadalīt pieticīgo naudu, kādas ir Latvijas kino nākotnes izredzes ar šādu valsts atbalstu un vai laikā, kad valsts prioritāte numur viens ir aizsardzība, vispār ir pamats sagaidīt vairāk naudas kino?

Par to sarunājamies ar režisoru un ilmas “Straume” producentu Matīsu Kažu, filmas “Uļa” producentu Gunti Trekteri un kino kritiķi, vienu no šā gada filmu projektu konkursa žūrijas pārstāvēm Dairu Āboliņu.

Runājot par valsts finansējumu kino nozarei, Guntis Trekteris noradā, ka tendence ir bēdīga un valsts piešķirtais finansējums ir 2018. gada līmenī.

"Tas nozīmē, ka nākamgad varam atbalstīt vienu, divas vai nevienu filmu; tas nozīmē, ka 2028. gadā vai 2029. gadā nav latviešu spēlfilmu," vērtē Guntis Trekteris. "Kad iepriekšējās pabeigs, tad arī viss beigsies. Situācija ir diezgan dramatiska un paradoksāla – ir panākumi gan animācijā, gan dokumentālām filmām, gan spēlfilmām, turpretī finansējums tikai samazinās."

--

Vēl viena priecīga ziņa Latvijas kino – Edmunda Jansona animācijas filma “Laimīgie” startēs prestižā Ansī festivāla konkursā. 

Smēķēšana joprojām ir galvenais priekšlaicīgas nāves cēlonis Eiropas Savienībā. Vai tas nozīmē, ka striktie tabakas ierobežojumi nelīdz? Kā palīdzēt smēķētajiem atmest un neradīt jaunus kūpinātājus? Par to spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot.

Vērtē Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas Zinātnes daļas vadītāja, virsārste pneimonoloģijā Madara Tirzīte un psihoterapeite Ināra Vārpa. Sazināmies ar Slimību profilakses un kontroles centra Atkarības slimību riska analīzes nodaļas vecāko sabiedrības veselības analītiķi Unu Mārtiņsoni un Latvijas Zobārstu asociācijas valdes locekli, Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūta Mutes veselības centra vadītāju Egitu Senakolu.

Stāsta muzeja "Žaņa Lipkes memoriāls" direktore un publiciste Lolita Tomsone. Pārraides producente: Inga Saksone.

Par Žani Lipki mēs zinām galveno – ka kara laikā viņš kopā ar sievu Johannu un uzticamu draugu loku izglāba vairāk nekā piecdesmit ebreju no drošas nāves, slēpjot viņus bunkurā Ķīpsalā un citās vietās, izmantojot gan izdomu, gan uzņemoties risku, gan attīstot īpašo spēju nepakļauties kara laika absurdam, kas dažkārt izšķir dzīvību un nāvi. Taču pēc kara šis pats cilvēks nepagaisa vēstures fonā un nepārvērtās par klusējošu varoni, kurš dzīvo tikai atmiņās – viņš turpināja darīt, strādāt, rosīties, un viņa darbošanās ieguva pavisam citu, daudz ikdienišķāku, bet ne mazāk interesantu formu.

Ķīpsalas šķūnis Žanim kļuva par vietu, kur dzīve turpinājās, mēs to varētu saukt par “vīru alu”, par darbnīcu, kurā Žanis Lipke kopā ar dēlu Zigi ilgstoši, pacietīgi un ar zināmu aizrautību darbojās ar rokām, veidojot priekšmetus, kas neiederas ne akadēmiskās mākslas kategorijās, ne vienkāršā amatniecības definīcijā. Sķūņa telpai bija sava loģika un savs dienas ritms, kurā nozīme bija ne gala rezultātam vien, bet pašam procesam – grebšanai, liešanai, krāsošanai, pārveidošanai. Tā Žanis ar dēlu Zigi pavadīja garas darba stundas.

Šajā šķūnī tapa darbi, kuru tematika ir pārsteidzoši plaša un reizēm pat šķietami nesavienojama: no koka grebti indiāņi, kas atgādina padomju laika piedzīvojumu filmu romantizēto pasauli, ģipša un epoksīda sveķu figūras, kas attēlo suņus vai sadzīves ainas, dzīru skatus ar sārtvaidžiem svinētājiem pie svētku galda, un līdzās tam – reliģiski motīvi, kas pavisam neiederas oficiālajā padomju kultūras ainavā.

Šī daudzveidība nav nejauša, tā drīzāk raksturo laikmeta apstākļus, kuros cilvēks strādā ar to, kas ir pieejams, un rada no tā, kas atrodams komisijas veikalos, darbnīcās vai nejaušās materiālu “noplūdēs”.

Ar šīm “noplūdēm” padomju laikā saprata neoficiāli sarunātu materiālu iegūšanu no rūpnīcām vai darbnīcām, kur tie bija paredzēti citām vajadzībām, piemēram, stiklašķiedras audumu un epoksīda sveķus, ko Žanim piegādāja dēls no eksperimentālā laivu ceha Jelgavas ielā, kur šie materiāli tika izmantoti tehniskiem mērķiem, nevis amatiermākslai.

Īpašu uzmanību piesaista tas, ka Lipke ne vien kopē vai interpretē plaši zināmus mākslas motīvus, piemēram, atveidojot da Vinči “Svēto vakarēdienu”. Šajā darbā redzama Kristus pēdējā maltīte ar mācekļiem, attēlota brīdī, kad viņš pasaka, ka viens no viņiem viņu nodos, un kompozīcijā svarīga ir tieši šī spriedzes pilnā reakcija ap galdu. Uz viena no Lipkes darinājumiem ir arī latīņu teksts no Mateja evaņģēlija: “amen dico vobis quia unus vestrum me traditurus est”, kas nozīmē “patiesi es jums saku: viens no jums mani nodos”. Tai pat laikā Lipke gatavo un dāvina draugiem dažādas sārtvaidžu birģeru ainiņas, kur ļaudis iedzer un svin.

Žanis veido arī priekšmetus, kuriem ir konkrēta nozīme ebreju reliģiskajā praksē – Pesaha svētku šķīvjus, dekoratīvus šķīvjus ar Dāvida zvaigznes kompozīciju ar Vecās derības patriarhiem.

Šis aspekts iegūst īpašu nozīmi, ja atceramies, ka padomju laikā šādi priekšmeti nebija ne plaši pieejami, ne politiski neitrāli, un to radīšana pati par sevi prasa zināmu drosmi un arī dziļāku izpratni par to, kam un kāpēc tie ir vajadzīgi. Šajā ziņā šķiet, ka Lipkes darbība pēc kara turpina viņa iepriekšējo pieredzi citā, klusākā un materiālākā veidā – palīdzot nevis slēpt cilvēkus, bet uzturēt dzīvas viņu senās tradīcijas. Ļensku ģimene vēlāk muzejam stāstīja, ka robežsargi Lipkes dāvināto Pesaha šķīvi atņēmuši, kad viņi emigrēja no padomju Latvijas, apgalvojot, ka tas noteikti ir vērtīgs, šāds šķīvis nav saglabājies arī muzeja krājumā.

Tomēr šie darinājumi nepakļaujas viennozīmīgai interpretācijai. Piemēram, Patriarhu šķīvī  attēlotie Bībeles tēli neatgādina klasisko ikonogrāfiju, bet drīzāk balstās padomju kultūras kanonā – viņu figūrās un sejās var saskatīt Ļeva Tolstoja, Ivana Turgeņeva, Dmitrija Mendeļejeva un citu tā laika varoņu pazīstamos vaibstus. Ādams ir Puškins, tikai bez vaigu bārdas. Šo parādību varētu skaidrot nevis kā ironiju vai parodiju, bet kā vizuālās valodas pielāgošanu – situācijā, kurā tradicionālie reliģiskie attēli nav pieejami, svētuma forma tiek aizgūta no tā, kas kultūrā ir atzīts par autoritatīvu vai viegli pieejamu. Rezultātā rodas savdabīgs slāņojums, kur vienā priekšmetā sastopas ebreju reliģiskā simbolika un padomju sekulārā ikonogrāfija.

Ne mazāk interesants ir velna tēls, kas šajā šķūņa pasaulē parādās līdzās reliģiskajiem motīviem. Šie velni ir izteikti teatrāli, ar pārspīlētām grimasēm un izceltām detaļām, un tie vairāk pieder pasaku un folkloras pasaulei nekā kristīgajam skatījumam.

Latviešu folklorā velns bieži vien ir viltīgs, bet arī apmuļķojams, un šis aspekts šķiet saskan ar Lipkes paša dzīves pieredzi, kur izdzīvošana bieži vien bija atkarīga no spējas apiet noteikumus, pielāgoties un izmantot situāciju sev par labu.

Svarīgi uzsvērt, ka šie darbi netika radīti kā mākslas tirgus objekti vai izstāžu eksponāti. Tie tika dāvināti cilvēkiem, ar kuriem Lipke bija saistīts pēckara dzīvē, draugiem, paziņām, arī tiem, kuri bija daļa no viņa stāsta. Tādējādi šie priekšmeti kļuva par attiecību nesējiem, par liecībām, kas pārvietojas no vienas dzīves uz otru un tikai vēlāk, bieži vien nejauši, nonāk muzeja krājumā, kur iegūst jaunu nozīmi kā vēstures artefakti.

Šķūnis Ķīpsalā ir sava veida turpinājums tam, kas Lipkes dzīvē bija sācies kara laikā, tikai citā formā un citā intensitātē.

Ja toreiz tika glābtas dzīvības, tad pēc kara tiek veidota ikdiena, kurā ir vieta pacietīgam darbam, jaunatklātiem materiāliem, humoram un arī zināmai iekšējai brīvībai. Šī brīvība izpaužas spējā vienā un tajā pašā telpā radīt gan velnus, gan “Svēto vakarēdienu”, gan Pesaha šķīvjus jūdu Lieldienām, neuzskatot to par pretrunīgu, bet drīzāk par pašsaprotamu dzīves daudzslāņainības izpausmi.

Un varbūt tieši šajā šķūnī, starp koka skaidām, epoksīda sveķiem un krāsām, vislabāk var ieraudzīt Lipki ne tikai kā vēsturisku figūru, bet kā cilvēku, kurš pēc katastrofas turpina pieticīgu dzīvi, bet arī rada sev mīļas lietas savā pēckara pasaules mērogā, ne ar plašiem žestiem, bet ar nelielām dāvanām, ar neatlaidīgu, ikdienišķu darbu.

Kas un kā pagājušonedēļ izplatīja dezinformāciju, ka Ukraina ar dronu Latvijā uzbrukusi pasažieru vilcienam? To šīs nedēļas "Re:Baltica" faktu pārbaudes projekta "Re:Check" raidījumā skaidro žurnāliste Evita Puriņa. Tāpat stāsts par maldiem, ko intervijā Krustpunktā pirms pāris nedēļām izplatīja Saeimas deputāts no partijas “Latvija pirmajā vietā” Kristaps Krištopans.

Tā ir rotaļāšanās ar uguni. Tā sākto parakstu vākšanu referendumam par iespēju vēl pirms pensijas vecuma sasniegšanas rīkoties ar 2. līmeņa uzkrājumu vērtē Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) locekle, Augstākās tiesas tiesnese Marika Senkāne.

Viņa intervijā Latvijas Radio raidījumā “Labrīt!” sacīja, ka partijas "Latvija pirmajā vietā" izstrādātais likumprojekts nav pietiekami kvalitatīvs, nav izvērtēta ietekme uz budžetu, kā arī atbilstība Satversmei.

Šonedēļ Vīnē, Austrijā, notiks Starptautiskais Eirovīzijas dziesmu konkurss, kam šogad aprit 70. jubileja. Pirmais pusfināls būs rīt, 12. maijā, bet otrais – ceturtdien, 14. maijā, kurā ar 9. kārtas numuru uzstāsies arī Latvijas pārstāve Atvara, kas izpildīs dziesmu ”Ēnā”. Konkursa fināls būs sestdien, kad arī uzzināsim uzvarētāju, ko noteiks skatītāju un žūrijas balsojums. Kādas izredzes šogad varētu būt Latvijas pārstāvei?

Pēc bukmeikeru prognozēm spriežot, Latvijas pārstāve Atvara šobrīd balansē uz robežas starp iekļūšanu un neiekļūšanu finālā. Uz šīm prognozēm gan droši paļauties nevar, citreiz tās mēdz būt apskaužami precīzas, bet citkārt arī stipri kļūdainas. Arī Latvijas izredzes citu gadu konkursos ne vienreiz vien bukmeikeri novērtējuši stipri neprecīzi.

Eirovīzijas ilggadējs fans un pārzinātājs Edgars Bāliņš uzskata, ka Atvaras dziesmai būs jāsacenšas ļoti sīvā konkurencē, jo šis ir gads, kad labu balāžu ir patiešām daudz.

Līdzās Austrālijas pārstāvei Deltai Gudremai, sevišķi sīva konkurente Atvarai – arī ar ļoti spilgtu balādi – varētu būt 17 gadus vecā Francijas dziedātāja Monro, uzskata mūzikas apskatnieks Sandris Vanzovičs, Monro piemīt ļoti spēcīgs vokāls un izteiksmīgs vizuālais tēls.

Konkursā šogad ir divi izteikti virzieni – spēka balādes un klubu mūzika, un grūti prognozēt, kuram virzienam skatītāji šoreiz dos priekšroku – uzskata pazīstamā vokālā pedagoģe Una Stade. Spēka balādes – viņas vērtējumā ir gan ļoti tipiskas, gan savdabīgākas un neparastākas, Atvaras dziesma pieder pie otrajām, un atkal grūti prognozēt, ko skatītāji izvēlēsies.

Visi eksperti ir vienisprātis, neatkarīgi no tā, kā Atvarai veiksies, ar Latvijas dziesmu mēs varam tikai lepoties.

Kara darbība Tuvajos Austrumos jau ietekmē degvielas cenas un vairo bažas par tālāku enerģijas un pārtikas sadārdzinājumu. Tas īpaši smagi var skart cilvēkus ar zemiem ienākumiem, kuri pēdējos gados jau piedzīvojuši vairākas krīzes: pandēmiju, Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā izraisīto cenu kāpumu un augsto inflāciju.

Ministrijās jau gatavo iespējamos atbalsta scenāriji, taču skaidrs ir viens: atšķirībā no Covid laika plaši un visiem paredzēti pabalsti netiek solīti. Ja palīdzība būs vajadzīga, tai jābūt īslaicīgai, mērķētai un finansētai no esošā budžeta.

Pie kādiem nosacījumiem valsts atbalstu varētu iedarbināt?

Spēlē piedalās: Mārtiņš Matvejs, Uldis Siliņš, Juris Tomiņš un Gatis Žeivots.