Peldsezona Latvijā sāksies 15. maijā. Tāpat tūlīt sāksies arī aktīva laivošanas sezona, arvien populārākā ir arī supošana un dažāda veida burāšana. Un visas šīs nodarbes, kā arī glābēju darbs ir lielā mērā atkarīgs no laikapstākļiem.

Sākoties sezonai, medijos daudz runā par drošību uz ūdens, raidījumā Zināmais nezināmajā šoreiz saruna ar Rīgas pašvaldības Drošības uz ūdens pārvaldes Glābšanas un sabiedriskās kārtības nodrošināšanas nodaļas priekšnieku Jāni Skrimu. Viņš daudzus gadus pats ir bijis glābējs pludmalē.

Sarunā Jānis Skrims min vairākus pieredzes gadījumus, kādos apstākļos un kā cilvēki nonāk nelaimē, un kā no tādām situācijām izvairīties.

Pagaidām gan ūdens vēl ir vēss un peldas tikai tie, kas ir rūdīti, bet nedēļas nogalē, kad gaisa temperatūra kāps pāri 20 grādu atzīmei, gan jau būs arī pa kādam pārgalvīgajam, kas izdomās mesties peldē.

Atgādinājums – ūdens ir auksts. Šorīt, 12. maijā, lielākajās upēs un ezeros Latvijā ūdens temperatūra ir tikai 10 – 14 grādi, bet jūras krastā 8 – 12 grādi. Nerūdītam cilvēkam tas pēc sajūtām ir principā kā ledains ūdens.

Jānis Skrims sarunā min, lai arī literatūrā min +16 grādus kā ūdens temperatūru, kad varētu domāt par peldēšanos, sākoties vasaras sezonai. Nav vienas drošas ūdens temperatūras, katram jāizvērtē sava pieredze, veselības stāvoklis un adaptācijas spējas.

Tāpat viņš min vairākus faktorus, kurus ieteicams ņemt vērā un izvērtēt, pirms d doties peldēt.

Jānis Skrims arī atzīst, ka lai gan negadījumi un traģēdijas ūdenstilpēs Latvijā ir liela problēma, atbildīgās iestādes, ne pašvaldības, ne valsts likumdevējs tā arī nav noteikušas, kad glābēji drošības dēļ varētu liegt cilvēkiem doties ūdenī.

Dārzā rosība rit pilnā sparā, un nereti tas nozīmē stīvu muguru un sāpes ceļos nākamajās dienās. Kā darbošanos dārzā padarīt mazāk traumatisku? Kādus trikus un ieteikumus zina teikt dārznieki un veselības eksperti? Raidījumā Kā labāk dzīvot interesējamies par agrofitnesu.

Stāsta Latvijas Universitātes profesore, fizioloģe Līga Plakane, kura arī pati labprāt rosās dārzā, ergoterapeite Zane Liepiņa, fizioterapeite Marta Fogele un arborists, dārznieks, ainavu arhitekts un arī uzņēmuma "Labie koki" vadītājs Edgars Neilands.

Līga Plakane atzīst, ka agrofitness nav gluži zinātnisks termins.

"Šo jēdzienu lieto ar nozīmi treniņš. Tas ir treniņš, lai attīstītu dažādu muskuļu grupu spēku, izturību. Tas nenozīmē, ka pēc tam puķes smuki zied un un kartupeļi ienākas, tas ir vairāk treniņa veids, kas imitē tādu dārza darbu aktivitātes. Līdz ar to tas ir izdomāts termins," bilst Līga Plakane.

Bet Latvijā kā treniņa veids, kas imitē dārza darbus, tas nav īpaši izplatīts.

Marta Fogele mudina arī pirms dārza darbiem iesildīties.

"No ergoterapeita skatupunkta man ļoti negribētos dārzkopības aktivitātes saukt par agrofitnesu, jo ir jāuztver šī aktivitāte kā mērķtiecīga nodarbe, ko cilvēks izpilda savā brīvajā laikā vai arī darbalaikā atbilstoši arī profesijai," palidina Zane Liepiņa, norādot, ka ergoterapijā nodarbes skata plašāk.

Viņa norāda, ka mūsu kultūras kontekstā dārzkopības aktivitāte ir kaut kas vairāk, nevis tikai ravēšana, stādīšana un ražas novākšana. Tam ir ļoti dziļš kultūras konteksts pamatā, latviešiem sirdij tīkama ir tieši rosīšanās dārzā. Bet tam var būt arī negatīvās puses.

"Dārzkopība un dārza dārza aktivitātes, ja tās izpilda neapdomīgi, ir ļoti augsts traumu risks, ļoti augsts arī muskuloskeletāro sistēmu saslimšanu risks, piemēram, karpālā kanāla sindroms, osteoartrīts un citas. Kas, protams, nerodas tikai no dārzkopības aktivitātēm. Tas jau ir faktoru kopums. Bet, ja mēs nerūpējamies par sevi, ja mēs izmantojam nepiemērotus darba rīkus, ja mēs pārmērīgi forsējam, kampaņveidīgi izpildām dažādas dārzkopības aktivitātes, tas var novest pie šiem negatīvajiem riskiem un ietekmēm," atzīst Zane Liepiņa.

17. maijā koncertzālē "Ave Sol" Emīla Dārziņa jauktais koris ar savu māksliniecisko vadītāju Rihardu Lapiņu aicina uz koncertu "55.7033°N, 21.1443°E", kura nosaukumā iešifrētas Lietuvas pilsētas Klaipēdas koordinātes. Maija nogalē tur notiks 24. Starptautiskais Staša Šimkus koru konkurss, kurp dosies arī Riharda vadītais koris.

Koncertā svētdien izskanēs programma, kas tiek gatavota konkursam, un lielākā daļa tajā būs latviešu komponistu darbi, tostarp Pētera Plakida kompozīcija “Izkal pakavu akmens zirgam” no kora simfonijas “Nolemtība”, Riharda Dubras Et vidi caleum novum, Selgas Mences “Kalējs kala debesīs”, Ērika Ešenvalda O Salutaris hostia un citi.

Sarunā ar Rihardu Lapiņu - par gaidāmā koncerta un konkursā atskaņoto repertuāru, dalību divās konkursa kategorijās, konkursiem kā papildmotivācijai sevi pierādīt un korim ļauj uzturēt tonusu, konkurenci konkursos un sastāva mainību.

Stāsta komponiste, literāte, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Gundega Šmite. Pārraides producente: Rūta Paula.

Mēdz teikt – mūzika dziedina. Taču vai to var pierādīt zinātniski? Vai arī doma par mūziku kā dvēseles medicīnu drīzāk uztverama metaforiskā līmenī? Nu jau pavisam droši var teikt, ka tā nav metafora. Vairāki tūkstoši zinātnisku pētījumu apliecina, ka mūziku var  efektīvi lietot ārstēšanas procesā. Mūzikas terapija ir salīdzinoši jauna veselības aprūpes nozare ar aptuveni 70 gadu vēsturi. Taču mūzikas dziedējošais spēks ir apzināts jau izsenis un sakņojas jau cilvēces vēstures pirmsākumos.

Vājinieki tika ārstēti ar mūziku jau seno cilšu kultūrās. Praktizētājam kopienā bija īpašs statuss. Tas tika publiski godāts, taču personiskā saskarsmē no viņa vairījās. Tika uzskatīts, ka šādam cilvēkam, kurš spēj nonākt kontaktā ar gariem, piemīt īpašas spējas.

Muzicēšana, kā liecina seni alu zīmējumi, ietvēra bungu un citu no dabas materiāliem gatavotu perkusiju spēli, dziedāšanu un pat kustību rituālu.

Senajā Ēģiptē mūzika tika lietota, lai ārstētu fiziskas un garīgas saslimšanas.Ārsti, kas bija arī priesteri, izmantoja dažādus instrumentus, tostarp flautas un seno sitaminstrumentu sistrumu, lai radītu hipnotisku skaņu pasauli.

Bībelē minēts, kā Dāvids spēlējis liru brīžos, kad Zaulu apciemoja ļaunais gars. Dāvidam spēlējot, ļaunais gars atkāpās un Zauls juties labāk.

Senie grieķi savukārt mainīja uzskatus par slimības dabu – līdz tam saslimšana tika uzskatīta par Dieva sodu un ļauno garu iemiesošanos. Antīkās Grieķijas filozofijā valdīja uzskats, ka mākslai jāatdarina realitāte un tās daļa arī ir kosmosa harmonija. Pitagors meklēja sakarības debesu ķermeņu un mūzikas skaņu izvietojumā, radot intervālu sistēmu, kura kļuva par pamatu Pitagora nosauktajai "sfēru harmonijai". Platons un Aristotelis rakstīja par to kā mūzika var ietekmēt cilvēka raksturu un morāles attīstību. Piemēram, viņi uzskatīja, ka jāizvairās no frīģiskā moda, kas rosina pasivitāti un samiernieciskumu, savukārt rekomendēja mūziku doriskajā modā kā drosmi un mērķtiecību rosinošu.

Sākot ar viduslaikiem, Otomāņu impērijas ārsti pacientiem piegāja individuāli. Arī izraugoties piemērotu mūziku. Piemēram, saglabājušās liecības par dažādu tuvo austrumu skaņkārtu – makamu – ietekmi uz psiholoģisko labsajūtu. Rekomendācijas ietvēra ieteikumu sākt muzicēšanu ar skaļu augstas frekvences toņu atskaņošanu, bet vēlāk to mainīt uz maigu melodiju, pakāpeniski samazinot mūzikas skaļumu un intensitāti, lai vispirms piesaistītu agresīva pacienta uzmanību un pēcāk to izmainītu. Turklāt 15. gadsimtā celtām slimnīcām tagadējās Turcijas teritorijā piemīt arī laba akustika – pētnieki uzskata, ka tas saistīts ar mūzikas lietošanu ārstniecībā. 13 mūziķu ansamblis tika aicināts spēlēt mūziku trīs reizes nedēļā. Mūziķi spēlēja zem arkām un skaņa izplatījās pa koridoriem līdz pat pacientu istabām. Arhitektūrā dominēja kupola formas griesti, kas mūzikai nodrošināja nepieciešamo akustisko telpu. 

19. gadsimtā sāka notikt mērķtiecīga un zinātniski virzīta ārstēšana ar mūzikas palīdzību. Tapa pirmās disertācijas.

Kā arī tika veikta pirmā reģistrētās mūzikas terapijas intervences slimnīcas vidē. Viktorijas laikmeta "morālā pārvaldīšanas" laikos Anglijā notika koncertu organizēšana nabadzīgo iedzīvotāju patversmēs. Tika uzskatīts, ka koncerti veicina tādas sociālas iemaņas kā paškontroli, socializēšanos, kā arī prāta nodarbe ar mūziku liek cilvēkiem atgūt dzīvesprieku.

Mūzikas terapija ieguva oficiālu statusu pēc Otrā pasaules kara, kad mūzika tika lietota, lai ārstētu kara veterānus ar posttraumatiskā stresa sindromu.

Veterānu emocionālā stāvokļa uzlabojums lika mūzikas terapijas zinātnei drošus pamatus, un kopš tā laika tā kļuva par atsevišķu veselības aprūpes jomu.

Sākot no 50. gadiem sākotnēji ASV, drīz pēc tam arī Eiropā tika dibinātas mūzikas terapijas asociācijas un dibinātas mācību programmas dažādās univeristātēs.

Visbeidzot par mūzikas terapiju Latvijā – tās aizmetņi datējami ar 90. gadiem, kad pēc Mirdzas Paipares inicatīvas Liepājā viesojās mūzikas terapeits Rainers Hauss.

Vēlāk atvērās Liepājas Universitātes maģistrantūras programma mūzikas terapijas specialitātē. Kopš 2006. gada mūzikas terapiju iespējams apgūt Rīgas Stradiņa universitātes maģistrantūrā, un mūzikas terapeiti Latvijā darbojas visdažādākajās jomas – gan strādājot slimnīcās, rehabilitācijas centros, gan privātpraksēs, palīdzot bērniem ar īpašām vajadzībām, senioriem ar neiroloģiskiem traucējumiem, kā arī demenci, darbojoties psihiatrijā, līdzdarbojoties onkoloģijā un daudzās citās veselības aprūpes sfērās.

Bankas pierobežas reģionos bieži vērtē kredītrisku kā augstāku, tādēļ aizdevumu saņemšana var būt apgrūtināta. "Altum", uzņemoties daļu riska, palīdz padarīt finansējumu pieejamāku. Drīzumā, lai veicinātu uzņēmumu kreditēšanu tieši Latvijas Austrumu pierobežas novados, "Altum" piedāvās bezprocentu aizdevumus, proti, paņemot konkrētu summu, tikpat daudz būs jāatdod, bez kādas papildu maksas. Šādus aizdevumus būs iespējams saņemt Augšdaugavas, Krāslavas, Ludzas, Balvu un Alūksnes novadu teritorijās.

Kāda šobrīd ir uzņēmējdarbības vide Latgales pierobežā un cik būtiska ir aizņēmumu iespēja?

Nelielajā Ludzas mazpilsētā jau deviņus gadus darbojas picērija „Astotais rajons”. Te skan mierīga fona mūzika, turpat pie letes, apmeklētāju acu priekšā, tiek gatavotas picas. Interjers veidots tumšos, siltos toņos ar mākslas un fotogrāfiju akcentiem, radot mājīgu un radošu atmosfēru. Biznesa ideja par picēriju pirms deviņiem gadiem bija iespēja trim jauniem cilvēkiem, brāļiem Ērikam un Elmāram Malakiem un nu jau Elmāra sievai Agnesei Malakai no Rīgas atgriezties atpakaļ uz savu dzimto pusi, radot pašiem sev darbavietas.

„Riskēt vajag un viss kārtībā! Bet tas nenobiedēja, ka citi saka, ko jūs tik mazā vietā, ka nesanāks? Nebiedēja tas, mēs kaut kā pārliecināti bijām, ka mums būs viss kārtībā.”

Vajag riskēt un cerēt uz labāko, saka Elmārs. Tā Ludzā iegādājušies nelielu vienstāvu ēku un ar "Altum" finansiālu atbalstu, kas jau labu laiku kā atdots, uzsāka darboties.

Savukārt Balvos pirms gada drosmīgi savu biznesu ir uzsākuši jaunieši Aleta Boldāne un Miks Mičs, kas atgriezušies no Nīderlandes. Aleta un Miks ražo šokolādes dražejas. Viņu darbībā ar šokolādi viss attīstījies ļoti strauji, pagājušā gada pavasarī dibināts individuālais komersants IK „LaVersa”, vasarā ar savu produkciju piedalījušies pirmajos tirdziņos. Saņēmuši vietējās pašvaldības grantu, lai attīstītu savu ieceri. Taču bija nepieciešams arī aizņēmums.

Simtprocentīga drošība pret dronu ielidošanu Latvijā pašlaik nav iespējama, un situācija ir līdzīga arī pārējās Baltijas valstīs un Somijā. Tāpēc austrumu kaimiņi var secināt, ka mūs ar tādiem incidentiem var viegli izprovocēt. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt izteicās NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts.

Viņš vērtē, ka valsts iestāžu komunikācija par dronu incidentiem nesniedz sabiedrībai skaidru un pietiekamu informāciju par notiekošo.

Jūrmalā iedzīvotāji vāc parakstus, aicinot Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi iekļaut Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā vēsturisko Slokas ūdensdzirnavu kanālu. Tas būvēts pēc Kurzemes hercoga Jēkaba pavēles un vēsturnieki uzskata – tas ir nozīmīgs industriālā mantojuma piemineklis. Vairāk nekā 10 gadus par to rūpējas Cabuļu ģimene.

Kad Slokas kanāls pazuda no aizsargājamo pieminekļu saraksta un kādas ir cerības to atjaunot?

Šoreiz klausītāji būvekspertam ir iesūtījuši šādus jautājumus. Atbildes klausieties audio pielikumā.

1.jautājums. Jau sen izbūvētas rīģipša sienas. „Pīrāgs”: mūra ārsiena, gaisa sprauga (vidēji 10cm), metāla karkass un uz tā ģipškartons. Vai var, drīkst aizpildīt gaisa spraugu ar celulozes ekovati, lai aizpildītu, siltinātu tukšumu aiz ģipškartona? Vai neradīsies kondensāts un mitrums?

2.jautājums. Dzīvojam privātmājā ar neapkurināmiem bēniņiem. Dakstiņu jumts, zem dakstiņiem plēve. Aukstajos bēniņos ir laba koka grīda un dažādas mantas. Pašlaik tur ir iekārojusies cauna vai arī kaut kas lielāks. Troksnis ir iespaidīgs, tad seko ārdīšanās no viena bēniņu gala līdz otram. Mēdz uzvesties arī savādāk: pastaigājas, šo to piekārto un ar palielu troksni dodas prom. Kā saprast, kur tā parādība tiek iekšā. Kādā „valodā” ar viņu runāt, lai met mieru. Ko darīt?

3.jautājums. Nopirkām 1972.gadā celtu vienstāva skaidbetona māju. Apmetums saplaisājis, vietām izdrupis. Fasādē veidojas arī nelielas plaisas.

3.1. Vai tās ir bīstamas? Vai to var noteikt?

3.2. Kādi ir iespējamie fasādes apdares risinājumi un materiāli?

Māja ir auksta. Pagaidām ir krāsns un plīts apkure. Jādomā arī par papildus siltināšanu. Meistaru piedāvājumi ir ļoti atšķirīgi.

3.2. Kādu siltinājumu skaidbetona mājai Jūs ieteiktu?

Vai Latvijas kultūrvēsturisko novadu un mūsu valodas izlokšņu robežas ir atrodamas arī mūsdienās? Monopolā saruna ar malēnieti, valodnieci un izlokšņu pētnieci Daci Marku.