Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) profesors, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Pārraides producente: Gunda Vaivode.

Pirmie aktieru kursi tika nodibināti 1909. gadā, un tā vadītājs bija Jēkabs Duburs kopā ar Zeltmati (Ernestu Kārkliņu īstajā vārdā). Jēkabs Duburs arī vēl šobrīd ir pazīstams vārda pēc, jo viņa balvu ik pa reizei Latvijas Teātra darbinieku savienība pasniedza kādam aktierim, režisoram vai pedagogam. 1909. gadā aizsāktā apmācība tika veidota pēc zināma vācu teātra modeļa. Pirms tam aktieri šeit nemācījās.

Jā, protams, bija Pēteris Ozoliņš, kas jau iepriekš bija apguvis izglītību. Un tātad šajā apmācībā bija lemts, ka liela vērība pievēršama izrunas tehnikai, teorijai un praksei, balss izkopšanai, tēlošanas tehnikai, psiholoģijai, latviešu valodai, latviešu rakstniecības vēsturei, teātra un drāmas vēsturei, metrikai un arī poētikai.

Šajos kursos studentus uzņēma konkursa kārtībā, 1909. gadā – apmēram 40 cilvēkus, beidza – 12. 

No tiem visievērojamākie ir Jānis Simsons, kurš pēc tam strādāja Dailes teātrī, un kāda ļoti ievērojama teātra kritiķe Paula Jēgere-Freimane. Otrajā gadā kursus beidza arī Nacionālā teātra vadošā aktrise Ludmila Špīlberga. Šāds modelis vieniem bija ļoti izdevīgs, jo beidzot aktieris varēja mācīties kaut kādu sistēmu, bet, no otras puses, daudziem likās, ka aktieris tādējādi zaudē intuīciju, viņš nav vairs tik brīvs, balstoties kādā tehniku. Pēc Dubura nāves 1916. gadā šos kursus pārņēma Zeltmatis, un līdz pat 1940. gadam tie bija visstabilākie aktieru apmācības kursi. Tiesa, ar dažādām problēmām, jo darbojās bez valsts finansējumu.

1920. gadu sākumā valdība lēma, ka par valsts atbalstītas aktieru skolas direktori varētu kļūt Aspazija, bet, protams, kā jau Saeimā tas gadās, ir pozīcija un opozīcija, un par to nenobalsoja.

Un kur nu vēl par Aspaziju, kas, protams, to būtu pelnījusi. Bet nesanāca, viņa tomēr vairāk strādāja ar savu dramaturģiju.

Zeltmata kursiem ik pa laikam radās arī kādi konkurenti, un viens no šiem konkurentiem uzradās 1932. gadā, kad pie mums ieradās Mihails Čehovs – ļoti ievērojams cilvēks, teātra personība, lielisks, pat ģeniāls aktieris, kurš, aizbēgdams no Padomju Savienības, savu studiju vispirms vēlējās izveidot Parīzē, bet, tā kā tas finansiālu apsvērumu dēļ neizdevās, tad šejienieši – Nacionālā teātra direktors Artūrs Bērziņš, žurnālists Jānis Kārkliņš un vēl citi – viņu uzaicināja šeit iestudēt izrādes. Kā zināms, trīs arī tika iestudētas Nacionālajā teātrī:  gan “Hamlets”, gan “Ēriks IV”, gan “Jāņa briesmīgā nāve”, kurās Čehovs pats spēlēja titullomas krievu valodā un pārējie aktieri runāja latviešu valodā. Viņš nodibināja Latvju aktieru arodbiedrības dramatiskos kursus. Nodarbības notika konservatorijā, un, kā atceras viens no šiem audzēkņiem Voldemārs Pūce, kurš zināms kā režisors, kinorežisors, filmas “Mērnieku laiki” autors, pretendenti bija apmēram 200, bet uzņēma 50. Atlase bija nežēlīga. Bet arī finansiāli apstākļi ietekmēja, jo mācības notika vakaros un par tām bija jāmaksā.

Trīsdesmitajos gados valdība, Saeima arī domāja, ka nav vajadzīgi tik daudz aktieru, un tāpēc viņi teica, ka ir jāpārstāj jaunu aktieru producēšana.

Vēl paralēli Zeltmata un Čehova kursiem vienu brīdi bija izcilās aktrises Birutas Skujenieces dramatiskie kursi. Viņa bija nodibinājusi īslaicīgo intīmo teātri, un tur savā specifikā apmācīja aktierus tādā kā simbolisma manierē. Zināmākie aktieri, kas mācījās pie viņas, ir, piemēram, Edgars Zīle un vēlākais Liepājas teātra galvenais režisors Nikolajs Mūrnieks.

Vēl ārkārtīgi būtiski bija Ernesta Feldmaņa kursi, tie veidojās 1927. gadā. Ernests Feldmanis bija mācījies Krievijā, Maskavā, pats iepazinis Staņislavska sistēmu, viņš varēja iedarbināt no vācu teātra atšķirīgo psiholoģisko teātri. Ernesta Feldmaņa kursiem bija ļoti liela piekrišana, jo, piemēram, brīnišķīgā aktrise Emīlija Bērziņa, kura jau bija beigusi Zeltmata kursu, pēc tam vēlreiz iestājās Feldmaņa kursos, un vienā gadā tos pabeidzot, saņēma diplomu Nr. 1. Viņa teica, ka Ernests Feldmanis bijis gan izskatīgs, gan temperamentīgs, un psiholoģijā un aktiera spēles veidā nerādīja neko priekšā, bet lika izjust, saprast un veidot šos tēlus. Līdz ar to varam teikt, ka bija interese par to, kā profesionāli iedot aktieriem spējas pastāvēt un būt uz skatuves.

Protams, bija aktieru pārprodukcija. Un, ja mēs tagad sakām, Kultūras akadēmijā ir daudz to jauno aktieru un veidojas vēl kādas citas studijas, tad vajag izlasīt Ilzes Kalnāres romānu “Aktrise Ragārēs”.

Tur galvenā varone ir viens no šiem tipiem, kura, būdama talantīga aktrise, neatrod darbu nevienā teātrī un ir spiesta dzīvot citādāk. Tātad, aktiera izglītība visu laiku tika atstāta privātu, uzņēmīgu cilvēku rokās.

„Stāstu šo tāpēc, ka man ir žēl kolēģu, kuri joprojām cieš, strādājot neprofesionālas direktores vadībā.” Tā Latvijas Radio pauž pedagoģe, kura pērnā gada nogalē pameta direktora vietnieces darbu kādā Ropažu novada vidusskolā. Skolotāja pati uzrakstījusi atlūgumu, taču, norādot, ka aiziet no darba mobinga dēļ.

Skolas direktore šādu atlūgumu parakstījusi. Skolotāja uzskata, ka tā vadītāja atzinusi savus pārkāpumus. Taču, kā stāsta pedagoģe, viņas sūdzības gan pašvaldībai, gan Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai dzirdīgas ausis nav radušas, bet Valsts darba inspekcija tikai atrakstījusies.

Vai tiešām cietušam skolotājam nav kur meklēt palīdzību?

Latvijā katru gadu atklāj vairākus hantavīrusa pacientus, un pērn bijuši seši, šogad – pagaidām viens. Visos gadījumos saslimušajiem bijusi saskare ar grauzējiem. Šis jautājums aktualizējies pēc tam, kad Atlantijas okeānā uz kruīza kuģa miruši trīs pasažieri, kuru nāves cēlonis ir peļu pārnēsātais hantavīruss. Tomēr infektologs Uga Dumpis intervijā Latvijas Radio skaidroja, ka Latvijā konstatētais hantavīruss nav tas pats, kura dēļ miruši atpūtnieki.

"Mūsu hantavīruss ir tikai "radinieks" tam hantavīrusam, kas ir Dienvidamerikā, un varētu teikt, tiem abiem vīrusiem nav nekā kopēja. Kopējs ir tas, ka tā izcelsme varētu būt grauzēji, mazie grauzēji, bet mūsu hantavīrusa slimība ir pilnīgi savādāka. Ja tur slimība skar plaušas un sirdi, tad mūsu hantavīruss skar nieres, un mūsu hantuvīrusam ir labāki ārsti," atzīst Uga Dumpis.

Vieglā valoda palīdz cilvēkiem ar lasīšanas vai uztveres grūtībām piekļūt ne tikai ikdienā svarīgai informācijai, bet arī literatūrai un kultūrai. Lai šo vēstījumu skaidrotu pēc iespējas plašākai sabiedrībai, biedrība ”Vieglās valodas aģentūra” jau piekto gadu aicina maiju atzīmēt kā Vieglās valodas mēnesi. Vakar, 12.maijā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tas tika ievadīts ar vieglās valodas lasījumiem, šodien savukārt Neredzīgo bibliotēkas lasītavā notiks jaunās grāmatas ”Latviešu izteicienu skaidrojumi vieglajā valodā” atvēršanas svētki. 

Ar aizkustinošu Guntas Bites stāstu pašas autores lasījumā vakar Nacionālajā bibliotēkā tika ievadīts Vieglās valodas mēnesis. Šie lasījumi ir jau tradīcija, tāpat kā tas, ka uz tiem tiek uzaicināti kādi īpaši viesi. Un tā kā viens no Guntas Bites stāsta ”Puika” varoņiem ir suns, tad šajā reizē lasījuma viesi bija kanisterapeite Austra ar divām baltām un pūkainām suņu meitenēm Monu un Mimī, kuras visus uzreiz apbūra ar savu draudzīgumu un mīļumu, uzreiz uzskatāmi apliecinot suņu terapijas pozitīvo ietekmi uz cilvēkiem.

Pasākumā piedalījās cilvēki no dienas centriem un citi vieglās valodas interesenti, un ļoti uzmanīgi ieklausījās gan stāsta lasījumā, gan kanisterapeites stāstītajā.

Vakardienas ievadpasākumam šodien sekos jaunas grāmatas ”Latviešu izteicienu skaidrojumi vieglajā valodā” atvēršanas svētki. Grāmatā apkopoti 50 izteicieni, kas skaidroti tā, lai tos būtu vieglāk saprast un lietot arī cilvēkiem ar dažādām lasīšanas grūtībām, kā arī latviešu valodas apguvējiem, ar dažiem piemēriem iepazīstina viena no grāmatas sastādītājām Gunta Bite.

”Piemēram - izteiciens – ”Kad pūcei aste ziedēs”. Tā skaidrojums, ko tas nozīmē – ”Nekad”. Un tad ir doti divi piemēri – ”Viņš atnāks, kad pūcei aste ziedēs”. Jeb – „Viņš nekad neatnāks”.

Izteiciens – ”Pūst pīlītes”. Ko tas nozīmē – ”Melot”. Piemēri – ”Beidz pūst pīlītes!”. Jeb – ”Beidz melot!”.

Izteiciens – ”Par skaistām acīm”. Ko tas nozīmē – ”Saņemt bez maksas”. Piemēri – ”Viņš to iedeva man par skaistām acīm”. Jeb – ”Viņš to iedeva man bez maksas”.”

Skaidroti ari tādi izteicieni kā – aizliegtais auglis, kost pirkstos, likt aiz auss, mest plinti krūmos, no mušas izpūst ziloni, raudāt krokodila asaras, turēt mēli aiz zobiem un citi.

Vieglās valodas grāmatām sagatavošanas procesā tiek veikta arī testēšana, un šoreiz testa grupa bija nevis cilvēki ar uztveres grūtībām, bet tie, kas apgūst latviešu valodu, stāsta Vieglās valodas aģentūras vadītāja Irīna Meļņika.

Šis ir jau piektais gads, kopš Latvijā notiek Vieglās valodas mēnesis, savukārt pati pirmā grāmata vieglajā valodā Latvijā iznāca pirms 25 gadiem. Pa šo laiku klajā nācis gana daudz izdevumu vieglajā valodā, ja sākumā tos izdeva tikai Latvijas Neredzīgo bibliotēka, tad pēdējos gados grāmatas tapušas arī izdevniecībās ”Valters un Rapa” un ”Ezerrozes grāmatas”.

Pa šo laiku pieaugusi cilvēku izpratne par vieglās valodas būtību un nepieciešamību, kaut arī dažkārt tā joprojām mēdz nonākt viedokļu krustugunīs, neslēpj Irīna Meļņika.

Šodien, 13. maijā, Neredzīgo bibliotēkā atvērs grāmatu ”Latviešu izteicienu skaidrojumi vieglajā valodā”, un dažādi izglītojoši pasākumi saistībā ar vieglo valodu notiks visu maiju, ko jau piekto gadu Latvijā atzīmē kā Vieglās valodas mēnesi par godu – 28.maijam – Starptautiskajai Vieglās valodas dienai.

Pirms mēneša vairāki simti taksometru vadītāju protestēja pret kopbraukšanas platformas „Bolt” īstenoto politiku. Protestētāji aicināja atbildīgās ministrijas un iestādes ierobežot platformas „Bolt” monopolu. Viņu ieskatā, šī platforma neveicina godīgu konkurenci un varot iznīcināt vietējos uzņēmumus. Vai nozare ir sadzirdēta un kas mainījies? 

Kā Latvijā radīt uzņēmumu, kas kļūst pamanāms tehnoloģiju pakalpojumu jomā visā pasaulē? Par izvēlēm un riskiem Monopolā saruna ar uzņēmuma "TestDevLab" vienu no vadītājiem Andreju Frišfeldu.

Vai pulkvedis Raivis Melnis būs nākamais aizsardzības ministrs? Viņu šim amatam uzrunājusi premjere Evika Siliņa no “Jaunās Vienotības”. Melnis aicinājumam, ilgi nedomājot, piekritis, un abi šodien, 12. maijā, valdības mājā pārrunājuši galvenos veicamos darbus aizsardzības jomā un turpmākās prioritātes. Pulkvedis apņēmies Latvijā aktīvāk izmantot Ukrainas pieredzi pretdronu aizsardzības jomā un citos jautājumos.

Saeimā plaša atbalsta Melnim šobrīd gan nav. “Progresīvie” pēc sava aizsardzības ministra Andra Sprūda demisijas vispirms vēlas sarunu ar premjeri. Zaļo un Zemnieku savienība skaidrojumu no “Progresīvajiem” un tikšanos ar Melni. Savukārt opozīcija uzskata, ka viena ministra maiņa problēmas valdībā neatrisinās. 

Pulkvedis Raivis Melnis dienē Nacionālajos bruņotajos spēkos un patlaban pilda Aizsardzības ministrijas pārstāvja pienākumus Ukrainā. No februāra viņš ir arī premjeres Evikas Siliņas no “Jaunās Vienotības” ārštata padomnieks militārās sadarbības jautājumos.

Kā savas prioritātes, ja tiks apstiprināts aizsardzības ministra amatā, Melnis min iesākto darbu pabeigšanu, Ukrainas pieredzes pārņemšanu un integrēšanu Latvijas aizsardzības nozarē, kā arī NBS spēju pārorientēšanu aktuālajām vajadzībām turpmākajos gados.

Ja Melni apstiprinās, viņš atvaļināsies no dienesta uz ministra pilnvaru termiņa laiku un pēc tam plāno atgriezties dienestā.

Latvijā patēriņa cenas šogad aprīlī salīdzinājumā ar martu palielinājušās par 0,6 %, bet gada laikā - šogad aprīlī salīdzinājumā ar pagājušā gada aprīli - pieaugušas par 2,9 %.

Patlaban atrast labāku Aizsardzības ministra amata kandidātu būtu grūti. Tā pavēstījusi premjere Evika Siliņa no „Jaunās Vienotības” pēc tikšanās ar šim amatam pašas virzīto pulkvedi Raivi Melni.

Zelenska kancelejas bijušais vadītājs Jermaks apsūdzēts naudas atmazgāšanā.

Satversmes tiesa: Jūrmala nedrīkst ļaut būvēt piecstāvu ēku vasarnīcu rajonā bez objektīva pamatojuma.

Arvien vairāk bērnu no aizbildņu un audžuģimenēm nonāk atpakaļ bērnunamos. Bērnu aizsardzības centrs satraukts par šādu tendenci.

Viens no jaunākajiem sastāviem pēdējos desmit gados - ar šādu spēlētāju grupu šogad pasaules čempionātā hokejā startēs Latvijas vīriešu izlase.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar kinozinātnieci Ditu Rietumu par kinofestivālu politisko vēsturi, Krievijas tiešu un pastarpinātu dalību šajos festivālos un to saistību ar Latvijas reputāciju.

11. un 12. maijā Eiropas Savienības Izglītības, jaunatnes, kultūras un sporta ministru padomes darba kārtībā Latvija ir ierosinājusi jautājumu par kopīgas Eiropas Savienības pieejas nodrošināšanu saistībā ar Krievijas atgriešanos Venēcijas biennāles starptautiskajā mākslas izstādē, kā arī dalību starptautiskajās kultūras platformās kopumā. Lai nākotnē vairs nepieļautu, ka Krievija izmanto kultūras platformas kā manipulācijas instrumentu propagandas mērķiem, lai apietu sankcijas un uzlabotu savu reputāciju Eiropas Savienībā un tās dalībvalstu līdzfinansētajos pasākumos, Latvija aicinās Eiropas Savienības dalībvalstis nodrošināt konsekvenci starp Eiropas Savienības lēmumiem attiecībā uz Krieviju un sankciju politiku. Tostarp novēršot Krievijas maigās varas aktivitātes pasākumos un organizācijās, kuras līdzfinansē Eiropas Savienība. 

Šajās dienās arī sākas Kannu starptautiskais filmu festivāls, kura programmā ir iekļauta krievu režisora Andreja Zvjaginceva filma, kura pieteikta kā Latvijas kopprodukcija. 

Vai krievu kultūra starptautiskajā apritē un platformās atgriežas un dara to gan tiešā, gan pastarpinātā formā - par to saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes lektori un docētāju un Nacionālā kino centra direktori un filmu kritiķi Ditu Rietumu.

Kultūra kā manipulācijas mehānisms un kino. Kannu un Venēcijas festivāli nav bijuši pasargāti no šīm politiskajām manipulācijām ne pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, ne pēc. Vai cēlonība tam būtu meklējama šo festivālu pirmsākumos, respektīvi, kad festivālu Venēcijā dibināja Gēbelss sadarbībā ar Musolīni un Kannu festivāls radās kā reakcija uz to pēc Otrā pasaules kara sadarbībā ar sabiedrotajiem no ASV? Vai šiem vēsturiskiem pirmsākumiem ir kāda nozīmība attiecībā uz to, kā šie festivāli kā politiskā skatuve veidojas šodien?

Dita Rietuma: Visi šie fakti norāda uz to, ka politika un šīs lielās, ietekmīgās mākslas skates vienmēr ir bijušas ārkārtīgi cieši saistītas.

Venēcijas festivāls ir vispār pasaulē senākais festivāls, festivāla formāta aizsācējs, jo 1932. gadā Venēcijas mākslas biennāles kontekstā tika radīts Venēcijas kinofestivāls. Protams, tur klāt stāvēja Musolīni tēls un viņa mīlestība pret kino. Mēs zinām, ka autoritāri režīmi un diktatori ļoti mīl kino. Ja nemaldos, Musolīni dēls bija kino teorētiķis, kinokritiķis. Ja mēs skatāmies bez šādas ģimenisko attiecību lirikas, tad, protams, šīs lielās, ietekmīgās mākslas skates ir ļoti nozīmīgas arī politiski. Un mēs varam teikt, ka mediju ainava ir krietni mainījusies kopš 20. gadsimta vidus un tā izskaņas. Iespējams, ka tādam, normālam cilvēkam, kurš īsti nesaprot festivāla nozīmi, liekas - ko var ņemties, festivāls tur, festivāls šur, vēl kaut kur.

Gribu uzsvērt, ka Eiropas kinofestivāli ir vārti Eiropas filmām gan uz pasaules atzinību, gan atpazīstamību, gan uz iespēju tikt izrādītām ārpus savas valsts un tikt nopirktām izrādīšanai. Tie ir tie vārti, ko Eiropā sargā būtībā pāris festivālu - Kannu festivāls un Venēcijas festivāls. Berlīnes festivāls tomēr ieņem mazliet nīkulīgu pozīciju, lai gan šim festivālam arī ir ļoti komplicēti politiskie konteksti. Šie vārti ir svarīgi.

Visi tie tūkstoši saražoto Eiropas un ne tikai Eiropas filmu tad arī gāžas uz šiem vārtiem, un ir ļoti būtiski, kuras ir tās filmas, jo filmu, kuras nonāk šo festivālu oficiālajās skatēs, ir ļoti maz. Filmām tiek pievērsta liela globāla preses uzmanība. Tāpēc lieliem spēlētājiem, Krievijai tai skaitā, ir svarīgi tur būt dažnedažādās formās, legāli, mazliet lavierējot. Festivāli ir ārkārtīgi svarīgi.

Ukrainas Kinematogrāfistu savienība 2022. gada pavasarī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā izplatīja petīciju, aicinot boikotēt Krievijas kinematogrāfu. Petīcija savāca vairāk nekā 10000 parakstu, to publicēja "The New Yourk Times". Tajā teikts, ka Krievijas filmu demonstrēšana festivālos rada ilūziju par Krievijas iesaistīšanās civilizētās pasaules vērtību veidošanā. Šī petīcija aicināja arī izplatītājus nestrādāt Krievijā. Ukrainas Kino akadēmijas aicinājumam atsaucās arī Kannu festivāls, kas vēl 2022. gada konkursa programmā bija iekļāvis jau vairākus gadus mājas arestā esošā krievu režisora Kirila Serebreņņikova filmu "Čaikovska sieva". Tiesa, Serebreņņikovs festivāla preses konferencē aicināja atcelt sankcijas visu mākslu patronam, kā viņš teica, Romānam Abramovičam, par ko saņēma pretrunīgu reakciju un nosodījumu.

Aicinājumam neiekļaut turpmāk A klases festivālu oficiālās programmas filmas, kuru finansējums ir no Krievijas, atsaucās lielākā daļa festivālu. Viens no tiem, kurš pirmais reaģēja uz šo aicinājumu, bija Venēcijas festivāls, norādot, ka krievu izcelsmes kinematogrāfisti ir jānodala no finansējuma avotiem, kādā veidā šīs filmas ir veidotas. Bet pēdējos gados redzam, ka visos šajos festivālos parādās filmas, kuru autori ir krievu izcelsmes kinorežisori, vai arī naratīvi, kas attiecas uz aktuālo vai vēsturisko Krievijas politisko situāciju, kurus ir veidojuši lielie Eiropas kinorežisori. Šo naratīvu klātbūtne nav pazudusi arī pēc 2022. gada. Kāds tam ir iemesls?

Dita Rietuma: Es domāju, ka šī tēma nevis nav pazudusi, bet ir aktualizējusies. Tās realizācijas formas ir kļuvušas daudz izsmalcinātākas, daudz ciniskākas.

Ja mēs atgriežamies pie nesenā piemēra - franču režisora Olivjē Asajass filmas "Kremļa burvis", kas - kā nu bija, tā bija, tika filmēta Rīgā, Latvijā; kas nodrošināja būtībā Kremlim labvēlīgu naratīvu izplatīšanu. Pirmizrāde bija Venēcijas festivālā. Pēc tam bija viss, kas seko festivāliem, diezgan plaša, bet arī kritiska prese, pēc tam izrādīšana Francijā, kur filmai gāja komerciāli ļoti labi. Paldies dievam, filmai gāja komerciāli ļoti slikti Latvijā. 

Bet kāpēc vispār šāda filma var tapt? Tāpēc ka pēc saistošajiem kritērijiem šī nav Krievijas filma. Tā ir lielas un senas franču kompānijas producēta filma, ko viņi uzņēma tur, kur viņiem šķiet piemērota lokācija, tur, kur meklē arī kaut kādu finansiālu atbalstu. Šīs filmas gadījumā viņi nesaņēma Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras atbalstu. Bet tā ir franču filma, Francijas kino, viena no vairāk nekā 300 filmām, ko Francija ražo ik gadu. Viņa stāsta šādu stāstu. Bet acīmredzot vilinājums un labumi, ko šie Rietumeiropas dzīvie klasiķi gūst, piedaloties šādos, es teiktu, prokrieviskos projektos, prokrievisku naratīvu veidošanu... Tad ir jautājums: kā tiek uzbūvēts šis mehānisms, vai tiešām visi iesaistītie, tai skaitā Olivjē Asajass, ir tik naivs, īsti nesaprot, ko viņš dara, būdams ļoti spilgts un līdz tam ļoti cienījams Francijas kino klasiķis?