Šobrīd daudzviet notiek skolēnu uzņemšana 1. klasēs, un lielajās pilsētās, īpaši Rīgā, daļai vecāku jautājums – kur mācīsies mans bērns – aizvien sagādā galvassāpes.

Sākt mācības 1. klasē ir liels notikums maza cilvēka dzīvē, un dažkārt tas izvēršas arī par piedzīvojumu "birokrātijas džungļos" arī viņa vecākiem. Cik viegli vai sarežģīti ir pieteikt bērnu mācībām skolā dažādās Latvijas pašvaldībās, kā tas notiek galvaspilsētā, kā vispār atšķiras šie noteikumi un kārtību, kādā tas ir darāms vienā, otrā vai trešajā pilsētā vai pašvaldībā 

Ģimenes studijā vērtē Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Izglītības pārvaldes Vispārējās izglītības skolu nodaļas vadītāja Anita Pēterkopa, Mārupes novada Izglītības pārvaldes vadītāja Liene Šmite, Liepājas Izglītības pārvaldes vadītāja Inga Ekuze un topošā pirmklasnieka tētis Harijs Egliens. Ierakstos uzklausām vēl vecāku pieredzes stāstus.

Dronu ielidošana Latvijas teritorijā kļūst biežāka un pēdējais gadījums, kad tie ietriecās par laimi tukšā naftas rezervuārā, liek domāt, kā aizsargāt kritisko infrastruktūru un cilvēkus no pieaugušiem dronu uzlidojumu riskiem? Par to arī diskusijam Krustpunktā.

Analizē Klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis, domnīcas "Ziemeļeiropas politikas centrs" direktors, bijušais ārlietu un aizsardzības ministrs, politologs Artis Pabriks, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis, Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins un militārais apskatnieks Mārtiņš Vērdiņš.

Sazināmies ar bijušo Nacionālo bruņoto spēku komandieri, atvaļinātu ģenerālmajoru Juri Maklakovu un bijušo Nacionālo bruņoto spēku komandieri, viceadmirāli Gaidi Andreju Zeibotu.

Pagājušā ceturtdienā Krustpunktā nācās mainīt raidījuma saturu Rēzeknē nokritušo dronu dēļ. Tobrīd daudzi jautājumi vēl nebija skaidri, bet diskusijā radās arī tādi, uz kuriem vispār mums atbilžu nebija. Raidījuma viesi sacīja, ka par tiem ir vajadzīga plašāka diskusija, tāpēc šodien sarunu turpinām un varēsim salikt vairāk punktus uz "i". Diemžēl Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji atteicās raidījumā piedalīties, runāt varot tikai komandieris, kurš neesot Latvijā. Visi ir aizņemti šobrīd. Patiesībā žēl, ka šādos brīžos armija klusē. 

Tikai katrs desmitais saimnieks Latvijā ir jaunāks par 40 gadiem. Tā ir skarba statistika, kas iezīmē paaudžu nomaiņas trūkumu lauksaimniecībā. Kāpēc jaunā paaudze vairs nevēlas saimniekot vecāku iekoptajās sētās? Vai pie vainas ir kredītu slogs, smagais darba režīms vai plašās iespējas pilsētās un ārvalstīs? Un vai nākotnē mums būs pietiekami daudz lauksaimnieku, kas kops savu mantoto zemi? Raidījumā Reģioni krustpunktā to skaidro Laura Jansone.

Mālpilī, saimniecībā "Augusta zemenes", Guntars Dzērve ar sievu Intu saimnieko jau vairāk nekā desmit gadus. Viņi ir ienācēji, kuri pārņēma bijušās dārzniecības teritoriju, kur savulaik agronoms Jānis Grollis uzcēla unikālu, 22 metrus augstu vertikālo siltumnīcu.

"Mēs šeit sākotnēji atbraucām kā uz pansiju ar saviem diviem zirgiem, bet laika gaitā zirgu kļuva vairāk. Kad iepriekšējais saimnieks nolēma pārtraukt darbību, mums piedāvāja šo vietu pārņemt. Esam pateicīgi Bīriņu un Groļļu dzimtām par šo iespēju un vēsturisko atbalstu," stāsta Guntars.

Saimniecība ir kompakta, Guntars Dzērve tajā audzē zemenes, avenes un krūmellenes. Guntars izmanto mūsdienīgas un inovatīvas zemeņu audzēšanas metodes: zemenes aug speciālos kūdras maisos, kuri pacelti uz plauktiem krūšu augstumā, kas atvieglo ražas novākšanu. Neskatoties uz inovācijām, jautājums par pēctecību paliek atklāts. Abi dēli izvēlējušies citus ceļus.

Guntars Dzērve ar sievu sev izvirzījuši mērķi šeit saimniekot vēl vismaz piecpadsmit gadus un tad gan jau laiks pats visu atkal saliks pa plauktiņiem.

Valmieras novada Mazsalacā Inese Riekstiņa ar vīru saimnieko zemnieku saimniecībā "Riekstiņi". Pēc divdesmit gadiem piena lopkopībā kopš 2012. gada viņi pievērušies gaļas liellopu audzēšanai. Šobrīd ganāmpulkā ir 33 govis un teļi.

Inese atzīst, ka gaļas lopi prasa mazāk pūļu nekā piena govis, tomēr darba joprojām ir daudz. Arī viņas ģimenē bērni laukos nepaliks. "Mēs abi ar vīru esam pensijā. Jaunie vairāk negrib. Vecākais dēls dzīvo Valmierā, bet jaunākajam Mazsalaca nepatīk. Viņš strādā par ugunsdzēsēju Salacgrīvā, tur ir jūra, sociālās garantijas un stabilāka dzīve," stāsta Inese.

Saimniece uzskata, ka dēli izvēlējušies citu ceļu, jo bērnībā redzējuši smago darbu lauksaimniecībā. "Ar slaucamām govīm bija, “riņķa nauda, riņķa dancis”. It kā nāca, bet tikpat ātri arī aizgāja. To nevar teikt par šiem. Te arī man paliek. Turklāt bez zināšanām te – nē. Jo es skatos, ka daudzi paziņas domā – re, kā Riekstiņi ņemas, es arī varētu, bet rezultātā čiks vien sanāk." 

Saimniece tomēr uzsver, ka abi ar vīru nav mūzīgi, taču gadu no gada turpināt mudina ieguldītais darbs. Lopu nojumes sakārtotas, barība nodrošināta, visi procesi iestrādāti, kā lai tā vienkārši tam visam atmet ar roku. 

Lauksaimnieku apvienībā “Zemnieku saeima” uzskata, ka paaudžu nomaiņa šobrīd ir viena no akūtākajām problēmām lauksaimniecībā. Zemnieku saimniecības “Rožkalni” saimniece Ieva Alpa-Eizenberga, viņa arī Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētāja vietniece, uzskata ka tā ir strukturāla problēma, tomēr Latvija šajā jautājumā nav unikāla. 

Pārdaugavas kultūrtelpā “Smilga” Rīgā šobrīd aplūkojama jauno mākslinieču apvienības “http://vide” izstāde “Jauku dienu vēlot,”. Tā ir frāze, kas mēdz sekot e-pastos gan pēc pozitīvām ziņām, gan satricinošiem jaunumiem. Šajā gadījumā izstādē “Smilgā” mākslinieces vēsta par atziņām un ceļa turpināšanos pēc akadēmiskās izglītības iegūšanas. Četras kādreizējās Vides mākslas nodaļas kursabiedrenes šobrīd aizgājušas katra savā virzienā, tomēr vēlme strādāt kopā ir joprojām.

“Rīgas filharmoniķi” – jauna, topoša kultūras kapitālsabiedrība un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra simtgade – Kultūras rondo iztaujājam LNSO valdes locekli Indru Lūkinu. 

Ar vienu no gaišākajiem Ludviga van Bēthovena opusiem – viņa spožo Vijolkoncertu – un Pētera Vaska Otro simfoniju rītvakar, 14. maijā, uz savas simtās sezonas noslēguma koncertu igauņu diriģentes Kristīnas Poskas vadībā Rīgas Kongresu namā aicina Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris.

Jubilejas sezona nav bijusi viegla – tā pavadīta pagaidu mājvietā, bez galvenā diriģenta un pastāvīga koncertmeistara, nodrošinot augsta līmeņa programmas un skanējumu ar algām mūziķiem, kas pat Baltijas valstu līmenī ir nekonkurētspējīgas. Cauri pastāvīgai izaicinājumu jūrai orķestri jau trīspadsmito gadu stūrē direktore Indra Lūkina. Tagad priekšā nākamais izaicinājums – LNSO un Valsts akadēmiskā kora “Latvija” apvienošana kapitālsabiedrībā “Rīgas filharmoniķi”.

Spilgtus muzikālus notikumus šajā sezonā orķestrim izdevies radīt, neskatoties uz to, ka šobrīd LNSO ir ārpus savas pastāvīgās mājvietas, jo līdzšinējā mājvieta - Lielā ģilde - joprojām ir remontā, kā arī sezona aizvadīta bez mākslinieciskā vadītāja.

Raksturojot noskaņojumu kolektīvā, Indra Lūkina vērtē, ka tas ir tomēr pozitīvs. Bet vērtējot Rīgas kongresu namu, kas ir orķestra šī brīža mājvieta, viņa atzīst, ka tā ir "pārmaiņu laikos ir gana laba zāle, lai rīkotu tur koncertus". Viņa vērtē, ka mūziķi šajā zālē jūtas komfortabli, jo gan mēģinājumu gan koncerta telpas ir vienuviet.

"Klausītāji arī ir pieņēmuši šo zāli kā tādu, kur tuvākos, iespējams, vēl varbūt pat pāris gadus būs koncerti," atzīst Indra Lūkina. "Tagad arī mēs, orķestris, it īpaši mūziķi, protams, arī skatītāji zālē izjūt to, kā ir spēlēt lielā telpā, kubatūra Kongresu nama zālē, kaut arī tā vēl nav piemērota kā īsta koncertzāle, ir daudz lielāka nekā, piemēram, Lielajā ģildē. Arī vietu skaits ir pāri par 900, kas ļoti priecē mūs, jo varam pārdot vairāk biļešu un cilvēki arī nāk."

Plānots, ka Lielajā ģildē LNSO varēs atgriezties 2027. gada rudenī.

--

Kultūras ministrija (KM) rosina apvienot Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) un Valsts akadēmisko kori "Latvija", izriet no ministrijas sagatavotā rīkojuma projekta anotācijas. 

Atbilstoši anotācijai, kas pieejama Tiesību aktu projektu portālā, kori "Latvija" kā mazāko kapitālsabiedrību pievienotu LNSO, un apvienotās valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību nosaukums būtu "Rīgas filharmoniķi". 

Paredzēts, ka valsts līdzdalība reorganizētajā kapitālsabiedrībā tiktu saglabāta, par valsts kapitāla daļu turētāju nosakot KM. 

Maijā ir īstais laiks ieklausīties dziedātājstrazda dziesmā. Par dziedātājstrazdu stāsta bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs.

Dziedātājstrazdam patīk mūzika jeb dziesmas. To norāda tā nosaukums gan latviski, gan arī latīniski - Turdus philomelos - mūziku mīlošais, dziesmu mīlošais strazds.

"Dziedātājstrazds arī atdarina citu putnu dziesmas, taču mazāk nekā mājas strazds. Un viņam ir cita raksturīga iezīme, viņš katru strofu, katru fragmentiņu no dziesmas atkārto vairākas reizes," stāsta Oskars Keišs. "Tā ir tieši dziedātājstrazds raksturīgākā pazīme."

"Par dziedātājstrazdu mežā liecina ne tikai viņa dziesma, bet arī saucieni kā par jebkuru putnu. Un viņam ir ļoti raksturīgs uztraukuma sauciens, ko viņš parasti izdod, aizlidojot no ligzdas, " turpina Oskars Keišs.

Ligzda parasti dziedātājstrazdam ir pamežā nelielā eglītē, parasti zemu virs zemes līdz diviem metriem. Un dziedātājstrazdi ligzdas īpatnība ir tāda, ka to pazīt pat tad, ja tā ir tukša, jo viņa ir "iztapsēta" ar prauliem. Tā arī nedara nevienu citu putnu suga Latvijā.

"Tukša dziedātājstrazda ligzda iekšpusē izskatās tāda dzeltenīga, kā koksne, kā parketa grīda. Ja ligzdā ir olas, tās ir zilā krāsā ar maziem, ļoti sīkiem melniem punktiņiem," atklāj Oskars Keišs.

Hokeja spēle, vēlēšanu debates, vakcinācija vai ekonomika – par šādiem jautājumiem viedoklis teju visiem, nereti visskaļāko pauž tie, kuri var lepoties ar visniecīgākajām zināšanām konkrētajā jomā. Psiholoģijā tam pat ir īpašs apzīmējums – Daninga - Krīgera efekts. Vai pašpārliecība mūs padara par ekspertiem un vai tiesa, ka, jo zinošāki kļūstam, jo grūtāk mums formulēt savu viedokli un vēlme paust savu nostāju mazinās?

Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Izglītības zinatņu un psiholoģijas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs, profesors Ivars Austers un filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un ētikas nodaļas asociētais profesors Artis Svece.

Zināms, ka noteiktā vecuma grupā mums ir iespējams veikt valsts apmaksātu krūts, dzemdes kakla un zarnu vēža skrīningu. Jau vairākus gadus ik palaikam tiek rīkotas dažādas veselības veicināšanas kampaņas, kur piedāvā bez maksas pārbaudīt šo vai citu mūsu orgānu darbību. Ir cilvēki, kas ar prieku to izmanto, ir ļaudis, kas sūdzas par it kā neestētiskiem uz uzbāzīgiem reklāmas plakātiem ielās. Teju ikviens mūsdienās zina, ka ir jāēd veselīgāk, vairāk jākustas, smēķēt ir kaitīgi. Tāpat zinām, rindas uz izmeklējumiem ir jūdzēm garas un slimnīcas ir pārpildītas. Bet kurš veids ir labākais, lai vienlaikus pabukņītu, neizkaitinātu un pamudinātu cilvēku rūpēties par savu veselību, tā teikt, pamatlīmenī, to pēta samērā jauna zinātnes joma - veselības komunikācija.

Rīgas Stradiņa universitātes docētāja veselības komunikācijā Vita Savicka stāsta, kāpēc cilvēki uzskata, ka pietiek ar labām domām, lai atvairītu slimību, kā īsziņa telefonā varētu pamudināt doties uz veselības pārbaudi un vai picas dāvināšana veicināja potēšanos pret Covid? Sākumā Vita Savicka stāsta par to, kādi uzrunāšanas veidi pastāv, lai mudinātu cilvēkus  pārbaudīt veselību.

Veidi, kā mudināt mūs pašus rūpēties par savu veselību, ir vairāki. Ir tikai jautājums, kurš no tiem der dažādiem ļaudīm dažādās vidēs. Mēģinājumi uzrunāt pilnveidojas un attīstās un šobrīd RSU notiek darbs pie jauna veselības komunikācijas veida "Ar īsziņu pret zarnu vēzi".

--

Maijā ir īstais laiks ieklausīties dziedātājstrazda dziesmā. Par dziedātājstrazdu stāsta bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs.

4. maijā kinoteātrī Splendid Palace notika vaļā vēršanas svētki izdevniecībā "Aminori" klajā nākušam izdevumam "Viena mūža grāmata. Jānis Peters. Dzejnieks, diplomāts, cilvēks", ko sastādījusi Inita Saulīte-Zandere. 

Grāmatas zinātniskais konsultants ir vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, bet grāmatas dizaina autore - Rute Marta Jansone.

„Par savu „Viena mūža grāmatu” Jānis Peters bija domājis gana ilgu laiku, un darbs pie tās sākās 2023. gadā ar dzejnieka līdzdalību un pēc viņa norādēm, bet turpinājās ar viņa dzīvesbiedres Baibas Peteres palīdzību,” atklāj Inita Saulīte-Zandere.

Grāmatas galvenajā daļā apkopotas atmiņas par dažādos laikos piedzīvoto, sākot no bērnības Priekulē un jaunības Liepājā, Jāņa Petera raksti, runas, esejas, laikabiedru atmiņas un vērtējumi Petera kunga devumam dažādās jomās, atsauksmes no ļaužu vēstulēm, preses izdevumiem, grāmatām dažādos laika posmos, Peteram svarīgās fotogrāfijas ar draugiem un kolēģiem, Petera mākslas kolekcijas atspoguļojums (fotografējis Jānis Deinats) utt.

Grāmatas otrajā daļā – Jāņa Petera pašrocīgi atlasītā senāko un pēdējos gados sarakstīto dzejoļu izlase, kurai viņš pats deva nosaukumu Savu balsi meklējot, tajā apkopoti 77 dzejoļi.

Liega Piešiņa: Par ko Jānis Peters tikšanās reizēs vislabprātāk runāja?

Inita Saulīte-Zandere: Tēmu viņam bija ļoti daudz - atmiņu stāsti par bērnību kara laikā, kad viņš palika ar auklīti, un tad, protams, ir stāsti par Atmodas laiku. Gandrīz nebija materiālu par laiku, kad viņš atbrauca uz Rīgu, Mirdzas Ķempes aicināts, un sāka strādāt laikrakstā “Cīņa” - tur bija diezgan maz atmiņu stāstu. Savukārt vienos Grāmatu svētkos satiku Ēriku Hānbergu, kautrīgi gāju viņam klāt un teicu: “Man top tāda grāmata!” Tad pie viņa aizgāju ciemos, tiku pie viņa atmiņu stāstiem un materiāliem tieši par “Cīņas” laiku, kas man trūka. Arī bildes viņš man iedeva.

Grāmatas un materiāli vienkārši uzradās no kaut kurienes. Piemēram, cienījamā mākslas zinātniece Ingrīda Burāne pēkšņi bija ielikusi Facebook, ka viņai ir rokrakstā Petera rakstīts dzejolis - veltījums Mārim Čaklajam.

Starp citu, tikai tagad atklāju, ka tas ir bijis uzmetums dzejolim, jo publicējumā tas skan mazliet citādāk.

Kurš šķiet visuzrunājošākais Jāņa Petera dzīves posms? Droši vien, ka par Atmodu mēs vairāk vai mazāk zinājām. Man, piemēram, ļoti vilinošs likās Liepājas un Ķempes posms. 

Es tomēr teikšu divus periodus. Man pārsteigums bija 70.-80. gadi līdz Atmodai, jo man vienkārši nav atmiņu par to laiku, esmu dzimusi 1969. gadā. Tāpēc arī tik daudz liku iekšā preses materiālus, recenzijas, analīzes un esejas. Tas ir vienkārši fantastiski, kādā līmenī tajā laikā analizēja dzeju vai notiekošo - kā varēja atļauties. Tas nebija nekāds pelēkais posms. Protams, piesaucot, kur vajag, Ļeņinu, kaut kādus internacionālismus un tautu draudzību. Cik daudz Petera kungs tieši tajā periodā ir izdarījis - arī te, arī to! Tas ir vienkārši fantastiski, kā to visu varēja paspēt. Otrs periods, ar kuru viņš tiešām lepojās, bija laiks, kad viņš bija Latvijas pārstāvis un vēlāk Latvijas Republikas vēstnieks Krievijā. Tur man arī nācās pamatīgi iedziļināties un lasīt dažādas diplomātu atmiņas, vēstures grāmatas - laiks, kad notika sarunas par Krievijas armijas izvešanu, kad tika noslēgts, par laimi mums, līgums 1994. gadā. Kā zinām, tas ir tas pats periods, kad Klintons ar Jeļcinu vienojās par to, ka no Ukrainas izvedīs kodolieročus. Un kas tagad notiek? Larss Fredēns bija zviedru diplomāts Baltijā, viens no pirmajiem, un viņš godīgi savās atmiņās raksta: pirmkārt, neviens neticēja, ka Baltija tiešām varētu tikt vaļā no Krievijas. Diez ko neticēja arī tam, ka Krievijas karaspēks tiks izvests, jo, piemēram, Gruzijā karabāzes palika. Neticēja arī, ka Baltija varētu kļūt neatkarīga ar ražošanu, ar neatkarību no Krievijas, kas arī ir tās lielās paralēles. Man tagad arī skrien skudriņas par to, ka tās lielvaras savā starpā virs mazajiem sarunājas un tos likteņus dala. Tā tas bija tajā laikā, un tā tas atkal notiek šodien.

Petera kungs bija spējīgs sarunāties ar jebkura līmeņa līderiem. Visu cieņu. Viņš tiešām bija arī liels diplomāts, ne tikai dzejnieks.

Kas viņš bija vairāk - dzejnieks, diplomāts vai cilvēks?

Viņš gribēja būt dzejnieks, lai viņu atceras kā dzejnieku. Piekritīšu, ka viņš, lai arī bija labs diplomāts, man būtu gribējies, lai viņš tajā periodā labāk būtu dzeju rakstījis (smejas). Tā ir. Viņš ļoti daudz ar savu sabiedrisko darbību izdarīja latviskuma uzturēšanā laikā, kad latvieši jau gandrīz bija minoritāte Latvijā. Viņš pirmais sāka runāt par Krišjāni Valdemāru jau 70. gadu beigās. Viņš pirmais sāka runāt par to, ka vajadzētu sakopt Lielos kapus, kur atdusas mūsu dižgari, tajā laikā, kad tā bija alkoholiķu un sunīšu paradīze. Tā var turpināt par kultūras cilvēku piemiņu - sargāt, glabāt. Kaut vai tāpēc viņš noteikti ir pelnījis cieņu un palikt atmiņā.

Kolorītā personība Mirdza Ķempe un Jānis Peters.

Brīnišķīgs ir stāsts, kā Mirdza Ķempe, lielā dzejniece, sarkanā mētelī Liepājas kapos pēkšņi noguļas uz kapu kopiņas, paliek zem galvas somiņu un piemieg.

Mirdza Ķempe, protams, ļoti daudz izdarīja Petera labā, gan skolodama, gan stāstot, kā vajag un kā nevajag rakstīt. Piemēram, tajos trakajos komunistu laikos sakot: “Ja tu gribi būt dzejnieks, tev ir jālasa “Straumēni”.” It kā neticami.

Šī grāmata ir lasāma tikai pie galda tāpēc, ka vairāk nekā 1100 lappušu. Smaga, ļoti. Varbūt to vajadzēja divās, trīs daļās?

Mēs grāmatu veidojām pa daļām - es vācu materiālus pa periodiem, tad uz to nokoncentrējos, savācu fotogrāfijas, visus dokumentus un devu māksliniecei. Tāpēc arī mēs nenobijāmies no šī lielā darba (smejas) - pamazām tu dari, šis ir sapakots, tas ir sapakots. Pašā sākumā mums bija versija, ka varētu atsevišķi būt dzīvesstāsts, atsevišķi dzejas daļa, bet tomēr tā ir viena mūža grāmata.