Šoreiz, 12. maijā, Muzikālajā bankā viesojas dziedātāja Būū ar savu jaunāko singlu “Palīgā”, iezīmējot jaunu radošo posmu savā daiļradē. Enerģiskais un disko iedvesmotais skaņdarbs ir vienlaikus gan emocionāli koķets “palīgā” sauciens, gan arī aicinājums pazust mūzikā.

“Es ļoti vēlējos uztaisīt disko iedvesmotu dziesmu un atgriezties pie rakstīšanas latviešu valodā. Un te nu tā ir, dziesma par “palīgā” saucieniem. Kaut kur dziļi zemtekstos tas ir klasiskais mākslinieka stāsts par iekšējām cīņām, bet vienlaikus arī pavisam vienkārša pazušana mūzikā un iztrakošanās dejā. Šo dziesmu veidot bija super jautri,” stāsta Būū.

Dziesmas “Palīgā” mūzikas un vārdu autore, kā arī producente ir Ilze Fārte (Būū), miksu un masteringu veidojis Armands Varslavāns, savukārt video visualiser radījis “Riga Rooftops”.

Ar jaunā singla iznākšanu māksliniece turpina attīstīt savu rokrakstu, arvien drosmīgāk apvienojot autentisku un patiesu stāstījumu ar spilgtu, brīvību nesošu popmūzikas skanējumu. “Kārtējo reizi esmu pieredzējusi personisko un profesionālo pārdzimšanu un jūtu, ka ir sākusies jauna Būū ēra,” piebilst māksliniece.

Šobrīd Būū intensīvi strādā pie jauna materiāla un raidījuma laikā ieskicē arī lielākus nākotnes plānus, tostarp albuma un solo koncerta ieceres. Vasarā mākslinieci būs iespējams satikt koncertos visā Latvijā.

Būū ir dziedātāja, producente, dziesmu un vārdu autore, kā arī satura radītāja, kura savā mūzikā apvieno dažādus žanrus, tostarp afro beats, repu, popu un R'n'B. Viņas tekstos dominē mīlestība pret dabu, emocionālā inteliģence, vienlīdzības ideju aktualizēšana un gan personīgo, gan kolektīvo traumu dziedināšana. Plašākai auditorijai Būū sevi spilgti pieteica ar singliem “Siekala”, “Sāku no sākuma” un “Kur ir mana cilts”, kā arī ar debijas albumu Albūūms (2021), kas saņēma vairākus Latvijas mūzikas industrijas apbalvojumus. Kopš tā laika viņa izdevusi divus studijas albumus, aktīvi koncertējusi visā Latvijā un sadarbojusies ar tādiem skatuves māksliniekiem kā Instrumenti, Aminata un Prāta Vētra.

Aicinājām Būū vērtēt Ivo Grīsniņa Grīšļa jaunumu “Kaut kur citur”. Dziesma vēsta par sajūtām, kuras nav iespējams nopirkt vai aizvietot – par mirkļiem, cilvēkiem un piedzīvoto, kas paliek sirdī uz mūžu. Dziesma “Kaut kur citur” atgādina, ka atmiņas ir visdārgākā lieta pasaulē, jo tās neviens nevar atņemt.

“Katram no mums ir vieta, laiks vai cilvēks, pie kura domās atgriežamies. Reizēm, tas ir kaut kur citur, bet vienmēr tepat – mūsu atmiņās,” tā par dziesmu saka mākslinieks.

Vērtējumu klausieties audio pielikumā!

Kāda ir klases audzinātāja loma skolēnu dzīvē un mācību ikdienā: ko vēl bez emocionālās labklājības ietekmē sekmīga vai vāja klasvedība? Ko sagaidām no audzinātāja sākumskolā un vai tas aizvien ir nozīmīgs atbalsts arī vidusskolas posmā?

Raidījumā Ģimenes studija diskutē Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Dita Nīmante, skolas "Domdaris" skolotājs, 7. klases audzinātājs Kārlis Kriņģelis, Strenču pamatskolas 7. klases audzinātāja, izdevniecības "Lielvārds" mācību grāmatu autore Līga Sudare, Rīgas Valsts. 3. ģimnāzijas 11. klases audzinātāja Lita Eglīte un bijusī latviešu valodas un literatūras skolotāja Murjāņu Sporta ģimnāzijā, valodniece, rakstniece Māra Ozola.

Raidījumā uzklausām arī pieredzes stāstus

Par referenduma rīkošanu, lai veiktu izmaiņas valsts fondēto pensiju likumā, kas ļautu rīkoties ar savu 2. pensiju līmeņa uzkrājumu, dažu dienu laikā parakstījušies jau vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku. Saeimā vairakkārt iesniegti līdzīgi priekšlikumi, ir rosinājums sašaurināt iespējas, kad var kaut ko darīt ar šo uzkrājumu, piemēram, smagu veselības problēmu gadījumā. Bet, ko praktiski nozīmē šie priekšlikumi, kādi ir ieguvumi un kādi riski? 

Krustpunktā analizē "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta, ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis, Saeimas Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas deputāts Uldis Augulis un Saeimas frakcijas "Jaunā Vienotība" priekšsēdētāja vietniece Agnese Krasta.

Ir gandrīz maija vidus. Kamēr mēs 9. maijā svinējām Eiropas dienu, austrumu kaimiņš svinēja tā dēvēto Uzvaras dienu – tiesa daudz pieticīgāk nekā parasti. Daudzi eksperti lēš, ka šogad Kremlis nerīkoja tik pompozu parādi galvenokārt trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, jo spēki, tostarp bruņutehnika, ir nepieciešami frontē. Otrkārt, ir jākoncentrē spēki Krievijas iekšienē, lai nosargātu naftas infrastruktūru. Un treškārt – bailes par Kremlī sēdošās elites drošību.

Un tā mēs nonākam līdz mūsu šodienas raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas tēmai – Krievijas oligarhiem, naudai un sekām, kuras izriet no nepiekrišanas Kremlim.

Marta beigās laikraksts “Financial Times” ziņoja, ka Krievijas diktators Vladimirs Putins aicināja oligarhus ziedot līdzekļus aizsardzības budžetam, lai varētu turpināt karu Ukrainā. Lai gan karš Tuvajos Austrumos nedaudz uzsildīja Krievijas maku, Rietumu sankcijas, neveiksmes frontē un arī starptautiskā izolācija rada arvien lielāku plaisu Krievijas budžetā.

Vēlāk gan Kremlis paziņoja, ka neko tādu nav prasījis. Tomēr, ņemot vērā Ukrainas triecienus nu jau dziļi pāri robežai, karam vajag ne tikai karavīrus un tehniku, bet arī finanses. Nevienam nav noslēpums, ka Putins, vairāk nekā 25 gadus sēžot Kremlī, ir koncentrējis sev apkārt lojālus cilvēkus, savā ziņā ļaujot viņiem nodrošināt augstus politiskos un militāros amatus, kā arī oligarha statusu. Lai gan oligarhiem ir ekonomiskā ietekme un sava veida varas sviras, bet militārām amatpersonām un drošībniekiem ir fiziskais spēks, tomēr Kremlis ar politisko varu līdz šim spēja daudzus apklusināt. Jāsaka, ka oligarhi zaudē savu ietekmi Kremlī un jebkādu iespēju virzīt Putina lēmumus, kas nepārprotami sit pa oligarhu kabatām. Šobrīd izskatās, ka oligarhi ieņem līdz šim vājākas pozīcijas.

Oligarhi arvien biežāk kļūst par Kremļa mērķi. Rietumu sankcijas vēl vairāk pietuvināja oligarhus Putinam, bet diktatora “burkāna un pātagas” taktika viņus apklusināja. Tiem, kas neatbalsta Kremli ir divas iespējas – zaudēt visu naudu, dzīvot bailēs un bēgt no valsts vai arī veikt, tā teikt, brīvprātīgu vai ne tik brīvprātīgu pašnāvību.

Šeit gribētu minēt viena oligarha piemēru, proti, bijušo baņķieri Oļegu Tinkovu, kuram kādreiz piederēja otrā lielākā banka Krievijā “Tinkoff Bank”. Viņa kļūda bija ieraksts “Instagram”, kurā viņš karu pret Ukrainu nodēvēja par traku. Vienu dienu pēc šī ieraksta publicēšanas Kremlis sazinājās ar bankas vadītājiem, paziņojot – vai nu saites ar Tinkovu tiks pārrautas vai arī banka tiks nacionalizēta.

Pats Tinkovs vēlāk medijam “New York Times” sacīja, ka viņam nebija pat iespējas apspriest cenu, par kuru banka tika pārdota – viņš nonāca ķīlnieka situācijā. Bijušais oligarhs pastāstīja, ka nedēļas laikā piektais bagātākais uzņēmējs Krievijā – Vladimirs Potaņins, kurš piegādā niķeli iznīcinātāju dzinēju ražošanai, – nopirka banku par 3 % no tās patiesās vērtības. Tādējādi Tinkovs zaudēja gandrīz 9 miljardus ASV dolāru no kādreizējās bagātības, kas viņam piederēja. Beigās viņš, protams, pameta Krieviju, baidoties par savu dzīvību.

Kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Putins sapulcēja Krievijas bagātākos cilvēkus Kremlī. Lai gan oligarhi jau tad apzinājās, ko karš nodarīs viņu bagātībai, viņi skaļi neiebilda. Kāpēc? Jo zināja, ka šie iebildumi varētu maksāt vairāk nekā visa nauda, kas viņiem pieder. Tātad, ja Rietumi, nosakot sankcijas, cerēja vērst oligarhus pret Putinu, šis plāns izgāzās. Un tieši otrādi – sankcijas palīdzēja Kremlim mobilizēt oligarhus ap karu. Piemēram, daudzu Rietumu uzņēmumu aiziešana no Krievijas, radīja sava veida vakuumu, kuru aizpildīt steidzās Kremļa lojālisti.

Saksafonists Aigars Raumanis un latviešu komponistu jaundarbu pirmatskaņojumi. Kultūras rondo par ideju uzrunāt desmit komponistus un ļaut radošajā laboratorijā ielūkoties arī publikai izvaicājam Aigaru Raumani.

14. maijā plkst. 19.00 Latvijas Mākslas akadēmijas Aulā saksofonists Aigars Raumanis aicina uz īpašu notikumu „Skatpunkts”, kurā izskanēs desmit latviešu komponistu jaundarbu pirmatskaņojumi solo saksofonam un saksofonam ar elektroniku.

Aigars Raumanis uzrunājis desmit komponistus radīt jaunus opusus. Koncertā skanēs Platona Buravicka, Andra Dzenīša, Diānas Gritānes, Ērika Mieža, Henrija Poikāna, Madaras Pētersones, Edgara Raginska, Agitas Reķes, Kārļa Rēriha un Armanda Skuķa jaundarbi.

Šis mākslinieciskās jaunrades projekts ir daļa no Aigara Raumaņa doktorantūras studiju pētījuma par komponista un atskaņotājmākslinieka sadarbību.

Spilgti politiski iekrāsota bijusi Venēcijas biennāles 61. starptautiskās mākslas izstādes atklāšana. Kultūras rondo Laimas Slavas un Intas Zēgneres no LR3 "Klasika" iespaidi par biennālē redzēto un dzirdēto.

"Man gribējās runāt un domāt tikai par mākslu. Bet tā nenotika," sajūtas pēc Venēcijā pavadītajām dienām raksturo Laima Slava. Viņa atzīst, ka "pēcgaršu" var raksturot kā politisku un satraucošu. Arī pirms došanās uz Venēciju bijusi nemierīga sajūta.

"Esot tur es personīgi nepiedzīvoju tik daudz protestus, tomēr pieredzēju arī tos. Un 8. maija rītā virs Venēcijas dārziem un Arsenāla lidoja helikopters, kas šķita nemiera vēstneši, un sajūtai par labu nenāk," turpina Laima Slava.

"Man ļoti līdzīga sajūta. Jo vispār šajā biennālē, kā nevienā pirms tam, ko es esmu pieredzējusi, valdīja spriedze," vērtē Inta Zēgnere. "Un tā spriedze bija jūtama visur, ne tikai pie Krievijas paviljona, kurš tika apsargāts, bet arī atsevišķos citos momentos. Piemēram, es iegāju Kipras paviljonā, nebija laika izpētīt visu līdz galam, bet uz galda stāvēja neliels plakātiņš, kur bija ar tādiem asiņainiem burtiem rakstīts: Markss, Ļeņins, Staļins un milzīgs sirpis un āmurs pār to visu. Ik pa brīdim bija šie akcenti, kuros pasaulei tika vēstīts, ka kaut kas nav kārtībā, un tas tika pausts mākslas valodā. Tā bija ļoti spēcīga vēsts.

Arī Ukrainai līdz ar to bija iespēja savu vēstījumu pateikt ļoti spēcīgā veidā, pie tam dažādās vietās."

Pasaules vecākā un prestižākā mākslas biennāle šogad ir likusi par sevi runāt daudz, un arī ne tai labākajā nozīmē. Rīkotāju vēlme veidot to kā vietu dialogam caur mākslu, kurā ir vieta arī agresorvalstīm, sastapās ar lielu pretestību, protestiem un beidzās ar žūrijas atkāpšanos. Patiesībā gan jau vēl nekas nav beidzies, jo biennāle ilgs vēl līdz novembrim. Taču lielākā preses uzmanība tai allaž tiek pievērsta pašā sākumā, kad durvis ver valstu nacionālie paviljoni.

Latvijai šogad spoži vārda tiešā un pārnestā nozīmē ļāvis iemirdzēties mākslinieku "Mareunrol’s" un Bruno Birmaņa veidotais paviljons "Nepieradinātā asambleja: utopijas aizkulises". Pie Latvijas paviljona ekspozīcijas viņi strādāja vairāk nekā gadu, vēl krietni pirms kļuva zināms par Krievijas dalību, bet jau iepriekš intervijās uzsvēra, ka vēstījums nebūs par modes vēsturi, bet gan par sabiedrību, ģeopolitisko situāciju, par toreizējo gaisotni un kā tas sasaucas ar šodienu.

Skaidrojam kādu visai neparastu Baltijas jūras piekrastes vēstures lappusi – spirta kontrabandu pa jūru 20. gs sākumā. Baltijas jūra nav tikai gleznaina ainava, smilšanais pludmales un zvejnieki – tā ir arī ceļš, pa kuru savulaik apiets ne viens vien aizliegums, tostarp, alkohola kontrabanda. Daži no šiem stāstiem nu jau kļuvuši par anekdoti – kā daža laba zvejnieka māja pārvērtusies par teju pili, neskatoties uz pieticīgo algu. Kā valsts regulēja alkohola apriti 20. gs. pirmajā pusē un kāda bija piekrastes loma pagrīdes tirdzniecībā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Bauskas muzeja direktors Aigars Urtāns, kurš pirms vairākiem gadiem sarakstījis grāmatu "Spirta jūra", pievēršoties šai neparastajai vēstures lappusei, un vēsturnieks, Latvijas Valsts arhīva pētnieks Guntis Vāveris.