Sestdien, 16. maijā, Melngalvju namā pavasara sezonas noslēgumā izskanēs Daniila Bulajeva un Andreja Puškareva autorprogrammas “Bach was born in South America” pirmatskaņojums. Tajā J.S. Bahs ceļos uz Latīņameriku, lai iejustos bossa-novas, rumbas, tango un citos eksotiskajos ritmos.

Koncertā piedalīsies Daniils Bulajevs (vijole, atskaņojuma vadītājs), Andrejs Puškarevs (vibrafons) un kamerorķestris “Davinspiro Camerata”. 

Par gaidāmo notikumu iztaujājam vijolnieku un "Davinspiro Camerata" māksliniecisko vadītāju Daniilu Bulajevu.

ANNA MARTA BURVE: Bahs parasti asociējas ar kārtīgu struktūru, polifoniju un iekšēju sakārtotību, kamēr Latīņamerikas mūzika salīdzinoši var saistīties ar brīvāku ritmu, kustību, improvizāciju, citādākām dejām, nekā tas bija Baha laikā. Kā tieši jūs šīs divas pasaules esat apvienojuši no tehniskā viedokļa? Vai tas būs Bahs un viņa mūzika ar izmainītu ritmu un izmainītām harmonijām? Kā esat veidojuši šo divu pasauļu satikšanos?

DANIILS: Pilnīgi noteikti katram mūziķim Bahs asociējas ar galmu, tā teikt, viņš ir mūsu mūzikālais tētis. Bahs nenoliedzami ir vissvarīgākais komponists, jo tā ir polifonija, un, ja tu spēlē un saproti Baha mūziku, tad arī citu mūziku tu varēsi saprast, raugoties no Baha līnijām un Baha polifonijas. Savukārt par Latīņameriku es nedaudz nepiekritīšu – jā, tur ir improvizācijas un pilnīgi citi ritmi, bet šie ritmi ir tikpat strikti, skaidri un precīzi uzrakstīti, un dažkārt šo brīvību tu nemaz nevari tik ļoti atļauties uz rubato pusi, nekā tas ir klasiskajā mūzikā. Tie ir ritmi uz atsitieniem, sinkopes... Jā, tas ir brīvs ritms, kurš ir diezgan precīzi jāspēlē, vismaz bāze. Bet kopumā koncerta ideja atnāca tad, kad Andrejs [Puškarevs] parādīja man šo skaņdarbu, un tas bija uzrakstīts pilnīgi citam sastāvam. Pēc mēneša es atbraucu pie viņa ciemos, un mums radās ideja, ka no šī skaņdarba varētu tapt vesela programma, kurā mēs apvienosim Bahu ne tikai ar Buenosairesu un ar tango, bet ar visu Latīņameriku un ļoooti dažādiem stiliem. 

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele. Pārraides producente: Inta Zēgnere.

Atbildi uz virsrakstā uzdoto jautājumu droši vien zinās vai uzminēs daudzi – vislielākais plaukts šobrīd būtu vajadzīgs daudzveidīgiem izdevumiem par Jani Rozentālu (1866–1916). Tā saturs aptver vairāk nekā gadsimtu. Lai gan jau mākslinieka dzīves laikā līdz Pirmajam pasaules karam viņa vārds bija lasāms dažu sīkiespieddarbu – izstāžu katalogu – titullapās, 1925. gadā apritēja simt gadu, kopš nāca klajā pirmā monogrāfija par Rozentālu.

Grāmatu sarakstīja gleznotājs, mākslas kritiķis un Rozentāla studijas audzēknis Roberts Šterns (1884–1943), aizsākot Neatkarīgo mākslinieku vienības izdevumu virkni par latviešu māksliniekiem. Sagaidot Rozentāla septiņdesmitgadi, lasītāji 1936. gadā saņēma ar Kārļa Dziļlejas (1891–1963) biogrāfisko romānu par gleznotāju. Ar pseidonīmu “K. Lejnieks” publicētais darbs 60 gadus vēlāk pieredzēja atkārtotu izdevumu.

Padomju Latvijā pēc Otrā pasaules kara Rozentāla dzīves un mākslas pētniecībai pievērsās erudītais mākslinieks un mākslas kritiķis Uga Skulme (1895–1963).

Viņa sadarbībā ar padomisko autoru Arturu Lapiņu (1911–1983) tapa monogrāfija “Janis Rozentāls” (Latvijas Valsts izdevniecība, 1954), kurā Lapiņa ieguldījums, pēc Skulmes atmiņām, galvenokārt izpaudies manuskripta īsināšanā. Rozentāla simtgades atceri izdevniecībā “Liesma” iezīmēja gan gleznotāja Kārļa Sūniņa (1907–1979) sastādītais albums “Janis Rozentāls” (1966), gan gleznotāja un mākslas zinātnieka Jurģa Skulmes (1928–2015) veidotais ceļvedis “Jaņa Rozentāla dzīves un darba vietas” (1966). Gleznotāja Augusta Annusa (1893–1984) un vairāku citu autoru sadarbībā Rozentāla piemiņas izdevumu radīja arī trimdas apgāds “Latvju grāmata” Ņujorkā (1. izd., 1967).

1981. gadā Latvijas lasītāju iecienītajā sērijā “Ievērojamu cilvēku dzīve” iznāca kultūrvēsturisku biogrāfisku romānu autora Antona Stankeviča (1928–2017) darbs “Pēc pirmajiem cīruļiem (stāsts par Jaņa Rozentāla dzīvi)”. Grāmatas metiens bija 60 000 eksemplāru, un to skolas gaitu sākumā 80. gados par dāvanu saņēma arī Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas (tag. NMV Rozentāla mākslas skolas) jaunie audzēkņi. Šādā ceļā tā kļuva par pirmo sējumu manam “Rozentāla plauktam”.

Nozīmīgs pavērsiens Rozentāla jaunrades izzināšanā un izcils mākslas grāmatniecības sasniegums ir mākslas zinātnieces Intas Pujātes (1957–2025) sastādītā monogrāfiskā albuma “Janis Rozentāls” (Liesma, 1991) iznākšana.

Grāmatas autore kļuva par  ievērojamāko un daudzpusīgāko Rozentāla personības un mākslas pētnieci. 1997. gadā izdevniecība “Pils” publicēja Rozentāla sarakstes krājumu “Dzīves palete”, ko Inta Pujāte sagatavoja kopā ar Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa memoriālā muzeja toreizējo vadītāju filoloģi Anitu Putniņu-Niedru. Šo izdevumu 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma kultūras un mākslas pētnieki turpina izmantot kā neatsveramu avotu, kas vienlaikus ir arī aizraujoša lasāmviela. Divus saistošus gleznotāja mākslas ceļvežus Inta Pujāte izveidoja Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejam (2008, 2016).

21. gadsimta otrajā desmitgadē Rozentāla mākslas popularizēšanā daudz paveica izdevniecība “Neputns”,

2014. gadā savā sērijā “Latvijas mākslas klasika” publicējot Intas Pujātes mazo monogrāfiju “Janis Rozentāls” un 2017. gadā, jau pēc mākslinieka vērienīgās jubilejas izstādes, laižot klajā mākslas zinātnieču Aijas Brasliņas un Laimas Slavas sastādīto monogrāfisko albumu, kas vizuālā aptvēruma ziņā pašlaik ir pilnīgākais un bagātīgākais mākslinieka veikuma apkopojums. Ar oriģinālpētījumiem to papildināja Aija Brasliņa, Valdis Villerušs un Inta Pujāte, kuras uzmanības centrā šajā un citos pēdējo gadu darbos bija Rozentāla fotogrāfiskais mantojums.

Tomēr bibliotēku izsniegumu statistika rāda, ka pētnieku darbus lasītāju intereses ziņā pašlaik daudzkārt pārspēj cits “Rozentāla plauktam” radīts “Neputna” izdevums – pirmo reizi 2015. gadā un atkārtoti 2024. gadā izdotais rakstnieces Luīzes Pastores un ilustratores Elīnas Brasliņas kopdarbs “Pazudušais pērtiķis”, aizsākot sēriju “Mākslas detektīvi” ar mazo varoņu Teo un Pogas gaitām Rozentāla gleznas “Princese ar pērtiķi” dzīvnieciņa meklējumos.

Latvijas alpīnistu komanda, kas devusies ekspedīcijā uz Ziemeļameriku, ieradusies bāzes nometnē un gatavojas turpināt ceļu, lai sasniegtu Ziemeļamerikas kontinenta augstāko virsotni – 6190 metru augsto Denali.

Sazināmies ar ekspedīcijas vadītāju Valdi Puriņu.

Denali ir Polārajam lokam tuvākais tik augstais kalns. Šoreiz runa nav tik daudz par augstumu, kā par aukstumu. Mīnus 30 grādi, vētras un vairāk, nekā trīs nedēļas dzīves teltī, sniegā nesot 25 kilogramu somu un startā velkot 25 kilogramu ragavas. Ekspedīcijas kodolu veido Valdis Puriņš, Edgars Madžulis un Inese Pučeka, kuri piedalījušies divās iepriekšējās Latvijas Alpīnistu savienības klubu ekspedīcijās, sasniedzot Avicennas 7134m, Ozodi 7105m un Somoni 7495m augstās virsotnes, veicot pirmkāpienu gandrīz 6000 metru augstā virsotnē Mindžāras ielejā Pamirā un uzkrājot vērtīgu pieredzi augstkalnu apstākļos, tiekot galā arī ar ārkārtas situācijām.

Arī citiem ekspedīcijas dalībniekiem – Vijai Oltei, Renāram Kunigam-Salakam, Mārtiņam Bilzēnam, Andrim Zeimulim un Guntim Svariņam ir nepieciešamā augstkalnu pieredze.

Ekspedīcijas dalībnieki ir ne vien no dažādiem Latvijas alpīnistu klubiem, bet arī dažādiem novadiem- Aļaskā tiks pārstāvētas Sigulda, Vecpiebalga, Krimulda, Bauska, Jelgava, Jēkabpils, Mārupe un Rīga. Uz virsotni dosies arī šo pilsētu un novadu karodziņi. Ekspedīcijas laikā tiks uzņemta filma.

"Mēs būtu ļoti priecīgi un pateicīgi kalnam un laikapstākļiem, ja visiem izdotos uznest virsotnē visu to astoņu pilsētu un novadu karodziņus, kas mums arī ir līdzi. Mēs esam no dažādiem novadiem," bilst Valdis Puriņš.

Denali virsotne atrodas tikai 390 kilometru attālumā no polārā loka, maršruts sākas 2200 metru augstumā uz Kahiltnas ledāja, un uz tā iespējams nokļūt tikai ar lidmašīnām, kuras nosēžas tieši uz ledus.

Jaunās valdības kodolā varētu būt patlaban Saeimas opozīcijā esošie “Apvienotais saraksts” un Nacionālā apvienība un, iespējams, arī esošās koalīcijas partnere Zaļo un Zemnieku savienība. Tā vērtē “Apvienotā saraksta” politiķi, kas patlaban vāc parakstus “Jaunās Vienotības” pārstāves Evikas Siliņas valdības demisijai.

Šo jautājumu varētu izskatīt jau šodienas Saeimas sēdē, intervijā Latvijas Radio raidījumā “Labrīt!” sacīja “Apvienotā saraksta” līderis Edgars Tavars.

Tavars arī norāda, ka būs nepieciešama Valsts prezidenta iesaiste un jābūt arī skaidrai Valsts prezidenta pozīcijai.

--

Premjerministre Siliņa pati neplāno demisionēt, tā vakar, 13. maijā, Latvijas Televīzijas raidījumā "Kas notiek Latvijā?" pauda viņas partijas biedrs, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis.

Jau šovakar, 14. maijā, Eirovīzijas pusfināls, kur Latviju ar dziesmu "Ēnā" pārstāvēs Atvara. Viņa dzimusi un augusi Liepājā, šeit uzsākusi savas muzikālās gaitas un bijušie skolotāji viņu atceras kā spilgtu un dzīvespriecīgu personību. Un lai gan plašāku atpazīstamību Atvara ieguva pēc uzvaras "Supernovā", Liepājā par viņu sāka fanot jau krietni ātrāk. Un arī tagad liepājnieki nešaubās, Atvaras dziesma un pārliecinošais sniegums ir pelnījis Eirovīzijas lielo finālu sestdien.

Viņš izvēlas nepalikt vienā stāstā. Var jau būt, ka tieši aktiera profesija ir tā, kas palīdz nepalikt pie viena skatupunkta, bet ļauj mainīties arī pašam. Monopolā saruna ar Maksimu Buselu.

Partija "Progresīvie" aicina Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču sākt konsultācijas par jaunas valdības izveidi. To šodien, 13. maijā, pēc tikšanās ar Ministru prezidenti Eviku Siliņu (Jaunā Vienotība) teica "Progresīvo" Saeimas frakcijas vadītājs Andris Šuvajevs, norādot, ka saruna ar Ministru prezidenti nav devusi apmierinošas atbildes un valdība faktiski zaudējusi rīcībspēju.

Šuvajevs uzskata, ka šādā situācijā pastāv divas iespējas - Ministru prezidentes demisija vai balsojums Saeimā par valdības turpmāko uzticību. Šuvajevs norādīja, ja Saeimā būs balsojums par premjeres demisiju, "Progresīvo" balsis Siliņai nebūs.

--

Viedokli izsaka Saeimas Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas vadītājs Harijs Rokpelnis.

Notiekošo analizē Rīgas Stradiņa universitātes lektore, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle.

--

Tā ir bezatbildīga rīcība – tā notiekošās nesaskaņas valdībā vērtē bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Gandrīz vai anarhistiska uzvedība – tā partijas "Progresīvie" rīcību savukārt raksturo eksprezidents Valdis Zatlers un aicina uzmanīgi izlasīt Satversmi.

--

Vai piecus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām būtu jāveido jauna valdība, jautājam iedzīvotājiem Rīgas ielās.

"Progresīvie" vairs neatbalsta Siliņas valdību, aicina sākt sarunas par nākamo koalīciju

Krīzes vadības centrs: Latvijā patlaban trūkst ātras klasificētas informācijas apmaiņas sistēmas ar pašvaldībām.

Daudzi nezina, kur ir viņu vakcinācijas pase, bet datus par vakcinētajiem iedzīvotājiem elektroniski uzkrāj tikai no 2024. gada.

Rīt, 14. maijā, sākas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa divu dienu vizīte Ķīnas Tautas republikā. Pieticīgā 9. maijā parāde Maskavā ar Ukrainas atļauju. Divpartiju dominantes beigas britu politikā.

Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra vecākā pētniece un direktora vietniece Elīna Vrobļevska un portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns.

Sākas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa divu dienu vizīte Ķīnas Tautas republikā, tiekoties ar Ķīnas kompartijas un valsts līderi Sji Dziņpinu.

Kā zināms, sākotnēji šī viesošanās bija plānota jau marta beigās, taču tika atlikta, ASV un Izraēlai uzsākot militāro kampaņu pret Irānu. Tagad, pusotru mēnesi vēlāk, konflikts Persijas līcī iestrēdzis zināmā spēku līdzsvarā. Irānas jaunāko noregulējuma priekšlikumu, kas faktiski ir no uzvarētāja pozīcijām diktētu prasību saraksts, pirmdien, 11. maijā, prezidents Tramps sagaidāmi noraidīja. Tādējādi uz Pekinu Baltā nama saimnieks dodas ar Hormuza blokādi un augšupvērstām naftas cenu līknēm bagāžā.

Daudzu komentētāju ieskatā Tramps ir gatavs ja ne gluži lūgt Pekinas atbalstu konflikta pieņemamai izbeigšanai, tad noteikti labprāt pieņemt tās iesaisti. Arī pati Ķīna ir nepārprotami ieinteresēta karadarbības izbeigšanā, jo tās ekonomikai rada problēmas ne vien degvielas, bet arī naftas ķīmijas produktu pieejamība. Dažu sintētiskos materiālus saturošu ķīniešu ražojumu cenas jau pieaugušas par piektdaļu. Tomēr Ķīna par savu iesaisti visdrīzāk gribēs ko pretim, un iespējamā cena ir viens no galvenajiem jautājumiem gaidāmās tikšanās sakarā.

Vizītes ekonomiskā bloka fonā ir Donalda Trampa pagājušajā gadā sarīkotais „tarifu šovs”, kas notušējis reālās starpvalstu ekonomisko attiecību problēmas. Savienotajās Valstīs turpinās izmeklēšanas process par Ķīnas īstenoto negodīgo uzņēmējdarbības praksi, un šīs izmeklēšanas rezultāti var paģērēt jaunas sankcijas. Attiecīgi Pekina labprāt redzētu šo izmeklēšanu izbeigtu, savukārt Vašingtonas galvenās vēlmes saistās ar lielāku amerikāņu lauksaimniecības produkcijas importu Ķīnā. Īsta „pretstatu vienība” sasaista abus globālos ekonomikas gigantus augsto tehnoloģiju sfērā. Ķīnas centieni mākslīgā intelekta un robotu tehnikas attīstībā pagaidām nevar iztikt bez Savienotajās Valstīs ražotajām jaunākās paaudzes mikroshēmām, savukārt Pekinas „trumpis” šai spēlē ir retzemju elementi – Ķīna piegādā pasaules tirgum līdz pat 90% šo izejvielu.

Un, protams, sarunas neiztiks bez Taivānas jautājuma, ko Pekina jau iezīmējusi kā savu prioritāti. Tomēr diezin vai nākas sagaidīt kādas radikālas izmaiņas de facto neatkarīgās Ķīnas daļas situācijā. Prezidents Sji varētu vēlēties skaidrāk definētu Savienoto Valstu noliegumu Taivānas valstiskās suverenitātes iespējai, taču, kā raidsabiedrībai BBC norādījis starptautiskās bezpeļņas organizācijas „Āzijas asociācija” eksperts Džons Delūrijs, Ķīnas līderis diezin vai īpaši pūlēšoties to panākt. Galu galā Donalds Tramps, pat ja šodien pateiks kādu attiecīgas ievirzes frāzi, jau pēc pāris dienām kārtējā sociālo tīklu ierakstā var deklarēt gluži pretējo.

Vēl pirms dažiem gadiem doma, ka Ukrainas lidroboti varētu reāli apdraudēt 9. maija parādi Maskavas Sarkanajā laukumā, šķita piederīga fantastikas romānu vai anekdošu žanram. Tomēr nu Ukrainas lidrobotu arvien efektīvākā darbība arvien dziļāk Krievijas teritorijā padarījusi to par aktuālo ziņu virsrakstu tēmu.

Kādu nedēļu pirms simboliskā datuma no Maskavas sāka izskanēt draudi, ka ja Ukraina uzdrošināšoties maitāt svētkus, sekošot baiss prettrieciens pa Kijivas centru. Tomēr Ukrainas piekrišanu dažu dienu pamieram galu galā panāca prezidenta Trampa telefondiplomātija, cita starpā sarunājot arī karagūstekņu apmaiņu – tūkstoti pret tūkstoti. Tā nu ikgadējais rituāls varēja notikt bez baiļu trīsām, tomēr nebijusi pieticība ir galvenais, kas tiek piesaukts aizvadīto Uzvaras dienas svinību sakarā: nekādas militārās tehnikas, nožēlojama kusla oficiālo viesu saujiņa, toties pamatīgi mobilā interneta un īsziņu pakalpojumu atslēgumi Maskavā vairāku dienu ilgumā.

Pasaules mediju nepamanīta nepalika arī Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska svinību priekšvakarā izdotā pavēle, ar kuru viņš Sarkano laukumu oficiāli izslēdzis no ukraiņu spēku potenciālo gaisa triecienu mērķu saraksta. Daudzi komentētāji šo žestu raksturojuši ar apzīmējumu „trollēšana”. Var piebilst, ka, pēc Ukrainas sniegtajām ziņām, ar reālo uguns pārtraukšanu frontē no Krievijas puses kārtējo reizi bijis, kā bijis.

Pateicības vārdus no Kremļa vadoņa par izkāroto parādi Donalds Tramps gan nesagaidīja. Tā vietā savā uzrunā Putins ierasti pauda, ka Krievija karojot pret „agresīvo NATO bloku” un noteikti uzvarēšot. Mundrs un runātīgs agresorvalsts vadonis bija pēc parādes sarīkotajā preses brīfingā.

Gana negaidīti, sevišķi neilgi pirms tam teiktās parādes uzrunas kontekstā, izskanēja viņa sacītais par karu Ukrainā – „lieta iet uz beigām”. Viņš, Putins, labprāt runāšot ar Eiropu par jaunu drošības izkārtojumu, sevišķi ja kā sarunvedis no Eiropas puses būšot bijušais Vācijas kanclers, pēc tam – Krievijas valstiskotā naftas un gāzes biznesa dāsni algotais darbonis Gerhards Šrēders. Gan Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietu un drošības jautājumos Kaja Kallasa, gan vairāku dalībvalstu ārlietu resoru vadītāji jau kategoriski noraidījuši šādu potenciālā sarunu procesa „šrēderizācijas” iespēju.

7. maijā Lielbritānijā notika vēlēšanas daļā no vietvarām, ievēlot vairāk nekā 5000 dažādu veidu Anglijas pašvaldību padomju deputātu. Vienlaicīgi notika arī Skotijas Parlamenta un Velsas parlamenta jeb Seneda vēlēšanas. Vēlētāju gribas izpaudums ir tik spilgts, ka licis runāt par tradicionālās divpartiju dominantes beigām britu politikā. „Trešais spēks”, kas uznācis britu politikas skatuvē, ir „Breksita” arhitekta Naidžela Farāža partija „Reform UK” – „Reformēt Apvienoto Karalisti”; dibināta 2018. gadā, toreiz ar nosaukumu „Breksita partija”. 2019. gadā „farāžisti” ieguva lielāko britu deputātu frakciju Eiroparlamentā, kur darbojās līdz izstāšanās brīdim 2020. gada janvārī. Tobrīd šķita, ka ar to gan partijas, gan tās līdera loma ir nospēlēta, taču pandēmijas un ekonomisko sarežģījumu radītie noskaņojumi britu sabiedrībā deva leknu augsni populismam, kur misters Farāžs saskatīja vēl vienu pielietojumu savam populista talantam.

To, ka „Reform UK”ambīcijas jāņem nopietni, rādīja jau pirms gada notikušās vietvaru vēlēšanas, kad tika ievēlēti vairāk nekā 1600 deputāti, taču pagājušo ceturtdien notikušais daudziem ir šoks. Pirmām kārtām jau Lielbritānijas pašreizējai varas partijai – leiboristiem, kuri zaudējuši gandrīz pusotru tūkstoti deputātu vietu un varu vairākās pašvaldībās, kur nemainīgi saimniekojuši vismaz pusgadsimtu. Un teju proporcionāls leiboristu zaudējumam ir „farāžistu” ieguvums – vairāk nekā 1450 mandāti, pie tam pašvaldībās, kur viņu pārstāvju līdz šim bija mazāk par simtu. Populistiem tikusi ne vien daļa no leiboristu, bet arī no konservatīvo līdzšinējiem mandātiem, jo toriji šķīrušies no vairāk nekā 560 mandātiem. Tomēr par konservatīvajiem tiek teikts, ka viņu sniegums esot pat labāks nekā cerēts.

Daļu leiboristu mandātu noteikti ieguvusi Zaļā partija, kas pirmo reizi vēsturē tikusi pie vairāku Londonas rajonu mēru amatiem. Zināmus panākumus guvusi arī Liberāldemokrātiskā partija, kaut ieguvums ir mazāks nekā cerēts, jo arī te lielumu nosmēluši „farāžisti”. Kopumā šajās Anglijas vietvaru vēlēšanās „Reform UK” ieguvuši vairāk nekā ceturtdaļu vietu, savukārt atlikušās apmēram līdzīgi sadalījuši leiboristi, konservatīvie, liberāldemokrāti un zaļie.

Velsas parlamentā labākos panākumus guvusi kreisi centriskā velsiešu nacionālistu partija „Plaid Cymru”, lai gan līdz vairākumam tai dažu vietu pietrūkst. Proporcionāli vēl iespaidīgāki ir „Reform UK” Velsas atzara panākumi, no nulles tiekot pie trešdaļas deputātu vietu un otrās lielākās frakcijas. Apdalīto lomā arī Velsā ir britu politikas vecmeistari – leiboristi un konservatīvie.

Gluži tāpat kā „Plaid Cymru” Velsā, arī Skotu Nacionālajai partijai Skotijas Parlamentā nedaudz pietrūcis līdz vairākumam, toties tai jau piekto sasaukumu pēc kārtas būs lielākā frakcija. Arī te jaunpienācēji „farāžisti” ir lielākie ieguvēji – diezgan nepārprotami uz lielāko zaudētāju konservatīvo rēķina. Leiboristi Skotijā zaudējuši samērā mazāk, kamēr zaļie un liberāldemokrāti savas nelielās frakcijas diezgan pamanāmi palielinājuši.

Sagatavoja Eduards Liniņš.