Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi aprīļa pēdējā dienā piedzīvojis režisores Ināras Sluckas iestudējums "Intīmās dzīves", kura pamatā ir britu dramaturga sera Noela Kovarda luga ar šādu pašu nosaukumu. Teātrī norāda, ka britu kultūrā Kovarda nozīme ir tik būtiska, ka tūkstošgades mijā viņš atzīts par nozīmīgāko teātra cilvēku aiz dramaturga Viljama Šekspīra. 

Jaundarba centrā ir Eliots un Amanda, kuri reiz bijuši precējušies un tagad pavada medusmēnesi ar jaunajiem dzīvesbiedriem. Sagadīšanās rezultātā viņi nonāk vienā un tajā pašā viesnīcā Franču Rivjērā. Abi nejauši satiekas un izvēlas aizbēgt, bet jaunā apņemšanās visu sākt no vietas, kurā laulība reiz bija beigusies, sagādā ne vienu vien pārbaudījumu.

"Klasikas" studijā tiekamies ar iestudējuma režisori Ināru Slucku.

Sarunas sākumā par ekstrēmo situāciju, kas režisori aizvedusi pie Kovarda lugas, turpinām par angļu humoru un aktieru attieksmi pret tekstu, askētismu scenogrāfijā un trāpīgo mūzikas izvēli. Izrunājam, kā prāts uztver izrādi un darbu, kas jebkurai izrādei dzimst tikai pie publikas. Savukārt sarunas otra puse veltīta Ināras Sluckas darbam operstudijā " Figaro", kur darbs ar jauniešiem sagādā patiesu gandarījumu, jo īpaši tad, kad izdodas solistos atklāt jaunas šķautnes.

Iestudējuma "Intīmās dzīves" radošo komandu veido arī scenogrāfe Marija Ulmane, kostīmu māksliniece Kristīne Abika, tulkotājs Jānis Elsbergs, muzikālā noformējuma autors Indriķis Veitners un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Lomas izrādē atveido Evija Krūze, Līga Zeļģe, Ivars Kļavinskis un Ainārs Ančevskis.

Pie ārsta un uz izmeklējumiem nosūtījumi tagad būs tikai elektroniskā formātā. 

Aicina atsākt diskusijas par skolēnu slodzes mazināšanu - rosina saīsināt vasaras brīvlaiku un uzdot mazāk mājasdarbu.

Militārais konflikts Hormuza šaurumā ietekmē arī minerālmēslojumu tirgu. To izjūt Latvijas lauksaimnieki.

Uz kruīza kuģa Atlantijas okeānā plosās nāvējošais hantavīruss.

Sabiedrībā atkal aktualizējies jautājums par to, vai mācību gads Latvijā nav pārāk īss. Ja tas būtu garāks, skolēnu slodze mācību gada laikā varētu būt mazāka un skolotāji varbūt uzdotu mazāk mājasdarbu. Gan par garāku mācību gadu, gan atbrīvošanos no mājasdarbiem iesniegta kārtējā iniciatīva vietnē „Manabalss.lv”.  Iniciatīvā prasīts vismaz līdz astoņām 8 nedēļām saīsināt vasaras brīvlaiku, kā arī atteikties no mājasdarbiem vai vismaz samazināt to skaitu. Ja izdosies savākt vismaz desmit tūkstošus vēlētāju parakstu, tad to iesniegs izskatīšanai Saeimā.

Iniciatīvas iesniedzēja Līga Homka norāda, ka Latvijas skolēniem ir viens no garākajiem vasaras brīvlaikiem. Tas ilgst trīs mēnešus, kamēr Eiropā vidēji skolēni brīvlaiku var baudīt vien desmit nedēļas. Jau pirms desmit gadiem toreizējais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis no Jaunās Vienotības teica, ka mācību gads jāpagarina. Viņa pēctece Anita Muižniece solīja izstrādāt attiecīgus grozījumus likumā. Ik pa laikam garāku mācību gadu prasījuši arī sabiedrības pārstāvji. Pirms trim gadiem līdzīgu iniciatīvu bija iesniedzis divu bērnu tēvs ikšķilnieks Juris Ansons. Viņš novērojis, ka jau maijā mācību intensitāte skolās apsīkst.

Paši jaunieši lielākoties neatbalsta ieceri par īsāku brīvlaiku. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātnes profesoru Dauni Aueru par Latvijas politiskās sistēmas izvērtējumu priekšvēlēšanu gadā.

"Politiskajai sistēmai ir jākļūst tālredzīgai un partijām jāpāriet no lozungiem uz reāli īstenojamu rīcībpolitikas izstrādi. Sabiedrības uzticēšanos var palielināt, veicinot salīdzinoši nelielas izmaiņas vēlēšanu sistēmā, kas tuvinātu kandidātus vēlētājiem. Un parlamentam jākļūst profesionālākam, pārtopot no teātra par nopietnas politikas veidošanas institūciju un stiprinot ekspertu kapacitāti. Nedrīkstētu būt, ka Saeimā uz astoņiem šoferiem ir tikai viens pētnieks." Tie ir daži no secinājumiem, kas analizē jaunāko laiku Latvijas politiku domnīcas "LaSER" pētījumā "Latvijas politikas sistēma: ceļš uz rīcībspēju". 

Raidījuma viesis ir politikas zinātnieks un viens no šī pētījuma autoriem, Latvijas Universitātes politikas zinātnes profesors Daunis Auers. 

Ungārijas vēlēšanu rezultāti tika pieteikti, ka tā būs kaut kāda veida indikācija demokrātiskajiem procesiem arī citās Eiropas valstīs nākotnē. Arī Lietuvā pagājušā gada procesi, kas bija saistīti ar situāciju, kad makaronu fabrikas īpašnieks kļuva par kultūras ministru, kas izsauca plašu sabiedrības reakciju un jaunu pilsonisku iniciatīvu veidošanos, kas pat nav īsti nevalstiskās organizācijas, bet kaut kāds jauns politiskās līdzdalības fenomens. Vai šos aspektus kopā raugoties, varam teikt, ka redzams neskaidri kā tie ietekmēs to, kas notiek Latvijā?

Daunis Auers: Noteikti ir zināmas līdzības. Ir līdzīgas problēmas, kas galvenokārt ir saistītas ar stagnāciju un sabiedrības neapmierinātību, kas skar visas Eiropas demokrātijas. Mūsu pētījumam līdzīgi iznākuši pēdējos gados Eiropā. Piemēram, Apvienotajā Karalistē pēdējos gados ir divas grāmatas, kas līdzīgi kā mēs dziļi izpēta politisko ciklu. Vienam nosaukums ir "Neizdevusies valsts". (Failed State), otras grāmatas nosaukums ir "Kāpēc Vestminstere strādā? Kāpēc nestrādā?" (How Westminster Works … And Why it Doesn’t).

Mēs līdzīgi pētījām politisko ciklu Latvijā, lai saprastu, kāpēc ir vilšanās sabiedrībā. Arī kāpēc lēmumi netiek pieņemti, un kāpēc politiskā sistēma - un ne tikai Latvijā, bet arī Ziemeļamerikā, Rietumeiropā, Ziemeļeiropā, kāpēc tā ir kļuvusi faktiski nekompetenta. Mēs vairāk, piemēram, neprotam būvēt. Bija laika posms – 50. - 60. gadi, kad mēs paplašinājām infrastruktūru Rietumos – Ziemeļamerikā, Rietumeiropā. Dzelzceļa tīkli, jauni, plaši motorceļi, uzbūvējām jaunas lidostas. Tas viss notika pietiekam ātri, kompetenti, kvalitatīvi. Reti kad bija kādas problēmas. Mūsdienās mēs to vairāk neprotam. Latvijā mēs runājam par "Rail Baltica", Lielbritānijā viņi runā par neizdevušos ātro dzelzceļa līniju, kas tika plānota no Londonas uz ziemeļiem, kas pilnīgi izgāzās. Miljardi tika iztērēti, nekas netika uzbūvēts. Tagad kaut kāds neliels pēctecis būs, bet faktiski nebūs tas, kas tika ieplānots. Līdzīgi Amerikā jau gadus 30 plāno ātro vilcienu no Losandželosas uz Sanfrancisko, un nekas nenotiek. Iztērēti ir miljardi, vilcieni nebrauc. Arī Vācijā, mēs zinām, ir līdzīgas problēmas. Vācijā agrāk bija tāds stereotips, ka vilcieni vienmēr laicīgi izbrauca, laicīgi ieradās, tagad viņi vispār bieži neierodas. Ir retums, kad laicīgi atstāj staciju. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka autobāņu sistēma ir degradēta un tikai lēnām tiek atjaunota. Elementāras lietas. Nemaz nerunājot par sarežģītākajiem jautājumiem, kas ir saistīti ar izglītības sistēmas modernizāciju, demogrāfiju, pilsētu konkurētspēju.

Problēmas, ko mēs redzam Latvijā, atkārtojas arī citās Eiropas valstīs. Līdzīgi arī tur pēta politisko sistēmu, lai mēģinātu saprast, vai nevaram kaut ko uzlabot, lai iznākums būtu labāks.

Pētījums sākās ar samērā pozitīvu atsauci uz to, ka pēdējā desmitgadē Latvijas politiskā sistēma ir kļuvusi par vienu no stabilākajām, ir bijuši tikai trīs premjerministri, kamēr lielākajā daļā Centrāleiropas un Rietumeiropas valstu ir saskatāma demokrātijas kvalitātes lejupslīde. Kaut kādā ziņā šo pētījumu var uzskatīt arī par demokrātijas auditu. Tur ir arī socioloģiskie dati pietiekami daudz. Bet jūsu secinājums ir, ka sistēma strādā, bet ir nepieciešami nelieli strukturāli uzlabojumi. 

Daunis Auers: Es to gan neuzskatīju par demokrātijas auditu, mēs drīzāk pētām politisko sistēmu un kā stiprināt šo politisko sistēmu. Demokrātija Latvijā, manuprāt, nav apdraudēta. Arī kopumā Eiropā ir jaunas politiskās partijas, kas izmanto to, ka ir šī nekompetence, ko arī varētu aprakstīt kā zināmu tādu amatierismu, kas ienāca politiskajā sistēmā, domājot gan par politiķiem, gan ierēdņiem. Viņi izmanto šo nespēju, lai kritizētu esošos politiķus.

Jūs sakāt, sabiedrība ir vīlusies nevis sistēmā, bet tās darbībā un rezultātos.

Daunis Auers: Jā. 

Atbalsts demokrātijai Latvijā un kopumā Rietumeiropā ir, bet cilvēki taču redz, viņi izjūt to, ka buksējas politiskā sistēma, un tāpēc arī ir laiks to modernizēt. Mums nebūtu jābaidās no politiskās sistēmas modernizācijas.

Tas ir kaut kas līdzīgs operētājsistēmai datorā - mainās datoru jauda, mainās pieejamās programmas, mainās tas, ko mēs gribam izdarīt ar datoru, un tad periodiski parādās arī jaunas operētājsistēmas. Vai mēs varam ar pavisam jaunu datoru, teiksim, 2026. gada modeli, operēt ar "Windows 95"? Mēs varētu, bet droši vien rezultāts nebūtu īpaši labs. Mums visu laiku ir jāuzlabo mūsu operētājsistēma, kas ir mūsu politiskā sistēma. Bet tajā pašā laikā, analizējot sabiedrības noskaņojumu, ir pilnīgi skaidrs, ka nav atbalsts lielām pārmaiņām. Piemēram, fundamentāli mainīt, pārrakstīt Satversmi. Bet, mūsuprāt, ir, un arī ziņojumā tas tiek aprakstīts, kaut kādas nelielas lietiņas, ko var izdarīt, lai uzlabotu politiskās sistēmas darbību, faktiski nelabojot Satversmi, vienkārši mainot likumus.

--

Daunis Auers ir domnīcas "LaSER" valdes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes politikas zinātnes profesors un Latvijas Universitātes doktora studiju programmas direktors. Studējis Londonas Ekonomikas augstskolā, Londonas Universitātes koledžā Apvienotajā Karalistē. Bijis ASV Fulbraita programmas pētnieks Kalifornijas universitātē Bērklijā un Fulbraita profesors Vašingtonas universitātē Sietlā un Baltijas - Amerikas Brīvības fonda pētnieks Vainsteitas universitātē Detroitā. Arī ASV bāzētās Baltijas Studiju apvienības prezidents un Latvijas Valsts prezidenta izveidotās Valsts konkurētspējas komisijas loceklis, Rīgas Stradiņa universitātes Padomnieku konventa loceklis un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Goda konventa padomnieks. 

Nesen risinājās konference "Nost ar eksāmeniem!", jo arvien biežāk izskan viedoklis, ka eksāmeni nevis veicina mācīšanos, bet gan rada papildu stresu un var negatīvi ietekmēt skolēnu emocionālo labbūtību. Ģimenes studija turpina aizsākto diskusiju par eksāmenu jēgu un vajadzību.

Diskutē privātskolas "Patnis" vadītājs, pedagogs Ivo Rode, Latvijas darba devēju konfederācijas padomes loceklis, Latvijas elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācija prezidents Normunds Bergs un Latvijas Universitātes profesors un padomes priekšsēdētājs Mārcis Auziņš.

Latgola i Reiga medeju patiereņa ziņā ir leidzeigi regioni. Tū lelā mārā nūsoka etniskais sastuovs, partū medejim eipaši vajag veicynuot auditorejis īsasaisteišonu vaļsts demokratiskajūs procesūs. Tys ir vīns nu sacynuojumu goda suokumā taiseitajā pietejumā par auditorejis uzticeibu medejim, interesem i lītuošonys parodumim. 

Sarunu voda Beatrise Borise.

Mākslīgais intelekts ir strauji ienācis gandrīz visās jomās, izglītībā tajā skaitā. Un tad rodas jautājums, ciktāl tā izmantošana ir progresa pazīme un vērtīgs palīgs, bet kurā tas brīdī sāk graut izglītības kvalitāti. Šodienas studenti drīz ienāks vai pat jau ir ienākuši darba tirgū un tur iegūtās izglītības kvalitāti tad var sajust praksē. Ciktāl augstskolas ar savām izstrādātajām vadlīnijām regulē mākslīgā intelekta izmantošanu, kā tas ietekmē studentu zināšanas, kurā brīdī mākslīgais intelekts kļūst par problēmu?

Krustpunktā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docētājs Klāvs Sedlenieks, Latvijas Universitātes rektors Gundars Bērziņš, Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane un Latvijas studentu apvienības prezidente Luīze Monta Remese.

Klāt Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) kamermūzikas cikla tango koncertu ceturtā sērija! Aicinot sadarboties saksofonistu Kārli Vanagu, koncertā 7. maija vakarā mūzikas namā "Daile" tango šoreiz savīsies ar džeza mūzikas elpu – skanēs gan par muzikālu vērtību nostiprinājušies opusi, gan virkne latviešu komponistu jaundarbu.

Uzstāsies LNSO mūziķi – vijolnieki Sandis Šteinbergs un Raimonds Melderis, altists Arigo Štrāls, čellists Ainārs Paukšēns un kontrabasists Raivo Ozols, kā arī LNSO draugi un domubiedri saksofonists Kārlis Vanags, akordeonists un bandoneonists Artūrs Noviks un ģitārists Matīss Čudars.

"Klasikas" studijā viesojas vijolnieks Raimonds Melderis, akordeonists un bandoneonists Artūrs Noviks un kontrabasists, basģitārists un komponists Jānis Rubiks.

Uz Ingas Žilinskas uzdoto jautājumu, kā viesiem veicas ar tango dejošanu, visi trīs smejas, ka pagalam slikti. 

"Tā jau saka, ka, lai izprastu tango un to spēlētu, ir jāiemācās tango dejot, bet dzīve ir tik skrejoša, ka labi ja pietiek laika spēlēšanai," teic Artūrs Noviks. Viņam piebalso arī Jānis Rubiks: "Raimonds Pauls savulaik uzrakstīja pravietisku dziesmu "Muzikanti nedejo" – tur arī viss ir pateikts." "Jā, un arī es tango nedejoju. Bērnībā deju pulciņā man bija jādejo samba, džaivs, valsis, bet pasniedzēja Kalniņa tango mums diemžēl nemācīja. Tas man ir izpalicis, bet ir cerība vecumdienās aizbraukt uz Argentīnu un to iemācīties," kopīgo atbildi noslēdz Raimonds Melderis.

Pakāpjoties malā no jokiem, šis ir jau ceturtais tango cikla koncerts – iepriekšējie trīs koncerti mūziķiem pašiem un arī klausītājiem ļoti patikuši, tā ka ar šo koncertu tiek turpināts jau iesāktais. Stāsta Raimonds:

"Galvenā ideja savulaik bija piedāvāt draugiem-džezistiem rakstīt tango. Automātiski – ja jau viņi ir džezisti, tad viņi raksta tikai džeza mūziku. Un likās, ka tango ritmos tas varētu būt ļoti eleganti. [..] Man šķiet, ka tango ir ļoti skaists, ļoti niansēts, tāds vairāk kā stāsts ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu."

Koncertā skanēs sešu latviešu komponistu pirmatskaņojumi, pie tam divi no viņiem – Matīss Čudars un Kārlis Vanags – piedalīsies savu jaundarbu atskaņojumā.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršamies vecākiem ļoti aktuālai tēmai. Lielākā daļa bērnu, kā arī mēs pieaugušie no rīta pieceļamies un uzreiz sniedzamies pēc sava telefona. Pirms skolas, darba vai jebkādas citas aktivitātes mūs gaida ziņas, īsi video, ko skatīties, varbūt spēle, kas palikusi nepabeigta no iepriekšējā vakara. Ceļā ausīs tiek ieliktas austiņas. Pusdienlaikā – ātra ieskatīšanās tiešsaistē. Pēc skolas vai darba  ierīce atkal pilnībā “atdzīvojas” un sociālie tīkli, grupu čati, straumēšana, spēles, mājasdarbi saplūst vienā nepārtrauktā digitālajā plūsmā. Dienas beigās ir pagājušas vairākas stundas tiešsaistē, un klusām, gandrīz nemanāmi katrā solī ir savākti mūsu un mūsu bērnu dati.

Mūsdienu bērnu bērnība ir daudz citādāka nekā mūsu un tā atrodas tiešsaistē, nevis ārā pagalmā. Jāpiebilst gan, ka tehnoloģiju lietošanas noteikumus ilgu laiku lielākoties ir noteikuši vecāki un pašas platformas, taču šobrīd novērojam, ka līdzsvars mainās, pieaugot valstu kontroles mehānismiem un spiedienam uz sociālo mediju platformām. Ja paskatāmies uz datiem, tad Eiropas Savienībā digitālā vide jauniešiem ir gandrīz universāla. 2025. gadā 89,3% jauniešu vecumā no 16 līdz 29 gadiem aktīvi izmantoja sociālos tīklus, salīdzinot ar nedaudz vairāk nekā divām trešdaļām no kopējā iedzīvotāju skaita. Vēl būtiskāk ir tas, cik agrīni šī iesaiste ir sākusies. Pētījumi Apvienotajā Karalistē rāda, ka lielākā daļa bērnu līdz 13 gadu vecumam, neskatoties uz platformu noteiktajiem ierobežojumiem, jau šobrīd izmanto sociālos tīklus. Līdz pusaudžu vecumam dalība tajos kļūst gandrīz pilnīga.

Vienlaikus ir pieaugusi arī lietošanas intensitāte. Daudzās OECD valstīs vismaz puse 15 gadus vecu jauniešu pavada 30 vai vairāk stundas nedēļā, izmantojot digitālās ierīces. Tas ir gandrīz pilnas slodzes darbs. Bērnību vairs ne tikai ietekmē digitālās sistēmas, bet tā tajās ir pilnībā iesaistīta.

Līdz ar to šodien vēlamies runāt par to, kā valstis iesaistās, lai mazinātu bērnu un jauniešu tendenci arvien pastiprinātāk pavadīt laiku tehnoloģijās, kā arī ierobežo sociālo mediju platformu mehānismu, kas pastiprina šo tendenci.

Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.