Nabadzības riska zonā Latvijā ir katrs piektais iedzīvotājs, un šie rādītāji būtiski nemainās jau aptuveni 20 gadus. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Antropoloģijas studiju nodaļas vadītāja Aivita Putniņa Latvijas Radio sacīja, ka sabiedrības attīstība pasaulē rāda, ka kapitālisma apstākļos plaisa starp turīgiem un nabadzīgiem cilvēkiem pieaug.

Viņa norādīja, ka šo problēmu atrisināt nav vienkārši, jo šie cilvēki visbiežāk distancējas un par to nerunā. Nabadzībai Latvijā visvairāk ir pakļautas sievietes, uzsvēra Aivita Putniņa.

Gaidot svētku koncertu "Pavasaris. Mūžīgā jaunība", uzklausām bijušo politiķi un fiziķi Andreju Panteļejevu, Jauniešu Saeimas pārstāvjus Ernestu Gustavu Mikutu, Elzu Adelīnu Vašuku un Aleksandru Fedotovu, Tukuma 2. vidusskolas skolotāju Martu Rībeli, kā arī Grandānu ģimeni, kas ieradusies pie Brīvības pieminekļa, lai svinētu kopā ar savējiem.

Kultūras centra "Mazā ģilde" direktore Madara Brikmane stāsta par gaidāmā koncertstāsta ieceri.

Latvija ir tik stipra, cik stipra ir tās cilvēki. Valsts svētkos Monopols piedāvā sarunu ar Latvijas onkoloģisko slimnieku atbalsta biedrības „Dzīvības koks” vadītāju Gunitu Berķi.

Par latvieti var piedzimt, bet vai par latvieti var kļūt? Šo svarīgo jautājumu izzinām 4. maija raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad tiekamies ar cittautiešiem, kuri Latviju sauc par savām mājām, bet, runājot par latviešiem, saka “mēs”. 

Ar kādām sajūtām 4. maiju sagaida Latvijā jau ilgāku laiku dzīvojošie cittautieši, atklāj mūziķis Jorens Šteinhauers, Nacionālā teātra Muzikālās nodaļas vadītājs Aleksandrs Tomass Matjusons un neiroķirurģs no Šrilankas Kavšanta Malinka Rambadagalla, kurš dzīvo Rēzeknē, bet praktizē Rēzeknē, Daugavpilī un Rīgā un nu arī daļu laika aizvada Īrijā.

Ģimenes studija dodas ciemos pie daugavpiliešiem Ingas un Andreja Zelčiem. Viņi ir liela un aktīva ģimene. Kaut arī abi rūpējas par sešiem bērniem, abiem ir bērni no iepriekšējām laulībām un arī kopējie, un kaut arī darba dienas ir ļoti intensīvas – Andrejs vada Latvijas Investīciju attīstības aģentūras Latgales nodaļu, bet Inga strādā ne tikai par mediatori, arī vada radio raidījumu par klimatu, tomēr ģimene viņiem ir prioritāra. Vakari tiek pavadīti darbojoties ar jaunākajiem bērniem, kuriem tagad ir seši un astoņi gadi, bet brīvdienas –aktīvās nodarbēs un nereti plašā draugu lokā. Ja vien iespējams, visā piedalās arī vecākie bērni. Trīs no viņiem jau studē un strādā Rīgā.

Katru gadu, sagaidot 4. maiju un atceroties dienu, kad Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu, ir jādomā arī par brīvības trauslumu. Īpaši pēdējos gados, kopš Krievijas plašā iebrukuma Ukrainā, jo tagad sevišķi asi redzam, ka ar neatkarības atjaunošanu nekas nebeidzas. Krustpunktā saruna ar vēsturnieku Latvijas kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas krājuma glabātāju Daini Poziņu.

Kultūras rondo viesojas Lietuvas Nacionālajā muzejā, kur atklāta plaša izstāde par Baltijas valstu kultūras diplomātijas triumfu Pasaules izstādēs Parīzē pirms simt gadiem.

Lietuvas galvaspilsētā Viļņā pašlaik skatāma plaša izstāde par Baltijas valstu dalību lielajās Pasaules izstādēs Parīzē 20. gadsimta 30. gados. Un šis stāsts ir interesants ne vien kopīgā kultūras mantojuma dēļ, bet arī kā lielisks piemērs Baltijas valstu solidaritātei caur mākslu, etnogrāfiju un kultūras diplomātiju. Un arī šodien tas ir atgādinājums par kultūras spēku, balsi un spēju būt valsts sejai uz starptautiskās skatuves.

Autentisks 20. gadsimta 30. gadu kankles ieraksts no Lietuvas Literatūras un folkloras institūta arhīva ir pirmais, kas ieskandina izstādi Lietuvas Nacionālā muzeja Vēstures stāstu mājā jeb „Istorijų namai” – kādreizējās armijas kazarmās pašā Viļņas centrā, kur pirms pieciem gadiem tika atklāta muzeja mainīgo izstāžu zāle. Tās pirmajā stāvā līdz augustam būs skatāma izstāde, kas ar plašu vērienu pēta Lietuvas un arī Latvijas un Igaunijas dalību starptautiskajās izstādēs Parīzē 20. gadsimta pirmajā pusē.

“Mēs esam krietnas tautas,” intervijā Kultūras rondo atzīst pašlaik Viļņā dzīvojošais rakstnieks Andris Kalnozols. Viņš savā rakstniecības trimdā savulaik mitinājies arī Sarajevā un uz kaimiņu būšanu tagad skatās ar citu aci.

Kultūras dzīve Viļņā kūsā gan lielos, gan mazos mērogos – par to var pārliecināties parastā darbdienas vakarā kādā Viļņas kafejnīcā, kur norisinās žurnāla „Literatūra un Māksla” lasītāju kluba pasākums, kura viesis šoreiz ir Viļņā dzīvojošais latviešu rakstnieks Andris Kalnozols.

Kalnozols ar savu aktiera harizmu smīdina sanākušos, stāstīdams par savu gluži vai nejaušo nonākšanu Lietuvā, jaunā romāna rakstīšanu Kauņas klosterī un to, kāpēc pagaidām kautrējas runāt lietuviski.

Tāpat kā savos literārajos darbos, Kalnozols ar apbrīnojamu atklātību un humoru stāsta par pagātnē piedzīvoto izdegšanu, depresiju un dzeršanu, no kura viņu izvilkusi gan Latvijā, gan Lietuvā par dižpārdokli kļuvusī grāmata „Kalendārs mani sauc” un tās galvenais varonis Oskars.

Nupat viņš pabeidzis jaunu grāmatu „Zobi”, kas stāstīs tieši par laiku pirms „Kalendāra”, un tā iznāks reizē latviski un lietuviski.

Viesojamies zemnieku saimniecībā „Vecjērūži” Cēsu novada Taurenes pagastā, kur Latvijas karogs mastā nav tikai svētku atribūts, bet gan neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Šis ir stāsts par lepnumu, saknēm un saimniekošanu zem Latvijas debesīm. Sarunājamies ar Ingu Ozolu un viņas brāli Māri Ozolu.