Niu eistynuots muzeju digitalizacejis projekts, kurymā deveni Latgolys regiona muzeji, jūs vydā ari Latgolys Kulturviesturis muzejs, ir suokuši pīduovuot daļu sovu izstuožu eksponatu apsavieršonai digitalā vidē, tymā skaitā ar virtualuos realitatis okulerim.

Kū nūzeimoj muzejs digitalajā laikmatā, voi virtualuo pīredze var aizstuot kluotīnis apmekliejumu, voi ari tys ir kai impuļss kluotīnis apmekliejumam, par itū i na tikai saruna ar Latgolys Kulturviesturis muzeja direktori Anastasiju Strautu.

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „okuots”.

Voi tev ir okuots īt iz dorbu, pi tuo – na vīnkuorši īt, bet dareit tū ar lelu prīcu, ar lelu dedzeibu. Leidzeigi kai „dareit ar lelu entuziasmu”.

Vuords vysa tycamuok guojs nu slavu volūdu, varātu byut saisteits ar meideibom: ar lelu okuotu, ar lelu dedzeibu īt medeibuos, īt da meža.

Raidījums Stiprie stāsti" dodas uz Madonas novada atpūtas kompleksu "Gaiziņš" Gaiziņkalnā, kur saimnieko Juris Stradiņš ar dēlu Renāru. Ziemā viņi uzņem kalnu slēpotājus, bet vasarā – aktīvās atpūtas cienītājus, tos, kam  patīk pastaigas un pārgājieni vai kas vienkārši grib redzēt Latvijas augstāko virsotni – Gaiziņkalnu. Abu kopīgs vaļasprieks ir makšķerēšana.

Draugi, pārfrāzējot uzvārdu, Juri Stradiņu draugi sauc par Strādiņu, jo viņš daudz strādā. Viņš stāsta, ka savulaik atpūtas kompleksu sauca "Golgāts". Lai gan Juris Stradiņš izauga Rīgā, bērnības atmiņas arī viņam saistās ar Gaiziņkalna apkārtni. Savukārt Jura dēlam Renāram bērnības atmiņas saistās ar tieši slēpošanu. Viņu trīs gadu vecumā uz slēpēm uzlika vectēvs.

Mana dzīve ir bijusi interesanta un mērķtiecīga un jūtu nevis smagumu, bet prieku, ka esmu ko devis arī savai tautai – saka neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns. Par darbošanos pagrīdē un piedzīvoto ieslodzījumā, par sabiedrības sašķeltību un nepietiekoši izdiskutēto lustrācijas jautājumu saruna ar Jāni Rožkalnu Laikmeta krustpunktā.

"Domāt par brīvību un tai sevi ziedot, rast iespēju par to atgādināt arī tiem, kuri jūtas vieni ar savu cerību. Latvijas neatkarības kustības pretošanās režīmam cilvēkus iedrošināja un arī biedēja. Tomēr tikai nelielam pulkam cilvēku bija spēks turpināt iesākto, kas dienu pēc dienas tuvināja Latvijas neatkarības atjaunošanas iespējai."

Tā 2024. gadā, gaidot Lāčplēša dienu, kad pie Kara muzeja iededza piemiņas ugunskurus, Latvijas Televīzijai atbildēja neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns.

Jānis Rožkalns 70. gadu beigās iesaistījās Latvijas neatkarības kustībā, kura nodarbojās ar dažādām pretpadomju propagandas akcijām, skrejlapu pavairošanu un izplatīšanu, sarkanbaltsarkano Latvijas karogu uzvilkšanu, Latvijas neatkarības kustības biļetena izdošanu un citām. 1983. gada izskaņā Jānim piespriež ieslodzījumu uz pieciem gadiem, kā arī nometinājumu uz trim gadiem. Vairāk nekā gadu pirms piespriestā ieslodzījuma termiņa beigām Jāni apžēlo un viņš tiek atbrīvots. Tomēr pēc atgriešanās Latvijā aktīvi iesaistās cilvēktiesību grupas "Helsinki 86" darbībā. Vēlāk Jāni un viņa ģimeni izraida no PSRS, bet pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas ar ģimeni viņš atgriežas Latvijā. 

Jāni, es izlasīju pāris sekundēs tās sekundes, stundas, minūtes, mēnešus, ko jūs esat veltījis Latvijai, ko veltījis Latvijas neatkarības cīņai. Un visas šaubas, sāpes, briesmas, ko jūs esat piedzīvojis, un tas pat liekas necienīgi savā ziņā. Tomēr šogad mēs esam sagaidījuši 36. gadadienu pēc Augstākās Padomes balsojuma par neatkarības atjaunošanu. Ar kādām domām jūs sagaidāt šo maiju?

Jānis Rožkalns: Uzreiz tik grūtu jautājumu. Domas ir pretrunīgas, izjūtas tāpat, es domāju tāpat kā visai tautai. Bet tajā laikā mums bija grūti pieredzēt, ka pēc 30 gadiem simtiem latviešu būs pametuši Latviju un kādi 500 pagasti likvidēti, un kādas 100 skolas un slimnīcas. Mums jādomā atkal ir būtībā par tādu jaunu atmodas laiku. Bet ja atceramies tos laikus, tad tur bija viss daudz vienkāršāk. Es jau saprotu, tagad šos jautājumus risināt, politiskos un ārpolitiskos, un visu to, kas virmo apkārt, to ir ļoti sarežģīti un grūti. Faktiski es neapskaužu tos politiķus, kuriem šodien ir jāatbild par visu to. Bet mums tas bija vienkāršāk. Tur bija okupācijas vara, režīms, visa krievu propaganda. Un mums bija sapnis par brīvu Latviju. Arī mēs sapratām, ka trimdas latvieši, tie īstie latvieši, ir saglabājuši visu to. Un bija "Amerikas balss" un "Klusuma balss". Un vakaros skanēja, radioaparātos likām tos blokus iekšā un tad pa istabu staigājām atrast, to vietu, kur tās antenas neķēra. Jo tur uz Brīvības un Pērnavas ielas stūra... Tagad jau vairs nav. Tad bija divi milzīgi torņi, starp kuriem bija nostiepti vadi. Un tad, kad viņi ieslēdza tajos radio laikos, tad visi tie viļņi tika bloķēti un uztvert varēja tikai ar šiem speciālajiem blokiem radio aparātā un atrodot kaut kur kādu vietu ar āderēm sakarā laikam, kur var klausīties. Bet tas bija tāds logs uz brīvību, kad bija iespēja, kur uzzināt, kā bija Ulmaņlaika, kā bija tad, kad Latvija bija visas Eiropas apbrīnas objekts, ka ražoja šeit ne tikai motociklus un velosipēdus, vieglās mašīnas, lidmašīnas pat, mazo "Minox", pasaulē vienīgo aparātu. Latviju apbrīnoja.

Tomēr mazliet par šodienu. Šajā pirmajā citātā, kuru mēs dzirdējām no arhīva un kuru jau atskaņoja, jūs sakāt - "visu, ko mēs neaizstāvēsim, to mums atņems, tā notiek visā pasaulē". Tas bija 2024.gadā. Vai tajā mirklī jūs to teicāt vairāk domājot par Ukrainu vai tomēr par jebkuru valsti, tai skaitā arī Latviju.

Jānis Rožkalns: Vispirms par Latviju, jo mums jau pašlaik ar atņem faktiski. Un arī ļoti daudzi latviešu domātāji, inteliģence to dažādos veidos presē atgādina, ka mums pēc krievu okupācijas, kad ieveda gandrīz pusmiljonu krievu šeit, viss Ķengarags, Purvciems, viss ir pilns ar svešu kultūru, kuri nemācās arī tagad latviešu valodu. Un, piemēram, šajā brīdī, ja skatāmies - atkal ielas paliek arvien tumšākas, tumšādainie no visām pusēm, var just, aziāti un Āfrika nāk atkal iekšā.

Un šī atņemšana jūs domājat tajā ziņā, ka mēs tādā veidā kaut kā zaudējam pašu tiesības, latviskumu, kā jūs to redzat?

Jānis Rožkalns: Tad man jāpasaka atkal viena šodien bezmaz vai pretvalstiska frāze - Latvija ir latviešu valsts. Šodien to pat teikt nedrīkst. Ulmaņa laikā tur virs Latvijas Bankas bija liels plakāts "Latvija ir latviešu valsts". Šodien vairs nevar to teikt, jo tā vairs nav. Tā nav latviešu valsts, šeit no visas pasaules nāk. Es dzīvoju Skanstes rajonā, lielie biroju nami 20 stāvi, visi saucas angļu valodā. Krievu valoda tagad attālinās. Tagad angļu valoda nāk iekšā ar tādu pašu joni. Visas kafejnīcas gandrīz, ko Rīgā atver, ir angļu valodā. Veikali, angļu nosaukumi.

Kāpēc jūs domājat tā ir? Kāpēc cilvēki neizvēlas vietējus nosaukumus, vietvārdus latviešu valodā?

Jānis Rožkalns: Tas ir noskaņojums, ko vispirms jau politikā veido, jo nav nekādi mehānismi, kas stiprinātu latviešu valodu, kas stimulētu to, ka, teiksim, ja tu gribi atvērt jaunu veikalu un tev nebūs nosaukums latviešu valodā, tad tev jāmaksā kaut kāda nodeva.

Kāds uzreiz teiks, ka tā ir ierobežošana. Tā nav brīvība.

Jānis Rožkalns: Nepatīk, brauciet Stokholmā, Vašingtonā atveriet un jums tur ir brīvība! Šī ir latviešu valsts, un šeit mēs nosakām, kā tā dzīve būs. Un tas ir demokrātiski, jo mēs ar vairākumu esam nobalsojuši, Satversmē ir ierakstīts tas, ka mūsu kultūrai jādominē. Un mums ir arī jāsargā visas šīs pamatvērtības. Un tas jau, ka mēs esam… Satversmi jau faktiski televīzijā arī no Saeimas vairs nepiemin, vispār.

(..)

1:10:07 - 1:14:02

2010. gadā valsts apbalvojums Atzinības krusts piešķirts tiesnesim Uldim Krastiņam, bet viņš bija pieņēmis notiesājošus spriedumus vairākiem politiski apsūdzētajiem, arī jums, un 2025. gadā Ordeņu kapituls paziņoja, ka atklājušies fakti par šo apkaunojošo nodarījumu, un valsts apbalvojums viņam tika atņemts. Ko jums nozīmēja šāda, tomēr tāda daļa no lustrācijas sabiedrībā?

Jānis Rožkalns: Jā, tas fakts ir ļoti zīmīgs. Un būtu ļoti labi, ja medijos arī tas tiktu nevis tikai pieminēts, bet iztirzāts. Skrastiņš [Krastiņš] bija ilgus gadus pasniedzējs Latvijas Universitātē, kur arī ir inteliģences zieds faktiski, tur visi redzēja to un nevienam nebija nekādu iebildumu. Un kad mēs pacēlām šo jautājumu, nu tad ar lielām ... un pat viņam Valsts ordenis piešķirts tika. Tā kā mums to pretrunu ir tik daudz.

Mums jau statuss arī Latvijas neatkarības kustībai, laikam tā ir vienīgā tāda tautas kustība, kur visiem dzīvi esošajiem mums piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņus. Un tāpēc tas mums arī deva tādu statusu iestāties par šīm lietām.

Man bija viena ļoti zīmīga tikšanās ar Gorbunovu [Anatoliju], kad prezidents Bērziņš [Andris] bija. Viņš organizēja kādu lielu konferenci (..). Un tagad ir beidzies jau, bet cilvēki vēl runājas viens ar otru, un es skatos aizmugurē vientuļi stāv Gorbunovs. Un man uzreiz doma bija – jāpieiet pie viņa.

Es piegāju, stādījos priekšā, kas es esmu. Viņam jau uzreiz pieleca, no kurienes. Es saku viņam: "Gorbunova kungs, mums abiem ir Triju Zvaigžņu ordeņi. Savā laikā jūs panācāt, jūs organizējāt to, ka mūs aizsūtīja uz Sibīriju. Tagad mums abiem ordeņi ir. Es tad biju nostājies pret jums. Jūs bijāt pret manīm. Kurš no mums kuram tagad lai lūdz piedošanu? Vai man jālūdz jums piedošana, ka savā laikā es cīnījos ar savu grupu pret jums, jeb jūs lūgsiet piedošanu man?"

Tad viņš tā samulsa. Viņš teica: "Jā, par to jāpadomā."

Tā kā pretrunas ir saglabājušās, nav izdiskutētas. Un, kamēr mums sabiedrībā ir šāds stāvoklis un tik sašķelti esam, mēs neko atjaunot, nosargāt nevaram.

“Man patīk ķerties pie nesaprotamiem uzdevumiem un atrast tajos savu mūzikas valodu,” Kultūras rondo atzīst skolotāja, komponiste un Latgales vēstniecības "Gors" valdes locekle Ilona Rupaine – radoša, talantīga, daudzšķautņaina personība. Viņa pati atzīst, ka vislabāk jūtas kā skolotāja un "Gora" mākslinieciskās un pasākumu nodaļas vadītaja.

Par to, kā top Ilonas Rupaines skaņdarbi, kā viņa jūtas pēdējo mēnešu pārmaiņu virpulī un ar kādām sajūtām gaida dzimšanas dzimšanas dienu, Ilonu uz sarunu aicināja LSM Latgales redakcijas žurnāliste Beatrise Borise.

Ierasti raidījumos žurnālists piesaka intervējamo personu. Es šoreiz varu pateikt tikai to, ka saruna notiks ar Ilonu Rupaini, un, ņemot vērā, cik daudzveidīgi ir jūsu pienākumi, kā jūs pati sevi pieteiktu?

Ilona Rupaine: Jā, tas ir labs jautājums. Mani visbiežāk piesaka, minot pirmo vārdu, ka es esmu komponiste, pēc tam piemin skolotāju un šobrīd saka arī – Latgales vēstniecības "Gors" valdes locekle. Es pati vislabāk jūtos kā mākslinieciskās daļas vadītāja "Gorā" un kā skolotāja. Komponiste – tas ir, es to uztveru drīzāk kā savu hobiju un attiecīgi valdes locekle – tas ir mans šī brīža amats, kas, nu, teiksim, varbūt nav tas pats mans mīļākais amats šinī brīdī.

Bet, kur un kā tam visam rodat laiku?

Ilona Rupaine: Tā jau saka, ka, jo vairāk tu dari, jo vairāk tā laika atliek. Un principā tas ir laika plānošana. Visdrīzāk tas ir tāds ļoti ciets rāmis, kurā brīdī kas ir jādara. Man vēl ir darbs skolā. Katru rītu 8:30 man sākas stundas, līdz ar to rīts man ir ļoti organizēts. Pa dienu ir darbs "Gorā". Un tad vakaros reizēm ir "Gorā" otrā maiņa. Ja nav otrā maiņa, tad ir kaut kādi radošie darbi vai gatavošanās stundām. Faktiski visas dienas ir diezgan līdzīgas, jo darba apjoms šajā brīdī ir ļoti, ļoti liels. Bet es šo gadu uztveru kā tādu izaicinājumu gadu. Šis ir arī Zirga gads, un es saku – ja zirga gads, tad arī tāds vilcējs un zirdziņš arī droši vien, ka ir jādara tas, kas ir jādara šajā brīdī.

Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...

Naktsāķis- ir labs, tas jādzird!!!

DZIESMU KAUJA

Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.

Spēle "ĀĶĪĢAIS ĀĶIS"

Septiņi nestandarta  jautājumi Latvijā atpazīstamai personai. Par pareizu atbildi - 3 punkti, par jautru un atjautīgu - 2 punkti. Izmantojot četrus atbilžu variantus -1 punkts, nepareiza atbilde - 0 punktu.