Hermaņa kukū, Trampa pif paf un vēlēšanu ņigu ņegu.

0:00 Ievads: sangviniķis un holeriķis. 

Seko šim podkāstam un stāsti par to visiem citiem! 

"Esmu ļoti daudz bijis prom, bet tad, kad esmu Rīgā, es ļoti izbaudu šo laiku ar ģimeni. Bija liels prieks, ka esmu šeit nedēļā pirms Valsts svētkiem, kad visi var doties ārā pie dabas, sakopt savas teritorijas... Godīgi sakot, šī nedēļa bija ļoti izaicinoša, repertuārs bija ļoti piesātināts, orķestrim tas prasīja tiešām ļoti lielu koncentrēšanos, bet man ir ļoti liela pateicība par paveikto," stāsta diriģents Aivis Greters, notverts uz sarunu pēc koncerta "LNSO, Kristīne Blaumane un Štrausa Dons Kihots"" Rīgas Kongresu namā.

Rūta Paula: Ne tik bieži dzirdam Jūs Rīgā. Pastāstiet, kāda Jums ir bijusi šī sezona un kas vēl priekšā?

Aivis Greters: Šī sezona un nākamā man ļoti saistās ar Gēteborgu, kur es strādāju kā galvenais viesdiriģents. Sezonas sākumā mums bija kopīgs iestudējums – Mocarta "Burvju flauta". Un šī sezona ar Gēteborgu vasarā turpināsies – dosimies uz Savonlinnu [Somijā], kur festivāla ietvaros būs četras "Traviatas" izrādes, tās atskaņosim nākamsezon Gēteborgas operā. Paralēli darbam tur esmu ļoti priecīgs uzstāties un atgriezties dažās konkrētās vietās, piemēram, tik tikko biju Berlīnē, un šī sezona kopumā man raksturojas ar Štrausa mūziku. Berlīnē atskaņojām Alpu simfoniju, kuru es ļoti gaidīju, vienlaikus baidoties kāpt tajā kalnā, bet viss izdevās vareni. Satikšanās, atgriešanās pie Oslo filharmoniķiem, un šoreiz tā bija satikšanās arī ar viņu kori – mēs atskaņojām arī Pētera Vaska mūziku. Atkalsatiekoties ir viegla pirmā mēģinājumu diena, kad ir mazāks uztraukums, jo tu šos cilvēkus jau mazliet pazīsti un viņi pazīst tevi, ir ģimeniskāka, draudzīgāka sajūta. Un ir vietas, uz kurām es dodos pirmo reizi, kur esmu kā viesis, un šīs satikšanās – kā nu kura – atkal vairāk saistīta ar manu stresa līmeni, jo mēs jau nevaram izbēgt no tā, ka kaut ko darām pirmo reizi. Štrausa "Varoņu dzīvi" (Ein Heldenleben) man bija iespēja diriģēt ar Bernes simfonisko orķestri Bernē. Ar viņiem man izveidojās brīnišķīgas attiecības, un došos turp vēl, tostarp iestudēt viņu opernamā operu. Tā ka – sadarbības, kas šosezon ir veidojušās, šķietami varētu turpināties arī nākotnē, kas mani ļoti priecē.

Kas ir lielākais gandarījums Jūsu orķestra diriģenta darbā?

Šobrīd laikam es teiktu, ka man ir izdevies pārvarēt grūto posmu, kā atrast balansu. Pie tā esmu ļoti daudz strādājis un domājis, cenšos sevi dozēt – cik daudz esmu prom no mājām. Bet tad, kad esmu Rīgā, tad esmu pa īstam Rīgā, ģimenē. Kad esmu prom, tad varu veltīt sevi darbam – gan tekošajiem darbiem, gan domāt par nākotni, lai atgriežoties būtu pa īstam tētis un vīrs, un brālis, un tā tālāk. Šķiet, ka tas ir bijis sarežģīti. Es domāju, ka tas nekļūs vieglāk, bet par to cenšos rūpēties un domāt, un novēlu sev un visiem maniem līdzcilvēkiem spēku un sapratni šajos dažreiz grūtajos mēnešos.

Kad vienā cilvēkā saplūst dažādi stāsti – Monopolā, valsts svētkus gaidot,  saruna ar latgalieti, bioloģijas doktori, filozofi un folkloras pētnieci, kā arī folkloras grupas „Grodi” ilggadējo vadītāju Aīdu Rancāni.

Vēl tikai līdz 3. maijam Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA skatāma izstāde “Sniegs kūst. Japānas māksla”, ko mākslas mīļotājiem bija iespēja aplūkot kopš februāra beigām. Izstādē iekļauti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Japānas mākslas kolekcijas darbi – krāsainie kokgriezumi ukijo-e, lakas darinājumi, porcelāna un keramikas priekšmeti, kas atšķirīgos redzējumos ilustrē šo Japānai tik svarīgo gadalaiku.

Pa ceļam ar "Klasiku" tiekamies ar izstādes kuratori Kristīni Mileri. 

"Diendienā, strādājot muzejā, mēs redzam to, cik ātri cilvēki izstādi apskatās. Un arī paši pēc sevis mēs redzam, cik strauji rit mūsu dzīve. Mums ir viena stunda tam, varbūt divas stundas, lai apskatītu kaut ko citu. Un tad tu izskrien visam cauri. Bet es gribēju izstādē radīt vietu, lai mēs tomēr varam apstāties un reāli nodoties šim lēnajam vērošanas procesam. Tas, kas ir arī būtisks pavasarī. Ka mēs dzīvojam kopā ar dabas mošanos, kas arī nenotiek ātri, bet lēnām."

Japāņiem ir svarīgs šis dabas vērojums, esot kopā, taču šajā ziņā saskatāmas līdzības arī ar latviešiem, Kristīne norāda.

"Mums arī ir hanami, tikai mēs to tā nesaucam. Kā mēs to saucam, tas ir jāizdomā, bet, piemēram, sākas rododendru ziedēšanas laiks – mēs ejam uz parkiem skatīties rododendrus. Sāk ziedēt ceriņi – kur mēs dodamies? Uz Dobeli! Rapši, rudzupuķes... Tad mēs esam laukos un baudām ziedēšanu un to, ko mums sniedz daba."

LMT, "Tet" un Latvijas Valsts mežu veiktie vēlēšanu IT sistēmu uzlabošanas darbi izmaksāšot 580 000 eiro. Tas ir lētāk, nekā līdz šim plānots.

Armēnija gatavojas uzņemt vairāk nekā 40 Eiropas valstu līderus. Tur norisināsies Eiropas Politiskās kopienas samits.

Uzlabojoties laikapstākļiem, arvien vairāk pieaug ne vien nelegālo robežšķērsotāju skaits uz Latvijas – Baltkrievijas robežas, bet arī migrantu pārvadātāju skaits.

Vairāk nekā 15 tūkstošiem jauniešu šovasar būs iespēja piedalīties skolēnu vasaras nodarbinātībā, strādājot visdažādākajos uzņēmumos un profesijās.

Latvijas jauniešu hokeja izlase Trenčīnā gatava izcīnīt pirmās pasaules čempionāta medaļas valsts vēsturē.

Tuvojoties 4. maija Latvijā kino maratonam, atskatāmies uz pašmāju kino notikumiem un filmām, kas tiks izrādītas skatē, kā arī ir recenzētas iepriekšējās Kur kritiķiem nav vietas epizodēs. Fokusā – Alises Zariņas dramēdija “Nospiedumi”, kas pievērsās jaunas sievietes “gaišo un tumšo atmiņu mūžīgajam starojumam”, kā arī Eiropas dokumentārā kino granddāmas Lailas Pakalniņas “Putnubiedēkļi” – filma ieved Rīgas lidostā, kurā sastopas lidojošie un ložņājošie, skrienošie un filmējošie.

Runājot par Persijas līča valstīm, kuras aktuālo militāri politisko notikumu kontekstā ir šobrīd uzmanības centrā, mēs esam raduši uz tām skatīties kā uz kādu vienotu veselumu. Faktiski Persijas līča valstis ir drīzāk tāds šaha galdiņš, kur katrs lauciņš drusku citā tonī. Kas ir Persijas līča monarhijas un kā tās pozicionējas, saruna ar laikraksta "Diena" komentētāju, ārpolitikas ekspertu Andi Sedlenieku.

Andris Sedlenieks: Ja mēs runājam par Persijas līča arābu monarhijām - un ar to mēs saprotam sešas, kā parasti mēdz teikt, bagātās naftas valstis. Starp šīm arābu valstīm pastāv ievērojamas atšķirības, tajā skaitā iekšējā reliģiskā sastāva ziņā, arī, ja tā iespējams teikt, pašu arābu iekšējā reitinga ziņā, tīri autoritātes prestiža ziņā. Pie kam šī izcelsme ir meklējama vēl tajos laikos, kad arābi izceļoja no mūsdienu Jemenas  teritorijas, slavenās un leģendārās Sābas ķēniņvalsts, kura tobrīd nonāca katastrofālā pagrimumā. Tas ir saistīts gan ar šo izceļošanu, gan ar saistību ar pravieti Muhamedu, cilšu radu rakstiem un tā tālāk. Tā ir ļoti sarežģīta hierarhija, kur viens pakāpiens augstāk, tam ir ļoti liela dažādu veidu nozīme. Par šo autoritāti arī pašu reģiona valstu starpā notiek nemitīga cīņa. 

Un vēl viena būtiska nianse. Tikai viena no šīm valstīm - Omāna - ir valsts ar senu patstāvīgu, neatkarīgu vēsturi. Tā ir Omānas impērija. Žils Verns rakstīja par Zanzibāru, tad viņš rakstīja par Zanzibāru, kas atradās Omānas impērijas sastāvā.

Sarunā vispirms pievēršamies lielākajam un nozīmīgākajam reģiona "spēlētājam" - Saūda Arābijai. Tā ir teritoriāli lielākā reģiona valsts, arī lielākā pēc iekšzemes kopprodukta un arī lielākā iedzīvotāju skaita ziņā. Tā ir valsts, kurai ir iespējas un kura arī meklē sev nozīmīgus reģionālos partnerus. Šobrīd iezīmējas nopietna sadarbība starp Saūda Arābiju un Pakistānu, kā arī ar Turciju.

Krietni sen Ģimenes studijā neesam runājuši par bērnu miegu, kas ir daudzu vecāku un daudzu ģimeņu ikdienas izaicinājums. Tā kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centrā ir veikts jauns pētījums par bērnu miega traucējumiem, skaidrojam, ko tas vēsta. Interesējamies arī, kādas kopumā ir mazo bērnu miega problēmas un riski.

Sarunājas Bērnu slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra miega ārste-pediatre Marta Celmiņa un PEP mamma un Bērnu emocionālās audzināšanas kursu vadītāja Elīna Kļaviņa.