Savukārt Šilinskas drāma “Lūkojoties saulē” ir viens no pērnā gada visnovērtētākajiem darbiem – filma saņēmusi žūrijas balvu Kannu kinofestivālā un citas godalgas. Tās fokusā ir četras dažādu paaudžu meitenes un viņu stāsti. Almu, Ēriku, Angeliku un Lenku šķir laikmets, bet vieno ģimenes īpašums un tā piekājes upe, kuru apdzīvo elektriskie zuši. Alma pieredzēs vecāku sargātos noslēpumus, Ērika – kara laika klusumu, Angelika – seksualitātes mošanos, bet Lenka – draudzību, kas ierodas tikpat ātri, cik tā pazūd.

Turpinām runāt par Pirmā pasaules kara notikumiem un par latviešu strēlnieku bataljonu, vēlāk pulku pirmo kaujas darbību, kas sākas 1915. gada rudenī un par laika posmu apmēram līdz 1916. gada vasarai.

Sarunbiedri studijā ir Latvijas Kara muzeja pētnieki, vēsturnieki Ilze Krīgere un Dagnis Dedumietis.

Jau iepriekšējos raidījumos esam runājuši par to, ka tad, kad Krievijas valdība piekrīt latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanai, kad tiek izdota Ziemeļrietumu frontes komandiera pavēle, uz kuras pamata tas notiek, tad doma ir strēlniekus kā vietējos, kā labus vietējo apstākļu zinātājus, valodas pratējus izmantot attiecīgi izlūkošanai, diversiju operācijām kā tādas īpašo uzdevumu vienības. Kā zināms, vēlāk notiek taktikas nomaiņa strēlnieku sakarā, un viņus sāk izmantot kā regulāras kaujas daļas. 

Latvijā jaundzimušo cilmes šūnu ievākšanas un uzglabāšanas pakalpojums parādījās aptuveni divtūkstošo gadu sākumpusē un vidū. Pamanāms un karsts jaunums tas kļuva ap 2006. gadu un vēl pāris gadus vēlāk. Tātad pagājušas gandrīz divas desmitgades, kopš daļa vecāku izvēlas šādu pakalpojumu. Vai varam novērtēt tā atdevi un noskaidrot, cik tālu ir attīstījusies cilmes šūnu pielietošana zinātnē, medicīnā? Ko Latvijas likumi ļauj un ko liedz darīt ar jaundzimušo cilmes šūnām?

Par to saruna studijā, kurā viesojas bioloģijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece, docente Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē Inese Čakstiņa-Dzērve, ginekoloģe, dzemdību speciāliste, Veselības centru apvienības Ginekoloģijas virziena vadītāja, "Biobank Hearts" vadītāja Karlīna Elksne un "IVF Rīga" Cilmes šūnu centra vadītāja Anna Dorondo.

Latvijā ir vidēji 20 tūkstoši brīvu darbavietu, un bezdarba līmenis saglabājas salīdzinoši zems. Realitātē 90 % darba meklētāju pēc pieteikuma nosūtīšanas vakancei tā arī nesaņem atbildi no firmām, kas meklē darbiniekus.

Sindija Lozgačova, digitālā satura veidotāja teic: „Kur ir tā problēma šajā apburtajā lokā, ka cilvēki grib strādāt, viņus neņem darbā, un uzņēmumiem vajag darbiniekus, un nav, kas strādā?!”

Tikmēr uzņēmumi arvien biežāk piesaista viesstrādniekus – un viņu skaits Latvijā pieaug. Lai to izdarītu, darba devējiem vispirms jāpublicē vakance un jāpierāda, ka piemērotu darbinieku Latvijā atrast neizdodas.

Daļā gadījumu prasības gan ir tik specifiskas, ka vietējie kandidāti tām nemaz neatbilst.

Līga Baufale, Nodarbinātības valsts aģentūras Darba tirgus departamenta projekta vadītāja, EURES koordinatore atzīst: „Mēs nevaram izslēgt to, ka var būt arī šādi gadījumi.”

Caur vienu no šādiem sludinājumiem trešo valstu darbiniekus piesaista arī firma, kuras vadītājai ir saikne ar prokremlisku aktīvisti. 

Tikmēr Olga Gogina-Miroļubova, firmas "Jobagency.lv" īpašniece norāda: „Šajā gadījumā mēs meklējām divus ķīniešu virtuves speciālistus, pavārus darbam Latvijas ēdināšanas uzņēmumos.”

Šajā raidījuma epizodē pētām – kas patiesībā slēpjas aiz vakanču sludinājumiem Latvijā?

18. aprīlī Liepājas Simfoniskais orķestris dosies uz Rundāles pili, lai ciklā "Liepājas skaņas Rundāles pilī" Baltajā zālē Jāņa Stafecka vadībā atskaņotu četrus opusus, arī Pētera Vaska Pirmo simfoniju “Balsis” un čehu komponista Bohuslava Martinū Obojas koncertu. Soliste būs orķestra māksliniece jau trešo gadu - Renāte Trapāne.

Sarunā ar Renāti - par ceļu no flautas pie obojas, studijām pie Pētera Endzeļa Ventspils Mūzikas vidusskolā un Egila Upatnieka JVLMA, kā arī Luīzes Pelerēnas Šveicē. Uzzinām, kāda ir patstāvīga mūziķa dzīve pēc studijlaika beigām un kā viņas rokās nonāca B. Martinū Obojas koncerta notis. Par tā mūzikas valodu, gaišo noskaņu un neparasto atskaņotāju sastāvu, kurā liela loma klavierēm (Rundālē tās spēlēs Evelīna Jēkabsone). Renāte stāsta, kādas ir pirmskoncerta sajūtas pirms atbildīgā notikuma, ģimeniskumo sajūtu Liepājas orķestra rindās, obojas kaprīzo dabu un prasmi pašai darināt mēlītes.

Ilze Medne: Vai vari teikt, ka mācību laiks ir aiz muguras?

Renāte Trapāne: Kaut kādā ziņā jā, un par to priecājos, bet, protams, es negribētu, lai man kādreiz apstātos progress. Es tik un tā vēlos iemācīties jaunas lietas, ja arī tās nav saistītas ar mūziku.

Man patīk pilnveidoties, un ceru, ka šī vēlme nekad nepazudīs, bet esmu arī priecīga, ka kaut kāds posms ir noiets un beidzot varu pati izpausties. Šis koncerts būs pirmais vistīrākais mana darba auglis. Protams, esmu iespaidojusies, iedvesmojusies un jautājusi padomus, bet tas tiešām būs mans sasniegtais mērķis.

Kā tas ir - noteikt visu pašam?

Man tas ļoti patīk. Man patīk sevi izaicināt tādā veidā. Jau no bērnības esmu bijusi ļoti patstāvīga, tāpēc tas mani nebiedē - būt patstāvīgai un darboties pašai. Tas vienkārši ir lēnāks process, es gribētu teikt, bet to izbaudīju, tiešām.

Un tas ir lieliski, ka Liepājas Simfoniskais orķestris tev uzticas un dod šādu iespēju.

Tā ir brīnišķīga iespēja. Tas ir pareizajā brīdī nospēlēts Martinū Obojas koncerts (smejas).

Kādēļ tieši Martinū? Kā tu to atradi?

Šo koncertu man pirms pusotra gada ieteica Egils Upatnieks. Tas man bija iepriekš zināms, un pabrīnījos, ka to nebiju ātrāk izvēlējusies atskaņot, jo tas mani tiešām uzreiz uzrunāja.

Tas bija 2. kurss maģistra posmā, un tas bija janvāra eksāmens, kurā atskaņoju šo koncertu, protams, ar klavierēm, nevis orķestri. Katedras vadītājs, protams, Guntis Kuzma (smejas). Tolaik  jau strādāju Liepājas Simfoniskajā orķestrī, tādēļ viņam nebiju nezināma persona. Viņš dzirdēja koncertu, viņam raisījās dažādas domas, un kaut kā pamazām ideja par Martinū Obojas koncerta atskaņošanu arī īstenojās.

Diemžēl Martinū mūzika Latvijā skan reti, lai gan viņš ir bijis ļoti ražīgs, daudzpusīgs, un viņa mūzika patiešām ir vērā ņemama. Dažādos žanros rakstījis, un šis Obojas koncerts no 50. gadu vidus, man šķiet, ir viens veiksmīgajiem un ļoti spilgtajiem darbiem.

Jā, noteikti. Atslēga, kāpēc šis skaņdarbs ir tik veiksmīgs, manuprāt, ir tas, ka, pirmkārt, tas tika rakstīts konkrētam mūziķim - Jiržījs Tančibudeks šo darbu mīļi, laipni palūdza komponistam uzrakstīt.

Martinū to sarakstīja 1955. gadā, un viņš, kas nav mazsvarīgi, sadarbojās ar izpildītāju, līdz ar to koncerts tiešām ir parocīgs un oboistisks. Tas pilnīgi noteikti ir ļoti svarīgi, jo , ja tiek domāts par pašu obojistu, tā ir ļoti liela veiksme.

Turklāt koncerts ir ļoti kompakts - 16 minūtītes, trīs daļas, visas ļoti atšķirīgas un spilgtas.

Jā. Viņa mūziku raksturojošais ir tas, ka viņš raksta spilgti, krāsaini. Mūsu Obojas koncerts tiešām tāds ir. Visu cieņu Tančibudekam, kurš viņu popularizēja. Acīmredzot varēja popularizēt vēl vairāk, varēja atbraukt uz Latviju (smejas), bet nekas, viņš toties to ļoti labi prezentēja plašajā pasaulē ārpus Eiropas, jo pirmatskaņojums notika Sidnejā. Man liekas, tas jau ir brīnišķīgi, ka mēs par šo koncertu zinām.

Čehu saknes šajā mūzikā jūt, bet jūr arī Francijas atblāzmu detaļās un neparastā orķestrācijā, kur liela loma klavierēm.

Jā, varbūt viņš ir kaut ko aizguvis no Stravinska. Man viņš laikam vairāk asociējas ar tautas mūziku, un Eiropā tautas mūzika ir visai līdzīga. Un, tā kā ritms arī ir viņu raksturojošs elements, tad, protams, deja un Francija - kāpēc ne? Arī deja un Latvija, deja - Čehija. (smejas)

Kas būs pie klavierēm?

Tā būs Evelīna Jēkabsone. Mums ir bijis viens mēģinājums (smejas) šīs komplicētās partijas dēļ, jo mums tiešām ir jāsaspēlējas, īpaši otrajā daļā, kur ir izvērsts dialogs starp orķestri un solistu ar pianistu, un tam ir nepieciešams papildus laiks un sagatavošanās process arī pašam pianistam.

Tad būtībā tur ir liela daļa kamermūzikas.

Jā. Orķestra sastāvs ir visai neliels, jo oboja, protams, nav skanīgākais instruments pasaulē. Man liekas, ka viņam patīk izcelt kamermūziku, un to tur tiešām varēs sadzirdēt. Būs daudzas epizodes, kur var novērtēt katra instrumenta krāsu.

Termins “Raudives balsis” (Raudive Voices) jeb elektronisko balsu fenomens ir nostiprinājies mūsdienu parapsiholoģiskajā, spiritiskajā un ezoteriskajā literatūrā. “Raudives balsis” tiek izmantotas arī mūsdienu Rietumu kultūras, literatūras, tēlotāja mākslas un mūzikas kontekstā.

Kā "Raudives balsis” atklājas izstādē Ņujorkā – par to runājam ar Rīgas tehnokultūras izpētes centra kuratori Zani Onckuli un mākslinieci Ievu Rubezi.

"Коли починається війна, про порятунок історичних і культурних цінностей забувають або навіть узагалі про це не думають, тому до справи взялися ми", каже гість цього тижня подкасту "Drošinātājs", мистецтвознавець Леонід Марущак, який разом із однодумцями евакуював із фронтових і прифронтових міст сотні тисяч предметів. У розмові Dīvs Reiznieks він пояснює, чому порятунок культурної спадщини під час війни є частиною боротьби за українську ідентичність. Леонід також є куратором українського павільйону на Венеційській бієнале, тож розповідає і про плани України на цю престижну мистецьку подію, у якій також збирається взяти участь pосія. 

Це повне інтерв’ю без перекладу з подкасту Латвійського радіо "Drošinātājs" ("Запобіжник"), присвяченого народу України та його боротьбі з російською агресією.

Посилання на повну версію подкасту можна знайти тут: linktr.ee/drosinatajs 

"Kad sākas karš, par vēstures un kultūras vērtību glābšanu piemirstas vai pat vispār nav tādu domu, tādēļ pie darba ķērāmies mēs," saka šīs nedēļas "Drošinātaja" viesis - mākslas vēsturnieks Leonīds Maruščaks, kurš kopā ar domubiedriem no frontes un piefrontes pilsētām evakuējis simtiem tūkstošiem priekšmetu. Sarunā ar Dīvu Reiznieku viņš skaidro kāpēc kultūras mantojuma glābšana kara laikā ir daļa no cīņas par Ukrainas identitāti. Leonīds ir arī Ukrainas paviljona kurators Venēcijas biennālē, tādēļ pavērs uz ukraiņu plāniem šajā prestižajā mākslas notikumā, kurā grasās piedalīties arī Krievija. 

Savukārt Rihards Plūme iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:

Epizodes gaita: 

Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet - Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.

Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs