Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz par latgaliskajim vuordim atspriekleņ, atkuorteņ.

Atspriekleņ – atpakaļ gaitā, ūtraižuok, pretejā vierzīnī. Atspriekleņ var saceit par vieža gaitu, viezs ruopās atpakaļ – atspriekleņ. Tei poša vuorda nūzeime ari darbeibai – ka tu vysu dori ūtraiži, na tai, kai vajaga – atspriekleņ.

Atspriekleņ – tys ir vacs baltu ciļmis vuords. Literaturā ir ari taids vuords atkuorteņ.

Nūkrist atkuorteņ, puorsakar iz ūtru pusi – atkuorteņ. Tys ir atmuguriski, iz mugurys pusi nūkreit, kreit atpakaļ.

Cikom pasauļs sekoj ASV i Iranys konfliktam, ituos reizis viesturis rubrikā viesturis doktorants i muzikis Arņs Slobožanins stuosta par 1978. goda Islama revoluceju Iranā, par Iranys krizi, par ASV lūmu, par dereigūs izraktiņu nūzeimi i kū par tū raksteja latgalīšu presē.

Pilots Juoņs Krištops ir lidmašynys kapteiņs, instruktors i aviacejis drūšuma puorvaļdeibys eksperts ar vaira nakai 15 godu pīredzi storptautyskā vidē. Dzims Reigā, bierneibys vosorys pavadejs Latgolā – Rozentovā pi Maltys, kur baba „runuoja tikai latgaliski i īdeve drupeit mugursūmu ar latgalīšu volūdu”.

Juoņs Krištops ir apliduojs vysu pasauli, aizviņ runoj i roksta latgaliski, reizem sovā dzymtajā volūdā uzrunoj ari lidmašynys pasažierus: „Loba dīna, damys i kungi, prīcojamēs jius dzierdēt i redzēt myusu liduojumā da sātai.”

Juoņs stuosta par dzeivi storp dabasim i zemi, par latgaliskū storptautyskajā vidē i kai jam izadūd styprynuot sovys dzymtys saknis i latgalīšu volūtu sovā saimē. Juoņs pīmiņ, kai bierneibā, „tymūs laikūs tod beja krīvu volūda vysur, par latvīšu i par latgalīšu volūdu cīši daudzi smējēs, nirguojuos. Atguodojūt tū, gribīs saglobuot volūdu, identitati.” Volūda ir vīna nu pamatlītu, ari sovai meitai – „mozajai rūžeņai sātā” jis vuica latgalīšu volūdu, dūd gruomotys i pats vuicās leidza. „Mozuos tautuos volūda ir vīnojūšs elements,” i dorbā Juoņam ir kolegi ari nu Latgolys, deļ tam dūmuot i runuot saīt kai latvīšu, tai latgalīšu i angļu volūdā.

Juoņs jau nu bierneibys zynuoja, ka grib byut liduotuojs, vuicejuos matematiku, vāluok fiziku, vysu kū liduotuojam vajag. Kotrs liduojums suocās ar scenareja modeliešonu, dorbs ir interesants, stuosta Juoņs, liduotuojs zyna, kai dabasūs samazynuot riskus, ka byus mygla ci leits:

„Cylvākam ir bais nu lītu, kū nazyni, kū nasaprūti, i kū navari kontrolēt. Ka saprūti, ka liduotuoji zyna, kai liduot, ir izavuicejuši, saprūtūt tū vysu, vari samaineit vītom sovys bailis ar drupeit saulainuoku pusi.

Liduotuojs, taipat kai dokters, vysu dzeivi staigoj ar gruomateņom, i kotru godu ik piec sešu mienešu īt simulatorā, tys ir kai lidmašynys modeļs, i kuortoj eksamenus.”

Raidījums Stiprie stāsti ciemojas Bauskā pie tekstila amatnieces Sanitas Behmanes-Baibakovas. Bauskā šajā nedēļas nogalēnotiek tradicionālā akcija "Satiec savu meistaru", un Sanita tajā stāstīs par brunču darināšanas vēsturi. Tiekamies bijušajā austuvē, kur tagad izveidota radošā telpa "Zemes elpa". Tur arī notiks Sanitas vadītā nodarbība no brunčiem līdz svārkiem.

Sanita beigusi Purvciema amatniecības vidusskolu kā tautas tērpu darinātāja, tad studējusi ainavu arhitektūru Jelgavā, bet tagad Bauskā vada neformālu interešu kopu "Vērtes" un nodod savas prasmes aušanā, adīšanā un knipelēšanā citām rokdarbniecēm. Sanita saka, ka amatniecības ir viņas dzīvesveids.

Sanita dzimusi Bauskā un izaugusi netālu no pilsētas, Codē. Vecāki un pamatskolas skolotāji pamanīja, ka Sanitai padodas rokdarbi, tāpēc pēc 9. klases viņa devās mācīties uz Rīgu, uz Purvciema amatniecības vidusskolu, kur 90. gados tika izveidot jauna mācību programma – tautas tērpu darinātājs.

Sanita kopā ar vīru Juri audzina trīs bērnus – meitu Litu un dēlus Miku un Tomu.

17. aprīlī pie klausītājiem nonāks jauns albums – plate "now is all we have". Tajā skan sitaminstrumentālista Paula Pokratnieka mūzika, ko viņš ieskaņojis ar zviedru pianistu Fabianu Kalerdālu un somu basistu Oli Rantalu. Pauls šobrīd nav Latvijā, bet Anete Ašmane-Vilsone sazinājās ar viņu, lai runātu par jauno albumu un tā mūziku.

Raidījuma fokusā jautājums, kāpēc rūpīgi izpētīti ir tikai daži dizaina segmenti, piemēram, porcelāna vēsture, bet daudzi citi paliek ēnā? Vai dizains joprojām tiek uzskatīts par "zemāka līmeņa" mākslas formu, un kādēļ sabiedrība un  paši dizaineri nereti kaunas par padomju laika mantojumu?

Sarunā ar Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas zinātnes nodaļas vadītāju Inesi Siricu, mākslas zinātnieci, kuratori, Latvijas Mākslas gada balvas par mūža ieguldījumu saņēmēju Irēnu Bužinsku un mākslas zinātnieci Zandu Zībiņu atklājas pārsteidzoši stāsti par aizmirstām personībām un zudušiem arhīviem, kas apgrūtina pētījumus, kā arī tiek diskutēts, vai mums vispār vajadzīgs visaptverošs akadēmisks pētījums, vai tomēr pietiek ar spilgtiem dizaina stāstiem.

Raidījuma producente — Inta Pīrāga

Mēs par daudz dzīvojam materiālajā pasaulē, bet mūzikas uzdevums ir atgādināt, ka ir arī kaut kas pāri tam visam – saka komponists Pēteris Vasks. Par bērnībā dzirdēto Vāgnera "Tanheizeru" un tēva mācītāja svētrunām, kāpēc viņu neuzņēma konservatorijā un cik ilgi jāraksta simfonija, arī par spītīgo raksturu un Latvijas mīlestību – saruna ar Pēteri Vasku Laikmeta krustpunktā.

"Klusuma auglis" ar mātes Terēzes lūgšanas vārdiem, "Sibīrijas bērni" un mēmas izsūtījuma sāpes, kantāte sievietēm, mīlestība – tas pārvērsts mūzikā. Tomēr tas nav tikai par sāpēs pārdzīvoto. Tā ir arī cerība un prieks par pasauli. Komponists Pēteris Vasks saka: „Prieks par Dieva radītu pasauli.”

Vai caur viņa mūziku pasaule un mēs paši esam ieraudzījuši Latvijas tautas dvēseli? 

Par jums ir publicētas daudz dažādas pārdomas, ir bijušas sarunas ar jums, ir muzikologu apskati, esat saņēmis daudzas starptautiskas un Latvijas augstākās atzinības. Jūsu mēroga devumam mūzikā šoreiz pat negribētos piemērot skaņdarbu uzskaitījumu, tāpēc šī ir saruna par jau kādreiz notikušo, piedzīvoto un iespēju uz to paskatīties šodien.

Jūs bieži esat klāt, kad atskaņo jūsu mūziku. Ir ļoti aizkustinoši un saviļņojoši redzēt, kā jūs izjūtat savas mūzikas skanējumu. Kādas domas tajā mirklī ir jūsos?

Pēteris Vasks: Es savas kompozīcijas… tie arī visi mani bērni ir un man ir rūpe, dzīva interese, kā viņiem sokas, kā viņi dzīvo un kā viņiem klājas, un kā viņus mūziķi interpretē. 

Es vispār esmu aktīvs koncertu apmeklētājs, ne tikai egoistiski sava mūzika. Mani vispār interesē. Kā var neinteresēt mūzika? Tas ir mans dzīves pamats. Un tas, cik bagāta patreiz ir mūsu mūzikas dzīve, cik daudz mums ir izcilu komponistu visu paaudžu, gribas tajā visā būt klāt un to dzirdēt. Joprojām, protams, ir nesalīdzināmi ir dzīvā koncertā būt. Tas ir ideālākais veids vai nu koncertzālē, vai arī baznīcā, kur sevišķi bieži mēdz būt izcila akustika un aura.

Man bija emocionāli diezgan sarežģīti gatavoties sarunai, jo garīgums manā sajūtā ir ļoti personiska sajūta un personisku domu kopums, un tam nepieciešamie vārdi, kādos to nodēvēt. Vienmēr kaut kādā veidā baidos aizskart otru cilvēku par to, kā viņš izjūt šo garīgumu. Vai jums ir sava formula, kā ietērpt vārdos garīgumu, kas neapšaubāmi atspoguļojas jūsu mūzikā?

Pēteris Vasks: Es viņu ietērpju skaņās. Es esmu komponists, tāpēc es viņu vārdos nemēģinu. Bet es domāju, ka tas ir viens no mūzikas lielajiem uzdevumiem, - vēstīt, stāstīt jebšu arī atgādināt to, ka mēs dzīvojam materiālā pasaulē un mēs par daudz dzīvojam materiālajā pasaulē, par daudz mantas, par daudz ikdienas skriešanu. Manuprāt, mūzikas viens no uzdevumiem ir atgādināt - draugi, ir arī kaut kas pāri tam visam. Vai jums ir laiks? Vai jums ir iespēja apskatīties uz zvaigžņoto visumu? Tas viss ir mūzikas viens no uzdevumiem. Protams, ir dažādi ceļi, viens ir tāds, ka mūzika izklaidē un tev uzlabo omu un tu danco, un sprinģo. Tas ir viens ceļš, tas populārākais un zināmais. Bet ir arī tas otrs, kas runā par to, ko es vārdos nemāku izteikt, bet kas…

Jūsu tēvs Arvīds Vasks bija baptistu mācītājs un kā lasīju, viņš esot ļoti mīlējis mūziku. Dati arī rāda, ka jūsu bērnībā visa ģimene ir bijusi ļoti muzikāla. Četri bērni. Māsa spēlējusi klavieres, jūs arī vijoli, mamma dziedājusi. Bet kas bija tā mūzika, ko jūsu tētis mīlēja un kas varbūt arī jums tika mantojumā?

Pēteris Vasks: Patiešām brīnišķīgi, ka es piedzimu ģimenē, kur visi mīlēja mūziku un daudz tika runāts [par mūziku], un ne tikai runāts, bet arī tiešām muzicēts. Viens no tādiem manas dzīves lielākajiem laimes brīžiem bija tas, kad pirmo reizi biju operā. Tas bija vēl, es domāju, 1958. gadā – pirmoreiz okupētajā Latvijā pēc Otrā pasaules kara skanēja Vāgners un ne vairāk, ne mazāk kā "Tanheizers". Mājās jau mēnešiem ilgi par to tika runāts, ka būs "Tanheizers" atkal beidzot. Un tad mēs, visa ģimene, aizbraucām no Aizputes uz šo premjeru operā. Un tas man bija tāds, ka es sapratu – mūzika, mūzika un nekā augstāka nav un nebūs. Tas bija tāds…  Un tur arī vēl šis stāsts. "Tanheizers". Arī šis garīgi reliģiskais motīvs, kas arī tēvam bija ļoti svarīgs. Bet man tā mūzika, tas mūzikas brīnums bija. 

Mūzika vēl bija baptistu vidē, kur es izaugu. Baznīcā bija diezgan labs koris. Es atceros, ka ne viss man likās interesants, jo tur bija diezgan daudz tādas, kā arī es atceros, teica – tā jau tāda salkana dziesmiņa, gandrīz vai lēkā un slavē Jēzu, bet nekādu muzikālās vērtības tajā nebija. Bet daudz vecāko runāja arī par garīgās mūzikas komponistiem, bet latviešu. Tas bija diezgan svarīgi. 

Baznīcā skanēja mūzika. Diemžēl mūsu baznīcā nebija ērģeles, tikai harmonijas. To ērģeļu varenību, to milzīgo potenciālu tikai vēlāk [iepazinu], tam varēju pietuvoties. Vl turpat Aizputē, Kuldīgas ielā, vienā ielas pusē bija baznīca, kurā mēs dzīvojam. Divas mazas istabiņas mums tur bija. Un turpat ielas otrā pusē bija mūzikas skola, kas bija pēc kara atvērta pirmo reizi. Tā esot bijusī vācu skola – pamatskola, tur bija mūzikas skola. Mana māsa mācījās klavieres, tēvs paņēma mani pie rokas, aizveda uz mūzikas skolu pie direktora Kriša Jankovska un teica – šitam puikam ir intereses par mūziku, viņš klausās. Viņš teica: Nāc, es tev iemācīšu vijoli! Līdz ar to mūzika bija visur. 

Mums bija arī tāda mājas muzicēšanas tradīcija – māsa pie klavierēm, es – vijoli, māmiņai bija skaista balss. Viņa pat jaunībā sapņoja, ka viņa gribētu kļūt par dziedātāju, bet vectēvs teica – vajag kārtīgu profesiju beigu beigās, ko tur dziedāsi tikai. Tā mamma kļuva par zobārsti. Bet balss bija skaista un mēs kopīgi muzicējam gan mājās, gan arī baznīcā un visur citur. Tā kā mūzika bija visapkārt.