9. aprīlī apritēja 135. gadskārta kopš nācis pasaulē rakstnieks Jānis Ezeriņš. Nodzīvojis vien 33 gadus, viņš atstājis ievērojamu literāro mantojumu, sevišķi noveles žanrā, tiekot uzskatīts par anekdotiskās noveles iedibinātāju latviešu literatūrā.

Piedāvājam literatūrzinātnieku skatījumu uz Jāni Ezeriņu un viņa literāro devumu. Vispirms fragmenti no sarunas ar literatūrzinātnieci, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņo fakultātes profesori Ievu Kalniņu un literatūrzinātnieku, Latvijas Universitātes emeritēto profesoru Viesturu Vecgrāvi.

Šoreiz raidījumā runājam par regbiju, taču ne patīkamās nokrāsās. Latvijas vīriešu regbija izlase nesen atcēla divas Eiropas čempionāta Konferences divīzijas spēles, jo Latvijas Regbija federācija joprojām nav saņēmusi valsts finansējumu šim gadam.

Kopā ar Latvijas regbija izlases treneri Kristapu Staņu vērtējam, kādu robu tas iecirtīs valstsvienības un šī sporta veida reputācijas mundierī.

Nedēļas notikumu izlasē:

Latvijas Nacionālā bibliotēka izdevusi grāmatzinātnieka Viestura Zandera sastādīto apjomīgo grāmatu "Ansis Gulbis. Raksti. Vēstules. Atmiņas".

Grāmatizdevējs Ansis Gulbis savu izdevējdarbību 1903. gadā sāka ar Gētes rakstiem un noslēdza ar enciklopēdiju "Latviešu konversācijas vārdnīca", kuru apgāds turpināja izdot arī pēc Anša Gulbja nāves 1936.gadā.

Beidzis Bigauņciema pamatskolu, tālāk izglītojies pašmācības ceļā un praksē, Ansis Gulbis kļuva par vienu  no ietekmīgākajiem latviešu grāmatniecības procesu veidotājiem. Viņš izdeva "Universālo bibliotēku", "Raiņa dzīvi un darbus", daudz sarakstījies ar Raini un Aspaziju. Ja grāmatu izdeva Ansis Gulbis, tā jau bija literatūras vērtības zīme. Pie tam - viņam ir svarīga loma ne tikai grāmatniecībā, bet arī presē, kā arī, dibinot Latvijas grāmattirgotāju un izdevēju biedrību.

Anša Gulbja vēstules, atmiņas un rakstus lasa Gundars Āboliņš, par grāmatizdevēju Ansi Gulbi stāsta Viesturs Zanders.  

Raidījumu atbalsta:

14. aprīlī 75. jubilejā sveiksim ļoti darbīgo un allaž enerģisko diriģenti Irēnu Zelču no Valmieras. 12. aprīļa raidījumā "Sidraba birzs" bija iekļauta Intas Pīrāgas intervija ar jubilāri. Saruna izvērtās tik skaista un plaša, ka raidījumā izskanēja tikai fragments no tās. Šeit piedāvājam interviju pilnā apjomā!

Runājam par to, kas ir viņas dzīvesprieka eliksīrs; par bērnību Latgalē, studijām Rīgā, pirmajām darba gaitām Saldū, koriem un dažādu paaudžu dziedātājiem Valmierā, starp kuriem ir "Putnēni", "Putni", "Sol La Re", "Skan", "Imanta".

Vēl sarunā par saprašanos ar dažāda vecuma dziedātājiem, sev tuviem komponistiem, uzticamiem palīgiem, starp kuriem arī Līga Īvāne un Rūdolfs Bērtiņš, ģimeni, labāko atpūtu un prieka mirkļiem, kā arī pilsētu Valmieru, kura spēj pabarot gan miesu, gan garu.

Kāpēc vārds „gribu" ir tik bieži lietots, un kādas ir robežas tam, ko drīkst vai nedrīkst gribēt? Par to runājam ar Oskaru. Lasām Dainas Ēķes "Gribu būt arhitekts. Iedvesmas grāmata bērniem" ("Zvaigzne ABC") un Jennijas Jēgerfeldes "Manu kolosālo nāvi" ("Latvijas Mediji").

Jelgavas pilsētas bibliotēkas novadpētniecības speciāliste Andra Poota iepazīstina ar pašas bibliotēkas ēkas vēsturi. Uzzinām, kāpēc to agrāk sauca par cietumnieku namu, aplūkojam pilsētas mecenāta Reijera būvēto patversmi, uzklausām stāstu, kā jelgavnieki jaunieceltajā stacijā vilcienu nesagaidīja, un palūkojam vietu, kur sākās Jāņa Joņeva romāns "Jelgava 94".

Jānis Krastiņš – tulkotājs un ķīmiķis, kas kopš 1987. gada tulko daiļliteratūru no čehu valodas. Kopskaitā viņa kontā ir vairāk nekā 21 grāmata, bet ir arī viena grāmata, kas tulkota no slovāku valodas.

Nominēts 2014. gada Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā "Labākais tulkojums" par Josefa Škvorecka grāmatas "Cilvēka dvēseles inženiera stāsts" tulkojumu no čehu valodas, savukārt 2021. gadā – par Jakubas Katalpas romāna "Vācieši" tulkojumu no čehu valodas.

2026. gadā piešķirta Latvijas Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu. Uz plašāku sarunu Jāni Krastiņu aicinājusi Liega Piešiņa.

Liega Piešiņa: 17. aprīlī jūs saņemsiet LALIGABA mūža balvu. Kā esat tam noskaņojies?

Jānis Krastiņš: Par laimi pēc lielā šoka, kad man to paziņoja, bijuši divi mēneši, lai varētu tam kaut kā pielāgoties un padomāt par to, ko es ceremonijā varētu teikt – ja vispār būšu spējīgs kaut ko pateikt, jo cilvēks nezina, kas ar viņu notiek, kad viņu izved lielas publikas priekšā un liek teikt svinīgas runas.

Kaut kā es pa šo laiku pie tā vēl neesmu pieradis un jūtu, ka līdz kapa malai nepieradīšu pie tā, ka cilvēks, kas visu mūžu nostrādājis Neorganiskās ķīmijas institūtā, piepeši mūža beigās saņem LALIGABA par literatūru. Tas ir kaut kas neaptverams!

Man ir tāda sajūta, ka esam divi dažādi cilvēki, un tas otrs, kas kaut ko tulko – nu, lai viņš tulko – kas tad man!

Kādi ir jūsu brīvdienu rīti? Vai tie atšķiras no darbadienu rītiem? 

Jāatzīst, ka tagad visas dienas ir vienādas – neatkarīgi no tā, vai tā ir svētdiena, pirmdiena, vai otrdiena – ja nu galīgi kaut kur nav jāskrien 

Kāds tad ir jūsu dienu ritums?

Esmu jau tādā vecumā, kad moka bezmiegs... Bet laukos varu nogulēt gandrīz līdz deviņiem.

Pilsētā ceļos jau ap septiņiem: paēdu brokastis un, ja ir kas tulkojams, uzreiz metos pie darba. Neslaistos.

Ilgāk par divām stundām gan vairs lāgā nevaru ne patulkot, ne arī gribas tulkot, un, ja teksts nepatīk vai kaut kur ieķeras, metu mieru un neliekos ne zinis. 

Kas piedien pie ikdienas darbiem?

Pirmais – ieslēgt datoru un apskatīties feisbuku, vai kāds ir reaģējis uz manām "muļķībām". Tikko pamostos, ieslēdzu arī Latvijas Radio pirmo programmu un klausos rīta ziņas. Ja nekas briesmīgāks par tām briesmām, kas šobrīd pasaulē notiek, nav noticis, varu celties augšā.

Raksturojiet sevi kā tulkotāju!

Būtībā tas man ir visa mūža vaļasprieks – čehu valoda un tulkošana, kas varbūt pat nejauši nākusi klāt valodas zināšanām, jo man darbā bija viena prātīga kolēģe – un darbā to zināja visi faktiski – un jautāja: "Jāni, tu zini čehu valodu – vai neesi kaut ko mēģinājis tulkot?"

Man pašam tas nebija ienācis prātā. Pamēģināju un šo to iztulkoju – kaut kādus stāstiņus. Šogad laikam paies 45 gadi, kopš pirmais stāstiņš tika publicēts – tas notika  1981. gada maijā un bija publicēts "Literatūrā Mākslā". Tā bija Juži Mareka "Sirdsapziņa" – detektīvstāstiņš par vienu tanti, kas redzējusi, kā kādu nogalina un viņa nevar gulēt, iekams nav aizgājusi uz policiju un to izstāstījusi. Tā tas turpinājās. Es neteiktu, ka uzreiz īpaši ķēros tam klāt, jo galu galā toreiz bija jāraksta disertācija, tā ka tulkošana bija tikai brīvajos brīžos.

Tulkojāt, ņemot talkā rakstāmmašīnu, vai tomēr rakstījāt ar roku?

Sākumā ar roku, pēc tam nopirku rakstāmmašīnu. Kaut gan tagad vēl nesen ar roku vienu darbu rakstīju. Ar roku rakstot,  kaut kā vairāk tiek sakopotas  domas. Tagad ar datoriem jau ir vienkārši: žvikt, žvikt – un izlabo. Domāšana netiek nodarbināta.

Turklāt es droši vien biju pirmais tulkotājs, kas sāka tulkot, izmantojot datoru. Jo Neorganiskās ķīmijas institūtā bija datoru nodaļa, un es uzreiz žigli aptvēru, ka tas varētu noderēt, un iemācījos rakstīt datorā.

Jau deviņdesmito gadu beigās iznāca viens tulkojums, kas tika veikts, izmantojot datoru. Mēs uz to skatījāmies kā uz debesu brīnumu: salīdzinot ar rakstīšanu ar rakstāmmašīnu, tas bija kaut kas neaptverams! Progress bija ārkārtīgi liels. 

Astoņdesmito gadu vidū konstatēju, ka Rakstnieku savienībā notiek jauno autoru semināri. Toreiz iekļāvos vecuma grupā līdz 35 gadiem – iesniedzu savu pirmā lielā tulkojuma fragmentu, pašu sākumu.

Tas bija traks tulkojums: darbs bija par Čehijas karali Kārli IV – tur bija desmitiem personāžu no viduslaikiem, karaļi, ķēniņi un Dievs zina, kas vēl. Toreiz taču nebija interneta, kur varēja apskatīties, kas konkrētais varonis ir. Tīrās mokas! 

Ja būtu to zinājis, nekam tādam nebūtu ķēries klāt. Kad iesniedzu vajadzīgās lappuses Rakstnieku savienībā, Anna Bauga, toreiz galvenā tulkotāja no čehu valodas, bija recenzente: viņa ieteica, ka šo grāmatu man vajadzētu iztulkot pilnā apjomā un izdot. Tā tas sākās. Tas bija Františeka Kožīga darbs "Čehijas karaļa Kārļa Ceturtās dzīves un valdīšanas hronika". Grāmata iznāca 1987. gadā 50 tūkstošos eksemplāru – neiedomājams skaitlis mūsdienās! Protams, skraidīju pa visiem veikaliem un skatījos, vai tā ir izlikta skatlogā vai nav. Tas man bija notikums! Grāmatu dāvināju visiem visādās jubilejās un tamlīdzīgi. Mazliet plātījos... 

Pilnu sarunu klausieties audioierakstā!