Saskaroties ar smagu tuvinieka slimību daudzi nonāk izmisumā informācijas trūkuma un birokrātijas slazdu dēļ. Kā to risināt?

Krustpunktā diskutē Veselības ministrijas veselības aprūpes departamenta ārstniecības kvalitātes nodaļas vecākā eksperte Zane Reinholde, Nacionālā veselības dienesta Ārstniecības pakalpojumu departamenta projektu vadītāja Jūlija Voropajeva, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāte, Lauku ģimenes ārstu asociācijas priekšsēdētāja Līga Kozlovska, SIA "Hospiss Māja" valdes locekle Žanete Jansone, Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska un Jauno ārstu asociācijas valdes loceklis, ģimenes ārsts Guntis Balodis.

Pirms septiņiem gadiem paliatīvās aprūpes Latvijā tikpat kā nebija. Toreiz kolēģi uzsāka projektu "Izmisuma zonā". Jāatzīst godīgi, kopš tā laika tiešām ir izdarīts daudz. Iesaistījās visa sabiedrība, mums tagad ir gan mobilās aprūpes brigādes, atsevišķas nodaļas slimnīcās, hospiss un tamlīdzīgi. Paldies ikvienam par to, kas tiek darīts. Tomēr joprojām ir lietas, kuras atrisināt būtu krietni vienkāršāk, bet tās joprojām eksistē, un ir bezjēdzīgs tajā ceļā, lai tiktu līdz paliatīvajai aprūpei. Kolēģi no Ziņu dienesta programmā "Labrīt" stāstīja par vienu tādu gadījumu, kas atklāj nebūšanas, kuras vajag atrisināt, bet kas nav izdarīts. Tāpēc šodien atgriežamies Izmisuma zonā pie temata par paliatīvo aprūpi Latvijā.

Ar gada kavēšanos Latvijas lielākajam – Dienvidkurzemes – novadam ir izstrādāts pirmais teritorijas plāns. Spēkā tas varētu stāties vēl pēc vismaz gada. Attīstības dokuments noteiks, kur un ar ko novadā atļauts nodarboties. Pašlaik teritorijas plāna izstrādātāji ir izgājuši pirmo apli pa novadu, ar to iepazīstinot vietējo sabiedrību. Taču plānā ir būtiskas lietas, kas nepatīk nedz novada cilvēkiem, nedz domei kā dokumenta pasūtītājai, kas pat draud lauzt līgumu ar plāna gatavotāju. Novada vienā galā Papē bažījas, ka kādudien pamodīsies Lietuvā, savukārt otrā pusē Grobiņā pārņēmušas bailes noslīkt atkritumos. 

2. aprīlī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā notiks Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģents Jāņa Stafecka koncerts "Paaudzes", kurā izskanēs gan JVLMA Kompozīcijas katedras studentu Edgara Cīruļa, Annikas Lankas, Žanetes Spirkas, Kristiāna Patrika Krastiņa un Pola Bernarda Bernota jaundarbi, gan arī vecmeistaru mūzika - Paula Dambja opuss Crux un Imanta Kalniņa simfoniskā miniatūra "Santakrusa".

LR3 studijā viesojās komponisti Edgars Cīrulis un Žanete Spirka, sarunā aktualizējot paaudžu tēmu – kā jaunie komponisti izjūt savu vietu starp iepriekšējām un nākamajām paaudzēm. Edgars Cīrulis uzsver, ka paaudžu aspekts ir neizbēgams mūzikā gan skaņdarbu, gan koncerta, gan visu iesaistīto cilvēku kontekstā. Žanete papildina, ka katram uztvere ir atšķirīga, jo arī paši studenti nāk no dažādām paaudzēm un atrodas starp tām.

Vai jaunajiem komponistiem ir savi muzikālie “tēvi” jeb iedvesmas avoti? Žanete Spirka piemin komponistu Lučāno Berio un citus, kā arī savus pasniedzējus Jāni Petraškeviču un Gundegu Šmiti, un atceras, ka kādreiz daudz klausījies arī Imantu Kalniņu. Edgars Cīrulis kā nozīmīgu iedvesmas avotu izceļ Deividu Lengu, franču spektrālistus un īpaši savu pedagogu Kristu Auznieku.

Žanete stāsta, ka kompozīciju apgūst jau no vidusskolas laikiem un šobrīd ir bakalaura pēdējā kursā. Viņa uzsver īpašo iespēju rakstīt orķestrim, kas ir viņas līdz šim lielākais darbs.  Edgars dalās ar savu kompozīcijas manifestu:

mūzikai jātiecas pēc skaistuma (kā emocionāla atsauksme), jābūt skaidrībai un jāveido laiks, nevis vienkāršs tā aizpildījums.

Viņš vēlas, lai mūzika būtu klātesamības aspekts un jēgpilna laika pieredze (“manifests” ir arī atrodams viņa mājaslapā). Žanete atklāj, ka viņai vēl nav sava manifesta, bet viņu interesē atrast un radīt mūzikā ko jaunu, kas ir ārpus ierastā, meklēt interesantas saskaņas un tic, ka katrai mūzikai ir atbilstoša vieta un laiks.

Sarunājamies arī par to, vai mūzikas šodien nav par daudz. Edgars atzīst, ka varbūt ir pārāk daudz informācijas vai “iepakotās” mūzikas, taču ne mūzikas. 

Skaņdarbā savijas laika, gaidīšanas, uztraukuma un prieka tēmas, un tas aicina klausītāju uz pilnīgas klātesamības pieredzi.

Abi komponisti iepazīstina arī ar kolēģu darbiem: Annikas Lankas "Slūžas" (par dzīves intensitāti un ūdens tēlu), Kristiāna Patrika Skrastiņa Memento Vivere (par dzīvesprieku), Pola Bernarda Bernota “Apburtais mežs” (izpētīti orķestra spektri no kamermūzikas līdz simfonismam). Tiek uzsvērts, ka koncertā būs dzirdama liela stilistiska dažādība, atklājot dažādu komponistu individuālos rokrakstus (“viens liels, skaists, kaleidoskopisks skats uz mūziku šajā gadsimtā”).

Rudenī deju grupa “Dzirnas” 40. dzimšanas dienu atzīmēja ar uzvedumu “Indulis un Ārija", ar ko arī šogad rudenī noslēgs savu jubilejas gadu. Tomēr paralēli tam “Dzirnu” deju skolā, kas ir nedaudz jaunāka par pašu kolektīvu, gatavojas vēl citiem notikumiem. Tostarp, veido pavisam jaunu tautas deju jaunrades konkursam deju svētkiem Amerikā, kā arī atgriežas pie senāk iestudētajiem darbiem, kuros ieskanas Rodžera Votersa, "Queen", Elisa Kūpera dziesmas un daudzas citas melodijas.

Kā atzīst deju skolas vadītājs Agris Daņiļevičs, šobrīd ir nozīmīgi saglabāt kvalitāti, jo, gadiem būvēto priekšstatu par dejotājiem var sagraut kaut viena priekšnesuma laikā. Tomēr lielāka nozīme ir dejotāju iekšējai sajūtai un spējai no visas sirds būt dejā.

Una Zvejniece devās gan pie pašiem mazākajiem dejotājiem, gan pieredzējušajiem, lai iepazītu, kādas ir “Dzirnas” un deju skola šobrīd.

Ieraksta dienā deju skolā "Dzirnas" valda rosība: vecāki ar bērniem dodas uz un no nodarbībām, ir dzirdama mūzika. Visi mēģina, trenējas. Un ne par velti. Šobrīd paralēli aizrit gatavošanās vairākiem pasākumiem Latvijā, kā arī ārpus tās, norāda horeogrāfs Agris Daņiļevičs. Uz ko skola šobrīd vairāk orientējas?

"Nav svarīgi, man liekas, uz kuru pusi. Fokuss ir tas, lai skola mutuļo, lai skola darbojas, lai skolā bērniem un arī pedagogiem ir azarts un interese, ir interesanti," uzskata Agris Daņiļevičs.

Pirms 40 gadiem deju grupa "Dzirnas" izveidojās kā tautas deju kolektīvs. Vēlāk, ap 90. gadu vidu, "Dzirnas" sāka ielauzties sev neparastos deju stilos un tehnikās, mainījās un dažādojās arī repertuārs. Palielinoties dejot gribētāju skaitam, radās ideja par "Dzirnu" studijas izveidi. Nu skola ir izaugusi līdz ārkārtīgi daudzveidīgai programmai. Pievēršas tautas dejām, hip-hopam, attīsta prasme dejot ar breika elementiem un daudz ko citu. Kā atzīst deju skolas vadītājs, viss ir izvērties krāšņāk, nekā sākumā cerēja.

"Bet mans lielākais sapnis vēl nav īstenojies," bilst Agris Daņiļevičs. "Mēs svinējām 40 gadus. Varbūt ne uz 50 gadiem, varbūt 45. jubilejā es tomēr gribētu "Dzirnās" īstenot projektu, kuram var apakšā parakstīt vārdiņu mūzikls. Es gribu, ka visi dzied, visi dejo un ka tas viss ir vienā personā."

Tieši daudzpusība un daudzveidīgi deju stili un personības prasmes ir mērķis, uz ko tiecas Daņiļevičs. Viņaprāt, pateicoties kustības, balss, aktierspēles treniņiem, rodas dzirnietis, kas māk ne tikai dejot, bet arī reaģēt un risināt dažādas dzīves situācijas. Daudzpusīgie kādriezējie dejotāji ir kļuvuši gan par aktieriem, dziedātājiem, dizaineriem, cilvēkiem, kas strādā ar foto, video, kino un arī deju. Arī "Dzirnu" deju skolas skolotāju rindas ir kuplinājuši kādreizējie dejotāji. Viens no viņiem ir Kārlis Bošs, kā arī Marta Paula Rāzna un Vera Ozola.

Latvijas dēkaiņu 141.epizode būs īpaši interesanta tiem, kuri kaut reizi ir domājuši par ceļojumu ar motociklu, jo pie mums viesos moto entuziaste un aktīva dzīvesveida piekritēja Paula Dīriņa.

Paulas Instagram mājas.

"Lauku balodis ir lielākais no baložiem, patiešām drukns putns. Tas ir mazliet mazāks par vārnu. Bet nereti cilvēki lauku balodi jauc ar meža balodi, kas Latvijā ir īpaši aizsargājams un sastopams ievērojami mazākā skaitā. Tas varētu būt saistīts ar lauku baloža nosaukumu angļu valodā - "wood pigeon". Tomēr tas attiecas uz mūsu lauku balodi," skaidro Ance Priedniece.

Latvijas Orntioloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece iepazīstina ar lauku balodi – putnu, kura populācija Latvijā aizvien pieaug.

Latvijā tas ligzdo vislielākajā skaitā no baložiem - aptuveni 100000 lauku baložu pāru, un tas ir pat vairāk nekā mājas baloži, ko mēs visbiežāk redzam pilsētās baros. 

"Arī lauku baloži ir sastopami pilsētās, pilsētas zaļajās zonās, parkos, dārzos, krūmājos. Bet lauku baloži ir arī sastopami ārpus pilsētas, piemēram, viensētās, aizaugušajos ābeļdārzos, mežmalās," norada Ance Priedniece.

Pēdējās ziemas lauku baloži mēdz ziemot arī Latvijā, bet lielākoties lauku baloži ir tuvās distances gājputni. Tie pārziemo galvenokārt Eiropas centrālajā un dienvidu daļā. 

"Lauku baloža dziesma ir viena no vienkāršākajām, ko iegaumēt, jo tajā var sadzirdēt vairākas reizes atkārtotu tekstu "puspūru olu piedēju" un pēc šī vairāku reižu atkārtojuma lauku baloži dziesmu noslēdzas ar "tukšs"," atklāj Ance Priedniece. "Šāds tulkojums tautā varētu būt ienācis, jo ligzdu lauku baloži būvē pavirši - no zariņiem, taču salīdzinoši plānu. Varētu šķist, ka kāda ola izkritīs cauri tik pavirši uzbūvētai ligzdai. Taču tas, ka lauku baloži izdēj puspūru olu, ir pārspīlējums. Parasti tās ir tikai viena līdz divas olas."

Latviešu valodas institūta pētnieces radījušas personvārdiem veltīto elektronisko vārdnīcu, kas ļauj izsekot dažādu latviešiem doto personvārdu cilmes un vēstures ceļiem, sākot no 13. gadsimta hroniku ierakstiem līdz 18. gadsimta reģistrējumiem.

Kāpēc Baibas 18. gadsimtā bija sastopamas tikai Kurzemē un kādus senus vārdus mūsdienas vairs nedzirdam? Raidījumā Zināmais nezināmajā ar vārdnīcu iepazīstina Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Renāte Siliņa-Piņķe un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa.

Šobrīd vārdnīcā var aplūkot pirmos 200 publicētos šķirkļus. Bet tā jau tagad, pašā tās iesākumā, parāda, cik bagāta un mainīga ir latviešu personvārdu vēsture. Līdzās mūsdienās pazīstamajiem personvārdiem vēsturiskajos avotos lielākoties sastopami vārdi, kas izzuduši vai saglabājušies tikai uzvārdos, piemēram, Andārte, Babe, Jaspers, Kriškjānis, Ķestens, Saplīze, Šķērstens, Tenīss. Ir tādi, ko latvieši savā mēlē pārveidojuši tik ļoti, ka cilmes vārds bez pētnieka darba grūti atpazīstams, piemēram, Baiba, Šķērsts. Ir tādi, kas rāda izlokšņu vai latviešu personvārdu darināšanas bezgalīgās iespējas, piemēram, Dārčus (sieviešu vārds), Baibuža, Binne, Ilžuks, Ortija. Un ir tādi, ar kuriem var lepoties tikai balti, piemēram, Nameitis, Dotis, Gailis.

„Nav svarīgi, kas tu esi, bet būtiski, ka tev ir dokuments.” Tā atzīst Latvijas Nacionālā arhīva dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja, vēstures zinātņu  doktore Anita Čerpinska, rādot vienus no senākajiem šajā arhīvā pieejamiem dokumentiem. No hercoga  eleganti vilktiem kruzuļiem līdz  zemnieka drebelīgam parakstam. Viņa ir izlikusi dokumentus ar sarkaniem vaska zīmogiem, ar Kurzemes-Zemgales hercogistes, ar Impēriskās Krievijas ģerboņiem, dažādu grāfu un baronu dzimtas simboliem iespiestiem vaskā. Šis  ir stāsts par laiku, kad paraksts bija nevis vienkārša formalitāte, bet gan nopietna sociālā slāņa un izglītības mēraukla.

--

Lauku balodis ir lielākais no baložiem, patiešām drukns putns. Latvijas Orntioloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece iepazīstina ar lauku balodi – putnu, kura populācija Latvijā aizvien pieaug.