Plānojat mājās remontu? Raidījumā Kā labāk dzīvot interesējamies, kurus darbus var veikt tikai pavasarī. Skaidro Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma pedagoģes Sandra Miklašēvica un Gunita Ķēniņa.

17.aprīļa vakarā tiks paziņoti Latvijas literatūras gada balvas šī gada uzvarētāji, bet pagājušajā nedēļā tikām informēti par īso nominantu sarakstu. Kategorijās ir  daži jaunumi. Piemēram, tiks noteikts "spilgtākais darbs dramaturģijā". Viens no LALIGABAs ekspertiem - literatūrzinātnieks un literatūrkritiķis Arnis Koroševskis - sarunā ar Liegu Piešiņu raksturo kategoriju "Labākais prozas autordarbs latviešu valodā".

Arnis Koroševskis: Kopumā šogad bija ārkārtīgi interesanti kaut tā iemesla dēļ, ka bija pieteikts rekordliels grāmatu skaits - mazliet vairāk nekā 150, arī prozas kategorija bija ļoti bagātīga - tuvu pie 30 grāmatām.

Izkristalizējas diezgan pamanāmas tendences, un tas ir skatījums vēsturē - gan senākā, gan salīdzinoši nesenā; gan biogrāfisks skatījums, gan autobiogrāfisks.

Mēs redzam, kā strauji ir attīstījies mūsdienu modernais biogrāfiskais romāns. Osvalda Zebra “Dzīvs!” par Frici Brīvzemnieku - manuprāt, ievērības cienīgs fakts vien ir, ka beidzot pievēršamies šai personībai, jo parasti, domājot par nacionālās atmodas laikmetu, prātā nāk daudzi citi uzvārdi, kuri pēdējos gados varbūt ir bijuši pamanāmāki. Brīvzemnieks it kā tiek uzskatīts par ko pašsaprotamu, bet patiesībā mēs viņu īsti neaktualizējam.

Gluži tāpat romānu un monogrāfiju sērijā “Es esmu…” Ingas Ābeles brīnišķīgais romāns “Mīlamā” par Aspaziju, kas droši ir viens no gaidītākajiem romāniem šajā sērijā. Zināms, ka ļoti ilgstoši un grūti tapis. Tas ir neparasts biogrāfisks skatījums, un tie lasītāji, kas vēlēsies gūt klasisku pārskatu par Aspaziju kā personību un viņas dzīves gājumu, varbūt būs vīlušies, varbūt jutīsies samulsuši, lasot šo darbu, jo Inga Ābele ir izvēlējusies ļoti neparastu pieeju, bet to neteikšu priekšā, lai katrs pats lasa.

Varējām pamanīt arī to, ka vairākās prozas grāmatās bija vai nu autobiogrāfisks, vai daļēji autobiogrāfisks skatījums uz neseno vēsturi -

tas bija gan Ģirtam Koknēvičam, gan Kristīnei Želvei, Nilam Saksam. No gala nominantiem īpašs prieks man ir par Andru Manfeldi, kura pēdējo 20 gadu laikā kopš romāna “Adata” ir pierādījusi, ka latviešu literatūrā viņa spēj pilnīgi visu - vienlīdz kvalitatīvi radīt pilnīgi visos literatūras veidos un žanros, un brīnišķīgais romāns “Kosmonautu iela” arī ir tam apliecinājums. No vienas puses tas varbūt aptver jautājumu loku, kurš ļoti bieži ir ieskanējies pēdējo gadu latviešu prozā, proti, skatījums uz vēlīnajiem padomju gadiem, īpaši 80. gadiem, bet tomēr Manfelde atrod interesantu pieeju un apraksta šo laiku tā, ka tas būs saistoši gan cilvēkiem, kas to ir pieredzējuši, gan jaunākām paaudzēm, kurām par padomju laiku varbūt ir visai stereotipizēts vai abstrakts priekšstats. Par autobiogrāfiskumu varam runāt arī Viļa Kasima brīnišķīgajā “Svešuma grāmatā” - ļoti emocionāls un atklāts skatījums pašam uz savu dzīvi, pasniegts daļēji esejistiskā manierē. Var teikt, ka pēdējos gados ir atdzimis arī esejas žanrs.

Lai gan līdz nomināciju listei tā netika, tomēr jāuzteic arī brīnišķīgā Ievas Strukas grāmata par Astrīdu Kairišu, kur arī tika rasts veids, kā esejistiskā veidā biogrāfiski aplūkot konkrētu personību.

Vai bija grūti izvēlēties pēdējo četrinieku?

Prozas kategorijā, manuprāt, žūrijai bija krietni lielāka vienprātība, līdz ar to nosacīti, bet varētu teikt, ka bija vieglāk. Visgrūtāk bija ar tulkojumu kategoriju, jo tajā arī bija rekordliels skaits - pāri 50 grāmatām, piedevām ļoti reti bija gadījumi, kur mēs skaidri redzam, ka grāmata varbūt nav tik vērtīga vai tulkojums nav izdevies, vai no tehniskā viedokļa kaut kas nav - lielākā daļa tulkojumu bija ļoti kvalitatīvi.

Īpaši mani sajūsmina un turpina pārsteigt Māra Poļakova - cik ražīgi viņa strādā gadu no gada,

un tieši 2025. gads, kvantitatīvi skatoties, viņai bija visražīgākais. Mēs nevarējām izlemt, kuru no visiem Poļakovas darbiem beigās nominēt, bet pat gala sarakstā viņa ir pārstāvēta divreiz.

Pateicoties klausītāju un portāla lasītāju iesūtītajiem dažādu birokrātisko procedūru aprakstiem, redzams, ka liekas un dažkārt pat nejēdzīgas formalitātes apgrūtina abas puses – gan ārstu, gan pacientu dzīvi. Tās Latvijas Radio ieskicē caur konkrētas onkoloģijas pacientes pieredzi. Redzams informācijas trūkums, skaidri nosprausta pacienta ceļa jeb algoritma neesamība. Iznākums – apjukums, neziņa un garas pauzes starp dažādiem aprūpes posmiem dažādās ārstniecības iestādēs.

Šajā pieredzē birokrātija izpaudusies dažādos veidos: bijis koordinācijas trūkums starp dažādām iestādēm; katra no tām it kā paveikusi savu darāmo, bet īpaši nav interesējusies ne par to, kas ar slimnieci noticis pēc tam, ne arī, kas būs tālāk.

Latvijas Radio tikās ar pacientes meitu, kura stāstīja par savu mammu. Mammai ir smaga onkoloģiska diagnoze – audzējs smadzenēs, viņa ir atkarīga no tuviniekiem un ārstiem un pašlaik saņem paliatīvo aprūpi. To meita raksturoja kā labāko posmu; ceļš līdz tam gan ir bijis ļoti sarežģīts.

Pēc pacientes meitas lūguma netiks minēts ne viņas, ne mammas vārds, nedz arī konkrētas ārstniecības iestādes vai ārstu vārdi, taču Latvijas Radio rīcībā ir virkne medicīnisku dokumentu, kas apstiprina stāstīto. Pacientes meita, kuru ērtības labad stāstā sauks par Daci, vismaz pašlaik nedomā vērsties Veselības inspekcijā saistībā par varbūtējiem pārkāpumiem. 

Izsmalcināti krāsu salikumi, ritmiski ornamenti un harmoniskas formas veido ļoti izteiksmīgu saspēli jaunajā izstādē ”Pasaules līkločos”, kas no 2. aprīļa būs skatāma Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Ar šo izstādi savas 60 gadu jubilejas svin divas tautas lietišķās mākslas studijas ”Rota” un ”Plastika”, kas darbojas kultūras un tautas mākslas centrā ”Ritums”. Izstādei izvēlēti darbi, kam iedvesma gūta, apceļojot pasauli. Latviskās tradīcijas tajos cieši savijas ar citu zemju iespaidiem. 

Visu izstādi vienojošais elements ir no visdažādāko krāsu dzīpariem austās jostas. Uz visām pusēm tās izplūst no izstādes centrā redzamās lielās lādes un izvijas cauri visai ekspozīcijai. Tās simbolizē „pasaules līkločus” , kas tieši vai netieši ienākuši arī mūsu tautas lietišķās mākslas darinājumos. Izstāde ir tautas lietišķās mākslas studiju ”Rota” un ”Plastika” kopdarbs, ar kuru tās svin savu 60. jubileju. 

Darbos ir iespaidi arī no Vācijas, Francijas, Portugāles, Rumānijas, Ungārijas, Meksikas, Indijas, Vjetnamas un vēl citām valstīm, bet – kā saka Džeima Kriķe – no latviskās būtības jau nekur neaizbēgsi, tāpēc arī tālais un citādais mūsu meistaru darbos kļūst par tuvo un savējo, jo to tomēr caurauž arī tieši mūsu mentalitātei raksturīgā krāsu, ritma un formu sajūta.

Studija ”Plastika” strādā ar ādu, un izstādē redzamas tās dalībnieku veidotās, ļoti smalki izstrādātās ādas jostas, somas, kārbas, lampu kupoli, rotas un citi darinājumi.

”Plastika” ir vienīgā Rīgā un viena no pavisam retajām studijām arī visā Latvijā, kas nodarbojas ar ādas māksliniecisko apdari. Džeima Kriķe to vada 40 gadu, un tādējādi turpina savu vecāku iesākto, kuri pirms tam bija ilggadēji studijas vadītāji. Šobrīd studijā darbojas 27 dalībnieki. Gados jaunu cilvēku esot maz, iespējams, tādēļ, ka mūsdienu straujajā laikā viņiem tā šķiet pārāk lēna un darbietilpīga nodarbe. Kad kāds pirmo reizi kaut ko mēģina uztaisīt no ādas, gandrīz nemainīgi viņam rodas viens jautājums:

Studija ”Rota” savukārt izstādē rāda austas, izšūtas un batikotas segas, austus, tamborētus un adītus galdautus, dažādās tehnikās radītus lakatus un citus tekstilmākslas darinājumus. Izstāde ir uzskatāms apliecinājums mūsu cilvēku apbrīnojamajam radošumam un meistarīgumam – uzskata Brīvdabas muzeja pārstāve Anda Skuja.

Izstāde ”Pasaules līkločos” Brīvdabas muzejā būs skatāma no 2. aprīla līdz 10. maijam.

Vairāku dienu vizītē Latvijā ierodas Moldovas prezidente Maija Sandu. Raksturojot noskaņu Moldovā, Latvijas vēstnieks Moldovā Edgars Bondars teic, ka šīs valsts iedzīvotāji jūtas piederīgi Eiropai. Un šī valsts ievērojami saskārusies ar apdraudējumu savās vēlēšanās.

Nolūkā mazināt birokrātiju Latvijas Radio rīcībā nonācis kāda uzņēmēja ierosinājums samazināt darba algas atskaites, kas jāiesniedz vairakkārt un apgrūtinot darbu. Valsts ieņēmumu dienestā saka – šīs atskaites ir divi atšķirīgi pārskati un tos nevar apvienot. Vai šo kā problēmu saskata arī darba devējus pārstāvošās organizācijas, vai to var mainīt un kā to vērtē Birokrātijas atmešanas darba grupā?

Par ieceri mazināt atskaišu iesniegšanu valsts iestādēs tiek diskutēts jau ilgstoši. Arī Birokrātiskā sloga mazināšanas rīcības grupas jeb Birokrātijas atmešanas grupas (BAG) viens no mērķiem ir mazināt administratīvo slogu valsts pārvaldē.

Viens no ierosinājumiem – samazināt Valsts ieņēmumu dienestā (VID) iesniedzamo atskaišu daudzumu.

"Uzņēmumam katru mēnesi ir jāiesniedz darba algas atskaites, un katru reizi visi darbinieku dati ir jāievada no jauna, lai gan darbinieki tiek reģistrēti EDS un tātad sistēmā jau ir. Turklāt reizi gadā ir jāiesniedz vēl viena atskaite par fiziskām personām izmaksātajām summām, kur atkal ir jānorāda aprēķinātās algas. Tas viss katru reizi ir jāraksta no jauna, kaut arī VID šī informācija jau ir. Tas paņem daudz laika, ko citādi varētu izmantot biznesa attīstīšanai."

Šādu ierisinājumu mums atsūtījis kāds uzņēmējs, daloties ar savu pieredzi par nejēdzīgo birokrātiju.

Valsts ieņēmumu dienesta Fizisko personu nodokļu daļas galvenā nodokļu inspektore Sandra Podniece skaidro, ka darba devēja ziņojums un paziņojums par fiziskai personai izmaksātām summām nav viens un tas pats.

Rīt, 1. aprīlī, jokos un izjokos visi, bet tie, kuriem humors ir daļa no darba, caur jokiem mēdz stāstīt būtisko. Monopolā saruna ar pedagoģi un daļu no improvizācijas teātra "Divas" – Aneti Bendiku.

Lielās Piektdienas koncertā 3. aprīlī Rīgas Doma mūzikas direktors un katedrāles ērģelnieks Aigars Reinis piedāvā programmu, kuras centrā būs izvērstais Pētera Vaska Cantus ad pacem, Johana Sebastiāna Baha korāļprelūdijas, Fantāzija un fūga solminorā BWV 542, Imanta Zemzara darbs “Mežezers” un Aivara Kalēja dramatiskais Krustaceļa vēstījums “Via dolorosa”.

Sarunā ar Aigaru Reini - par šī gada jubilāriem - Vaskam, Zemzarim un Kalējam - veltīto koncertciklu Rīgas Domā, par ceļu pie viņu mūzikas, Rīgas Doma ērģeļu simtgadi un reiz veiktajām pārbūvēm, par 3. aprīļa koncerta programmā iekļautajiem vēstījumiem un kompozīciju rašanās vēsturi un vēsturisko fonu. 

Aigars Reinis: Aprīlis ir bagātīgs mēnesis latviešu mūzikā, jo trīs tiešām izcili komponisti ir dzimuši tieši aprīlī, un ik pēc pieciem gadiem mēs svinam viņu jubilejas. Tie ir Pēteris Vasks, kura mūzika jau skan visur pasaulē saistībā ar jubileju, Imants Zemzaris un Aivars Kalējs.

Domājot par šīm jubilejām, likās, ka negribas kādu vienu atsevišķi izcelt, vajadzētu apvienot, tāpēc radās doma izveidot veselu jubileju festivālu ar septiņiem koncertim. Divi jau ir notikuši, vēl pieci priekšā.

Kurā brīdī latviešu meistariem piepulcējās Johans Sebastiāns Bahs? Vai tā ir tā pārbaudītā vērtība, ka ar Baha mūziku var līdzsvarot jebkuru komponistu un viņš ir lielisks sasaistes materiāls?

Es domāju, šie trīs komponisti nav necik mazākā mērā ievērojami kā Bahs. Mūzika ir tikpat dziļa, un gribētos novēlēt arī viņiem skanēt mūžīgi. Bet jāsaka, tepat drīz ir arī Baha dzimšanas diena. Tradicionāli mums tas ir Baha mēnesis, šobrīd ir arī ciešanu laiks, Baha mūzikā to droši vien var izstāstīt vislabāk.

Ko paši jubilāri teica par to, ka viņu mūzika izskanēs ne tikai vienā koncertā, bet veselā koncertu ciklā? Reakcijas bija atšķirīgas vai tomēr bija kas vienojošs?

Varbūt tā nespēju izvērtēt, katram atšķirīgi, sevišķi Pēterim Vaskam, kursm vienā citā jubilejas koncertā teicu, ka tā būs. Viņam šobrīd mūzikas dzīve ir ļoti pārsātināta - vienu dienu ir vienā valstī, otru dienu otrā, tad dodas uz Liepāju, tad atkal atpakaļ. Viņam šobrīd ļoti intensīvi jāklausās sava mūzika. Bet domāju, ka

tā ir lielākā velte komponistiem, ka viņu mūzika skan. Varbūt jubilejas gads, bet tā ir reize atkal akcentēt šo komponistu devumu. Mēs izspēlējam visu šo komponistu ērģeļmūzikā sarakstīto, jo gan Pēterim Vaskam, gan Imantam Zemzarim šie skaņdarbi skaitās seši. Aivaram Kalējam, protams, ir stipri vairāk, pašam ērģelniekam esot. Es domāju, reta izdevība, ka viss šis klāsts izskan šī pusotra mēneša laikā.

Bahs, protams, ir katra topoša ērģelnieka ēdienkartē, bet kurā brīdī parādās Zemzara, Vaska un Kalēja mūzika?

Pedagoģijā, protams, Bahs ir tā maizīte, ar ko sāk, un pamats. Ne tikai tāpēc - tā mūzika tiešām ir vērtīga un ārkārtīgi dziļa, bet droši vien arī didaktiska un izglītojoša ar fūgas mākslu koordinācijai ērģelniekam. Tā ir tāda ikdienas maizīte. Ne tikai, ka publika interesējas un Bahu vienkārši zina. (..) Kādreiz mēs aizmaldāmies citos laukos, spēlējam mūsdienu mūziku vai ko, bet vienmēr ir prieks atgriezties pie Johana Sebastiāna Baha. Šie latviešu opusi noteikti tiek cilāti arī jau studiju laikā, bet varbūt ne visi sarežģītības un domas sarežģītības dēļ, kā lai šo mūziku iznes. Bet jaunie studenti mācās un caur šo mūziku iepazīst latviešu dvēseli un latviešu komponistu rakstības stilu un emocijas, kas droši vien atšķiras no citu zemju komponistiem.

Attīstība, konkurētspēja un inovatīvs finanšu sektors – tādi ir Latvijas Bankas šī gada mērķi. Par prioritātēm tā izvirzījusi pieejamu un drošu finanšu vidi, kā arī aktīvāku iesaisti valsts ekonomiskajos lēmumos.

Centrālā banka vēlas veicināt jaunu tirgus dalībnieku ienākšanu, stiprināt konkurenci un vienkāršot regulējumu, vienlaikus attīstot mūsdienīgus maksājumu risinājumus, tostarp digitālo eiro. Par Latvijas Bankas plāniem šodien sprieda arī Saeimas Budžeta un finanšu komisijā. Deputāti gan norāda, ka iecerēs pietrūkst ciešākas sadarbības ar citām institūcijām, kā arī lielākas dinamikas un vēlmes mazināt valsts izdevumus. 

Latvijas Banka šogad plāno piesaistīt jaunus tirgus dalībniekus un nodrošināt ātru un efektīvu licencēšanas procesu. Šobrīd 31 uzņēmums ir konsultāciju stadijā, 16 – licencēšanas procesā, bet kopumā uzraudzībā ir vairāk nekā 200 finanšu tirgus dalībnieku. Paredzēts izsniegt vismaz divas jaunas licences.

Banka pārņēmusi arī 39 nebanku patēriņa kreditētāju uzraudzību, lai mazinātu sadrumstalotību un labāk aizsargātu patērētājus. Vienlaikus pilnveido regulējumu specializētām kredītiestādēm – šobrīd trīs uzņēmumi par šo iespēju interesējoties.

Liela uzmanība pievērsta arī mūsdienīgiem maksājumu risinājumiem. Tiek paplašināta Elektroniskā klīringa sistēma, kur jau darbojas 25 maksājumu un e-naudas iestādes, tostarp ārvalstu uzņēmumi, bet vairāki ir procesā vai konsultāciju stadijā. Kā arī attīstīti digitālā eiro pilotprojekti, tostarp depozītu tokenizācijas jomā. Turpinās darbs arī pie hipotekāro kredītu vērtspapīrošanas, lai veicinātu konkurenci mājokļu kreditēšanā un attīstītu kapitāla tirgu.

Plānots arī pārskatīt pensiju 2. un 3. līmeņa pārvaldību un ieguldījumu nosacījumus, lai palielinātu ienesīgumu un samazinātu izmaksas.

Otra būtiska prioritāte ir finanšu pakalpojumu pieejamība reģionos. Latvijas Banka uzsver, ka tiek stiprināts banku pakalpojumu tīkls ārpus Rīgas, tostarp nodrošinot pastāvīgas apkalpošanas vietas un alternatīvus risinājumus 11 pilsētās.

Tiek strādāts arī pie kredītu pieejamības uzlabošanas, ļaujot krājaizdevu sabiedrībām kreditēt uzņēmumus, un jau dots pirmais šāda veida saskaņojums.

Uzlabojumi veikti arī apdrošināšanas jomā, lai atlīdzību saņemšana būtu vienkāršāka un saprotamāka.