Pirmo reizi iedzīvotāji Latvijā saņēmuši šūnapraides paziņojumu par apdraudējumu Latvijas gaisa telpā.

Igaunijas gaisa telpā aizvadītajā naktī ielidoja vairāki droni, un uz apdraudējumu reaģēja arī NATO patrulēšanas misijas iznīcinātāji.

Valdība vērtē ieceri ieviest solidaritātes maksājumus degvielas tirgotājiem, lai ierobežotu degvielas cenu kāpumu.

Latvijas Banka kā šī gada prioritātes izvirzījusi pieejamu un drošu finanšu vidi, kā arī aktīvāku iesaisti valsts ekonomiskajos lēmumos.

Latvijas vīriešu futbola izlasei šovakar gaidāma šī gada atbildīgākā spēle, kuras likme ir vieta nākamās sezonas Nāciju līgas C grupas turnīrā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna publicistu un politisko procesu komentētāju Māri Zanderu par Ungārijas vēlēšanām un iespējamām priekšvēlēšanu tēmām Latvijā, elektorāta izvēlēm, autoritārisma riskiem un ģeopolitisko kontekstu.

Vēlēšanu kampaņa Ungārijā. Kāds sakars mums ar to? Publicists Māris Zanders pagājušajā nedēļā portālā "Satori" rakstīja arī, ka tuvāko mēnešu laikā mēs no Saeimas deputātu amata kandidātiem daudz dzirdēsim par nākotni - latviešu nācijas, Latvijas valsts, Eiropas civilizācijas, Piena ceļa galaktikas. Bez ironijas viņš rakstīja: "Neko jēdzīgu tur negaidīt." 

Tomēr kādā ziņā Saeimas vēlēšanu kampaņa ir sākusies jau šobrīd? Kas ir tās tēmas un iespējamie scenāriji, par to sarunu raidījumā ar publicistu Māri Zanderu.

Cik lielā mērā, tavuprāt, vēlēšanas vai vēlēšanu kampaņa šobrīd, kas notiek Ungārijā, mums norāda uz veidiem vai paņēmieniem, par ko būtu jādomā, kādā veidā notiek vai veidojas Krievijas ietekme uz vēlēšanām, piemēram, Latvijā? Vai mēs jau redzam kaut kādus iespējamos scenārijus?

Māris Zanders: Vēl nē. Es arī ceru, ka tik netīri tā kampaņa nebūs, kā Ungārijā. Godīgi sakot, mēs esam labākā situācijā nekā ungāri, jo mums autoritārs režīms vēl nav. Viņš būs pēc vēlēšanām.

Iespējams, var rasties pēc vēlēšanām.

Māris Zanders: Es domāju, ka tur ir diezgan droši, ka tā būs.

Protams, ka Ungārijā arī konteksts ir cits. Piemēram, mums nav nācijas, kas dzīvo blakus valstīs un stingri balso par valdošo partiju, kā tas ir Ungārijā. Ungāri ir Rumānijā un Serbijā. Vojvodinā ir stingri Orbana atbalstītāji, kam ir savi iemesli. Mums tādu nav, un līdz ar to it kā tieši paralēles nevajadzētu vilkt. Bet tas, ka, teiksim, imigrācijas stāsts varētu būt, domāju, jā, tā ir paralēle.

Mēs varam domāt, ka Ukrainas jautājums Latvijas vēlēšanu kontekstā nerastos. Vai radīsies arī jautājums par Ukrainu, kā motivēt vēlētājus?

Māris Zanders: Es domāju, ka nevienam vēl šajā vēlēšanu ciklā mute neveras vaļā, lai teiktu, ka pie visa vainīga Ukraina. Kaut kādas nianses droši vien ir par to, ka varētu būt, ka nevajag dedzināt tiltus ar kaimiņu, kurš tepat būs un nekur neliksies. Ģeogrāfija ir nepielūdzama, un tāpēc Krievija ir jānosoda, bet nav jādara kaut kādas lietas. Grūti iedomāties tik radikālu pavērsienu. Turklāt viņš arī nav īsti nepieciešams.

Tu esi rakstījis arī par to, ka tas ir un reizē nav paradokss, kāpēc šāds režīms Ungārijā vai Slovākijā varēja rasties. Mums ļoti bieži šī Višegradas trijstūra dažādība nav līdz galam saprotama un raisa izbrīnu. Kāpēc Baltija ir demokrātiskāka nekā valstis, kuras neatradās tādā tiešā ne totalitārā, ne autoritārā režīma ietvaros?

Māris Zanders: Domāju, ka tur arī lielas atšķirības, jo Fico būtībā ir vienkārši oportūnists, principā viņa partija nav atteikusies no tā, ka viņi sociāldemokrāti. Tas viņam netraucē sadarboties ar pilnīgi labējiem nacionālistiem. 

Orbāna gadījums varētu būt atšķirīgs. Es domāju, ka tur ir kaut kādas personīgās īpašības. Pēc tam, kad viņš zaudēja uz laiku varu 21. gadsimta sākumā, esmu lasījis, ka cilvēki, kas ir apgrozījušies Ungārijas politikā [rakstīja], ka viņš tā arī teicis, ka otrreiz vairs šitādu kļūdu nepieļaus, ka viņš zaudē varu. Tas nosaka viņa stilu, personīgas īpašības nosaka, ka viņš ne par ko negrib zaudēt varu.

Būtībā Orbāna otrā atnākšana pie varas, kura nav beigusies, un es domāju, ka arī nebeigsies, iezīmējas, piemēram, ar to, ka, ja līdz tam bija kaut kāds konsensus, ka 1956. gada sacelšanās ... tur ir skaidrs.

Pieļauju, ka daudzus cilvēkus tas mulsina, kā var būt, ka ungāri, kuri ar ieročiem rokās cīnījās pret PSRS, viņi tagad ir tik prokremliski? 

Orbāna cilvēki un aprindas, arī akadēmiskās, sāka iesakņot viedokli, ka arī ar 1956. gadu nav tik vienkārši, ka ir bijušie komunisti, kas vienkārši ir "piesmērējušies". Tie ir nepareizie revolucionāri un pareizie nav celti pietiekoši saulītē un gaismā. Viņi spēja šo savu nacionālo mītu samainīt. Ja kāds prasa, kā jūs varat atbalstīt Putinu, ja jums tāda vēsture, atbilde ir - droši vien tā ir, kā jūs sakāt, bet īstenībā 1956. gada revolūciju nozaga komunisti. Tagad tie komunisti atkal grib nākt pie varas. Tur ir ar Ungārijas vēsturi saistītas lietas, es domāju, diezgan stingri. Atšķirībā no Slovākijas.

Kas notiek, ja Orbāns zaudē vēlēšanās? Kādā mainās situācija arī Eiropas Savienības kontekstā un ģeopolitiskās arhitektūras kontekstā, ņemot vērā tās problēmas, kuras līdz šim bija Eiropas Savienībai ar Ungāriju.

Māris Zanders: Skaidrs, ka nebūtu tāda retorika varbūt pret Ukrainu un tādas izdarības, kā inkasatoru mašīnu nolaupīšana. Bet es domāju, ka tik ātri tur vienalga nekas nemainīsies, jo šis cilvēks un tie, kas viņam apkārt, ir pie varas jau vairāk nekā 10 gadus. Ja ir runa par jaunām atomelektrostacijām, kas ar Krieviju saistītas; ja ir runa, piemēram, par dzelzceļa līniju, kas savieno Ungāriju un Serbiju, ko ceļ ķīnieši, tādas lietas, pat ja mainās vara, nevari... Mēs "Rail Baltica" arī nevaram atcelt. Tu jau nevari pateikt, ka tagad Orbāns vairs nav pie varas, mēs šos ģeopolitiski strīdīgos lielos projektus "kancelejam". Vai mēs vairs neļaujam ķīniešiem celt elektrobateriju automobiļiem rūpnīcu. Tāpēc es

domāju, ka tur ilgu laiku nekas nemainīsies. Vienīgi retorika nebūs tik dramatiska. Skaidrs, ka nebūs arī varbūt tāda plēšanās ar pārējām Eiropas Savienības valstīm. Kas jau arī ir labi.

Drīzumā startēs izglītojošs projekts "Mūsu apģērba otrā dzīve", un tā mērķis ir palīdzēt bērniem un jauniešiem labāk izprast apģērba dzīves ciklu, lai pieņemtu atbildīgākus lēmumus par to, ko darīt ar drēbēm, kas vairs nav nepieciešamas. Vai iespējams bērnu un pusaudžus pasargāt no ātrās modes lamatām? Kā viņus izglītot par tekstila atkritumu apjomu un ietekmi uz vidi. Vai patērnieciskuma pārņemtā sabiedrībā pastāv izredzes šo mainīt?

Ģimenes studijā diskutē Ance Jaks, biedrības "Taureņa efekts" pārstāve, Dace Akule, biedrības "Zaļā brīvība" vides eksperte, Kārlis Lakševičs, sociālantropologs, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētnieks, un Ilona Valaine-Blekte, Šūšanas un konstruēšanas pulciņa skolotāja Rīgas Tehniskās jaunrades namā "Annas 2".

ASV prezidenta Donalda Trampa teiktais, ka viņš vairs neredz vajadzību nākt palīgā NATO valstīm drošības sajutu nevairo. Notikuši arī jau vairākkārtēji dronu incidenti pie mums un kaimiņvalstīs. Lai gan tie lielākajā daļā gadījumu, cik izdevies pārbaudīt, bija Ukrainas droni, kas sūtīti uzbrukumā Krievijai, tomēr deva iespēju pārbaudīt mūsu aizsardzības spējas un arī civilās aizsardzības sistēmas darbību, saskaroties ar šāda veida apdraudējumu. Jāteic, ka arī starptautiskā situācija raisa jautājumus, jo karš Irānā ietekmējis ne tikai NATO sabiedroto attiecības, bet arī Krievijas iespējas papildināt savu kara budžetu. Pēc visiem pēdējiem notikumiem, kas risinās un pasaulē, cik gatavi esam dažādiem potenciālajiem apdraudējumiem?

Krustpunktā diskutē Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Liene Gātere, VUGD priekšnieka vietnieks ģenerālis Jānis Grīnbergs, NATO daudznacionālās divīzijas "Ziemeļi" komandiera vietnieks brigādes ģenerālis Ilmārs Lejiņš un biedrības "Latvijas Platforma attīstības sadarbībai" direktore Inese Vaivare.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz aplūkojam tēmu, par kuru ikdienā nemaz neaizdomājamies, bet kura skar mūs visus, – kā slavenības ietekmē mūsu viedokli par politiku un kā slavenību aktivitātes ietekmē arī pašu politiku?

Mēs dzīvojam laikmetā, kur daudz laika pavadām, tā teikt, ekrānos. Tur mēs lasām ziņas, skatāmies dažādus video, sarakstāmies un, iespējams, daudzi šo epizodi klausās telefonā vai datorā, nevis radio. Tieši tādēļ ir jārunā par sociālo mediju ietekmi uz to, ko mēs redzam un dzirdam. Šeit ir jāmin psiholoģiskais faktors, proti, jo biežāk mēs kaut ko dzirdam, jo vairāk ticam, ka tā varētu būt patiesība. Ja to atkārto vairāki avoti, tostarp slavenības, tad mūsu vēlme ticēt informācijai palielinās.

Sociālie mediji tā arī darbojas – algoritmi uztver, ko mēs skatāmies un “laikojam” un turpmāk uzrāda mums līdzīgu saturu. Diemžēl bieži vien šie algoritmi rāda mums pielāgotu saturu, ignorējot citus viedokļus. Tātad cilvēki nonāk informatīvajos burbuļos. Tā kā saturs katram cilvēkam ir pielāgots, tad rodas noteikta politiskā polarizēšanās, kur cilvēki nostājas tā viedokļa pusē, kuram ir visbiežāk pakļauti.

Šobrīd mūsu piekļuve informācijai ir lielāka nekā jebkad agrāk. Un jāsaka, ka brīžiem informācijas ir pat pārāk daudz. Un šajā brīdī nonākam pie izklaides. Izklaides satura veidotājus pat varētu saukt par pelēkajiem kardināliem, jo tieši viņiem ir ietekme pār mūsu viedokli. Izklaidējot tas tiek darīts nepiespiesti, laikā, kad mūsu smadzenes atpūšas un nav tik kritiskas pret informāciju, kuru uztver.

Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.

Par zīmīgākajiem nospiedumiem kultūrā martā pārrunājam kopā ar kultūras žurnālistiem Kultūras rondo Mēneša apskatniekā.

Sarunājas portāla „Lsm.lv” autore Antra Raugule, portāla „Delfi” kultūras nodaļas redaktore Nora Rieksta-Ķeņģe un portāla „TVNET” kultūras redaktors Toms Treibergs.

Pirms runājam par konkrētiem notikumiem jautājums, kas tieši krusto mākslas un politikas ceļus, proti, Venēcijas mākslas biennāle, kurā ļauta dalība arī Krievijas paviljonam. Ir bijusi vairāku Eiropas kultūras ministru vēstule, vairāku Eiropas Parlamenta deputātu vēstule apturēt Eiropas finansējumu Venēcijas biennālei, ja tur piedalās Krievija, bet ukraiņi paši grasās piedalīties un mudina to darīt arī citiem.

Tikmēr ASV politkorekti sadalīti "Oskari". Bet Latvijā atvadījāmies no Jāņa Streiča.

Zināmi arī Latvijas Literatūras gada balvas nominanti, aizvadīti Rīgas grāmatu svētki un bijuši daudz notikumu teātros.

Drīzumā klajā nāks viena no retajām latviešu pētnieku grāmatām par astronomiju – Jāņa Kauliņa grāmata "Sarkanās planētas dzīvības noslēpums". Marss mūs fascinē ne tikai ar tā noslēpumiem, bet vilina arī ar nākotnes misijām. Ko zinām par šo kaimiņu mūsu Saules sistēmā un kas pamudinājis par to veidot arī apjomīgu grāmatu latviešu auditorijai? Par to saruna ar grāmatas autoru Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieku Jāni Kauliņu un Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvi Mārtiņu Gillu.

Kas jūs pamudināja tik apjomīgu darbu veikt par Sarkano planētu?

Jānis Kauliņš: Ideja man radās jau ļoti sen, bet sākumā tā bija doma par diezgan sausu apkopojumu par kosmiskām misijām uz Marsu un tālajām kosmiskām misijām vispār. Starta grūdiens bija 2014. gadā, kad uz Marsa nosēdās sekmīgi ārkārtīgi sarežģītā "Curiosity" misija ar ļoti interesantu nolaišanās tehnoloģiju. Tad man bija skaidrs, ka kaut ko man gribas šajā jomā darīt. Sāku vākt materiālus, un pamazām arī teksts virknējās. 

Es ļoti ātri sapratu, ka nevar dot ziņas par sausu kosmisko misiju apkopojumu, pirmām kārtām, tas nebūs nevienam interesanti, otrkārt, šāda informācija un šādas grāmatas jau pietiekami daudz arī ir.

Šajā grāmatā var lasīt, kā vēsta satura rādītājs, gan par Marsa uzbūvi, gan par misijām, gan par ceļu līdz tām, gan par to, kā mēs par Marsu esam domājuši, to uztvēruši dažādos kultūras aspektos un dažādās jomās. 

Jānis Kauliņš: Grāmatas centrālā ass ir Marsa pētniecības vēsture, sākot ar pirmo reizi, kad Galilejs paskatījās teleskopā uz Marsu, un beidzot ar kosmisko misiju hronoloģiju. Turklāt šajās misijās skaidrojot gan izmantotās tehnoloģijas, gan iegūtos rezultātus. Un vienā brīdī nāca atskārsme, ka cilvēkiem arī jāpastāsta, kāpēc tas mūs vispār interesē. Ttad tapa nodaļa par Marsa nozīmi cilvēces kultūrtelpā.