Ģenerālprokuratūra uzsākusi kriminālprocesu par iespējamiem pārkāpumiem saistībā ar valsts atbalstu kokrūpniekiem.

Rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās balsis skaitīs manuāli.

Latvijā uz trim mēnešiem par 15,2 % samazinās akcīzes nodokli dīzeļdegvielai.

Ziemeļkorejas un Baltkrievijas vadoņi parakstījuši sadarbības līgumu.

Latvijā pērn samazinājās autoavārijās viegli ievainoto cilvēku skaits, savukārt smagi ievainoto un bojā gājušo skaits nedaudz pieaudzis.

Ungārijas premjers Viktors Orbāns paziņojis, ka Ungārija pakāpeniski pārtrauks gāzes piegādi Ukrainai, ja netiks atjaunots krievijas naftas tranzīts caur izpostīto naftas vadu "Družba".

Kā zinātnieki ierauga to, ko citi nepamana? Kas ir pamatā jauniem atklājumiem? Raidījumā Monopols saruna ar institūta "BIOR" Mikrobioloģijas un pataloģijas laboratorijas vadītāju Žaneti Šteingoldi. 

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē apskatām divus kardināli dažādu mērogu darbus – Kristenas Stjuartes debijas pilnmetrāžas filma "Ūdens hronoloģija" piedāva filmveidi, kas paliek iespējami tuvu ādai, ķermeniskai pieredzei un subjektīvām emociju ainavām, savukārt Fila Lorda un Kristofera Millera “Projekts “Ave Marija”” piedāvā skatītājam nonākt kosmosa plašumos, lai nodibinātu strapgalaktiskas draudzības. Abi darbi ir ambiciozi, taču, vai tiem izdodas sasniegt izvirzītos mērķus?

"Ūdens hronoloģijas" pamatā ir 2011. gadā izdotais lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Lidijas Juknēvičas autobiogrāfikais romāns ar tādu pašu nosaukumu. Tajā viņa skarbā, neizskaistinātā valodā atklāj ģimenē valdošo disciplīnu, tēva seksuālo un fizisko vardarbību 70. un 80. gadu  savas dzīves gaitas pēc pārdzīvotā. Te rodas jautājums – vai biogrāfiskam materiālam ir jebkāda atbildība sekot klasiski “pareizas” dramaturģijas sliedēs?

Filma atvirzās no intereses par notikumu attīstību (lai gan Stjuarte to atstāj ļoti skaidru) un pievēršas afektiem, kas kā caur ūdens virsmu izkropļo dažādus notikumus. Epizodē spriežam – vai Stjuartei un filmas dzinējspēkam, aktrisei Imodženai Pūtsai, izdodas noturēt skatītāja iesaisti cauri visiem asociatīvajiem serpentīniem?

Fils Lords un Kristofers Millers ir labi pazīstami Holivudas izklaides kino veidotāji, taču viņu jaunākais sniegums, rakstnieka Endija Vīra romāna "Projekts "Ave Marija"" ekranizācija, publiskajā telpā šķiet apvīts ar īpašu slavu. Kāpēc? Un vai filma piedāvā ko vairāk nekā klasisks izklaides kino?

Sarunā apspriežam filmas himbo – moderno "Lielo Lebovski" Raienu Goslingu, pieskaramies tipveida tēlveides ābecei un vērtējam to, vai Holivudas kontekstā nu varam runāt par "vientuļš vīrietis izplatījumā" apakšžanru.

Raidījumā Kurp griezies, pasaule? saruna ar Ravanu Osmanu (Rawan Osman), Vācijā dzīvojošu sabiedrisko aktīvisti un lektori, kuras tēmas ir arābu pasaules antisemītisms, ideoloģiskais radikālisms un Izraēlas un arābu valstu attiecību normalizācijas jautājumi.

Šī viņas ievirze var šķist paradoksāla, ja zinām, ka Ravana Osmana dzimusi Sīrijā un uzaugusi Libānā, kur sabiedrībā joprojām norma ir gluži pretēji uzskati, tai skaitā pašas Izraēlas valsts pastāvēšanas noliegums.

Sevišķi rūgtus pārdzīvojumus Ravanai Osmanai nesa 2023. gada 7. oktobra grupējuma "Hamās" teroristiskais iebrukums Izraēlā. Tā iespaidā viņas teiktais dažos aspektos ir kategorisks un diskutabls. Tomēr Ravanas Osmanas redzējuma pamatā ir demokrātijas un tiesiskuma vērtības, par kurām jau atkal nākas cīnīties šodienas pasaulē. 

Nesen Ravana Osmana viesojās Latvijā, kad tapa Latvijas Radio. 

Kā mēs saprotam, nav viegli nostāties pret savas tautas, savas izcelsmes vides dominējošo viedokli, it īpaši, ja šī tauta gadu desmitiem dzīvo ar savu vēsturiskā procesa upura izjūtu. Vai varat pastāstīt, kas jūs pamudināja uz šādu neordināru nostāju un dzīves ceļu?

Ravana Osmana: Tas vienmēr ir neierasti, kad kāds ar manu izcelsmi pauž atbalstu Izraēlai. Tāpēc, varbūt, jūsu klausītājiem man vajadzētu pastāstīt, ka esmu pa pusei sīriete, pa pusei libāniete, dzimusi musulmaņu ģimenē. Mans tēvs ir sīrietis, no Damaskas, Sīrijas galvaspilsētas; viņš ir sunnīts. Mana mamma ir šiītiete no Bekās ielejas Libānā. Šī ieleja tiek uzskatīta par „Hezbollah” cietoksni, un „Hezbollah” ir atzīta par teroristisku organizāciju, vismaz daļā no Rietumu pasaules. Tā ir organizācija, kas sevi veltījusi Izraēlas valsts iznīcināšanai. Tāpēc es uzaugu sabiedrībā, kurā tiek intensīvi skalotas smadzenes, kas dzīvo kā daļa no t.s. „Pretestības ass”.

Tiem, kas nezina – „Pretestības ass” ir alianse Tuvajos Austrumos, kuru kopš 1979. gada vada Irānas Islāma Republika. Irānas režīms uztur un dod patvērumu satelītgrupējumiem Tuvajos Austrumos. Viņiem ir kaujinieki Irākā, iepriekšējais Sīrijas režīms Asada vadībā bija viens no viņu lielākajiem sabiedrotajiem. „Hezbollah” ir Libānas politiska partija, bet ar savu bruņoto spārnu tā kļuva spēcīgāka par pašu Libānas valsti. Tāpat hutiešu kaujinieki Jemenā, kas traucē globālo tirdzniecību, kā daudzi, domājams, zina, atkārtoti uzbrūkot kuģiem Sarkanajā jūrā. „Pretestības ass pretojas” Izraēlas valsts pastāvēšanai un ir zvērējusi iznīcināt Izraēlu un padzīt visus ebrejus no mūsu reģiona.

Es piedzimu 80. gados un uzaugu ar šo vēstījumu. Es uzaugu sabiedrībā, kas slavināja ne vien mocekļa nāvi, bet arī terorismu. Es to saku tāpēc, ka Libānā, atšķirībā no palestīniešu sabiedrības, neviena māte tomēr neuztvertu ziņas par sava dēla nāvi vai to, ka viņš ir kļuvis par kaujinieku, ar to prieku, kāds tiek pausts palestīniešu sabiedrībā. Tas ir pretrunā ar cilvēka dabu.

Kad jūs Eiropā skatāties mākslas vai dokumentālās filmas par teroristisko uzbrukumu Olimpiskajās spēlēs 1972. gadā, jūs jūtaties pavisam citādi, nekā jutāmies mēs, kad katru gadu to skatījāmies. Arābu pasaulē, un arī progresīvajā un liberālajā Libānā, palestīniešu teroristi, kas nogalināja 11 Izraēlas sportistus, joprojām tiek uztverti kā varoņi. Tas ir tas, ko es saprotu ar terorisma slavināšanu. Jāsirs Arafāts, rotājies ar kefiju – tradicionālo galvassegu, kuru viņš padarīja par pretestības simbolu, bet arī par terorisma simbolu, kā es to saprotu tagad, kad esmu pametusi arābu pasauli.

Jā, nav viegli paust viedokli, kas ir pretrunā ar valdošo, taču es neesmu unikāla arābu pasaulē. Tādu balsu ir daudz, pateicoties internetam, kas ir mainījis piekļuvi Izraēlas vēstījumam.

Latvijas Universitātes pētnieki izstrādājuši ieteikumus, kā skolās runāt par seksuālās veselības jautājumiem, tomēr nozarē strādājošie pret tiem ir kritiski. Kāpēc jauniešu seksuālā veselība ir tik "karsts kartupelis" un kas par seksuālo audzināšanu būtu jāmāca skolās? Ģimenes studijā diskute bērnu un pusaudžu ginekoloģe Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente Lāsma Līdaka, Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības institūta direktore, asociētaja profesore Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedrā Anda Ķīvīte-Urtāne, kā arī organizācijas "Papardes zieds" vadītāja Iveta Ķelle.

Uz sarunu bija aicināts arī viens no nesen prezentētā pētījuma "Ģimenes veidošanas vērtībās balstīta tikumiskās dzimumaudzināšanas veicināšana Latvijas izglītības sistēmā" autoriem, Latvijas Universitātes vadošais pētnieks Manuels Fernandess, taču viņš atteicās studijā diskutēt ar uzaicinātajām viešņām, jo piedalās sarunās, kurās iespējama cieņpilna komunikācija. 

Kaut arī teorētiski izglītība par seksuālo un reproduktīvo veselību ir iekļauta obligātajā skolu mācību programmā, tomēr ekspertu viedoklis - tā ir fragmentāra un jauniešiem nesniedz pietiekamas zināšanas. Par to liecina gan salīdzinoši liels grūtniecību skaits pusaudžu vecumā, gan jauniešu augstā inficēšanās ar HIV AIDS un citām seksuāli transmisīvām slimībām. 

Ir bijuši vairāki mēģinājumi piedāvāt papildus mācību materiālus, lai skolotāji jēgpilnāk varētu ar saviem audzēkņiem runāt par šiem jautājumiem, tomēr vienmēr tas izraisījis diskusijas un kritiku. Šobrīd nozarē strādājošie aktīvi iebilst Latvijas Universitātes pētnieku izstrādātajiem ieteikumiem, kā skolās runāt par seksuālās veselības jautājumiem.

"Skolā 2030" ietvarā dzimumaudzināšana nav atsevišķs priekšmets, bet to var apgūt dabaszinātņu, arī veselības un fiziskās aktivitātes mācību jomā. Kā informēja Valsts izglītības attīstības aģentūras speciālisti, valsts pamatizglītības standarts nosaka, ka, beidzot 9. klasi, skolēns ievēro personīgo higiēnu, skaidro ar reproduktīvo veselību saistītu infekciju izplatīšanos un profilakses nozīmi, skaidro cilvēka attīstības ciklu un faktorus, kas to ietekmē, analizē rīcību reproduktīvās veselības jomā. Proti, dzimumdzīves atlikšana, kontracepcijas nozīme. 

Aviācijas nozare atkal piedzīvo grūtības, šoreiz saistībā ar notiekošo Tuvajos Austrumos. Kā šie notikumi ietekmē lidostas "Rīga" darbību un attīstības plānus? Krustpunktā izvaicājam RIX Rīgas lidostas valdes priekšsēdētāju Lailu Odiņu.

Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnāliste Inese Helmane un žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Jānis Goldbergs.

Latvijā gandrīz katrs trešais skolēns mācību iestādē ir saskāries ar vardarbību. Tas ir augstāks rādītājs nekā vidēji Eiropas Savienības un daudzās citās valstīs.

Ģirts Cēlājs, liepājnieks, skolnieces tētis: „Spļaušana, grūstīšana, apvainojumi, “body shamings” [ķermeņa kaunināšana].”

Lai ar to cīnītos, no nākamā mācību gada skolām obligāti jāievieš kāda labbūtības veicināšanas vai vardarbības mazināšanas programma.

Ivans Jānis Mihailovs, IKVD Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktora vietnieks: „Ministrijai ir jārespektē skolas autonomija, un nevienai skolai tieši un direktīvi nevar ieteikt, ka, lūdzu, ņemiet vienu vai otru programmu!”

Eksperti ir vienisprātis – tas nebūs brīnumlīdzeklis. Svarīgi ir ne tikai ieviest instrumentus, bet arī tos reāli izmantot.

Mārtiņš Roberts Stabiņģis, Pusaudžu resursu centra klīniskais un veselības psihologs: „Mēs varam iedot jebkādus rīkus, ielikt tos šķūnītī un tie tur stāvēs 20 gadus. Kāds no tā ir labums?”

Vai obligātās vardarbības mazināšanas programmas Latvijas skolās kļūs tikai par ķeksīti, vai arī dos reālu efektu? To pētām Atvērto failu pusstundā.

Pilnīgākai audio pieredzei, lai uztvertu binaurālo skaņu, aicinām epizodi klausīties austiņās.

Šoreiz Monopola sarunā savīsies tradicionālais ar mūsdienīgo, jo tieši šāda kombinācija atrodama “Baltu rotu” smalkajos darinājumos. Studijā viesos uzņēmuma “Baltu rotas” dibinātāja un galvenā dizainere Inita Straupe.

Iekarojis starptautisko dizaina skatuvi, viņš turpina darboties arī Latvijā, izaicinot sevi arvien jaunos formātos. No sadarbības ar vienu no lielākajiem tehnoloģiju milžiem - "Instagram" līdz scenogrāfijai Dailes teātra lielajai skatuvei. Kā top dizains starp Latviju un Amsterdamu? Monopolā saruna ar dizaineru Germanu Ermiču.