Izdevums “Kino Raksti” pērn atzīmēja 25. jubileju. Sākotnēji drukātais žurnāls, kas 2015. gadā pārcēlās uz dzīvi virtuālajā vidē, šonedēļ atkal sagaida turpinājumu fiziskā formātā. Tas gan atšķirsies no agrāk izdotajiem žurnāliem. Drukātajā izdevumā 106 lappusēs ietverti 14 autoru raksti, piezīmes, intervijas, fotostāsti un daudz kas cits. Jauno krājumu „Kino Raksti. Arhivālijas” pārskatām kopā ar žurnāla redaktori Daci Čauri.

Neapstāties domāt un mācīties, atsvaidzināt zināšanas, ieraudzīt pasauli tādu, kādu to redz jauni cilvēki, - spriež seniori, kas apmeklē kultūrizglītījošas lekcijas. Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Tālākizglītības centrs sadarbībā ar biedrību „Vecmāmiņas.lv” Trešās paaudzes universitātes ietvaros senioriem rīko lekcijas.  Pašlaik rit lekciju cikls „Kultūras izpratne, kritiskā domāšana un radošā pašizpausme”. Programma paredzēta, lai veicinātu senioru kultūrizglītību, savstarpējo sadarbību un aktīvu iesaisti sabiedriskajā dzīvē.

Lekcijas un semināri notiek klātienē Kultūras akadēmijas Gara mājā, noslēgums  paredzēts 10.jūnijā, kad  dalībnieki saņems Latvijas Kultūras akadēmija apliecību par tālākizglītības kursa apguvi.

Vai reiz pienāks diena, kad visā pasaulē būs miers? Viena diena, kad konflikti apstājušies, ieroči nolikti... Vai tomēr karš ir daļa no cilvēka dabas, bez kā nevaram dzīvot sabiedrībā? Kā mainījies karš gadsimtu laikā un kāpēc kari vēsturē iezīmē visstraujākos pagriezienus? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Ēriks Jēkabsons, Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis.

Telefoniski sarunai pievienojas psihoterapeite Kristiāna Lapiņa. Viņai jautājam, kādas izmaiņas notiek cilvēku uztverē un domās kara apstākļos.

"Kodolieroču tehniskā attīstība nebūt nav apstājusies, un ir valstis, kuras vēlas šos kodolieročus iegūt, jo ir skaidrs, ka vecais pasaules kārtības modelis nedarbojas, vairs nav Amerika ieinteresēta un Rietumi kopumā uzturēt kārtību visos reģionos ar bruņotu spēku palīdzību. Patiesībā mums šobrīd globāli ir augsti riski, varētu teikt, vairāk nekā 20 valstis tehniski, finansiāli un zinātniski spēj iegūt patstāvīgi kodolieročus. Tā būs liela problēma gan Rietumiem, gan vecajām kodolvalstīm," norāda Dainis Poziņš.

"Otra lieta - mākslīgā intelekta sistēmas, augstas precizitātes ieroči un tas, ka kodolieroču jauda jauniem modeļiem tiek samazināta. Paļaujas uz augstu precizitāti, lielu postošo jaudu, bet ļoti kompaktā, koncentrētā reģionā. Rodas ilūzija, ka konfliktā mēs varēsim piemērot kodolieročus. Tas skan neprātīgi parastam cilvēkam, bet diemžēl šādi scenāriji tiek modelēti, izspēlēti, un ir diezgan augsts risks, ka ar šīm pārmaiņām kodolbruņojuma problēma var saasināties," turpina Dainis Poziņš. "Jaunās tehnoloģijas būtībā paver iespēju ātrāk uzsākt konfliktu ar modernām tehnoloģijām, radot ilūziju, ka nebūs nekādas kodolziemas. Būs 2000-3000 tonnu jaudas kodollādiņš, kas neradīs globālas sekas. Kas precīzi var trāpīt, teiksim, valsts vadītāja bunkurā. Vvai iluzori cerēt, ka mēs iznīcināsim pretinieka ballistisko raķešu šahtas, pirms viņi paspēs izšaut. Varbūt mums izdosies kaut kā apmānīt. Tā sacensība nav beigusies. Par to daudz nerunā, bet ekspertu līmenī tas jautājums ir diezgan karsts un aktuāls."

Darba vide ir mainīga. Mūsdienās panākumus nodrošina spēja elastīgi pielāgoties pārmaiņām. Kā to izdarīt, cik grūti vai viegli tas ir un kā pieaugušam cilvēkam atsākt mācīties, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot.

Sarunājas Valsts izglītības attīstības aģentūras Pieaugušo izglītības departamenta direktore Elīna Purmale-Baumane, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Katrīna Zariņa, automātisko vārtu servisa un apkopes speciālists uzņēmumā "Sajos un Portress" Jānis Emīls Ozols, kurš izmantojis profesionālās tālākizglītības programmu "Elektromontieris", lai veiksmīgāk darbotos izvēlētajā jomā, un sertificēta psiholoģe klīniskās un veselības psiholoģijas jomā Marta Rubīna.

Ierakstā uzklausām cilvēku domas Lietuvas pierobežā par to, cik droši jūtas darba tirgū un kā vērtē iespēju mācīties vai pārkvalificēties.

"Mūsdienās darba tirgus tik strauji mainās, ka pieaugušo izglītība jau kļūst par normu. Cilvēki saprot, ka bez mācīšanās vairs nevar strādāt esošajā darbā. Tāpat arī ir iespēja pārkvalificēties un iegūt pilnīgi jaunu profesiju. Pēc statistikas datiem, pēc sabiedriskās domas aptaujas redzam, ka vismaz 90% cilvēku savas dzīves laikā maina darbavietu. Iemesli, protams, ir dažādi - strauji ienāk tehnoloģijas, cilvēkiem ir nepieciešams mācīties ik dienu," atzīst Elīna Purmale-Baumane.

Valsts izglītības attīstības aģentūras īstenotajā projektā Individuālie mācību konti ir izveidota prasmju pārvaldības platforma "Stars" stars.gov.lv, kurā redzam, ka jau vairāk nekā 55000 ir izveidojuši savus individuālos mācību kontus un vairāk nekā 56000 jau ir pieteikušies dažādām mācībām. Vairāk nekā 30000 ir pabeiguši dažādas izglītības programmas. 

"Prasmju pārvaldības platformā var atrast tik tiešām ļoti dažādas gan digitālo prasmju programmas, gan profesionālo prasmju paaugstināšanai, gan arī pārkvalifikācijai, dažādas programmas, kas dod jaunu profesiju. Kopumā prasmju pārvaldības platformā "Stars" ir pieejamas 216 izglītības programmas," norāda Elīna Purmale-Baumane.

Ļoti motivēti mācīties ir cilvēki ar augstāko izglītību. Elīna Purmale-Baumane atgādina par nepieciešamību izveidot savu kontu, lai pieteiktos mācībām. Ja cilvēkam nav prasmju to izdarīt vai arī nav autentifikācijas rīku, var vērsties savā pašvaldībā pie pieaugušo izglītības koordinatora.

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule. Producente Maruta Rubeze.

1857. gadā “Latviešu Avīzēs” (Nr. 43, 24.10.1857) publicēta “Pilsētnieku dziesma”, kurā tās autors ne bez autobiogrāfisku motīvu klātbūtnes atzīst: “Laukos dzimis es, / Laukos tēvs un māte man, / Laukos audzēts es, / Tur man mīļā tēva mājā / Bērnu dienās labi gāja: / Nu es pilsētnieks. (..) Bet man – ja nav galva gudra, / Ja neteku tā kā skudra – / Jāēd maiz` un sāls.”

Trīs gadus vēlāk laikraksta “Mājas Viesis” divos numuros viņš slavē Rīgu jau 400 rindās. Sākumdaļā izvadījis cauri Vecpilsētai – biržai, ģildei, Melngalvju namam, rātei, Pilsētas teātrim, bāreņu namam, brāļu draudzes saiešanai, baznīcām un pilsētas vārtiem, viņš iepazīstina arī ar Rīgas apkaimēm un Jūrmalu.

Dzejojuma autors ir Mārcis Reinbergs (1826–1861), agri no tuberkulozes miris latvju literāts. Piedzimis trūcīgiem vecākiem Valmieras pusē, agri zaudējis tēvu, izpirkts no rekrūšiem, lai naudu atpelnītu, 1844. gadā Reinbergs ierodas Rīgā.

Ko īsti viņš pilsētā ir darījis, nav zināms. Iespējams, viņš piederējis Tilo fabrikas latviešu inteliģences lokam.

Apveltīts ar dzejnieka dotībām, kopš 1856. gada viņš publicējas latviešu presē. Pārsvarā tie ir viegli ritoši, atskaņoti, reliģiski un sadzīviski, fabuliski un arī didaktiski panti par dažādām tēmām.

Rīgas apdziedājumā Reinbergs gan ir palicis pilnīgā Ernesta Dinsberga ēnā, kas viņa dzejojumu “Rīga” pieaudzē vairāk nekā trīskārt – līdz 1300 rindām. Un dzejojums līdz ar to iegūst nopietnāku, izglītojošu un arī pamācošu raksturu.

Tas nāk klajā 1865. gadā ar nosaukumu “Rīga jeb Ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi” un piedzīvo daudzus atkārtotus izdevumus. Jaunākais no tiem ar Rīgas Domes atbalstu šokolādes tāfelītes formā un bagātīgi ilustrēts, ir publicēts vēl 2017. gadā.

Padomju laikā ziņģi popularizēja arī lieliskais komiķis Edgars Liepiņš, tās fragmentus iekļaujot programmā “Rīga toreiz – Rīga šodien”. Un tā tika saglabāta arī skaņu platēs (1981).

Bet atgriezīsimies pie Mārča Reinberga dzejojuma “Rīga”. Pirmvariantā pilsēta, tās nomales un arī Dubulti ir līksmes un prieka avots. Pilsēta dūc, klaudz un skan no orķestru taurēm, putnu dziesmām, dancotāju kājām un pudeļu un aluskausu šķindoņas. Daži fragmenti nobeigumā ieskatam:

[..] Ar te pamazs krodziņš Brasa, / Kur dūc vijoles un basa,

 Tanī bramaņi, kam maki, / Ieņem sūro, lec kā traki. (..)

Nu starp iekš un ārpilsētu / Vērmaņdārzs ar latu sētu – /

Rītos te, tikko iet laukā, / Skan jau skaņa jauku jaukā.

Tāpat vakaros un arī / Svētās dienās dzirdēt vari, 

Kā rūc ragi, taures, bungas, / Kad šām sānus bada rungas.

Augšas malā liels traktieris, / Kurā dažs daudz ēdis, dzēris;

Lustūzī ar resnie papas / Liek iz pudelēm raut tapas’

Bet ap muzikantu kori, / Tā kā bitītes ap dori,

Prastākie iet, svilpo, lēkā, / Un kad spēlē, “bravo” brēkā (..).

Nu nāk Ķengarags, kur arī / Vas`ras lustes baudīt vari.

Katlakalnā tāpat dzīvo / Lustēdamies un dzer sīvo.

Torņakalnā, Altenavā (..) Tad še viesošanās jauka! 

Lēģerī stāv kroņa vīri, / Un kad virsnieki tiem vēlē, / Tad ar kara koklēm spēlē. (..)

Balt`jā muižā, spilves malā; / Gutiņciemā ar`, tai galā: 

Pilsētnieki, glītā vīzē, / Līksmojās kā paradīzē! (..)

Bet ar vēl - ne gluži blaku / Gutiņciemam, klaus` ko saku

Grāves muižas divos krogos, / Kuriem gan kāds caurums logos,

Bet kas tak stāv ceļu malās / Lai ir ļaudis iekšā dalās;

Tanīs svētdien – tas nav reti – / Tikko pulkstens apsit četri

Muz`kanti kā vistas laktā / Sēd ar taurēm kroga kaktā.

Un jau gaida, kad tie nācīs, / Kas pastellēt polkas sācīs. 

Tā tad ar, līdz nodzer tēju / Un kad Dievs dod ceļa vēju,

Kroga papam viesi riešās , / Kas pēc modes riņķī griežās. 

Un nu, kas jo prātīgs rādās, / Taurētājiem priekšā stādās,

Pavēl uzraut ekuseju; / Ņem tad Grieču vai ar Līzi,

Kas tur sēd uz glītu vīzi / Un tad laiž, cik vien pajaudā, –  / Pēc tam savu mīļo glauda. (..)

Bet ar Ķīp’ un Zaķu salās / Kam visapkārt Daugav` dalās, 

Ļaudīm neklājas vis slikti; / Zvejnieki tur danco dikti;

Katris savu mīļo dīda / Un sper kājas, lai rīb grīda. (..)

Redz` nu, draugs, voi tie nav prieki , / Ko tā bauda pilsētnieki?

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļas docente, dejas pētniece Valda Vidzemniece. Producente Zane Prēdele.

“Kustība nekad nemelo” bija amerikāņu modernās dejas horeogrāfes Martas Grēmas (Martha Graham, 1894–1991) bieži atkārtota frāze, viņas daiļrades moto.

Marta bija dzimusi un augusi nelielā pilsētiņā netālu no Pitsburgas, Pensilvānijas štatā. Viņas tēvs bija ārsts,  kas specializējās psihiatrijā, viņu sevišķi interesēja cilvēka uzvedības un ķermeņa kustību simptomātiska izpēte. Kādreiz, kad Marta bija samelojusies, tēvs esot teicis, ka viņam nav grūti pateikt, ka meita mānās, jo kustība nekad nemelo. Vēlāk šī pārliecība kļuva par horeogrāfes daiļrades pamatprincipu.

Marta Grēma bija spilgta radoša personība – dejotāja, horeogrāfe, pedagoģe, modernās dejas tehnikas pamatlicēja, viņas izveidotā inovatīvā kustību struktūra un dejas stils ietekmēja vairākas dejotāju un horeogrāfu paaudzes.

Marta Grēma pievērsās dejai tikai 22 gadu vecumā, kad jau bija “gandrīz par vēlu”, bet kļuva par ietekmīgāko sava laika amerikāņu horeogrāfi. Pēc studijām “Denišoun” skolā, ko vadīja Ruta Sendenī (Ruth St. Denis) un Teds Šouns (Ted Shown), kā arī aktīvas dalības skolas koncertprogrammās (1916–1923) jaunā dejotāja uzsāka patstāvīgu karjeru un pēc dažiem gadiem (1926) izveidoja savu dejas kompāniju.

Šogad tiek svinēta Martas Grēmas kompānijas simtgade, kompānija joprojām pastāv, lielajam notikumam par godu tiek rīkota pasaules koncerttūre un maijā jubilejas koncertprogramma būs skatāma arī Rīgā.

Martas Grēmas māksliniecisko pārliecību ietekmēja vācu modernās dejas pārstāves Mērijas Vigmanes dejas filozofija un ekspresīvais izteiksmes veids.

Arī Marta dejā gribēja paust savus un savu laikabiedru pārdzīvojumus tā, lai tas izskatītos dramatiski piesātināti un patiesi. Kā panākt, lai kustība nemelotu? Viņa sāk ar vienkāršu cilvēka ķermeņa funkciju – elpas darbību. Kas notiek ar cilvēka elpu, kad viņš smejas? Kā reaģē ķermenis? Kas notiek ar cilvēka elpu, kad viņš raud vai ir uztraucies? Kas notiek ar visu ķermeni un atsevišķām ķermeņa daļām?

Pētījumi palīdzēja radīt kustību sistēmu un izstrādāt dejas tehnikas principus, kas balstās uz muskuļu sasprindzinājuma un atslābuma pretstatījumu, izpildāmu saiknē ar elpas darbību (angļu: Contraction & Release).

Modernās dejas praksē beidzot parādījās detalizēti izstrādāta tehnika un treniņu sistēma. Dejas tehnikā bija daudz jaunievedumu, bet tie nebija pašmērķīgi kustību leksikas  meklējumi, galvenais horeogrāfes mērķis bija radīt motivētu, ekspresīvu un iedarbīgu dejas valodu.

Daiļrades sākumposmā Marta Grēma pat noliedza jebkādu mīmisko izteiksmi, jo ķermeņa kustībai bija jārunā pašai, vēlāk gan viņa šo strikto nostāju mainīja.

Martas Grēmas izrādes bija inovatīvas arī scenogrāfijas un kostīmu aspektā, viņai bija savdabīga muzikālā gaume un izpratne par mūzikas lomu dejas iestudējumos, bet, nenoliedzami, visi izrādes elementi kalpoja vienai idejai – radīt emocionāli iedarbīgu mākslas darbu.

ASV modernās dejas laukā parādījās vēl arī citas jaunas dejas tehnikas, kas balstījās kopīgos teorētiskajos konceptos, bet atšķīrās ar dejas tehnikas pamatprincipiem, akcentiem, treniņstundas struktūru un metodiku. Tās bija Dorisas Hamfrijas, Hosē Limona, Lestera Hortona, Mersa Kaningema dejas tehnikas, kas joprojām tiek praktizētas un saglabājas dejas augstskolu programmās.

* Marta Grēma “Žēlabas” (“Lamentation”)

* Martas Grēmas horeogrāfija “Nakts ceļojums”

Cilvēki zvanīja, raudāja, pateicās, nesa pankūkas. Viņiem viena maza gāzes plītiņa nozīmēja ļoti daudz. Ukraiņu labie vārdi un pateicības, īpaši, zinot, ka esmu no Latvijas, tiešām silda sirdi un dod spēku. Tā saka šīs nedēļas "Drošinātāja" viesis - latvietis Nauris Francuzēvičs, kurš jau kādu laiku dzīvo Ukrainā. Kā viņš atklāj sarunā ar Rihardu Plūmi, sākotnēji Nauris kopā ar citiem ārzemniekiem leģionā aizstāvējis Ukrainu, taču tad militāro jomu pametis un šobrīd dažādos veidos palīdz pārsvarā Ukrainas civiliedzīvotājiem.

Savukārt Dīvs Reiznieks iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:

Epizodes gaita: 

Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.

Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs

Vizuāli fascinējoša un dziļiem zemtekstiem piesātināta ir gruzīnu gleznotāja Vaho Muskheli daiļrade. Jau 30 gadus viņš dzīvo Sietlā Amerikā, kur viņam ir aktīva mākslas dzīve, bet nekad nav zaudējis saikni arī ar Gruziju, kur notiek viņa izstādes un kur viņš ir profesors Tbilisi mākslas akadēmijā. Arī ar Latviju viņam ir īpaši tuvas attiecības. 

Vaho Muskheli darbu izstāde Latvijā ir pirmo reizi, un viņš uz Latviju bagātīgā klāstā atvedis mazformāta darbus un skices. Tās labi atklāj viņa oriģinālo rokrakstu, meistarīgo tehniku un arī raksturīgākās darbu tēmas. Visbiežāk viņa darbi ir daudzslāņaini vēstījumi par cilvēka attiecībām ar pasauli, ar laicīgo un garīgo dimensiju.

Izrādās, gruzīnu gleznotāju ar Latviju saista 50 gadus senas sirsnīgas atmiņas. 70. gados, būdams Gruzijas Mākslas akadēmijas students, viņš bija studentu apmaiņas braucienā uz Latviju, un divus mēnešus pavadīja vasaras praksē Salacgrīvā.

Vaho Muskheli gleznas ir kā sava īpaša pasaule, ko apdzīvo tēli, kuros bieži vien cilvēka ķermenis savienots ar dzīvnieka un putna veidolu. Šie tēli parasti atrodas kustībā vai pie kādām simboliskām robežām vai horizontiem, un tos uzlūkojot rodas savdabīga spriedzes un liktenīguma sajūta. Krāsu slāņi gleznās šķiet caurspīdīgi, tai pašā laikā smagi, radot senatnīguma un noslēpumainu un sirreālu sajūtu.

Līdzās daudziem abstraktajiem tēliem izstādē var pamanīt arī vairākus atpazīstamus un ļoti konkrētus personāžus – agresorvalsts vadoņus Vladimiru Putinu, Sergeju Lavrovu un citus, kas iemūžināti kariķētos zīmējumos.

Šī nav pirmā reize, kad galerija ”Istaba” iepazīstina ar gruzīnu mākslinieku darbiem, šeit jau bijuši skatāmi Gias Gugušvili un Iago Dekano-zi-švili darbi, un tagad arī Vaho Muskheli personālizstāde, kas iepazīstina ar viņa daiļradi, sākot no skicēm un dabas studijām līdz filozofiskām kompozīcijām, stāsta galerijas vadītāja Linda Lūse.

Vaho Muskheli izstāde ”Zīmes” galerijā ”Istaba” apskatāma līdz 23. aprīlim.

Ceļu infrastruktūra neietekmē smagos negadījumus uz Latvijas autoceļiem, to rādot pētījumi par 2025.gadu. Par to Latvijas Radio raidījumā Labrīt stāstīja VAS "Ceļu satiksmes drošības direkcija" satiksmes drošības eksperts, Smago ceļu satiksmes negadījumu izpētes projekta vadītājs Oskars Irbītis.

--

Eiropas Komisijas jaunākie provizoriskie dati rāda, ka pērn uz Eiropas ceļiem bojā gājuši aptuveni par 3% mazāk cilvēku nekā gadu iepriekš. Tomēr progress valstīs ir ļoti nevienmērīgs. Piemēram, Igaunijā bojāgājušo skaits gada laikā samazinājies pat par 38%, kamēr Latvija joprojām ir starp valstīm ar augstāko mirstību ceļu satiksmē – ceturtajā vietā Eiropas Savienībā.