Tautas lietišķās mākslas studija “Valmiera” uzskatāma par vecāko Latvijā. Tā dibināta 1946. gadā, līdz ar to šogad atzīmē 80. dzimšanas dienu. Svētku reizē Valmieras muzejā aplūkojama izstāde “Rokas un pavedieni”, tomēr tā nav ierasta audēju izstāde. Starp 130 kilometriem baltu diegu ir vairākas reizes vairāk pavedienu, kas savstarpēji savīti austajos un adītajos darbos.

Izstāde “Rokas un pavedieni” un tās pavadošie pasākumi ir iekļauti arī Latvijas Mākslas gada balvas norišu programmā, ko varēs apmeklēt no 13. līdz 19. aprīlim. 

Kultūras rondo tiekamies ar Eiropā pazīstamo bērnu rakstnieci Kitiju Krauzeri no Beļģijas, kuras grāmatu „Skrību skrābu tvīt plunkš” pazīst arī daudzi Latvijas bērni un tagad arī Leļļu teātra skatītāji. Viņa viesojās Latvijā, gan tiekās ar studentiem Mākslas akadēmijā, gan ar lasītājiem Rīgas Grāmatu svētkos.

Ar mazu fragmentu no komponista Matīsa Žilinska mūzikas Latvijas Leļļu teātra izrādei „Skrību skrābu tvīt plunkš” aicinām ienirt bērnu literatūras pasaulē. Un šī mūzikas izvēle nav nejauša, jo izrāde ir tapusi pēc rakstnieces Kitijas Krauzeres grāmatas, kas oriģinālvalodā skan „Scritch, Scratch, Dip, Clapote!”. Skaņa Kitijai Krauzerei ir ļoti svarīga.

"Mums nav un nevar būt atbildes uz visiem jautājumiem, ko uzdod bērni, bet caur grāmatām mēs tās varam meklēt kopā," saka bērnu rakstniece Kitija Krauzere no Beļģijas. "Jo grāmatas dod telpu sarunai un nesteidzīgai domāšanai, kas mūsdienu straujajā ritmā ir svarīgāka nekā jebkad agrāk."

Beļģu ilustratore un autore Kitija Krauzere ir mūsdienu bērnu literatūras lielmeistare, kura nesen viesojās Latvijā, pasniedza meistarklases Mākslas akadēmijas studentiem un tikās ar lasītājiem Rīgas Grāmatu svētkos. Viņa ir sarakstījusi vairākus desmitus bērnu grāmatu, no kurām trīs tulkotas arī latviski: „Ezera Annija”, „Es gribu sunīti, vienalga kādu” un jau pieminētā „Skrību skrābu tvīt plunkš”. Viņa ir arī pasaulē prestižākās bērnu literatūras balvas – Astridas Lindgrēnes Memoriālās balvas – laureāte. Ar Kitiju Krauzeri tiksimies pēc maza brīža, bet tai rītā, kad viņa sniedza meistarklasi Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem, es vispirms turpat, akadēmijas gaitenī, uzrunāju šo studentu pasniedzēju – ilustratori un bērnu grāmatu autori Rūtu Briedi.

--

Kitijas Krauzeres meistarklase studentiem notiek Mākslas akadēmijas kādreizējā sporta zālē: te ir liela akustika, tāpēc Krauzere uzreiz lūdz studentus netrokšņot un koncentrēties uzdevumam. Kitija Krauzere jau kopš bērnības ir vājdzirdīga un to bieži piemin arī savās intervijās. Arī mūsu sarunā viņa vēlāk teiks: „Es kopš sešu gadu vecuma lietoju dzirdes aparātu, un man daudz ir nācies nopūlēties, lai saprastu, kas apkārt notiek.” Bet tieši tas viņā attīstījis lielu empātiju un spēju ātri „nolasīt” cilvēkus. Meistarklasē Mākslas akadēmijas studentiem viņa citē Deividu Linču, fonā uzliek Entonija Hegertija mūziku un aicina studentus aizvērt acis, ar vienu roku pētīt pašiem savu seju un ar otru – to zīmēt. Kad vēlāk apsēžamies uz interviju, es jautāju Kitijai Krauzerei par šo epizodi.

Pavasaris atnāk ar gājputnu kāšiem, taču visu ziemu ar mums kopā ir bijuši lērums dažādu putnu, tostarp arī šīs dienas varonis - peļu klijāns. Viņu dēvē par manīgo novērotāju. Iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs.

"Peļu klijāns ir parastākais dienas plēsīgais putns Latvijā. Viņu bieži jauc ar vanagu vai sauc par vanagu, jo parasti viņš ir vienīgais, kuru redz, jo viņš sēž ceļa malā uz elektrības stabiem vai siena gubām vai augstu gaisā lido," stāsta Imants Jakovļevs.

Nosaukums jau parādā, ka putns ēd peles, žurkas un kurmjus. Reti gadās, ka noķer kādu putnu.

"Peļu klijānam patīk saule. Parasti dienas vidū, kad ir saule, viņš lido augstu gaisā, riņķo un sauc savu to vārdu, ja tā var teikt," turpina Imants Jakovļevs.

Peļu klijāna balsi ļoti bieži mēģina atdarināt sīlis, kas ir Latvijas papagailis, kurš atdarina daudzu putnu balsis.

"Ja peļu klijānam balss ir vienveidīga, tad tas viņa izskats ir daudzveidīgs. Ir balti, ir gandrīz melni. Pārsvarā peļu klijāns ir brūnu mugurpusi, ar raibumotu vēdera pusi, un spārniem raksturīgi melni komati," raksturo Imants Jakovļevs.

Peļu klijāns bieži ligzdo bērzos, olas dēj jau martā, bet jaunie putnēni šķiļas maijā.

Cilvēks ir elastīga būtne, bet, vai tādi ir arī citi dzīvnieki? Cik ātri dzīvnieku pasaulē putni, zīdītāji un zivis spēj pielāgoties mainīgai videi - gan paradumos un dzīvesveidā, gan bioloģiski? Vai tas var notikt vienas paaudzes ietvaros? Vai ir arī izmaiņas, kurām nepieciešamas daudzas desmitgades, lai pielāgotos? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, biologs, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Indriķis Krams un ihtiologs, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis.

Šī īpaši vieglā sēņu pagale, ko rāda pētnieks, ir tikai viens no etapiem šampinjonu ceļā pārtapšanai par brūces dziedējošu gelu. Recepte ir sekojoša: ņem ne pārāk izskatīgus šampinjonus, tādus, kurus nevar likt veikalā pārdošanai, un arī šo sēņu atliekvielas, to visu ievieto aparātā, kur sēnes tiek žāvētas, turētas vakuumā un vēl visādi apstrādātas līdz beigās no tām iegūst  vielu, kas palīdz ātrāk un efektīvāk sadzīt brūcēm. Šo tehnoloģiju ir izstrādājuši Rīgas tehniskās universitātes zinātnieki. Sīkāk par sēņu ceļu līdz  ārstējošam plāksterim stāsta RTU Fizikas un materiālzinātnes institūta vadošais pētnieks Jānis Baroniņš.

Lai arī pie šī projekta strādā Latvijas zinātnieki, aizsākums ir meklējams Igaunijā, kur mūsu ziemeļu kaimiņš - uzņēmējs uzrunāja RTU pētniekus, savukārt sēnes nāk no Lietuvas. Nākotnē tas varētu būt nišas produkts, kas radīts no sastāvdaļām, kas pieejamas Baltijas valstīs.

--

Peļu klijānu dēvē arī par manīgo novērotāju. Iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs.

Aprīļa sākums dārzkopības entuziastiem ir ļoti rosīgs. Par svarīgākajiem Lieldienu laika dārza darbiem runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Ko noteikti vajadzētu paspēt izdarīt, atgādina Dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska un SIA "Labie koki" vadītājs, arborists, teritorijas labiekārtošanas plānotājs Edgars Neilands.

Aktuālākais - augi ir cietuši aizvadītajā ziemā. Apsaluši un apdeguši skujeņi un rododendri.

Skuju kokiem ir izteikti apsalusi un apdegusi dienvidu puse. Pagaidām speciālisti vēl iesaka nesteigties un neko negriezt, un noteikti vēl nerakt augus laukā, jo visbiežāk mostas snaudošie pumpuri. Tas nebūs ātrs process. Skaists koks būs tikai pēc gada.

Lai stimulētu jauno dzimumu veidošanos un stiprinātu sakņu sistēmu, augs ir jāmiglo ar jūras aļģu preparātu.

Tāpat cietušos augus ir jālaista.

Šoreiz pievēršamies apgādā "Zinātne" izdotajai monogrāfijai "Ārsts Paracelzs aļķīmiķu laikmetā", kas veltīta izcilam 16. gadsimta ārstam un pētniekam Aureolam Teofrastam Bombastam fon Hohenheimam, kuru pasaule daudz labāk pazīst pēc pseidonīma – Paracelzs.

Par grāmatu runājam ar monogrāfijas autoru – profesoru Valdi Segliņu.

Latvijā aizvadītajā naktī no Krievijas ielidojis drons, pārlidojot apmēram 30 kilometrus Latvijas teritorijā. To šorīt Latvijas Radio pastāstīja NBS Apvienotā štāba priekšnieka vietnieks operacionālajos jautājumos Egils Leščinskis. Drons nokritis un uzsprādzis neapdzīvotā nomaļā vietā Krāslavas novadā.

Tur šobrīd speciālisti veicot detalizētāku izmeklēšanu un vācot pierādījumus. Cilvēkiem nevajadzētu uztraukties - pauda Leščinskis, arī pastāstot, ka pāris stundas pirms minētā incidenta Latvijā ielidojis drons no Baltkrievijas.

--

No Krievijas šorīt drons ielidojis arī Igaunijā un ietriecies ziemeļaustrumos Auveres elektrostacijas skurstenī. Negadījumā neviens nav cietis - paziņojusi Drošības policija. Auveres elektrostacija atrodas netālu no Narvas pilsētas. Tieslietu ministre Līza Pakosta paziņojusi, ka valdība šorīt sanāks uz ārkārtas sēdi saistībā ar drošības incidentu. Saskaņā ar kompānijas "Enefit Power" sākotnējo novērtējumu, elektrostacijai nav būtisku bojājumu, un incidentam nebūšot būtiskas ietekmes uz Igaunijas elektroenerģijas sistēmu.

Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova. Producente Inga Saksone.

Pirmie īsi grieztie mauriņi tika veidoti pavisam praktiskam mērķim. Tie parādījās viduslaiku Eiropā ap cietokšņiem un pilīm, lai atvieglotu redzamību, ja iebrūk ienaidnieks.

17. gadsimtā ideju par plašu, rūpīgi koptu zālāju pakāpeniski adoptēja franču aristokrāti. Tā kā īsi nopļauta zāle prasa ne tikai piepūli, bet arī pārliecību, ka zeme nav vajadzīga lietderīgākai funkcijai,  piemēram, lauksaimniecībai vai lopkopībai, zāliens kļuva par statusa simbolu. To varēja atļauties tikai tie, kam zeme nebija jāizmanto izdzīvošanai.

Interesanti, ka Anglijā paralēli franču mauriņiem attīstījās gluži pretēja kustība. Tā sauktie angļu dārzi atteicās no stingrās simetrijas un radīja šķietami dabisku vidi.

Taču arī šis “dabiskums” bija rūpīgi veidots un prasīja ne mazāk darba. Zāliens šajā ainavā kļuva par fonu mākslīgām ūdenstilpnēm, romantiskām ainavām un laiskām aristokrātu pastaigām.

Pavērsiena punkts notika 19. gadsimtā, kad Lielbritānijā mauriņu kopējiem pievienojās vidusšķira. To veicināja gan pirmā mehāniskā zāles pļāvēja izgudrošana 1830. gadā, gan arvien pieaugošā britu aizrautība ar zālāju sporta veidiem, piemēram kriketu un  golfu. 

Ja līdz tam ideāls mauriņš bija aristokrātu privilēģija, tad līdz ar mehānisko pļāvēju tas kļuva pieejams daudz plašākam lokam.

Vai tas mazināja zāliena pievilcību? Gluži pretēji. Jauna tehnoloģija radīja vēlmi pēc pilnveides. Kamēr vien bija iespējams iegādāties labāku pļāvēju un asāku asmeni, interese tikai pieauga.

Industriālā revolūcija iezīmēja vēl vienu svarīgu posmu zaļā mauriņa attīstībā un popularitātē. 19. gadsimtā, līdz ar straujo urbanizāciju, piesārņotajās pilsētās pieauga vajadzība pēc zaļajām zonām. Radās ideja par publiskajiem parkiem — pilsētas plaušām. Tajos plaši zālāji kļuva par neatņemamu elementu — atvērtu, pārskatāmu un kontrolējamu vidi pilsētnieku atpūtai.

Lielbritānijas koloniālisma ietekmē ideja par zālāju kā labas dzīves liecību izplatījās arī citviet pasaulē. Līdz ar valodu un arhitektūru  arī zāliens kļuva par vienu no impērijas kultūras eksportprecēm.

Sevišķi auglīgu augsni šī ideja rada Amerikas Savienotajās Valstīs, kur pēc Otrā pasaules kara daudziem radās iespēja piepildīt sapni par privātmāju piepilsētā. Sekoja nākamais lielais zālāju popularitātes vilnis, kas nav mitējies arī mūsdienās.

Tipveida zālājs pie tipveida arhitektūras tipveida ģimenei šajā pārticību sološajā ainavā ierakstījās gluži dabiski. Turklāt ne tik daudz vienmēr pašu īpašnieku lietošanai, cik apkaimes acīm un garam. Zālājs amerikāņu piepilsētās kļuva par draudzīgas kopienas simbolu. Taču jāatceras, ka sākotnēji šajās kopienās gaidīti bija vien baltās krāsas iedzīvotāji. Secīgi aicinošā un iekļaujošā ainava bija rezervēta vien izredzētajiem.

Laiks steidzas, pasaule mainās, bet zāliena popularitāte saglabājas par spīti piepūlei, ko tas prasa. Vienlaikus īsi griezti mauriņi mūsdienās piedzīvo arī kritiku.

Zāliena uzturēšanai nepieciešams ūdens, mēslojums, pesticīdi un regulāra pļaušana. Ekoloģiski tas bieži ir monokultūra ar zemu bioloģisko daudzveidību.

Piemēram, ASV zālāji (mājokļu dārzi, parki, golfa laukumi, publiskās pļavas) aizņem apmēram 2 % no valsts teritorijas. Ņemot vērā tiem nepieciešamo ūdens un ķīmisko līdzekļu apjomu, tas ir ievērojams resursu patēriņš.

Klimata pārmaiņu un ilgtspējas kontekstā arvien aktuālāka kļūst diskusija — vai zālājs tiešām ir vienīgais un labākais risinājums gan privātmāju teritorijās, gan pilsētas parkos?

Galu galā — lai arī dabiskāks par asfaltu un bruģi, tradicionālais zaļais mauriņš tomēr ir visai tāls no dabiskā.

1949. gada 25. martā no Latvijas uz Sibīriju deportēja 42 300 cilvēku. No Balvu novada izsūtīja 1450 iedzīvotājus. Balvu novada teritorijā, arī toreizējā Viļakas apriņķī, vēl sešus gadus pēc kara darbojās nacionālie partizāni, kas arī bija galvenais cilvēku piespiedu izvešanas iemesls. Balvu novada iedzīvotāja skolotāja Valentīna Kaša savā grāmatā “Par tevi, Latvija!” apkopojusi informāciju par 45 izsūtīto ģimenēm. Arī par Pužuļu ģimenes traģēdiju, kad uz Sibīriju tika izvests tolaik 13 gadīgais Staņislavs Pužulis.

Pašā pierobežā, Viļakā jau ilgus gadus dzīvo Staņislavs Pužulis – stalts vīrs, ar stipru rokasspiedienu un, par spīti gadu nastai, brīnišķīgu atmiņu un dzīves gudrību. Pirms četriem gadiem mūžībā aizgājusi viņa dzīvesbiedre. Tagad 90 gadus vecais vīrs par savu draugu sauc melno suņuku Kriksi, ar kuru iet garās pastaigās.

Staņislavam bija vien 13 gadi, kad 1949. gada 25. marta naktī viņa ģimenes dzīve sagriezās kājām gaisā, un no Latvijas, savas Latgales, viņi bija šķirti uz ilgiem astoņiem gadiem. 

"Mūsu mājās dzīvoja mūsu ģimene: tēvs, māte un trīs bērni mēs bijām. Es vecākais, man bija 13 gadi, māsiņa bija pusotru gadu jaunāka – 11 gadi, un pati mazākā bija 8 gadi, bet uz to deportēšanas brīdi viņa kopā ar māti atradās Viļakas slimnīcā. Vēl pie mums dzīvoja onkuļa sieva Malvīne, kurai bija divi bērni – Vigīlijs, kuram bija 9 gadi un māsiņai Žannai bija tikai 5 gadi," stāsta Staņislavs.

Atmiņas par izvešanu ir 13 gadus veca pusaudža sajūtas un redzējums, tāpēc varbūt nav tik daudz traģisku brīžu, tikai tie, kurus pusaudža prāts varēja pieņemt un izskaidrot, atzīst Staņislavs Pužulis.