Šoreiz raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas maltīte ir īpaši smaga — "ēdienkartē" Ķīnas ekonomika. Valsts, no kuras nāk gandrīz viss, ko nopērkam, un valsts, kuras problēmas agrāk vai vēlāk nonāk arī pie mums. Ķīna jau otro gadu pēc kārtas nosvinēja 5% ekonomikas izaugsmi un saka, ka viss iet pēc plāna. Bet ekonomisti, kas skatās aiz šī skaitļa, redz ko pavisam citu. Piemēram, neatkarīgā firma „Rhodium Group” lēš, ka faktiskā izaugsme bijusi tuvāk 2,5–3%, un ceļ trauksmi par Ķīnas nopietnajām problēmām saistībā ar deflāciju.

Tieši deflācija ir šī stāsta galvenais vārds. Ja inflācija nozīmē, ka cenas pieaug, tad deflācija – pretējo. Cenas Ķīnā krīt – rūpniecības cenas ir turpinājušas krist jau 41. mēnesi pēc kārtas, kamēr patēriņa cenas 2025. gadā vidēji bija tikai 0,2% augstākas (kas praksē ir nulle). Lai arī tas izklausās labi mums – kurš tad nevēlētos lētākas preces –, bet ilgstoša deflācija ir ļoti bīstama, jo tā kļūst par neizbēgamu ciklu. Ja cenas šodien ir zemākas nekā vakar, bet rīt tās būs vēl zemākas nekā šodien, tu nesāc pirkt vairāk. Tu gaidi, kad cenas paliks mazākas un mazākas.

Un šī gaidīšana ir ar nopietnām sekām: uzņēmumi neredz pieprasījumu, tāpēc neinvestē; algas neaug; cilvēki tērē vēl mazāk; cenas krītas vēl zemāk. Īsumā – tas ir bīstami.

Ķīnas stāstā šīs spirāles saknes meklējamas nekustamo īpašuma sektorā. Ķīniešu ģimenēm māja nav tikai pajumte, bet galvenais uzkrājumu un ieguldījumu veids. Tādējādi, nekustamo īpašumu tirgus ir cieši saistīts ar vispārējo patērētāju un iedzīvotāju labklājību. Tomēr kopš 2021. gada nekustamā īpašuma cenas kritušās par vairāk nekā 20%, un „Barclays” banka aprēķinājusi, ka zaudētā mājsaimniecību bagātība ir 18 triljoni dolāru – vairāk nekā viss zaudētais 2008. gadā hipotēku krīzē.

Līdz 17. maijam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma izstāde “Art Deco – līdz mūsdienām. Dizains un amatniecība Francijā”, spilgti apliecinot, ka mūsu globālajā un standartizētajā pasaulē aizvien nozīmīga vieta ir roku darba kvalitātei, amatnieku un dizaineru radošajai sinerģijai.

Izstādi aplūkojam kopā ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāju Inesi Baranovsku.

"Tās savulaik ir lielas cerības, kuras pārtrauc Pirmais pasaules karš, bet divdesmitie gadi, lai gan ir depresija, bet cilvēki joprojām grib dzīvot, mīlēt, svinēt dzīvi, un Art Deco ir tieši par to, ka mēs mīlam un svinam dzīvi un radām kaut ko jaunu, balstoties uz senajām vērtībām," viņa stāsta.

"Kāpēc līdz mūsdienām? Tāpēc, ka mēs vēlējāmies parādīt to, ka Art Deco kā stils, ka šī rūpība pret lietām, pret detaļām, lai gan mēs teiktu, ka stils beidzās trīsdesmitajos gados, tomēr tā ietekme turpinās līdz pat mūsdienām.

Ja iesviež akmentiņu upē, tie riņķi upē iet un iet, un Art Deco noteiktā veidā visiem aizvien arī patīk."

Līdzās gobelēniem un mēbelēm no Francijas Mobilier national (MN, Nacionālais mēbeļu fonds) krājumiem izstādi papildina Daum Art Deco stikla vāžu izlase no Esterkinu ģimenes privātkolekcijas. Šie izcilie paraugi, kādi nav pieejami Latvijas muzeju ekspozīcijās un krājumos, sniedz daudzpusīgu ieskatu Eiropas un Francijas dizaina un amatniecības mantojumā un pēctecībā.

Dodamies uz Daugavpili, lai radioesejā „Vienā laivā” atklātu “Hekubes” iestudējumu Daugavpils teātrī, nonāktu Rotko muzejā un pamanītu ledus iešanu Daugavā. 

Kultūras rondo aicinām klausīties un domāt par vienu no pasaulē pazīstamākajiem latviešu komponistiem – Pēteri Vasku un viņa mūziku. Aprīļa vidū Pēterim Vaskam apritēs 80, un to koncertos atzīmēs daudzi Latvijas profesionālie mūziķi un kolektīvi. Raidījumā saruna ar diviem Vaska domubiedriem un dziļiem viņa mūzikas pazinējiem – diriģentu Sigvardu Kļavu un mūzikas žurnālistu Orestu Silabriedi.

"Nav nekas daudz jādomā, aprīlī ir jādzied Pētera Vaska mūzika. It sevišķi šogad, it sevišķi Ciešanu nedēļā, kur Pēterim ir tik daudz godīgas pārdzīvojumu pilnas lūgšanas," atzīst Sigvards Kļava.

Aprīļa vidū savu 80 gadu jubileju svinēs komponists Pēteris Vasks Aprīlis jau allaž ir bijis Pētera Vaska mūzikas mēnesis, bet komponista apaļās jubilejas gadā tas izskanēs vēl jo spilgtāk. Līdzās šajā nedēļas nogalē gaidāmajai Mūzikai divām klavierēm gan Rīgā, gan Liepājā un aprīļa beigās gaidāmajam Pētera Vaska mūzikas festivālam Cēsu koncertzālē būs arī trīs koncerti, kur Vaska mūziku īpašā godā cels Latvijas Radio koris, un pirmais no šiem koncertiem jau pēc nedēļas - 1. aprīlī.

Pārrunājam komponistam raksturīgo skaņu valodu, kas jau kļuvusi par latviešu kultūras kanonu, un dažādajām dzīves metamorfozēm.

Kas ir viņa mūzikas kodols, kas raksturo Pētera Vaska mūziku un padara to tik nesajaucamu ar kādu citu?

Orests Silabriedis: Es teikšu pavisam vienkārši - tā ir tikai šim konkrētajam komponistam raksturīgā harmoniskā domāšana, harmoniju līdzās nostatījumi, akordu secības. Tas padara šo mūziku visatpazīstamāko. (..) Jau no pirmajām kora dziesmām un jau no pirmajiem darbiem stīgu instrumentu orķestrim mēs jūtam, ka šis komponists harmoniski vēlas iet tieši šādu ceļu. Tieši šādas ir viņa izvēlētās akordu attiecības. Man liekas, ka tas vispirms padara Pēteri mūzikā atpazīstamu.

Sigvards Kļava: Nevaru nepieminēt to, ka Pētera mūzikā visu laiku klātesamībā ir pārdzīvojuma moments. Pēteris rāda skaņu rakstu pārdzīvojot. Pēteris lasa Knuta Skujenieka dzeju pārdzīvojot vai jebkuru citu dzeju, kuru viņš pēc tam ietver mūzikā vai lūgšanā.

Kad jau pirms daudziem gadiem pirmoreiz Pēteris nāca pie kolektīva, viņš vienmēr bija emocionāli sakāpināts par to, vai tiešām mēs to visu darām ar sirdi un dvēseli, vai mēs kā profesionāļi neatdziedam kaut kādas notis. Pēteris ir pirmais, kas dod to impulsu, ka mūzika jau nav notis, mūzika ir dvēseles pārdzīvojums. 

Iestudējot, brīžam visgrūtākais ir panākt skanējumu tādu, kur lielā māksla vai lielais piepildījums ir pašās skaņās, skaņas iekšienē. Vienalga, vai darbs ir garš vai īss. Tādā ziņā Pētera mūzika atplaukst pārsvarā ne pirmatskaņojumā, bet atplaukst tad, kad tu jau vari salīdzināt, kā tas ir, kad tu jau 10. reizi vai 50. reizi to atskaņo. Cik ārkārtīgi visu laiku paveras tā telpa, kā mūzika ielaiž Pētera lielajā pārdzīvojuma dziļumā. 

Viens no aizvadītā gada Latvijas Zinātņu akadēmijas izceltajiem pētījumiem ir Latvijas Biomedicīnas studiju centra pētnieku darbs pie vakcīnas pret Laima slimību. Pavasaris klāt, mostas arī galvenie Laimas slimības pārnēsātāji - ērces, tāpēc arī par šo pētījumu vairāk runājam ar tā autoriem. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Biomedicīnas un pētījumu centra vadošais pētnieks Kalvis Brangulis un Latvijas Biomedicīnas un pētījumu centra vadošais pētniece Dagnija Tupiņa.

Pagājušajā nedēļā Latvijā iestājies astronomiskais pavasaris, kas šogad arī ir pēdējais no visiem, jo pārējie pavasara veidi jau bija pasteigušies agrāk.

Šogad visi pavasari klāt bija ļoti laicīgi. Solārais kā parasti iestājās 6. februārī, kad beidzas trīs tumšāko mēnešu periods. Tad februāra beigās, diennakts vidējai temperatūrai stabili paaugstinoties virs nulles, sākās meteoroloģiskais pavasaris. Pēc tam, kā nu kurā vietā, bet arī līdz marta vidum ir sācies fenoloģiskais pavasaris, kad mostas dzīvā daba, parādās pirmās augu veģetācijas pazīmes un masveidā sāk atgriezties gājputni. Protams, putnu migrācija turpināsies vēl labu brīdi.

Tad vēl atsevišķi izšķir klimatisko pavasari. Tas ir tāds vidējais ilggadīgais datums, kad iepriekšējā trīsdesmitgadē ir iestājies meteoroloģiskais pavasaris, un šis datums ir 11. marts. Kad būs pagājusi šī desmitgade, tad 2031. gadā datus pārrēķinās un ir diezgan droši, ka klimatiskā pavasara iestāšanās būs kļuvusi agrāka.

Protams, ir kalendārais pavasaris, kas iestājas 1. martā, bet kam ar laikapstākļiem nav nekāda diža sakara. Un 20. martā sākās arī astronomiskais pavasaris.

--

Bet iknedēļas saruna šoreiz ar pastnieci ciklā, kurā ar dažādu profesiju pārstāvjiem runājam viņu darbu, kas cieši saistīts ikdienā ar laika apstākļiem. Rusudana Pankule ir pastniece Skrīveros un sarunas ieraksts noritēja skaitā vietā - Aizkraukles pilskalnā, Daugavas krastā.

Rusudana Pankule jau 30 gadus strādā par pastnieci. Savulaik visur pastu piegādājusi ar velosipēdu gan ziemā, gan vasarā. Tagad "Latvijas Pasts" nodrošina automašīnas pastniekiem. Sarunā uzklausām viņas novērojumus par laikaapstākļiem un to izmaiņām.

2026. gada 4. maijs ir diena, kad beigsies ārstu papīra formā izrakstīto nosūtījumu ēra. Turpmāk pacienti elektroniskos nosūtījumus varēs apskatīt portālā "eveseliba.gov.lv". Arī par citiem  e-veselības jaunumiem interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro SIA "Latvijas Digitālās veselības centrs" (LDVC) valdes loceklis Juris Gaiķis, Farmaceitu biedrības prezidente Zane Melberga un Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; producente Rūta Paula.

2023. gada Ziemassvētkos mūsu ģimene atradās Meksikas pilsētā Oahakā un piedalījās 126. ikgadējā grebto redīsu festivālā “Noche de Rabanos”. Tas nozīmē, ka pašlaik, kad notiek šī raidījuma “Vai zini?” ieraksts, redīsu grebšanas neprāts Oahakā ir plosījies jau 128 reizes. Tradīcija radusies 1897. gadā un pastāvēšanas vēsturē gandrīz ne reizi nav izlaista. Izņemot dažas reizes, piemēram, tādu nepārvaramu apstākļu kā Covid 19 sērgas dēļ.

Ja Krišjānis Barons, kā teikts dziesmā, ir “latviskākais latvietis”, tad Oahaka ir meksikāniskākā Meksikas pilsēta. Arhitektūra, ēdieni, zapoteku tautas kultūras klātbūtne it visā – tas padara Oahaku neatkārtojamu. Pārsvarā citzemju ceļotāju straumes Oahakā saplūst Visu Mirušo dienā 1. novembrī, kad šajā pilsētā notiek visiespaidīgākās svinības ar skeletu parādēm, kuras sauc par kalendām, un citām trakām izdarībām.

Taču Ziemassvētku laikā – konkrētāk, 23. decembrī – dienu pirms Ziemassvētku vakara – ir Oahakas grebto redīsu festivāls, kas arī ir vienkārši apbrīnojams pasākums, parādot, ka cilvēka radošumam, iztēlei un dīvainībai nav robežu.

Tālajā 19. gadsimta nogalē toreizējais pilsētas mērs esot gribējis pievilināt Ziemassvētku tirdziņam vairāk apmeklētāju, tāpēc sarīkojis konkursu par skaistāk izgrebto kompozīciju no redīsiem. Te gan jāpiemin, ka oahakiešu redīsi ir krietna kāļa lielumā un milzīga burkāna garumā, tāpēc ir, no kā grebt. Vairāk nekā 100 gados festivāls ir uzaudzis līdz grandioziem apmēriem.

Pilsētas centrālo laukumu jeb zokalo slēdz, un tajā dažādu skolu, draudžu, pašdarbības kolektīvu pārstāvji un vienkārši privātpersonas izstāda savas redīsu kompozīcijas.

Tur var redzēt redīsu jūras briesmoņus, vēsturisku kauju, mīlas idiļļu un zemnieku sadzīves skatus, redīsos grebtas baznīcas, vienkārši dekoratīvus elementus, bet visvairāk jau skatus no Pestītāja dzīves.

Gan kanonisko dzimšanas brīža ainu jeb betlemīti, ko spāniski runājošā pasaule dēvē par nacimiento. Gan arī krustā sišanas ainas – tāpēc, ja vēlaties redzēt desmitiem redīsu jēzu – Oahaka Ziemassvētkos ir īstā vieta. Tā nu visi kompozīciju autori stāv garā nojumē, kas apjož visu zokalo cits citam blakus, gaida apmeklētājus, un smidzina ūdeni uz saviem meistardarbiem, lai tie par agru nesažūtu.

Ieeja zokalo ir par brīvu, taču jārēķinās: lai aplūkotu redīsu kompozīcijas, jāstāv rindā aptuveni četras stundas. Tas nav viegli. Rinda kustas ļoti lēni, jo pamatā tie, kas tikuši iekšā, cenšas nofotografēt sevi blakus teju visām kompozīcijām. 

Pirms parastajiem apmeklētājiem ekspozīciju apskata tiesneši, un, kamēr parastie interesenti vēl stāv rindā, balkus zokalo uzslietajā skatuvē notiek apbalvošanas ceremonija. To pavada vairāku mūzikas grupu uzstāšanās.

Naktī oahakieši un pilsētas viesi atgriežas mājās, lai nākamajās divās dienās nodotos Ziemassvētku svinēšanai – ēstu kādu no garšīgajām zapoteku molēm jeb mērcēm (no šejienes arī latviešiem labi zināmais vārds gvakamole – jeb avokado mērce), kā arī kristus dzimšanas svinību galdam obligāto sautējumu no “bacalao” – sālītas mencas. Veikalos pie kasēm ir atsevišķi stendi tieši šī sautējuma sastāvdaļām.

Tie, kam svētkos nav nekas pretī ieraut ko stiprāku, pareizāk sakot kaut ko ļoti stipru, var ķerties pie meskala glāzes.

Meskals ir interesants dzēriens, ko dzen no agavju sulas, un tikai un vienīgi ap Oahaku audzētu agavju brūvējumu drīkst saukt par meskalu.

To oahakieši ir panākuši. Ja kaut kur pasaulē redzat veikalu plauktos šādu dzērienu – ziniet, tas nāk no Oahakas. Tāpat kā šampanietis no Šampaņas, konjaks no Konjakas.

Te vietā pieminēt pavisam prātu mežģījošu faktu – visas tekilas ir meskali, bet ne visi meskali ir tekilas. Par tekilu sauc tikai viena konkrēta veida meskalu, ko pagatavo no zilās agaves. Kamēr meskalu drīkst pagatavot no visādu sugu agavēm, tāpēc arī atšķiras tā reibuma veids – atkarībā no katras sugas ķīmiskajām īpašībām.